No nebūtiskā visbūtiskākais ir futbols

Ja mēs gribētu kaut ko uzzināt vēl vairāk par futbolu, nekā jau zinām, tad vislabāk to būtu jautāt sievietēm. Pie tam, neaprobežojoties tikai ar aizvainojumu, ko izraisa atbilde. Ja mēs aizvainoti neapstātos pie atbildes par divdesmit diviem muļķiem, kuri skraida pakaļ vienai bumbai, tad no sievietēm mēs uzzinātu par futbolu daudz vairāk, nekā mums pašiem tas jebkad varētu ienākt prātā. Piemēram, mana māte gāja tēvam līdzi uz futbolu un sēdēja tribīnēs, diemžēl par viņas atziņām man neienāca prātā painteresēties. Sievietes, starp citu, varbūt kaut ko pateiktu arī par futbolistu līkajām kājām, pēcpusēm vai torsiem, norādītu uz vīriešu vēlmi trāpīt kādā caurumā, vienalga, var arī taisnstūrainā. Un galu galā pastāv arī sieviešu futbols.Manās fantāzijās arī efektīgāka būtu nevis bumbas ielidošana vārtu tīklā, bet tās izzušana debesu zilgmē pēc kāda itāļu Dželsomīno sitiena ar balsi. Īstenībā, ja kāds uzsit bumbu nepieklājīgi augstu, var dzirdēt vecu, ironisku teicienu: “Kas augstāk sit, tas labāk spēlē.”(Taisnību sakot, tas ir tehnisks brāķis, bet pa vertikāli tiesnesis neko nevar ierobežot.) Vareni ir arī ar bumbu izsist logu daudzdzīvokļu mājā vai laukos pirmoreiz pārsist to pāri kūts jumtam un tad ilgi meklēt avenājā otrā pusē; vai aizsist pāri sētai, īpaši, ja tā ir Daugavas stadiona sēta, un bumbu aizved garām braucošais kravas vilciens. Vai arī, vēlu vakarā dzīvoklī, trenējot driblu, tu pēkšņi nolem izsist bumbu pa astotā stāva logu melnajā naktī. Un nākamajā dienā to ilgi meklē un atrodi vai neatrodi.

Taču fantastiska telpas sajūta ir arī reālajā futbola laukumā. Tā nav tikai tāda skraidīšana vien. Te uz līdzenas vietas ir gan pakalni, gan bedres, arī gaisa bedres, reizēm gaiss ir kā retināts atkarībā no tā, vai tu, pēdējiem spēkiem aizskrējis, dabū bumbu vai nē, un cik tālu ir spēles beigas, un kāds ir rezultāts. Tu it kā radi sev apkārt tādu kā šauru vēja vai, gluži otrādi, bezvēja telpu. Es labi izjūtu laiku, bet telpu es esmu tik ļoti izjutis tikai futbola laukumā.Futbols, kā katra spēle, ievērojami pārsniedz fiziskas nodarbes robežas. “Ja šo aktīvo principu, kas izpaužas spēlē, sauktu par garu, tas būtu pārspīlēti; nosaukt to par instinktu nozīmētu — nepateikt neko,” saka Johans Heizinga savā grāmatā par spēli.

Nevar arī pateikt, ka futbols ir nenopietns, jo spēle parasti ir pa īstam nopietna. To nosaka gan noteikumi, gan uzvaras likme. Nemaz nav jānogriež zaudētājas komandas kapteinim galva kā pie inkiem, kad bija jātrāpa ar kaučuka bumbu apaļā caurumā. Nav jāatdod pretiniekiem trenera meita. Pietiek ar ailīti turnīra tabulā, ar naudas kaudzīti vai vienkārši ar apmierinājumu, ka spēle ir izdevusies. Un ja vēl ir skatītāju pūlis, kura priekšā padižoties. Franču kluba Nantes uzbrucējs Vahirua pēc vārtu guvuma nometas uz viena ceļa un attēlo kanu laiviņas airēšanu pa upi, tādējādi savā sajūsmas žestā ienesot veselu kultūrslāni no savu senču zemes.Spēles izmantotie, bet, vēl daudz vairāk, neizmantotie momenti saglabājas futbolista apziņā pēc spēles un rādās sapņos, viņš vēl un vēl visās niansēs izdzīvo spēles epizodi. Rakstniece Tatjana Tolstaja ir ievērojusi, ka pēc neizmantotas izdevības pie pretinieka vārtiem futbolisti uzvedas pavisam dīvaini, kaut kā īpaši fizioloģiski. Futbola karsēji, visticamāk, to neievēros un ar nepacietību gaidīs epizodes atkārtojumu. Sevis šaustīšanas kulminācija var būt pēc nerealizēta vienpadsmit metru soda sitiena un līdz ar to — komandas zaudējuma. Tāpat sasprindzinājums, trauksme pieaug, tuvojoties nākamajai spēlei.

