Nāve sabiedrības labuma vārdā

"Jauns Lielbritānijā veikts pētījums liecina, ka Sokrata tiesas prāva notika saskaņā ar tā laika likumiem, atspēkojot pieņēmumu, ka sengrieķu filozofa nāve bija viena no lielākajām tiesas kļūdām, vēsta britu laikraksts The Daily Telegraph. [..] Kembridžas universitātes profesors Pols Kārtledžs nonācis pie secinājuma, ka tiesa noritēja likumīgi un Sokrats patiešām bija vainīgs. "Visi zina, ka grieķi izgudroja demokrātiju, taču tā nebija tāda demokrātija, kādu mēs to pazīstam šodien," norādīja Kārtledžs. "Sokratam izvirzītās apsūdzības mums šķiet absurdas, taču Senajās Atēnās cilvēki patiešām ticēja, ka tās kalpo sabiedrības labumam."

LETA, 2009. gada 8. jūnijā

399. gadā pirms mūsu ēras notikusī Sokrata tiesas prāva allaž raksturota kā nejēdzība, kā vēl ilgi pēc tam Atēnu attīstību graujošs process. Sokrata neizglītotie līdzpilsoņi izvirzīja viņam pašu sadomātas apsūdzības, un viņu atzina par vainīgu bezdievībā un jaunatnes samaitāšanā. Sokratam piesprieda nāvessodu, un to viņš pats izpildīja, iedzerot velnarutka indi.

Nav ticams, ka “jaunais Lielbritānijā veiktais pētījums” pamatots ar tādiem izziņas materiāliem, kuri bijuši kaut kādā veidā slēpti vai citādi nepieejami visiem citiem, līdz tie nonākuši tieši profesora Pola Kārtledža rokās. Runa drīzāk ir tikai par vienu no hipotēzēm par Sokrata prāvu.

Par realitāti mēs uzskatām ne tik daudz faktus vai notikumus, kā cilvēku vairākuma “vienošanos” par to, kā vērtējami tie vai citi fakti, notikumi. Nav jau tik nozīmīgi, ka Sokrata tiesas prāva notika saskaņā ar “tā laika likumiem”. Galvenā nozīme vairs nav tam, vai tajā bija vai nebija pieļauti, jurista vārdiem izsakoties, materiālo vai procesuālo tiesību normu pārkāpumi. Sokrata prāvai allaž ir bijusi un būs nozīme tieši teiciena “ak, laiki, ak, tikumi” kontekstā. Ne jau to vai citu laiku likumu saturs te ir tik nozīmīgs - pat, ja arī likuma burts tika pilnībā ievērots, vairākums tomēr turpinās (vismaz tā ceru) uzskatīt, ka “sengrieķu filozofa nāve bija viena no lielākajām tiesas kļūdām”.

Daudzi citi pētnieki ne tikai Sokrata notiesāšanā, bet arī viņa apsūdzēšanā saskatījuši viņa paša izdarītu izvēli. Tātad runa ir par personības morālu, ētisku nostāju, uzskatiem un tiem atbilstošu rīcību, nevis sausajiem un tehniski skanošajiem, gluži vai slavenā filozofa piemiņu aizskarošajiem vārdiem - “lielā mērā līdzdalīgs soda veida izvēlē”.

No juridiskā viedokļa Sokrats, pēc daudzu autoru domām, būtu varējis prasīt un sekmīgi panākt sev kā soda veidu izraidīšanu no valsts. Bez tam zināms, ka toreiz bija cilvēki, kas būtu palīdzējuši Sokratam izbēgt no jebkāda soda un noorganizējuši viņa bēgšanu no cietuma. Ja vien Sokrats pats to būtu vēlējies.

Toreizējā soda noteikšanas kārtība jau ir aprakstīta: abas puses - apsūdzētāji un apsūdzētais - iesaka soda veidu, un pēc abu viedokļu uzklausīšanas zvērinātie izvēlas, kuru no ierosinātajiem veidiem noteikt. Iespējams, Sokrats tiešām nokaitināja zvērinātos, teikdams, ka viņš jāatalgo (nevis jāsoda), un pieprasīdams bezmaksas maltītes Pritanejā. Kad Sokratam likts norādīt samērīgāku sodu, viņš minējis neliela apmēra naudas sodu. Kāpēc ierosināt soda veidu, kas acīmredzami netiks izvēlēts un piemērots? Kā izskaidrojama Sokrata rīcība un uzvedība prāvas laikā, viņa atklātā un sarkastiskā runa tiesā? Nevis kādi glorificēti vēsturnieku sacerējumi, bet tieši laikabiedru liecības mudina secināt, ka prāvas laikā Sokrats jau bija gatavs mirt un tieši tāpēc bija psiholoģiski un morāli brīvs pārvērst savu prāvu par savas mācības “paraugstundu”, kā tas vairākumam joprojām izskatās arī no šodienas viedokļa. Kā novērojuši viņa skolnieki Platons un Ksenofonts, Sokrats centies zvērinātos pamācīt un provocēt, nevis pārliecināt par sev vēlamāku soda mēru. Ne tikai juristam droši vien izraisa pārdomas profesora Kārtledža secinājumi, kas liek viņam izteikt vairākus apgalvojumus: ka, pirmkārt, Atēnās cilvēki patiešām ticēja, ka Sokratam izvirzītās apsūdzības kalpo sabiedrības labumam; otrkārt - zinot, ka dievi ir sadusmoti un drīzumā atēniešus var gaidīt jaunas nelaimes, apsūdzēt Sokratu bezdievībā bija ne tikai atbilstoši, bet arī nepieciešami, aizstāvot sabiedrības intereses; un, treškārt, atbrīvojoties no Sokrata, atēniešu acīs sabiedrība tika attīrīta.

