Dziņa nogalināt

Elberta kungs, jūs esat strādājis daudzās konfliktu zonās, cita starpā Austrumkongo, Afganistānā un Somālijā. Vai tādas zvērības, kādas Bučā pastrādājuši krievu karavīri, karā ir neizbēgamas?

Nežēlība, ar kādu mūsu komanda strādājot atkal un atkal saskārusies – vienalga, vai Austrumkongo, Ruandā vai Afganistānā –, man lika vaicāt: kā var būt, ka cilvēki no dažādām kultūrām ļauj vaļu īstai asinskārei? Ka viņi spīdzina savus upurus, nogriež viņiem lūpas, degunu, ausis un izkropļo dzimumorgānus?

Pie kādas atbildes esat nonācis?

Medību dziņa, tai skaitā nervu kairinājums, ko izraisa cilvēku medīšana, ir daļa no mūsu dabas, lai kā mums arī nepatiktu to dzirdēt. Kad mūsu rīcību rosina kāre pēc vardarbības, medīšanas un cīnīšanās, to dēvē par kāres agresiju. Karā tā tiešām var pāraugt tieksmē nogalināt. Daudzi kareivji, ar kuriem esmu runājis, karā jūt patīkamu pacilātību, ko viņi tad vēlas piedzīvot atkal un atkal. Tādējādi rodas slepkavnieciska vardarbības spirāle, līdz pat kaujas reibumam un asinskārei.

Vai šeit var runāt arī par seksuālu uzbudinājumu?

Mēs esam to vaicājuši karavīriem. Četri no pieciem mūs izsmēja vai teica, ka tas taču ir pilnīgi slims jautājums. Bet daži procenti aptaujāto no visdažādākajām kultūrām stāsta, ka uzbrukums viņus var seksuāli uzbudināt. Mans kolēģis Hešs norādīja, ka vienā no Albēra Kamī romāniem stāstīts par kaujas lidmašīnas pilotu, kurš nometis bumbu, lai uzspertu gaisā cilvēku grupu, un tad aprakstījis, kā asinis zem viņa “uzplaukušas kā roze”. Tas viņu uzbudinājis tādā mērā, ka viņš sasniedzis erekciju un lidmašīnā onanējis.

Vienlaikus pētījumi rāda, ka dažādos karos daudzi karavīri nenospiež mēlīti, pat ja viņiem draud dzīvības briesmas. Viņu nespēja nogalināt ir spēcīgāka par bailēm mirt. Kādēļ vieni šauj, bet citi ne?

Liela nozīme ir tam, vai cilvēks bērnībā un jaunībā ir pieredzējis vardarbību. Ja cilvēks attīstoties vairākkārt piedzīvo garīgus un fiziskus pāridarījumus, bieži vien viņa aizture pret vardarbīgu rīcību mazinās, tas novērots neskaitāmos pētījumos dažādās kultūrās. Karā tam vēl pievienojas cits apsvērums: vai man draud briesmas no aizmugures – proti, vai mani nošaus –, ja dezertēšu vai atteikšos šaut? Nekaro jau vienatnē, bet gan grupā. Tur valda milzīgs sociālais spiediens, arī runājot par līdzdalību tādos slaktiņos kā Bučā. Tas, kurš ekscesā pārspēj citus, iemanto grupā augstāku statusu. Un vēl šādi tiek pavairotas šausmas un bailes. Ukrainas ciemos un pilsētās cilvēki, kuri redzējuši attēlus un dzirdējuši stāstus no Bučas, tagad vēl vairāk baidās, ka viņus varētu okupēt Krievija. Un es arī!

Bet vai arī karā nevar saglabāties vismaz kāda druska morāles?

Pret paša biedriem un virsniekiem var, bet pret svešiniekiem gan ne. Lasot ziņojumus no Otrā pasaules kara, uzzinām, ka ne tikai vācieši izvaroja krievietes un krievi vācietes, bet arī amerikāņi, piemēram, izvaroja francūzietes, lai gan viņas piederēja pie sabiedrotajiem. Kad reiz noplakusi morālā aizture iepretim svešiniekiem, to grūti atkal izveidot citur.

Kāda nozīme ir karavīru vecumam?

