Merkelēšanās pret devīto vilni

Tas, kas notika Anglijā, notiks atkal. Nākamā pietura: ASV. Nākamais prezidents: Donalds Dž. Tramps. Tas, kas notika Anglijā, ir tikai sākums. Pasaule mainās, un jūs visi – ērti iekārtojusies elite, valdošā šķira, uzpūtīgie Vašingtonas dūži, kuri domā, ka zina labāk par parastiem amerikāņiem, – ar jums ir cauri. Sāciet kravāties. Jūsu dienas ir skaitītas. Es jums teicu, ka šīs vēlēšanas būs revolūcija, – bet pat es nenojautu, cik tā būs liela.

TV dīva Džanīna Piro, Fox News Channel, 26. jūnijā

Mazbritānijas izstāšanās no Lieleiropas nav droša lieta. Lai arī Eiropas abas dzelžainākās lēdijas – Angela Merkele un Terēza Meja – publiski saka, ka “breksits nozīmē breksitu” un ka nekādas Savienības a la carte te nebūs, abas tuvākajos gados darīs visu, lai formālā juridiskā šķiršanās tomēr nozīmētu pragmatisku kopdzīvi, kurā partneriem ir tiesības atteikties no dažām līdz šim pilnīgi leģitīmām savstarpējām vēlmēm. Piemēram, Londona varēs mazliet ierobežot poļu un latviešu darba iespējas un sociālās garantijas uz salas, bet kontinentā būs mazāk biznesa Londonas baņķieriem.

Protams, Londonas Sitija, kura varētu krietni vien ciest no šādas nepilnīgas kopdzīves, jau nolīgusi labākos advokātus, kuri strādā pie Brexexit – pie izstāšanās no izstāšanās no Eiropas Savienības. Piemēram, gadījumā, ja Skotija un Anglija nevarēs vienoties par kopīgu izstāšanos no ES, nāksies izdomāt virtuozu juridisku risinājumu vienotas Lielbritānijas turpmākai aizejošai palikšanai Eiropas Savienībā. To varētu saukt jaunvārdā “līmeinings”.[1. Leamaining – no angļu leave (pamest) un remain (palikt).]

Breksita iespējamībai Brisele neticēja vai līdz pēdējam brīdim. Arguments –“es nepazīstu nevienu angli, kurš balsos par breksitu!”. Nu briti ir sapurinājuši kontinentu ne pa jokam – breksits ir gan devis jaunu enerģiju tiešdemokrātiem, gan satraucis pilsoņus par nu jau tik reālo ES iziršanu. Pēcreferenduma sabiedriskās domas aptaujas daudzās Eiropas valstīs uzrāda krietnu atbalsta pieaugumu Eiropas Savienībai. Taču šis atbalsts ir vēlme saglabāt status quo un neizraisīt vēl vienu satricinājumu, nevis atbalsts lielākai Briseles lomai. Atziņa, ka Eiropas Savienība “kopumā ir laba lieta”, nebūt nenozīmē atbalstu “arvien ciešākai savienībai” un “Eiropas Savienotajām Valstīm”. Gluži pretēji – pēc 23. jūnija federālistu teorētiski pareizās idejas ir uz ilgu laiku nonākušas Eiropas reālās politikas ledusskapī. Protams, tās turpina atskaņot visumā nopietni un ietekmīgi Eiropas politiķi. Bet tām nav noieta Eiropas valstu sabiedrībās, un tās nevirzīs Eiropas reālais varas centrs – Bundeskanzleramt Berlīnē. Tieši te un vēl dažās dalībvalstu galvaspilsētās tuvākajos gados koncentrēsies ES “spēks un teikšana”. Un arī pašā Briseles pilsētā varas centrs no Junkera vadītā berlamonstra[2. Eiropas Komisijas galvenā ēka (oficiālais nosaukums Berlaymont).] telpiski arvien noteiktāk sāk pārvietoties pāri Likuma ielai[3. Rue de la Loi/Wetstraat – iela, kuras nosaukumu beļģu medijos lieto kā metonīmu valsts varai, jo tās vienā galā atrodas gan Beļģijas parlaments, gan premjera mītne, bet otrā – Eiropas Komisija, Padome un Eiropadome.] uz jauno olu būri,[4. Eiropas premjeru konklāva – Eiropadomes – jaunbūve atgādina kubā iebūvētu olu. Ēkas fasādi veido 1412 pārstrādāti ozolkoka logu rāmji, kas vesti no visām Eiropas valstīm.] kurā 27 premjeru konklāvu reāli vada Angela Merkele.