Protams, cita starpā, rodas jautājums: ko šajā gadījumā nozīmē “ticēja”? Ja atēnieši pieņēma, ka Sokratam izvirzītās apsūdzības “kalpo sabiedrības labumam”, vai tas nozīmē ticību vai sava laika valdošās varas un tās “sabiedrisko attiecību” nopelnu? Vai un kad esam atbrīvojušies no bailēm “sadusmot dievus”? Vai ir beigusies tā cilvēces attīstības stadija, kad ar tiesu instanču palīdzību un arī bez tām pret personām vai pat veselām tautām tikuši veikti noziedzīgi nodarījumi tāpēc, ka tie bijuši “nepieciešami, aizstāvot sabiedrības intereses”? Kas nepieciešams, lai jebkurš likumiem atbilstošs tiesas spriedums būtu arī taisnīgs?

Cilvēku, kurš, zinādams, kas ir labs un cildens, atbilstoši rīkojas, un, saprazdams, kas ir nekrietns, no nekrietnuma vairās, Sokrats dēvēja par gudru un tikumīgu - tā savās “Atmiņās par Sokratu” rakstījis Ksenofonts. Protams, vēsturiskus faktus parasti analizē kontekstā ar attiecīgo laiku likumiem un uzskatiem. Taču - vai, sekojot šādai loģikai, mums tikpat raiti nenāksies atzīt par “nepieciešamām” un “likumīgām” darbībām, piemēram, padomju laika represijas pret Latvijas iedzīvotājiem, holokaustu Vācijā un citur? Boļševiku īstenotās privātīpašuma atņemšanas “buržujiem”?

Pirmā doma, kas nāk prātā pēc ziņas izlasīšanas, bija: oponēšana vispārējam viedoklim palīdz pievērst uzmanību. Uzskati, kas atšķiras no plaši pieņemtajiem, nokļūstot publiskajā telpā, it kā aizkur uguni zem cilvēku emociju katla. Rezultātā par dažām lietām un nozīmīgiem procesiem agrāk neaizdomājušies cilvēki varbūt var sākt tos vērtēt un analizēt. Līdz ar to profesora Kārtledža secinājumam par Sokrata tiesas norises likumīgumu un Sokrata vainu pozitīvi konstruktīvā nozīme varētu būt pamudinājumā pārdomāt tādus jēdzienus kā “taisnība”, “tiesa”, “vainīgs” u.c., tas būtu izmantojams kā labs materiāls personiskam, kā arī studentu un praktiķu grupu treniņam argumentācijā, retorikā. Pie reizes apdomāšanai piedāvāju arī vairākas jaunlaiku atziņas. “Likums ir tiesas procesa taisnība. (A. Lavents)” ““Ko darīt, ja tiesnesis kļūdījies: pēc laika viņš to saprot, bet vairs jau neko - spriedums nav pārsūdzams?” Tā mūsu Augstākās tiesas senatori vaicājuši savam franču kolēģim - Augstākās tiesas tiesnesim. Viņš savā atbildē bijis tiešs: “Vai acis jums ir?” - “Ir.” - “Nu, tad raudiet. Ko vairāk?! (R. Krauze)” “Jāatceras, ka tiesas prāvas rezultātā nebūt netiek atrasta absolūta patiesība vai taisnība. Tiesnesis tikai pēc racionālas metodoloģijas apsver argumentus un pretargumentus. Apsverot nonāk pie sprieduma, bet tiesnesis nestāv tuvāk patiesībai un taisnībai kā jebkurš cits. Tiesa ir nevis patiesības atrašanas, bet konflikta izbeigšanas un likuma interpretācijas instance. Ar patiesības un taisnības meklēšanu nodarbojas filozofija. (E. Levits)”

Sokratu uzskata par pirmo vēsturē zināmo runas brīvības mocekli. Viņš daudz runājis par brīvību - vārda, uzskatu un rīcības brīvību, par to, ka katram indivīdam ir tiesības izpausties pēc savas labākās gribas un sirdsapziņas, un teicis: “Brīvība izpaužas spējā rīkoties vislabākajā veidā.”

Skaidrs, ka te ir runa ne tik daudz par fizisku brīvību, kā par dvēseles un gara, vārda, domu un uzskatu brīvību. Joprojām vairākums tomēr ir “vienojies”, ka Sokrata traģiskā nāve - viņa paša labi apzināta un gribēta - bijusi viņa dzīves, darbības un mācības vainagojums, tās visspilgtākais un vispārliecinošākais apliecinājums, un, kā to formulējis I. F. Stouns grāmatā “Sokrata prāva” - “gluži tāpat kā Jēzum savas misijas izpildīšanai bija nepieciešams krusts, Sokratam bija nepieciešama velnarutka inde.”