Nevāri kazlēnu viņa mātes pienā (5.Mozus 14:21)

"Pat ja mēs visi pēkšņi pārstātu braukt ar mašīnām, ar to vēl nebūtu līdzēts, lai novērstu klimata izmaiņas. Jāmainās arī pārtikas patēriņa paradumiem. [..] Gaļas izstrādājumu ražošana veicina skābos lietus, upju un ezeru aizaugšanu un klimata izmaiņas. Daudzi eksperti apgalvo, ka ēst gaļu ir tas pats, kas ikdienā braukt ar mašīnu."

Jānis Brizga, Pasaules dabas fonds, "Neēd zemeni ziemā", www.politika.lv, 2008. gada 19. februārī

Pasaules reliģijas, pateicoties to sekotāju skaitliskajam īpatsvaram, var būtiski ietekmēt ekoloģisko situāciju uz Zemes. Atteikšanās no saldūdens izmantošanas ķermeņa apmazgāšanai pirms katras lūgšanas un pēc katras tualetes lietošanas islāma izplatības teritorijā un it īpaši - Indijā, varētu atrisināt dzeramā ūdens krīzi Āfrikā, taču pāreja uz tualetes papīra izmantošanu šādos apjomos vienā mirklī likvidētu mūžamežus Brazīlijā. Visas pazīmes liecina, ka arī cīņa pret globālo sasilšanu pamazām kļūst par jaunu pasaules reliģiju ar visām no tā izrietošām sekām. Tā ir starptautiska, mūsdienīga, racionāla reliģija, kas balstās zinātniskos argumentos, taču pieprasa ticību noteiktām dogmām. Pirmkārt - ir jātic tam, ka globālā sasilšana ir realitāte. Šai “labajai vēstij” ir savi pravieši, taču viņu personības šarms nebūt nav svarīgākais. Globālā sasilšana ir kolektīvs, masu saziņas līdzekļu izveidots un uzturēts dogmu kanons.

Otrkārt, jaunajai reliģijai ir sava apokaliptiska vīzija - priekšstats par to, kā pasaule ies bojā cilvēka rīcības, tas ir, grēku rezultātā.

Treškārt, šai reliģijai ir pavisam konkrēta eshatoloģiska programma - ja cilvēks mainīs savu uzvedību, attieksmi un pats sevi, viņš var novērst pasaules galu. Viss, kas tam ir nepieciešams, ir sekošana izteikti reliģiskiem principiem ikdienas dzīvē.

Šī ētiskā sistēma piedāvā reālu un racionāli pamatotu iespēju uzlabot savu eksistenci - zinot patiesību par globāla rakstura kopsakarībām, cilvēks var atbrīvoties no savas iedzimtās nešķīstības un saraut postošo klimata izmaiņu ķēdi. Tam kalpo noteikta bauslība, askēze un savdabīgs ikdienas rituālu klāsts. Ar tradicionālajām reliģijām to vieno priekšstats par zaudēto paradīzi, par zelta laikmetu, cilvēces nevainību, ko mēs esam zaudējuši civilizācijas attīstības gaitā. Savas baudas un ērtības labad mēs esam atkāpušies no Ekoloģiskās Sistēmas pamatprincipiem, tāpēc viss, ko mēs šobrīd darām, ir ļauns. Ekoloģiskā Sistēma (kas jaunajā reliģijā aizpilda Absolūta nišu) mums to nepiedos, kā rezultātā cilvēces bojāeja ir tikai laika jautājums. Šīs bojāejas gaidas precīzi atkārto klasiskos apokaliptiskos priekšstatus, kas ietilpst praktiski jebkuras attīstītas reliģijas dogmatikā.

