Man tas bija pa īstam

LU Matemātikas un skaitļošanas institūta doktorants, Rīgas Tautas mūzikas biedrības valdes priekšsēdētājs, folkloras kapelas “Maskačkas spēlmaņi" dibinātājs. Šī gada 13. janvārī piedalījās Saeimas ēkas apmētāšanā ar akmeņiem, tika aizturēts. Saruna notika dažas dienas pēc notikumiem.

Rīgas Laiks: Par ko tu gribēji kļūt bērnībā?

Ansis Ataols Bērziņš: Man nekad nav bijusi svarīga nodarbošanās kā tāda. Man bija svarīgs tas, kas mani interesē. Vidusskolas laikā mani interesēja matemātika un es zināju, ka gribu iet uz fizmatiem. Taču tas nenozīmēja, ka es zinu, par ko gribu kļūt. Es zināju, ka gribu mācīties fizmatos. Tīro matemātiku.

RL: Un tagad - nodarbojies ar matemātiku?

Bērziņš: Nē, kaut kā pēc maģistrantūras man nomira tā mūza. Iespējams, tāpēc, ka šeit nebija atbilstošas vides. Man bija jākļūst par vientuļo vilku vai arī jābrauc uz ārzemēm. Doktorantūrā es jau esmu uz skaitļotājvalodniecību. Paralēli es vēl mācījos Aviācijas institūtā, specialitātē “ESM programmnodrošinājums”, krievu valodā. Trīs kursus pabeidzu. Divi diplomi man nebija vajadzīgi, bet arodu ieguvu.

RL: Kas matemātikā ir tāds aizraujošs?

Bērziņš: Tolaik man patika tā neatkarība no reālās dzīves. Fizika bija pakārtota kaut kādām lietām, kas notiek, bet matemātika ir pakārtota tikai pašu definētām lietām, pašu definētai aksiomātikai. Tas mani valdzināja.

RL: Dzīvot paša radītā pasaulē?

Bērziņš: Nu, neteiksim, ka dzīvot, bet viesoties gan.

RL: Tu centies pielāgot sev reālo pasauli?

Bērziņš: Nez, vai ir tādi cilvēki, kas būtu ar to pilnībā apmierināti. Jautājums ir, cik daudz viņš mēģina mainīt un pielāgot. Bet iekšienē jau katrs par kaut ko pukst. Es... jā, es diezgan aktīvi cenšos kaut ko darīt. Cik nu ražīgi, nezinu. Bet zem guloša akmens ūdens netek.

Bērziņš: Man ir tikai ansambļa vizītkarte, bet tur jau ir skaidrs, kas jāraksta. Uzrakstīju: “Lustīga mūzika kāzās un ballēs”. Ja es pārdodos kādam un dienu, tad es uzrakstu to lomu, kādā dienu.

Bet savu vizītkarti šobrīd es nevaru aprakstīt: pieci arodi, deviņi amati.

RL: Vai ar to, ka tu esi muzikants, tev nepietiek?

Bērziņš: Kaut kādā dziļā, dziļā nozīmē varētu tā būt. To atraisītību, to pacelšanās sajūtu, kāda man ir spēlējot, es citās jomās neesmu sajutis. Varbūt vēl vienīgi dancojot. Bet uz vizītkartēm taču neraksta šīs sajūtas.

RL: Kā jūs nonācāt pie muzicēšanas tieši tādā stilā?

Bērziņš: Kad mēs nolēmām dibināt kapelu “Maskačkas spēlmaņi”, mēs jau bijām nonākuši pie šāda stila, muzicējot iepriekš citos ansambļos. Tā bija tāda dabīga iekšēja vilkme. Es atceros, kad vēl nebiju nevienā folkloras ansamblī. Tas bija pirmais Baltikas festivāls, es redzēju, kā sievas dzied, un jutu, ka tas manī atbalsojas. Kaut kas velk. Un tad bija vairākas sakritības - rūpnīcai, kas bija uzņēmusies šefību pār manu skolu, vajadzēja deju kolektīvu. Uz skolu pēc bērniem atnāca meitene, kas tobrīd dejoja “Dandaros” un tā es tiku tajā vidē ierauts. No sākuma dancoju, tad dziedāju un vēlāk arī spēlēju. Parasti ir vai nu folkloras kopa vai arī tādas kā lauku kapelas - mūsdienu izpratnē. Mēs gribējām kaut ko pa vidu. Tādu lauku kapelu, kādas bija 20. gadsimta sākumā. Mūsu repertuārā ir vairāki bloki, ir arī tāds, kas vairāk iekļaujas zaļumbaļļu stilā.