Kad uz fronti sūta bērnus, 12–16 gadus vecus, kā tas bija Austrumkongo vai Ugandā, tad atkal un atkal var novērot, ka viņi jau savu pirmo slepkavību atzīmē kā pozitīvu piedzīvojumu – arī tādēļ, ka viņu morālisko vērtību sistēma vēl nav tik nostiprinājusies un viņi neizprot politiskās sakarības. Bet, protams, ir arī bērnu vecuma karavīri, kuriem, pirmo reizi nogalinot cilvēku, kļūst slikti un jāvemj. Kāds zēns no Kongo, piemēram, stāstīja man par šādu nelabumu. Bet tad kāds draugs viņam esot teicis: “Tev jādzer ienaidnieka asinis.” To viņš arī darījis, un slepkavot tad esot kļuvis arvien patīkamāk.

Cilvēks atslēdz līdzjūtību, dehumanizējot ienaidnieku, pielīdzinot viņu kaitēklim, demonizējot viņu.

Lai citus spīdzinātu un nogalinātu, cilvēkam ne tikai jāpārvar morālā aizture, bet arī jāatturas no iejušanās upura ādā. Lai rīkotos vardarbīgi, mērķtiecīgi jāregulē sava empātija un jādehumanizē ienaidnieks. Šī dehumanizācija savienojumā ar kāres agresiju noved pie spējas nogalināt ienaidnieku ne vien bez empātijas, bet arī vēl ar baudu.

Propagandai šeit ir milzīga nozīme.

Propagandai piemīt briesmīga vara. Krievijas kara propagandas gadījumā tas ļoti skaidri redzams. Karavīri tic, ka atbrīvo savas ukraiņu māsas un brāļus no ļaundabīga nacisma perēkļa. No krievu skatpunkta viņi tātad cīnās laba mērķa vārdā, no morāles viedokļa atrodas taisnības pusē. Ukraiņu pretošanās vēl spēcīgāk uzkurina Krievijas armijas niknumu, naidu un frustrāciju. Tādēļ viņus nekas vairs neattur no marodierisma, sieviešu izvarošanas vai civiliedzīvotāju galvu griešanas. Jebkura kara propaganda balstās uz meliem. Atcerieties, kā ASV pamatoja iebrukumu Irākā ar apgalvojumu, ka Sadāmam Huseinam esot bioloģiskie un ķīmiskie masu iznīcināšanas ieroči. Lai aizsāktu Otro Čečenijas karu, Putins Maskavā uzspridzināja bumbas, nogalinot vairāk nekā 300 cilvēku. Tie, kuri tolaik ticēja meliem, ka par šiem atentātiem atbildīgi čečeni, juta gluži vai pienākumu doties pret viņiem karā.

Šis karš kā līdz šim neviens cits norisinās arī attēlu līmenī: cilvēki dalās ar tiem sociālajos tīklos miljoniem reižu. Cik ļoti mums draud notrulināšanās?

Cilvēki, kuri nav traumēti karā vai kļuvuši par vardarbības upuriem, ar nežēlīgiem attēliem no kara lielākoties spēj tikt galā. Tie drīzāk nevis notrulina, bet pastiprina sajūtu: šis karš jāpārtrauc!

Pēdējo desmitgažu laikā jūs esat saskāries ar milzīgām zvērībām. Kas jūs personīgi satriecis visvairāk?

Pēc visiem maniem pieredzējumiem un atziņām no kara zonām vislielāko triecienu piedzīvojis pamatpieņēmums, ka pasaulē viss nemitīgi virzās uz augšu, proti, kā teicis Stīvens Pinkers: “Iespējamība, ka cilvēki nogalinās cilvēkus, laika gaitā samazinās.” Tomēr kolektīva neprāta iespaidā kulturāli attīstīta sabiedrība spēj rīkoties mežonīgi. Vardarbība izsauc jaunu vardarbību. Kurp mūs ved militārā bruņošanās, ko pašlaik pieredzam? Ja to neapturēsim, tā kaut kad novedīs pie atomkara. Šķietami racionāli atturēšanas scenāriji, manuprāt, zaudē savu spēku, ja valsti vada tādi cilvēki kā Hitlers, Staļins vai Putins. Tie ir cilvēki, kuru personības struktūrā vērojamas makjavelliskas, psihopātiskas un narcistiskas iezīmes. Es piekrītu Albertam Einšteinam, kurš norādīja, ka neparastos apstākļos vardarbīgas tieksmes var viegli “novest līdz kolektīvai psihozei”, turklāt abās konflikta pusēs. Šībrīža situācijā tas mani dara ļoti nemierīgu.

© Frankfurter Allgemeine Zeitung, 13. aprīlī