Mazliet iecietības

Kas gan varētu būt kopīgs Bizantijas imperatoram ' Justiniānam I un Izraēlas kneseta deputātam Šlomo Benizri no ultraortodoksālās partijas Sas? Lai gan pareizticīgo baznīcas svēto no labticīgā tautas kalpa šķir pusotrs gadu tūkstotis, abi vīri uzskata, ka zemestrīces ir Dieva sods par sodomiju. Un par sodomiju tiek sauktas pilnīgi visu veidu seksuālās attiecības, kuras izraisa Jahves dusmas - lai gan Viņu spēj saniknot gan intīmas attiecības ar kazām un aitām, gan zīda un vilnas diegu nepiedodama ieaušana izredzētās tautas tērpos. Lai gan Izraēlas likumdošana līdz pat astoņdesmito gadu sākumam homoseksuālas attiecības pielīdzināja bestialitātei, patiesību sakot, sievietes savā starpā varēja darīt, ko vien gribēja, jo tādu intīmo attiecību iespēja Toras autoru acīmredzot nesatrauca. To varētu izskaidrot ar Jahves fallocentrisko domāšanu (ko gan sieviete varētu darīt ar kazu?) vai sieviešu neapskaužamo statusu, kas to ierindo vērtību skalā aptuveni starp ciema muļķi un slaucamu govi. Mūsdienu ortodoksālajā jūdaismā tas ir tikai feministu ieguvums, jo par sieviešu pāriem sinagogās vairums neliekas ne zinis, divu vīriešu vēlme dalīt gultu tiek uzņemta ar daudz iespaidīgāku likumu un sodu sarakstu.

Daži jūdu ticīgo ebreju geju pāri, ar kuriem es runāju, mēģina apiet Jahves paredzēto nāves sodu par gulēšanu ar vīrieti, izvairoties no anālā seksa. Tādā veidā viņi ne tikai paliek dzīvi un akmeņu nenomētāti, bet dzīvo kopā gadu desmitiem un ar tamborētām kipām galvā pielūdz Dievu rītos, pusdienās un vakaros. Hasīdu un citu ultraortodoksālo jūdu sabiedrībā nekas tāds, saprotams, nav atļauts un iespējams. Kā jebkurā noslēgtā kopienā, visi grēki un nenormatīvā uzvedība tiek slēpti. Jeruzālemes Neatkarības parks naktīs ir tumšs un ne visai kluss. To izmanto vīrieši, tai skaitā homoseksuālie hasīdi (visos savos 17. gadsimta tērpos) savu vēlmju īsai un kodolīgai apmierināšanai - sabiedriskās tualetes tiek lietotas ne tikai pieklājīgai pačurāšanai. Kāds mans geju paziņa stāstīja, ka lielākoties hasīdu vīri, kurus viņš tur satiek, ir precēti, neskaitāmu bērnu tēvi, un fakts, ka ik pa laikam viņu locekļus apglauda maiga vīrieša roka, nekādi tos nepārliecina, ka viņi ir homoseksuāļi. Sievas un bērnu klātbūtne ir acīmredzams pierādījums, ka viss ir kārtībā. Un ne man ķeksēt tos ārā no vīriešu mazmājiņām, raustīt aiz kules, lai nosauktu par liekuļiem un divkošiem. Pirmkārt, tas nav pietiekoši rupji, otrkārt, mani uzskati hasīdu vīriešus nekādi neaizskar, jo viņi ir vērtē. Neebreju sievietes viedoklis ir kā sprāgušas ēzeļmātes pēdējās žagas - ne kādam svarīgi, ne patīkami.