RL: Tas ir arī “biznesa projekts”?

Bērziņš: Tas noteikti nav projekts šī vārda sākotnējā, projektēšanas nozīmē. Varbūt tagad, kad par projektiem sauc pilnīgi visu, tā varētu arī teikt. Lai gan tas nav aizsākts tāpēc, lai pelnītu, taču ar visām lietām ir tā, ka, ja tās dara pietiekami labi, ar laiku tas tiek novērtēts un rodas arī kaut kāds pieprasījums. Skaidrs, ka tā nav masu patēriņa prece, tāpēc pieprasījums nav tik liels, lai no tā varētu dzīvot.

RL: Ko tu domā par strīdu starp folkloras tīrības uzturētājiem un tiem, kas pieņem tās lietas kaut kā plašāk?

Bērziņš: Ar “plašāk” tu domā tā saucamo “post-folkloru” (izrunā “puost”- red.)? Es domāju, ka runa te nav par darīšanu, bet gan par saukšanu. Nevienam jau nevar būt kaut kas pret muzikālām vai horeogrāfiskām interpretācijām, ja vien tās netiek dēvētas par autentisku materiālu - kā tad, kad latviešu deju kolektīvs piedalās kādā ārzemju festivālā un tiek pieteikts kā tautas deja, lai gan patiesībā tā ir pilnībā izdomāta horeogrāfija. Vai - latviešu folkloras ansamblis, kas dzied un spēlē īriskā stilā. Tas nav korekti. Tas tā arī būtu jāpiesaka - ka dziesmas ir uz latviešu folkloras motīviem, taču tā ir īru mūzika. Citādi rodas problēmas.

RL: Tev ir svarīgi tiekties pēc autentiskuma?

Bērziņš: Jā, noteikti.

RL: Kāpēc?

Bērziņš: Tas mani valdzina etnogrāfisko ansambļu dziedājumā. Mani visās jomās aizķer un pievelk īstas lietas. Sajūtu līmenī es redzu, ka tas ir īsts, un tas manī izsauc pozitīvas emocijas. Piemēram, braucu ekspedīcijā, ieeju vecās mājās pie lauku ļaudīm, un pilnīgi līdz asarām jūtu, kā man patīk viņu māja, izloksne, arī domas. Ja es jūtu samākslotību, tad tas mani atgrūž. Turklāt, esmu novērojis, ka man šis sajūtu slieksnis ir zemāks nekā citiem - samākslotība man sāk nepatikt ātrāk kā citiem. Tas attiecas pat uz drēbēm. Es nevaru uzvilkt sintētiskas drēbes vai daļēji sintētiskas. Es ar ādu jūtu nepatiku. Pat tad, ja man pasaka, ka tur nav sintētikas, bet tur ir tikai 5 % sintētisku materiālu, es to vienalga sajūtu. Tas pats ar ēdienu, man riebjas tās ķīmiskās būšanas.

RL: Nav taču iespējams nopirkt neko pilnīgi tīru.

Bērziņš: Bet ir tomēr atšķirība - vai tu grauz čipšus, vai arī aizbrauc uz tirgu un nopērc no zemnieka ābolus. Tas, vai viņš tos ir miglojis vai nav, jau ir cits jautājums. Bet ir principiāla atšķirība starp šiem diviem pirkumiem.

RL: Bet tā nav tikai estētiska sajūta?

Bērziņš: Nē, tas ir kaut kas dziļāk. Tas ir iekšēju sajūtu līmenī. Es to nevaru izskaidrot. Un ar mūziku ir tas pats.

Tāpēc man gribējās savu paša ansambli, kurā varētu spēlēt īsti un patiesi.

RL: Ko tu praktiski dari, lai pietuvotos šim īstumam?

Bērziņš: Ikvienā darbībā es izvēlos konkrētu virzienu. Vienalga - vai ejot iepirkties, vai spēlējot balli. Un matemātikā arī ir šis tīrības moments. Tas brīdis, kad mēs neesam atkarīgi no ārējiem apstākļiem. Mēs paši šo sistēmu izveidojam un paši tajā strādājam.

RL: Tev ir kādreiz bijušas šaubas par to, kā rīkoties?

Bērziņš: Protams, ka ir. Bet, cik es esmu novērojis, esmu samērā izlēmīgs. Šaubos mazāk par vidējo.

