Nedrošā saite

Augsts Vatikāna ierēdnis izteicis asu kritiku par viendzimuma laulību legalizāciju Īrijā. Viņš apgalvojis, ka referendums, kurā pagājušajā nedēļas nogalē tika pārliecinoši atbalstīta laulību vienlīdzība, bija “cilvēces sakāve”.

The Guardian, 26. maijā

Īrija ir kļuvusi par pirmo valsti pasaulē, kuras pilsoņi referendumā nobalsojuši par laulāšanās iespēju arī viendzimuma pāriem. 25. maijā notikušajā balsošanā par viendzimuma pāru laulību legalizāciju nobalsoja 62% balsstiesīgo īru. Iespēja reģistrēt viendzimuma partnerattiecības Īrijā pastāv jau kopš 2011. gada, kas gan nepiedāvāja pāriem tādas pašas tiesības, kādas tika nodrošinātas laulātajiem. Piemēram, laulātie, atšķirībā no tiem, kas dzīvo partnerattiecībās, var atteikties no liecības sniegšanas tiesā pret laulāto. Tomēr līdz ar šogad pieņemto likumu, kas legalizē viendzimuma laulības, laulātajiem viendzimuma partneriem ir tieši tādas pašas tiesības, kādas līdz šim bija ikvienam pārim, kas dzīvoja reģistrētā laulībā. Latvijas kontekstā šis fakts ir interesants kaut vai tāpēc, ka daudzi pašmāju kritiķi Īrijas piemēru var izmantot par argumentu pret partnerattiecību likuma pieņemšanu Latvijā, sakot, ka, lūk, ja mēs legalizēsim partnerattiecības, tas visdrīzāk novedīs pie viendzimuma laulībām. Taču tikpat labi īru piemērs var likt pārdomāt savu stratēģiju partnerattiecību likuma atbalstītājiem un nevis mēģināt panākt partnerattiecību atzīšanu, bet par savu mērķi izvirzīt viendzimuma laulību legalizāciju jeb, citiem vārdiem, atklāti pateikt, ka viņu mērķis ir visu pāru vienlīdzība, nevis tikai daļēja vienlīdzība, kā to paredz partnerattiecību likums.

Ziņa par Īrijas referenduma rezultātiem izraisīja diezgan paredzamas atbalsis. Vieni slavēja īrus un pauda prieku par soli līdztiesīgākas sabiedrības virzienā, savukārt citi bija, maigi izsakoties, sarūgtināti. Bet Vatikāna valsts sekretārs kardināls Pjetro Parolins, paziņojot, ka šāds solis ir “cilvēces sakāve”, šim notikumam piešķīra gluži vai apokaliptisku dimensiju. Varētu iebilst, ka tas ir tik liela mēroga pārspīlējums, ka ir turpat vai neiespējami noteikt šī izteikuma kognitīvo saturu, lai gan emotīvais vēstījums ir acīmredzams. Proti, skaidrs, ka kardināls Parolins uzskata, ka viendzimuma laulības ir pagalam slikta lieta, tomēr kādā ziņā iespēja viendzimuma pāriem baudīt tādas pašas tiesības, kādas jau bauda atšķirīgu dzimumu pāri, būtu uzlūkojama par “cilvēces sakāvi”, nav nemaz tik pašsaprotami. Jādomā, ka šāds skatījums ir balstīts vismaz divos būtiskos pieņēmumos: pirmkārt, uzskatā, ka laulība ir sabiedriski svarīga un īpaši aizsargājama institūcija, un, otrkārt, ka viendzimuma laulību legalizācija apdraud šīs nozīmīgās institūcijas pastāvēšanu. Piemēram, 2003. gadā Vatikānā tapušajā dokumentā “Apsvērumi par priekšlikumiem legāli atzīt savienības starp homoseksuālām personām” norādīts, ka “Legāla homoseksuālu personu savienību atzīšana var aizēnot noteiktas morāles pamatvērtības un izraisīt laulības institūcijas vērtības samazināšanos”. Tieši pēdējais no minētajiem pieņēmumiem arī sagādā vislielākās grūtības. Lai to pamatotu, ir jāuzrāda cēloniska saite starp viendzimuma laulības legalizāciju un laulības institūcijas vērtības samazināšanos un jāspēj šādas saites pastāvēšanu pierādīt ar faktiem. Tomēr parasti izrādās, ka vai nu uzrādītā cēloņsakarība ir apšaubāma, vai arī rodas grūtības rast saistības pamatojumu faktos. Kā gan viendzimuma laulības varētu mazināt laulības institūcijas vērtību? Lai mēģinātu atbildēt uz šo jautājumu, vispirms būtu nedaudz skaidrāk jāiezīmē, kas tiek saprasts ar laulības institūciju.