Pa Telavivas Rotšīlda bulvāri, atšķirībā no Jeruzālemes, geji staigā apkampušies un rokās sadevušies. Neviens tos nebaksta un neapsaukā. Situācija ir citāda, ja tu esi Izraēlas arābs no tradicionālas ģimenes, kura tavu geju tiesību maršu Galilejas ciematā varētu nesaprast. Ar vārdu “nesaprast” es domāju - tevi vienkārši var noslepkavot par ģimenes goda un labā vārda izpostīšanu. Tāpēc Telavivas daudzie geju bāri un klubi ir laba slēpšanās vieta arī palestīniešiem, kamēr viņu mātes piemeklē tiem nevainīgas līgavas. Tām parasti nav ne jausmas, ka viņu izauklētais labprātāk apprecētu patīkama skata jaunekli ar sprīdi garām skropstām. Lielākā daļa arābu geju saprotamu iemeslu dēļ izvēlas palikt dzīvi un tikt izdoti pie sievas. Salīdzinājumā ar ātru un sāpīgu nāvi tā nav pārāk grūta un pārsteidzoša izvēle. No patriarhālās sabiedrības ciešās uzraudzības tie ik pa laikam brauc izvēdināties uz Telavivu. Jeruzālemes Open House meitenei, kas ir atbildīga par sociālo un psiholoģisko palīdzību palestīniešu un Izraēlas arābu seksuālajām minoritātēm, es jautāju, ko draugi no ciemata dara, kad satiek viens otru kādā no arābiski runājošajiem gejiem īpaši organizētajām pārtijām. Pirmkārt, meitene negribēja, lai viņas vārds tiktu pieminēts Latvijas žurnālā. Aza (arābiski “gazele”, kuru mēs tā nosauksim, pasvītrojot viņas neparasto skaistumu) paskaidroja, ka Latvija netiek uzskatīta par gejiem īpaši draudzīgu valsti. Un viņai kā arābu lesbietei neesot nekādas vēlēšanās kļūt slavenai un baidīties par katru soli, jo lielais vairums seksuālo minoritāšu arābu sieviešu joprojām turpina savu dzīvi slepenībā. Tātad, ko dara divi satikušies musulmaņu jaunekļi ar koptiem kraukļmelniem matiem, kas pieder vienam klanam vai ciematam? Pilnīgi neko.

Klusē. Vai iemīlas un satiekas, izspēlē kādu no Kuprainā kalna scenārijiem un nevienam ne vārda, jo risks ir pārāk liels. Ebreju gejiem ir nesalīdzināmi vieglāk. Drosmīgākie mēdz pastaigāties arī pa Jeruzālemes ielām, rokās sadevušies, reizēm pat ar kipām galvā - tikai ik brīdi tos apsauc kāds no tiem četrdesmit sešiem procentiem izraēļu, kas uzskata, ka homoseksuālā orientācija ir perversija. Ultraortodoksālo ebreju vidū rādītāji ir vēl dramatiskāki - šim apgalvojamam piekrīt 71 % aptaujāto. Tradicionālā hasīdu rabīnu nostāja ir - nekādi nepievērst uzmanību šiem izvirtušajiem un no Dieva atkritušajiem slimniekiem.

Bet modernie laiki šo nostāju manījuši, un 2005. gada Pride laikā kāds hasīdu jauneklis ar nazi sadūra trīs gājiena dalībniekus. Pēc katras Jeruzālemes geju tiesību parādes kā melnbaltā filmā parādās labticīgie ebreji, kuru galvenais sauklis parasti ir - “Nav pervertu, nav teroraktu”. Tas, protams, norāda uz vienīgo ilgtspējīga miera iegūšanas metodi Tuvajos Austrumos, par kuru diez vai kāds no līderiem saņemtu Nobela prēmiju. Otra iespēja ir mēģināt tos ārstēt ortodoksālā jūdaisma pulciņos, kuru reklāmas parādās katrā Jerusalem Post piektdienas pielikumā. Vienkāršākie ņemas apspļaudīt grēka gabalus, kuri kā izkurtējuši kabači piesmako Jeruzālemes svēto gaisu. Rabīni sūta uz taisnajo kapiem, kur psalmu lasīšana un lūgšanas spēj nomierināt nepareizi uzskrūvētos krānus.