Rāmim ir jābūt, taču, tiesneša svilpei pārtraucot spēli, uz mirkli namiņš sagāžas. Gudri tiesneši to jūt un ļauj spēlēt. Ja spēlētāji to novērtē un neizmanto tiesneša laipnību ļaunprātīgi, spēle no tā var iegūt. Reizēm gribas tiesnesim iesist, bet nedrīkst. Dusmās tiesnesi nolamā, bet tiesnesis, kā likums, arī ir sācis attiecīgās valodas apguvi tieši ar lamu vārdiem, un spēlētājs ir spiests atstāt laukumu. Reizēm pat atkārtojumā nevar pateikt, vai vajadzēja piešķirt vienpadsmit metru soda sitienu, vai nē.Futbolu var skatīties stadionā vai mājās. Stadionā nav komentētāja, nav atkārtojumu, bet ir programmiņas ar spēlētāju uzvārdiem un numuriem, un ir attiecības, kas veidojas tuvāk sēdošo līdzjutēju starpā. Pati tuvošanās stadionam un aiziešana no tā vien ir ko vērts. Solidaritāte. Mājās turpretī tevi apkalpo vairāk vai mazāk temperamentīgs komentētājs ar papildus informāciju. Atkārtojumi daudz ko dod. Stadionā reizēm tu pagriez galvu, lai kaut ko pateiktu, bet pa to laiku kāds gūst vārtus, un tu to palaid garām. Kaut gan… 1978. gadā Tālivalža ielas studentu kopmītņu sarkanajā stūrītī Holandes—Peru mača laikā divas reizes atlūzu. Kāds pabāzis galvu un teicis, ka laikam jau nekā īpaša, ja pat es neskatoties. Beidzās bez vārtu guvuma. Reiz Brazīlijas—Francijas mača izskaņā vienpadsmit metru soda sitienu sērijas laikā (Sokratess atvēzējās un sita bez ieskrējiena!) pie manis mājās sēdus piemiga divi filozofi un viens rakstnieks. Bet… labāk divi komentētāji, jo viens var krist uz nerviem. Vai arī vispār bez komentētāja, bet tad ir jādzird stadiona troksnis! Taču arī Nikolajs Ozerovs reizēm pateica ko sakarīgu, piemēram: “Kad bumba pamet beļģu soda laukumu, tā gandrīz vienmēr nonāk pie Šifo!” Enco Šifo patiesi bija izcils Beļģijas izlases pussargs.

Taču gūtie vai zaudētie vārti vēl nav viss. Lieliskas piespēles, tāli sānu iemetieni, augstas vai spēcīgi sistas bumbas “pielipšana” pie kājas, to apturot, bumbas apturēšana ar krūtīm, sitieni ar galvu vai “šķērītē” atmuguriski pāri galvai, sitieni no gaisa gandrīz vārtos, trāpījums pa vārtu stabu vai pārliktni, vārtsarga meistarība. Spēle var beigties arī bez vārtu guvuma un būt izcila. Ar lielu aizrautību reiz kopā ar dēlu pāri Daugavas stadiona sētai vērojām Milānas Inter slēgto treniņu. Kā ar bumbu darbojās Roberto Badžo! Reizēm uzrodas futbolisti, kuri bez bumbas pārvaldīšanas tehnikas arī kustas neatkārtojami. Tāds ir Gigss no Manchester United, Pjērs van Hojdonks no Feyenord un, protams, arī Zidāns un Rivaldo. Agrāk — Marko van Bastens.