Laulība sevī ietver vairākus cilvēka dzīves aspektus – draudzību, mīlestību, kopdzīvi, pēcnācēju radīšanu un audzināšanu, utt. Ir skaidrs, ka laulībai nav nepieciešami jāietver visi minētie aspekti. Piemēram, laulātie ne vienmēr rada pēcnācējus – vai nu tāpēc, ka izvēlas to nedarīt, vai arī tāpēc, ka vismaz viens no partneriem ir neauglīgs. Tāpat daudzveidīga var būt arī motivācija, kādēļ cilvēki stājas laulībā. Pirmkārt, laulība parasti ir saistīta ar noteiktu tiesību kopumu – mantošanas tiesības, nodokļu atlaides, lēmumu pieņemšana situācijās, kad otrs laulātais ir zaudējis lemtspēju, utt. Otrkārt, stājoties laulībā, cilvēki publiski pauž mīlestības jūtas un uzņemas noteiktas savstarpējas saistības.

Viendzimuma laulība, līdzīgi līdz šim atzītajai laulībai starp atšķirīgu dzimumu partneriem, ietver gan mīlestību, gan kopdzīvi un savstarpēju atbildību, gan arī bērnu audzināšanu – galu galā, ir diezgan daudz viendzimuma pāru, kuri audzina bērnus no iepriekšējām attiecībām. Turklāt viendzimuma pāri var tikt pie pēcnācējiem arī, izmantojot, piemēram, mākslīgo apaugļošanu – tehnoloģiju, kuru izmanto daudzi heteroseksuāli pāri, kas cieš no neauglības. Tāpat nav pamata apšaubīt, ka arī viendzimuma pāriem ir svarīgas gan laulības institūcijas paredzētās tiesības, kuras bauda visi precētie heteroseksuālie pāri, gan arī iespēja savas jūtas paust publiski. Jautājums – kā jebkurš no minētajiem aspektiem var apdraudēt laulības institūciju? Vai tad, ja viendzimuma pāri bauda tās pašas tiesības, kādas ir heteroseksuāliem pāriem, pēdējo tiesības kaut kādā veidā sarūk vai kļūst vājākas? Nevienam taču neienāktu prātā apgalvot, ka tad, kad sievietes ieguva tiesības balsot, kaut kādā veidā samazinājās vīriešu balsstiesības. Vairākās ASV pavalstīs līdz pat 20. gadsimta vidum bija aizliegtas laulības starp dažādu rasu pārstāvjiem. Vai šī aizlieguma atcelšana samazināja precēto baltādaino vai melnādaino pāru tiesības? Atbildēt apstiprinoši būtu tas pats, kā apgalvot, ka jūsu nupat pasūtītais ēdiens ir kļuvis neēdams tāpēc, ka tieši tādu pašu ēdienu nupat atnesa netālu sēdošajam melnādainajam vīrietim. Proti, tas nebūtu spriedums, kas aprakstītu ar ēdienu notikušās izmaiņas, bet gan visvienkāršākā rasisma izpausme. Kāds varētu teikt, ka minētie piemēri nav korekti. Ar viendzimuma laulībām un laulības institūtu drīzāk ir līdzīgi kā ar sliktu diplomdarbu un universitātes diplomu. Proti, ja kāds uzraksta sliktu diplomdarbu un par to iegūst diplomu, tad kaut kādā nozīmē samazinās arī visu pārējo diploma ieguvēju diplomu vērtība, tāpēc arī universitātēm būtu jārūpējas par tajās aizstāvēto diplomdarbu kvalitāti – protams, ja vien tām rūp viņu izsniegto diplomu vērtība. Tam būtu grūti nepiekrist. Tikai tagad rodas jautājums – kādā nozīmē viendzimuma pāri ir līdzīgi sliktu diplomdarbu autoriem? Ar ko viņu attiecības ir mazvērtīgākas, neīstākas vai mazāk cienījamas par attiecībām, kādas pastāv starp atšķirīgu dzimumu personām? Līdz ar to mēs atkal nonākam pie tā paša iznākuma – uzskats par to, ka viendzimuma laulību legalizācija var apdraudēt laulības institūciju, drīzāk ir balstīts aizspriedumos pret viendzimuma pāriem, nevis apsvērumos par laulības institūcijas iedabu.

Ir daudz faktoru, kas nosaka, kāpēc cilvēki šķiras biežāk nekā, piemēram, pirms simt gadiem, un ne visi tie ir nosodāmi. Piemēram, iespēja iegūt labu izglītību un nodrošināt sevi noteikti iespaidoja laulību stabilitāti, tomēr tas nebūt nav iemesls šīs tiesības ierobežot. Iespējams, noteiktu iespaidu uz šķirto laulību skaitu ir atstājusi cilvēka mūža ilguma palielināšanās, tomēr arī tas nav labs iemesls samazināt veselības aprūpes kvalitāti vai pieejamību. Iespējams, ka cilvēki šķiras biežāk arī tāpēc, ka ir mainījušies kritēriji, pēc kuriem tiek vērtēta laulība. Piemēram, daudzas sievietes vairs negrasās samierināties ar fizisku vai psiholoģisku vardarbību ģimenē. Bet būtu dīvaini, ja cilvēki tiktu aicināti kļūt pieticīgāki un samierināties ar šādiem apstākļiem. Tomēr nenākas dzirdēt, ka par šķiršanās iemeslu ir kalpojis apstāklis, ka ielas pretējā pusē kopā dzīvojošās sievietes var stāties laulībā.