RL: Kā tu izlēmi 13. janvārī doties uz mītiņu?

Bērziņš: Es zināju, ka būšu Rīgā. Un man bija sajūta, ka ir jāiet. Pienākums. Pienākums pret sabiedrību.

RL: Un kā tu nonāci pie Saeimas ēkas?

Bērziņš: Es gāju uz mītiņu ar tādām Mežaparka noskaņām - kā 88. gadā. Taču šo mītiņu es pat nevaru nosaukt par mītiņu. Tas bija koncerts. Izrādīšanās koncerts. Tur netika strādāts uz vienotības sajūtu. Viens no rīkotājiem bija apsējis jaunu šalli un iznācis pazīmēties. Neradās sajūta, ka tur kaut kas notiek. Kad runāja bijušais ārlietu ministrs, tauta sāka skandēt: ‘Abreni! Abreni!” Tas jau vien nozīmēja, ka viņi nebija atnākuši solidarizēties ar viņu un ka vecos grēkus tik ātri neaizmirst. Pietrūka kopības sajūtas.

Un mītiņš bija gluži vienkārši par īsu.

Es neesmu speciālists lielu ļaužu masu psiholoģijā, tas noteikti ir pētīts, kā tas notiek, kad cilvēki uzkarst, kad atdziest, taču šajā gadījumā ar to neviens netika rēķinājies - koncerts tika pabeigts brīdī, kad cilvēki atradās tās līknes augšpusē. Kaut kā tam bija jāturpinās. Ja mītiņš būtu turpinājies, es esmu pilnīgi drošs - vismaz no Doma laukuma uz Saeimu neviens neietu. Visa tā enerģētika tiktu izlikta turpat. To varēja izdarīt, dziedāt dziesmas, ko visi prot, kaut vai izdalīt dziesmu grāmatiņas. Tā vietā vienkārši tika pateikts, ka viss ir beidzies. Un kaut kādai rīcībai bija jāseko. Ņemot vērā to, ka viss mītiņš bija pagājis ar saukli “Atlaist Saeimu!”, tas bija pilnīgi paredzami, ka no dažādām vietām atskanēja aicinājumi doties turp.

RL: Bet vai kādam bija mērķis iekļūt Saeimā?

Bērziņš: Nē, es domāju, ka cilvēki vēlējās kaut kādu reakciju no varas puses, no Saeimas vadošo amatpersonu puses. Varēja atnākt arī kāds no Ministru kabineta. Cilvēki izteica savu viedokli un gaidīja atbildi. Šajā brīdī sliktākais, kas var būt, ir ignorēšana. Tālākais jau bija likumsakarīgi. Cilvēki stāv, reakcija neseko, kāds iemet ar piku, tad - ar bruģakmeni.

RL: To pirmo bruģakmeni taču ir diezgan grūti dabūt ārā. Jābūt bija kaut kādam lauznim.

Bērziņš: Nezinu. Varbūt kādam bija līdzi nazītis. Bet var būt arī tā, ka tas mūsdienu bruģis nav pārāk kvalitatīvi ieklāts. Sevišķi tie mazie, tie jau turas diezgan švaki. Un tur, kur bruģakmeņi iet apkārt kanalizācijas lūkai, tie salikti leņķī, un tur ir vieglāk. Katrā ziņā, es varu pateikt, ka tad, kad es ņēmu bruģakmeni, tas jau bija atlauzts. Un tur bija laba iespēja arī meitenēm piedalīties - kurām ir smailāki papēži zābakiem, tās varēja, mierīgi stāvot, izkustināt pa vienam vien.

RL: Kā tev šķiet kas būtu noticis, ja tiem astoņiem sargiem, kas sākumā stāvēja pie Saeimas durvīm, pūlis būtu ticis cauri un iekļuvis iekšā?

Bērziņš: Grūti paredzēt. Gribētos ticēt, ka Saeimas ēku nepostītu, ieņemtu un pieprasītu kāda varas pārstāvja ierašanos uz pārrunām. Tas būtu skaisti. Bet baidos, ka dzīvē būtu arī svieduši galdus pa logiem ārā.

RL: Bet kas tavuprāt ir labāk - ja būtu padziedājuši dziesmas Doma laukumā un izlaiduši tvaiku, vai tas, kas notika?

