Mediji un mesidži

“Mediji nav ceturtā, bet galvenā vara valstī, jo informācijas laikmetā tiem ir vara pār cilvēka apziņu, intervijā žurnālam skaidro [Māra] Zālīte. Pēc viņas domām, jāpārtrauc iespēja bagātiem cilvēkiem un grupējumiem kontrolēt televīziju un avīzes. [..] Zālīte uzskata, ka šie angažētie mediji mēģina iesmērēt sabiedrībai tēzi “ne jau oligarhi vainīgi, mēs katrs!” Šādu pieeju dzejniece sauc par “bildes saduļķošanu – kā ar slapju roku izsmērēt akvareli, lai neko nevar saprast”. “Mums ir ļoti maz neatkarīgu mediju. Kad lasām Neatkarīgo Rīta Avīzi, esam pavisam citā realitātē, ne šajā valstī, kad lasām Dienu, vispār neko nesaprotam, uz ko tas viss iet. Sabiedrību mediji sašķēluši dažādās kompetences grupās.”

Zālīte: angažētus žurnālistus jāsauc pie atbildības. Delfi.lv, 7. jūlijs

Šķiet, tā bija viena no tām vecišķā itāļu kinorežisora Džuzepes Tarnatores filmām, kurā kāds no varoņiem kodolīgi raksturoja nepārtraukto politisko, un līdz ar to arī ģimenisko, konfliktu un traģēdiju būtību, sakot, ka tā ir nepārtraukta cīņa par to, vai pie varas būs komunisti vai zagļi. Lai gan pirmajā acumirklī var likties, ka tas ir pārmērīgi plašs un vieglprātīgs vispārinājums, kaut nedaudz pievēršot uzmanību norisēm politikā gan senākos laikos, gan mūsdienās, gan Itālijā, gan tepat Latvijā, nav grūti pamanīt, ka tieši tā arī ir. Un tas nekas, ka par zagli varbūt neviens tieši netiek dēvēts, jo darīšana ir vai nu ar Berluskoni, vai oligarhiem, vai “smagos noziegumos apsūdzētiem”, bet tiem pretī stājas cīnītāji par “caurspīdīgumu”, “sociālajām garantijām” vai karotāji “pret valsts nozagšanu” – lietas būtību tas nemaina. “Komunisti” (vai pirmskara Latvijas sociķi, nesenais Jaunais laiks, tagadējā Vienotība u.tml.), izmantojot dažādus taisnīguma un tiesiskuma argumentus, cenšas nostumt no varas tos, kas tiek uzskatīti par zagļiem. Vēlāk bieži vien arī viņi paši ķeras pie zagšanas un, piemēram, villu būvniecības Mežaparkā, bet tas jau ir cits stāsts.

Lai vai kā, ir grūti iztēloties, ka uz šo nerimtīgo stīvēšanos varētu noraudzīties absolūtā mierā un neitralitātē, ne mirkli nenostājoties vai nu vienā, vai otrā pusē, un viss dažādu izstrādājumu un cilvēcīgu izpausmju kopums, ko vienkāršības labad vēl arvien dēvē par medijiem (lai gan kas kopīgs drukātam laikrakstam ar sabiedriski aktīvas personas Twitter ierakstiem, nu jau ir grūti saprast), to arī nemitīgi dara. Proti, mediji ir angažēti, tiem tādiem ir jābūt, un ja tie tādi nebūtu, tiem, visticamāk, neviens nepievērstu uzmanību.

Dzejniece Māra Zālīte uzskata, ka medijiem esot vara ne vien pār valsti, bet arī pār cilvēka apziņu. Laikam kaut kādā šo pašu mediju iespaidā viņas teiktā pārstāstā portālā Delfi angažētība ir saplūdusi vienā kopīgā izsmērētā bildē ar “bagātu cilvēku un grupējumu” vēlmi kontrolēt televīziju un avīzes, nepamanot, ka runa ir par divām dažādām lietām.

Neangažētu mediju nav vai vismaz tiem nevajadzētu būt. Vienalga, vai runa ir par vienas partijas izdotu informatīvu lapeli, putnu vērošanas entuziastu portālu vai bērnu audzināšanai veltītu žurnālu. Neatkarīgi no autoru, izdevēju, īpašnieku vai citādi iesaistīto personu paustā satura, šie cilvēki, cerams, ir kaut ko sapratuši, nolēmuši, kas viņiem vai lasītājam ir svarīgs un kas mazāk svarīgs. Citiem vārdiem sakot, viņiem rūp tas, par ko viņi domā, par ko viņi runā vai raksta. Un pat tad, ja šī rūpēšana netiek ik vārda galā piesaukta un afišēta, tā tomēr ir klātesoša un nolasāma – un ne jau tikai redakcijas politisko komentētāju slejās, bet arī tajā, kā tiek noskaidrots, kura ziņa būs galvenā un kas svarīgs ir pašā šajā ziņā.

Tas, par ko raizējas Māra Zālīte, ir prasti un plaši izplatīti interešu konflikti. Angažētības un interešu konfliktu sajukumu radījuši paši mediji. Muļķīgā kārtā par ikdienišķu dažādu mediju savstarpējo diskusiju paņēmienu ir kļuvusi ne vien patvaļīga un nevērīga mētāšanās ar vārdiem, bet arī šķība argumentācija, sev netīkamu vai nepieņemamu viedokli cenšoties atspēkot vai padarīt apšaubāmu, neapspriežot piedāvāto tēmu, bet visu izskaidrojot ar viedokļa autora ienākumu avotu vai tiešās priekšniecības politiskajām interesēm.