Ikvienas tradicionālās reliģijas pamatā ir arī noteiktas uzvedības disciplīnas pieņemšana. Klimatistu ētika ir visaptveroša sistēma, kurā ietilpst vai kurai var tikt pakļauta jebkura dzīves joma. Gluži tāpat kā jūdaismā un kristietībā, kur grēkā krišana ir neizbēgams vēsturisks fakts, gluži kā sengrieķu priekšstatos par pagājušo zelta laikmetu vai budistu un hinduistu kopīgajā viedoklī par cilvēces atrašanos kosmisko ciklu zemākajā posmā, arī klimatisti redz pasaules krīzi kā nenoliedzamu realitāti, un tās iemesls ir meklējams cilvēku rīcībā. Būtisks ir atzinums, ka ikviena cilvēka eksistence mūsdienu pasaulē ir a apriori grēcīga, ikviena mūsu darbība ietekmē klimata izmaiņas un viss, ko mēs varam darīt, ir censties samazināt šīs ietekmes radīto postu - ievērot jaunās reliģijas bauslību, šķirot atkritumus, lietot tīrāku benzīnu, boikotēt videi nedraudzīgu tehnoloģiju produktus, vākt parakstus, lai izteiktu nosodījumu ASV par Kioto vienošanos neparakstīšanu.

Zīmīgi, ka viens no senākajiem reliģiskās piederības atribūtiem gandrīz ikvienā reliģijā ir īpašas diētas pieņemšana. Hinduisti neēd govis, musulmaņi - cūkas, jūdaisti izvairās no veselas virknes Vecajā Derībā uzskaitītu dzīvnieku ēšanas, turklāt arī visus pārējos ir jānokauj un jāgatavo noteiktā veidā. Kristiešu pieķeršanās Jēzus frāzei “Ne, kas mutē ieiet, sagāna cilvēku, bet, kas no mutes iziet, tas sagāna cilvēku” faktiski ir izņēmums, ko pierāda sezonāla atgriešanās pie ierobežojumiem gavēņa laikā, kā arī jaunu dietoloģisku priekšrakstu rašanās vēlāku sektu un new-age reliģiju ietvaros. Klimatisti piedāvā vienkāršu un racionāli izskaitļojamu argumentāciju veģetārismam un “bioloģiskās pārtikas” lietošanai - ikviena produkta izgatavošana rada noteiktu ekoloģisku pēcgaršu, kas sabojā atmosfēru, augsni vai ūdeni.

Tikumīgam cilvēkam ir jācenšas lietot pārtikā produkti, kuru ietekme ir minimāla, taču precīzas zināšanas par katra konkrētā ēdiena “tīrības pakāpi” ir pieejamas vienīgi priesteriem. Parasts cilvēks taču nevar zināt, vai Ķīnā audzētas sojas un rīsu atstātais ekoloģiskais kaitējums dažādu neatļautu ķīmisku un ģenētisku manipulāciju rezultātā nav lielāks kā kaimiņu sētā notvertas vistas cepetim. Priesteru kastas izveidošanās un zināšanu sakrālais raksturs pietuvina klimatistu reliģiju tādām tradicionālām gnostiskām reliģijām kā zoroastrisms un manihejisms. Arī izvēle, kas atstāta katra cilvēka ziņā, ir skaidra kā diena un nakts - vai nu tu esi labo pusē un cīnies par tīrāku planētu, vai arī esi ļaunais, neziņas, grēka un baudu pārņemtais postītājs. Izšķirošais brīdis ir zināšanu iegūšana un morāla izvēle, kas vienlaikus ir arī atteikšanās no iepriekšējā dzīves veida. Grēksūdzes kā reliģiska sakramenta lomu šajā gadījumā pilda “savas ekoloģiskās pēdas nospieduma izmērīšana”, ko iespējams viegli paveikt, aizpildot internetā atrodamu testu - atkarībā no tā, kādu dzīvokli, mašīnu un pārtiku tu lieto, tavas “pēdas” nospiedums uz planētas virsmas būs lielāks vai mazāks. Apzinoties savas eksistences ļauno raksturu, cilvēks var nostāties uz labošanās takas un sākt jaunu dzīvi. Reizēm pat pietiek tikai ar apziņu par to, ka šāda izvēle ir iespējama, un dzīvot jau ir vieglāk.