Bērziņš: To pavisam droši mēs varēsim atbildēt pēc gadiem desmit. Bet puslīdz droši - iespējams, pēc gada vai pāris mēnešiem. Skaidrs, ka daudziem ļaudīm un atsevišķām amatpersonām ir radusies kaut kāda izpratne tieši tāpēc, ka notika tā, kā notika. Es domāju, ka arī Zatlers nebūtu nācis ar tādiem paziņojumiem, ja mītiņš būtu bijis tikai mītiņš. Tas vien jau ir bijis to vērts. Prezidentam tā ir bijusi laba skola. Un es domāju, ka tā nav pārāk dārga cena. No sabiedrības viedokļa ir labāk tā, kā bija. Varbūt, ne labāk, bet efektīvāk noteikti.

RL: Runājot par sajūtām, vai tu vari teikt, ka tas, kas bija, notika “pa īstam”?

Bērziņš: Tas atšķīrās no cilvēka uz cilvēku. Man tas bija pa īstam. Tas bija

spontāni un man bija sajūta, ka tajā situācijā savādāk nevar. Es taču biju nācis dziedāt, man līdzi bija bajāns. Tāpēc jau es nevarēju tik viegli aizlaisties. Cilvēks, kurš nāk mest akmeņus, neņem līdzi bajānu. Bet man tas vienkārši bija jādara. Tas bija pa īstam un tas bija mans pilsoņa pienākums. Citiem? Kādam varbūt arī nebija pa īstam. Bet kopumā... pat tās aktivitātes, kas ir nosodāmas - šņabja bodes demolēšana vai bibliotēkas logi, arī tas laikam bija pa īstam. Kaut nebija pareizi.

RL: Tev nav bail no cietuma?

Bērziņš: Man būtu žēl izniekot tos gadus. Bet šīs situācijas kontekstā, es nedomāju, ka man būtu jābaidās. Tomēr, nav mums tāda valsts un tas nav tāds nodarījums, lai piespriestu reālu cietumsodu. Pat pie visnelabvēlīgākās situācijas. Bet, pie labvēlīgas, es domāju, ka mani varētu attaisnot.

RL: Tu esi bijis sodīts?

Bērziņš: Tādā pilnā izpratnē - nē. Kaut kādi administratīvie pārkāpumi ir bijuši, ātruma pārkāpšana un tamlīdzīgi.

RL : Vai tas valsts modelis, kāds mums ir, tavuprāt, ir pareizs?

Bērziņš: Nē, nu nav no sliktākajiem.

Katrā ziņā, nav jādreb par savu ādu, tu vari justies daudz maz drošs. Tikai tā valsts izzagšanas lieta, grūti pateikt, vai to veicināja personības, vai valsts modelis. Droši vien, abi divi. Bet cilvēka brīvība pie mums ir.

RL: Mana jautājuma zemteksts bija - vai tu gadījumā neesi anarhists?

Bērziņš: Nē, varbūt es esmu utopists, bet anarhists gan nē.

RL: Kas, tavuprāt, šobrīd Latvijā būtu jāizdara, lai kaut kas pavirzītos uz labo pusi? Tu paraksties zem saukļa, ka Saeima jāatlaiž?

Bērziņš: Par to jau es esmu pietiekami izbļāvies un pārbļāvies, tā ka vismaz mutiska parakstīšanās ir notikusi. Es domāju, ka arī vēlēšanu sistēma un referendumu sistēma Latvijā ir bankrotējusi. Tā nestrādā. Partiju disciplīna ar saviem obligātajiem balsojumiem - tā principā izslēdz individuālo atbildību. Tai sistēmai, uz ko Latvija varētu pāriet, būtu jābūt balstītai uz katra deputāta individuālo sirdsapziņu. Tikai tad mēs varam cerēt uz to, ka tiktu ņemtas vērā kaut kādas vērtības. Un kontroles mehānisms caur referendumiem arī nestrādā. Mēs redzam, ka tad, kad sabiedrība ir burtiski uzrūgusi, tomēr izrādās, ka kūtrā daļa ir pārāk liela. Kvorums ir noteikts pārāk liels.

RL: Tevi politika interesē?

Bērziņš: Bērnībā mani interesēja. Mūsu ķēķī tika pārrunātas visādas lietas, un mani interesēja, ko tur vecāki cilvēki runā. Turklāt, runā ar tādu slepenības piegaršu. Kad iemācījos lasīt, lasīju avīzes - Izvestija, Padomju Jaunatni. Tad atnāca Atmoda, bija būtiski interesēties par to. Vēlāk. Ziņām sekoju, bet kopš Augusta puča nebiju aktīvi ņēmis dalību. Līdz pat šim vecajam Jaunajam gadam.