Un ne tikai valstu līderu līmenī, bet arī visās Briseles institūcijās toni arvien lielākā mērā noteiks vācieši. Kā vienīgajai Eiropas lielajai nācijai, kas spējusi saglabāt relatīvu politisko stabilitāti, kam ir ekonomiska un finansiāla jauda un nacionāla vienprātība par svarīgākajām interesēm, tai pat negribot nākas uzņemties noteicošu lomu.

Putins Padomju Savienības sabrukumu uzskata par “20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu”. 21. gadsimtā uz lielākās ģeopolitiskās katastrofas titulu šobrīd stabili pretendē Eiropas Savienība un NATO. Pirms nepilna gada par ES iziršanu runāja vienīgi ekstrēmisti, patlaban par to runā jau politkorektā Brisele. Un īpaša vēstures ironija būtu, ja Eiropas Savienības iziršana notiktu perfektā formālā saskaņā ar šīs savienības pamatvērtību – demokrātiju.

Eiropas nākotne nu ir atkarīga no tā, vai un cik drīz Rietumu lielvalstu sabiedrību samērā mazizglītotais vairākums demokrātiskā ceļā (vēlēšanas, referendumi, aptaujas) nodos varu populistiem un nacionālistiem.

Pirms kāda gada tikai ļaunākajos murgos varēja iedomāties tādu G7 samitu, kurā piedalās Donalds Tramps, Boriss Džonsons, Marina Lepena un Bepe Grillo. Šobrīd viņi visi ir teju populārākie politiķi savās valstīs. Trampa ievēlēšana par ASV prezidentu pirms gada šķita tikpat neiespējama kā breksits. Bet šoruden Floridas, Pensilvānijas, Ohaio un citu pavalstu “balto nabagu” protesta balsojums var ne tikai izšķirt konkrēto ASV prezidenta vēlēšanu rezultātu, bet arī pastiprināt globālu nacionālistiska populisma “devīto vilni”, kuru katrs savā veidā iemieso Erdogans un Putins, greksits un breksits, Orbāns un Kačiņskis, Lepena un Farāžs, Narēndra Modi un Sji Dzjiņpins. Eiropas Savienības vienotībai Trampa ievēlēšana par ASV prezidentu var izrādīties liktenīgāka nekā britu balsojums par izstāšanos.

Tāpēc puslīdz optimistiskā scenārijā Eiropas Savienība spēs federācijas vietā attīstīt “veselīgu nevienotību”, kuru par alternatīvu unifikācijai, no vienas puses, un “balkanizācijai”, no otras puses, uzskata “goda eiropietis”, argentīniešu jezuīts Horhe Mario Bergoljo.[5. Kopš 2013. gada marta plašāk pazīstams kā 266. Romas pāvests Francisks, viņš šogad no Eiropas institūciju un lielvalstu līderiem svinīgi saņēma prestižo Kārļa Lielā balvu par ieguldījumu Eiropas vienotībā.] Kādas būs šādas “veselīgas nevienotības”, “daudzveidīgas ģeometrijas” vai vairāklīmeņu savienības konkrētās aprises, protams, ir atkarīgs no tā, vai ES dalībvalstu līderiem pietiks politiskā talanta, izveicības un veiksmes saņemt mandātu no saviem vēlētājiem. Kā arī no tā, vai vācu tauta atbildīgi samierināsies ar faktu, ka tieši tai kādu laiku par Eiropas kopā saturēšanu nāksies maksāt visvairāk.

Drošs veids, kā likvidēt Eiropas Savienību, būtu politiski “uzspridzināt” Merkeles vadīto Vāciju. Un pāris spridzekļi ir acīmredzami. Sabiedriskās domas līmenī islāmticīgo imigrantu miljons jāvienādo ar islāmistu ekstrēmistu tūkstoti. “Eiropa” un “valdošā elite” cieši jāsasaista ar globalizācijas, demogrāfijas procesu un tehnoloģiju attīstības blaknēm – mazkvalificēto strādnieku bezdarbu un reālo ienākumu samazināšanos.

Vācu valodā starp spilgtākajiem 2015. gada jaunvārdiem esot merkeln. Atvasināts no kancleres Angelas uzvārda, tas nozīmējot “neko nedarīt, nepieņemt lēmumus, nepaust viedokli”. Lai arī vārds ir ironiski kritisks par kancleres politiskās komunikācijas un darbības stilu, tas vieš cerību, ka Eiropas Savienības valstu līderi, turpinot merkelēties – muļļāties no viena atlikta puslēmuma uz nākamo, no viena neizteiksmīga kompromisa uz nākamo –, tomēr spēs apturēt savu dusmīgāko pilsoņu vēlmi pēc “skaidrām, ātrām un drosmīgām pārmaiņām”, kuras, visticamāk, novestu Eiropu pilnīgā haosā. Merkelēšanās ir Eiropas ceļš.