Vārdu sakot, žurnāliste X tā (te pēc vēlēšanās var ierakstīt jebkādu tematu, pamēģiniet) raksta tāpēc, ka strādā pie “sorosītiem”, bet žurnālists Y – tāpēc, ka ir pārdevies “oligarhiem”. Pēc šādas pašas shēmas nopelt ir iespējams pat tādus medijus, kas ir “neitrāli” un “neatkarīgi”, jo pieder tajos strādājošajiem satura veidotājiem – žurnālists Z tā raksta (vai redaktors Z “ietekmē saturu”) tikai tāpēc, ka tādējādi vairojas viņa pārstāvētā preses izdevuma tirāža, pārdošanas ienākumi un tātad arī paša Z peļņa.

Ar angažētību tam nav nekādas saistības, bet ar sliktu gaumi, kas liedz samanīt, kurā brīdī tu esi pārvērties par izpildīgu un uz jebko gatavu mauku, gan. Viena no pamatpazīmēm, kas ļauj secināt, ka tas ir noticis, ir raksti, raidījumi vai kāds nebūt cits mediju saturs, kurā bez īpašas piepūles samanāms, ka autors kādam citam par iepriecinājumu dara lietas, kas pašam, godīgi sakot, nemaz nerūp. Zālīte uztraucas, ka “sabiedrību mediji sašķēluši dažādās kompetences grupās”, taču tā nebūt nav galvenā ar Latvijas vai jebkuras citas valsts medijiem saistītā problēma. Daudz lielāka bēda ir fakts, ka gandrīz visos medijos, neatkarīgi no tā, vai tos varētu nosacīti uzskatīt par piederošiem “zagļiem”, vai “komunistiem”, saturs ir gandrīz vienāds, pašiem tā radītājiem vienaldzīgs un nekāds. Lasi ko gribi, vienalga sanāk dzīvot mucā līdzīgi kā tolaik, kad galvenie latviešu valodā lasāmie preses izdevumi bija Cīņa un Padomju Jaunatne.

Varbūt arī viedokļu un komentāru sadaļā vēl mēdz parādīties pa kādai kuslai uzskatu atšķirībai, taču pārējais saturs arvien vairāk sāk līdzināties otršķirīgās vai treššķirīgās šausmu filmas “Cilvēku kāpurs” sižetam – tajā traks dakteris nolaupa vairākus jaunus cilvēkus un sašuj kopā vienotā barības ķēdē, izveidojot filmas nosaukumā minēto būtni. Portālā Delfi citētie Māras Zālītes izteikumi ir daļa no līdzīgas un žurnālistikā nu jau ļoti izplatītas barības ķēdes. Andas Burves-Rozītes intervija ar dzejnieci tika publicēta žurnālā Ir (2011. gada 6. jūlijs), un tajā par to, ka “angažētus žurnālistus būtu jāsauc pie atbildības”, kā teikts Delfu virsrakstā, nekas nebija teikts. Runa par angažētību gan bija, taču pavisam citā un te jau drusku pieminētā kontekstā. “[Jauni cilvēki] baidās zaudēt savu brīvību, angažēties. Bieži vien cilvēki neatšķir, vai kāds ir angažējies visas sabiedrības interesēs, vai savtīgās interesēs,” saka Zālīte.

Man nav ne jausmas, vai tie ir oligarhi, savtīgas intereses, stulbums, slinkums, mazas algas un honorāri, vai kaut kas no tā visa kopā, taču galvenokārt “bildi duļķo” tieši šāda neangažēta un nekritiska viena un tā paša satura pārgremošana un otrreizēja pārstrāde. Var jau būt, ka tas kaut kā atspoguļo interneta un sociālo tīklu ietekmi uz ļaužu apziņu, jo nav nekāds noslēpums, ka par vienu no iecienītākajām “jaunrades” formām internetā ir kļuvusi citēšana, pārpublicēšana vai pakomentēšana, bet par ērtāko labdarības izpausmi – dažādu palīdzības lūgumu pārsūtīšana tālāk vai retvītošana, tādējādi gūstot acumirklīgu padarīta laba darba apziņu. Taču tiklab šādi arī medijos, iespējams, atspoguļojas noskaņojums, kas nu jau labu laiku valda arī Latvijas un daudzu citu valstu politikā. Skaidri nostāties “zagļu” vai “komunistu” pusē nevienam tā īsti vairs negribas, un visi spiežas tuvāk vidum un viduvējībai, ieņemot “labēji centriskas”, “kreisi centriskas”, “liberāli centriskas” pozas, kurās var iztikt bez skaidras nostājas, toties bieži vien var itin labi būt vienlaikus gan zaglis, gan komunists.

Droši vien tāpēc līdzīgi kā par politiķiem, arī par Latvijas mediju radīto saturu mana interese sarūk reizēm pat biedējošā ātrumā. Es zinu, ja kaut kur notiks ugunsgrēks, vai kādam politiķim paspruks nepiedienīgs vārds, es par to droši vien vispirms uzzināšu no kāda aculiecinieka Twitter ieraksta, bet no turienes šī ziņa jau vēlāk un reizēm tikai nākamajā dienā aizceļos arī uz TV, drukātajiem medijiem un interneta ziņu portāliem, kur tiks slinki gremota, līdz kamēr tajā būs vēl kādas barības vielas. Ja ir vēlēšanās, tieši to var dēvēt par “bildes saduļķošanu”, taču nu jau pat tas vairs nešķiet nedz interesanti, nedz svarīgi. Starp citu, tas cilvēku kāpurs jau arī nebija nekāds dzīvotājs.