RL: Tu būtu gatavs kļūt par politiķi?

Bērziņš: Pie šā brīža Latvijas politiskās sistēmas, noteikti nē. Pie mažoritāras sistēmas - varbūt. Katrā ziņā, es neesmu gatavs kļūt par politiskas partijas biedru. Es varētu būt tikai bezpartejisks politiķis, kurš rīkojas nevis saskaņā ar lobiju interesēm, bet tikai ar savu sirdsapziņu.

RL: Tā ir tikai latviešu problēma, vai tev šķiet, ka visa partiju sistēma ir novecojusi?

Bērziņš: Es domāju, ka Latvijā tās vainas parādās klīniskā formā. Droši vien, te ir kaut kādi veicinoši apstākļi - pietiekami mitrs un silts, lai tā puve ātri izplatītos. Bet principā jau pašā idejā par partiju mīt ideja par lobiju, tas ir skaidrs.

RL: Kā tu gribētu, lai dzīvo tavi bērni?

Bērziņš: Es gribētu, lai viņi paņem pēc iespējas vairāk no tā, ko var paņemt no iepriekšējām paaudzēm. Pēc iespējas mazāk lai skrien līdzi jauniem un nepārbaudītiem vējiem. Lai novērtē laika pārbaudi izturējušas lietas.

RL: Kāpēc?

Bērziņš: Pirmkārt, tāpēc, ka es pats esmu pārliecinājies par to, ka tas ir to vērts. Tas paaudžu devums ir neatsverams un mākslīgi neiegūstams. Tāpat kā upes oļu apaļums vienmēr būs skaistāks par juvelieru darināto. Otrkārt, tāpēc, ka tā saikne ar iepriekšējām paaudzēm dod ļoti spēcīgu pamatu dzīvē. Pamatu, uz kura var stingri stāvēt.

RL: Bet pats tu šobrīd nodarbojies ar programmēšanu?

Bērziņš: Jā, dažādās vietās. Pārsvarā - ar tīmekļa programmēšanu. Pārsvarā - pielietojamas lietas. Faktiski, es skaitļotāju lieku vienā plauktā ar lāpstu. Man tas ir tikai instruments. Nekas vairāk.

RL: Bet tu taču nevari noliegt, ka datoru ienākšana cilvēku dzīvē ir stipri mainījusi ļoti daudz ko.

Bērziņš: Tas lielākais ir satuvināšanās, attāluma pārvarēšana. Bet pēc būtības... es nezinu. Arī sociālie tīkli, tādi kā draugiem.lv, orientējas uz reālās dzīves modeļu projekcijām tīmekļa vidē. Cilvēki dara to pašu, tikai ātrāk, vairāk. Jā, un tas arī kaut ko maksā. Cilvēki maksā ar nodirnēto laiku. Bet vai tas maina kaut ko pēc būtības? Es tā nedomāju.

RL: Kā tev šķiet, vai tas uzsaukums, kas parādījās pirms 13. janvāra internetā, ietekmēja notikumus? Varbūt tas bija mēģinājums, ja ne organizēt, tad izraisīt nemierus?

Bērziņš: Es neņemos spriest. Esmu to lasījis, bet vairāk man nekādas informācijas nav. Mani samulsināja tas, ka šis uzsaukums bija paprasti uzrakstīts. Man šķiet, ka cilvēks, kas dara šādu riskantu lietu, tomēr nerīkotos tik prasti. Tik prasti, ka lielā daļā cilvēku tas jau izraisa nepatiku. Uzsaukums ir jāraksta tādā veidā, lai tas būtu pieņemams pēc iespējas vairāk cilvēku. Var jau būt, ka to ielicis kāds tips, kas ir tik prasts, ka nejūt šīs robežas. Bet, ja jau viņš ir pratis noslēpt pēdas, tad viņš nav bijis tik prasts.

Tāpēc nāk prātā arī doma par viltotību. Katrā ziņā, uz mani tas neatstāja tādu iespaidu - iet vai neiet uz mītiņu.

RL: Kā tu iedomājies savas vecumdienas?

Bērziņš: Droši vien, ne jau šūpuļkrēslā pie kamīna. Tas, kurš iet kā uzvilkts, tāds arī paliek. Gadiem ejot, tās miesiskās iespējas mazinās, bet iekšējā rosība jau nekur nepazūd.