Lai nu kā, bet alternatīvā dzīves stila piekritējiem - vegāniem, kreisajiem, homoseksuāļiem un transseksuāļiem Telaviva vienmēr ir bijusi droša patvēruma vieta. Un tās nav tikai krāsainās vairāku stundu garās Pride parādes, uz kurām ik gadus sabrauc liels daudzums skatītāju un atbalstītāju, kas norāda, ka pilsētā pastāv zināms tolerances līmenis. Vairāk to redz likumdošanā, kad pat tik tradicionālā sabiedrībā, kāda ir Izraēlā - kurā joprojām nereliģiozajiem ebrejiem nākas cīnīties par iespēju laulāties un tikt apglabātiem ārpus ortodoksālā rabināta likumiem -, viena dzimuma pāriem ir atļauts adoptēt bērnus. Pirmo divu bērnu ieņemšanu no spermas bankas apmaksā tā pati valsts, kas neļauj tiem stāties oficiālā laulībā. Arī bērna kopšanas atvaļinājumu diviem tēviem apmaksā tā pati valsts, kurā gandrīz puse tās pilsoņu uzskata šos pārus par anomāliju. Open House organizācija palīdz geju pāriem atrast piemērotus kandidātus alternatīvajiem ģimenes modeļiem - divas mātes un tēvs, divi tēvi un māte, kas nedzīvo kopā, dzīvo kaimiņos, un dažādas variācijas pa vidu. Reizēm šķiet, ka Izraēlas sabiedrības apmātība ar ģimenes vērtībām un bērniem ir sasniegusi apogeju tieši geju pāru vidū. Kamēr heteroseksuālie pāri var dzīvot kopā neprecēti un netraucēti dzemdēt bērnus, jo viņiem ir netīkama galvenā rabināta kontrole un iejaukšanās neticīgo izraēliešu ģimenes attiecībās, viendzimuma pāri meklē šādas savienības tiesisku atzīšanu. Daļa brauc uz Kanādu, citi organizē laulības Jūdaisma reformātu kustības sinagogās, kas neuzskata homoseksuālās laulības par Dievam netīkamu pasākumu. Premjerministra Ichaka Rabīna laikā Izraēlas knesets pieņēma divus progresīvus likumus - pret seksuālo minoritāšu diskrimināciju darba vietās un, kas īpaši pārsteidzoši, Izraēlas Aizsardzības spēkos.

Tomēr ne armija, ne valsts, ne Telavivas jūras gaiss nespēj pasargāt no naida, vardarbības un slepkavībām. Zemē, kur vai katrs vīrietis kalpo armijā un pēc dienesta rezervisti saglabā tiesības paturēt savu M-16 automātisko ieroci, galēja naida izpausmēm ir viegli pārtapt slaktiņā. Augusta sākumā Telavivā melnā maskā tērpies vīrietis ielauzās jauniešu geju bārā un atklāja uguni. Uz vietas tika nogalināti divi jauni cilvēki - 26 gadus vecais sociālais darbinieks Nīrs Kacs un noslēgta un klusa 17 gadus veca pusaudze Liza Trubiši.

15 ievainotie tika nogādāti slimnīcā, četri smagā stāvoklī.

Bar-Noar īsti laikam nebūtu tulkojams kā jauniešu bārs - jo kas tas par Telavivas krogu bez martini un ruma pie kafijas? Pusaudži tur pulcējas, lai satiktos, paspēlētu nardus, izrunātos. Uz salātu šķīvja un sviestmaizēm iesprausti divi bērnišķīgi papīra karodziņi, Izraēlas un varavīksnes krāsās. Ik dienas bārā atrodas sociālais darbinieks un psihologs. Pusaudži, kas mēģina aprast ar domu, ka pieder pie seksuālajām minoritātēm, ir pakļauti īpašam pašnāvības riskam.

Vairākums par savu netradicionālo orientāciju informē vecākus tikai pēc dienesta armijā, kas vīriešiem ilgst trīs un sievietēm divus gadus. Jauniešu bārs Nahmani ielā bija viena no šādām patversmēm nepilngadīgajiem, tajā varēja atrast pagaidu mājvietu tie, kuri pametuši mājas vecāku spiediena rezultātā.

Pirmo pusdienu pēc slepkavības daļa izraēļu cerēja, ka notikušais ir terora akts - anonīms, tradicionāls un visiem pierasts politiskās cīņas veids. Saprotams - kas vienai pusei ir cīņa par brīvību un neatkarību, otrai ir fanātisks terorisms, tomēr vismaz naida robežas šādā konfliktā ir skaidras un pat pamatotas.

Tomēr ātri vien tapa skaidrs, ka cilvēks maskā visdrīzāk bijis izraēlis, arābu jauneklis diez vai varētu netraucēti pārvietoties pa ielām ar automātisko ieroci rokās. Turklāt M-16 ir tradicionāla Izraēlas armijas nāves izkapts, ar kuru pazīstami visi, kas šeit dienējuši armijā. Ja vien slepkava būtu palestīnietis, būtu visai paredzami, ka viņš ienīst visus Izraēlas okupantus un kā tradicionālam un radikālam musulmanim apšaudīt geju ebrejus būtu viņa pienākums. Taču viss izrādījās daudz sarežģītāk. Slepkava bija pagaisis - jo vienā kamerā viņa seja aizsegta ar masku, bet jau nākamajā viņa seja nav aizsegta ar masku, taču viņš ir iejucis pūlī un nav sazīmējams. Tikpat labi slepkava būtu varējis izrādīties kāds latvietis, mums arī īsti nepatīk ne ebreji, ne geji - un šajā gadījumā te kā šampūnā - divi vienā. Taisnības labad gan jāsaka, ka potenciālo kandidātu sarakstā tomēr nav neviena paša kalniņa, liepiņa vai luterāņu mācītāja, aizdomās turēti tiek gan hasīdu maniaki, gan psihopāti, gan bijušie mīļākie. Liada Kantorovica, kas apraksta geju dzīvi vairākos Izraēlas žurnālos, atzina, ka visgrūtākais pēc notikušā bijis samierināties ar domu, ka tas var atkārtoties citā vietā. Kamēr vainīgais nav notverts, neiespējami izlikties, ka esi drošībā.

Piemiņas un atbalsta mītiņi notika nākamajā dienā visās lielākajās Izraēlas pilsētās. Nedēļu vēlāk tika sarīkots lielākais šāda veida piemiņas rallijs. Tradicionāli pagāja septiņas sēru dienas, kuru laikā aizgājēja ģimenes nepamet mājas, bet tuvinieki, draugi un paziņas tos apmeklē un mierina. Šoreiz ģimenes apmeklēja arī Izraēlas premjers un prezidents, kā arī kabineta ministri. Nē, es nedomāju, ka Bibi Netanjahu var kādam atvieglot ciešanas, tomēr viņa un citu valdības vīru nostāja ir valsts nostādne vai vismaz publiski pausts atbalsts seksuālo minoritāšu pārstāvjiem.

Vairākums geju balso par kreisajām partijām, kas atrodas opozīcijā, un Netanjahu vai Šimona Peresa skaisto atbalsta un sēru runu dēļ nemainīs savu politisko nostāju. Rabīna laukumā uz piemiņas ralliju pulcējās 20 000 dažādu politisko uzskatu cilvēku, visur dega piemiņas sveces ar vārdiem “lo tircah” - tev nebūs nokaut.

Man visapkārt rokas turēja un ik pa laikam bučojās visu veidu pāri, uz skatuves kāpa slaktiņā izdzīvojušie pusaudži, nogalinātā Nīra jaunākā māsa, ko pēc tēva pēkšņās nāves audzināja brālis ar savu partneri. Uzstājās gan politiķi, gan geju dziedātāji, tai skaitā arī Eirovīzijas zvaigzne, transseksuāle Dana International, gan bojā gājušo tuvākie draugi.

Ne valsts prezidents Peress, ne izglītības ministre Limora Livnate neizvairījās atbalstīt visu geju kopienu, neslēpjoties aiz neizlēmīgiem cilvēktiesību saukļiem. Īpašs atbalsts tikai izteikts ievainotajiem pusaudžiem, kuru ģimenes bija atteikušās tos apmeklēt slimnīcā, kad negaidīti bija izrādījies, ka viņu dēls vai meita regulāri apmeklējuši geju atbalsta centru. Noslēgumā tikai dziedāta valsts himna Tikva - Cerība. Blakus stāvošais transseksuālis augstpapēžu zābakos un īsā oranžā kleitā pauda savu ultrakreiso nostāju ne tikai nedziedot līdzi, bet pat izķēmojot dažus patriotiskākos vārdus, taču neviens pats cilvēks nepagriezās, lai aizrādītu. Jo, ja tev ir paveicies piedzimt un ietrāpīt vairākumā, ik pa laikam ir labi atcerēties, ka varēja būt arī citādi. Jēzus varēja staigāt apkārt, aiztikdams spitālīgos, runādams ar muitniekiem un palaistuvēm, mīlēdams AIDS slimniekus un politiķus. Pēdējos divus pievienoju klāt retoriskiem nolūkiem. Nemānīsim sevi, neviens no mums nav kā Jēzus. Kurš gan mūslaikos varētu paciest, ka kāds cits mazgā viņa netīrās kājas un noslauka ar saviem matiem, bet mazliet iecietības vajadzētu. Iecietības un mazliet miera Tuvajos Austrumos. Vai vismaz nemiera, kad tā visa ir daudz par maz.