Futbols ir saistošs arī ar savu biežo neprognozējamību spēles rezultāta ziņā. Vāja komanda var lieliski nospēlēt pret spēcīgu pretinieku. Francijas kausa izcīņā reizēm pat ceturtās vai piektās līgas komandas tiek līdz pusfinālam vai pat finālam. Milzīgs cīņas spars un mobilizēšanās uz spēju robežas reizēm ļauj amatieriem pārspēt profesionāļus. Daudz kas atkarīgs arī no veiksmes. Nupat, 29. martā Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēlē Lihtenšteina pirmās divdesmit piecas minūtes bija labāka par Angliju visos spēles komponentos, kaut gan Anglija spēlēja savā labākajā sastāvā. Spēles 62. minūtē Lihtenšteinas uzbrucējs Mario Friks, kurš spēlē Itālijas B sērijas klubā, apveda trīs slavenus angļus un spēcīgi sita — bumba aizšāvās gar pašu vārtu stabu. Lihtenšteina zaudēja ar 0:2.Kad jaunībā sāku tik stipri dzert, ka vairs nejaudāju paskriet, bēdīgs atmetu ar roku un teicu: “Eh! Labi, būšu treneris.” (Tiesāja Miķelis Rubenis; ievērojis, ka es pārāk izmisīgi sedzu pretspēlētāju, aizrādīja: “Tā tu vari turēt sievieti.”) Daži treneri ļoti veiksmīgi komplektē komandu un izdara spēlētāju maiņas, citi pagalam neveiksmīgi — viens nepaņem Romario uz pasaules čempionātu, cits — Saviolu… Tas īpaši uzkrītoši parādās valstsvienību sacīkstēs. Nesapratu Geriju Džonsonu, izbijušo Latvijas izlases treneri, kurš pēkšņi vairs nelaida laukumā Ēriku Pelci, kas iepriekšējās trijās izlases spēlēs katrā bija guvis vārtus. Varbūt tieši treneru dēļ futbola pasaulē pa īstam neiemirdzējās gruzīna Dāvida Kipiani zvaigzne. Treneri tracina līdzjutējus. Mani visvairāk tracināja Spānijas izlases treneris Kamačo.

No ne-bū-tis-kā vis-bū-tis-kā-kais — šīs zilbes man atgādina brīdi, kad spēlētājs saņem bumbu uz vietas, uzsāk kustību, pa ceļam apved divus pretiniekus un izdara centrējumu. Virsrakstā paustā izteikuma autors ir vācu futbola zvaigzne Francs Bekenbauers, mans bijušais elks, kurš bija pasaules čempions gan kā spēlētājs, gan kā treneris. Brazīlietis Pele, īstajā vārdā Edsons Arantess do Nasimento, protams, ir visu laiku vislabākais, taču pārējie vismaz kaut kādā veidā var tikt viņam pielīdzināti. Bekenbauers izcēlās ar to, ka viņš, būdams gan aizsargs, gan pussargs, gandrīz nemaz nekļūdījās piespēlēs. Bija diezgan daudz spēļu, kurās viņš nekļūdījās vispār. Reizēm viņš parādījās uzbrukuma smailē, un šeit bija iespējams viņu salīdzināt ar Peli, taču tas nebija bieži un pārsvarā neiederējās spēles plānā, jo tolaik pie pretinieku vārtiem “ganījās” Franca komandas biedrs, viens no visu laiku labākajiem vārtu momentu jutējiem un izmantotājiem — Gerds Millers. Vārdu sakot, Bekenbauers bija mans elks, un kad lietainā laikā mēs ar bērnības draugiem spēlējām viens pret vienu zem jumta mazajā Limbažu stadiona tribīņu laukumiņā, Andris Senkēvičs bija Pele, Guntis Tuklers — angļu aizsargs Bobijs Mūrs, bet es — Francs Bekenbauers. Providence gan neļāva mums kļūt par futbola zvaigznēm, taču mīlestība uz šo sporta veidu saglabājās. Reiz tuvam cilvēkam teicu: “Viss būs labi, tikai tad, kad būs pasaules čempionāts futbolā, manis nebūs. Pēc tam atkal būšu.” Tā tas ir arī šobaltdien.Dzīves mākslā liels īpatsvars ir priekam. Kādēļ gan atteikties no tā, kas sagādājis man tik daudz prieka? Tikai tādēļ, ka esmu pieaudzis vai aptvēris, ka futbols ir šaurāka sfēra nekā filozofija, literatūra, mūzika, glezniecība, mīlas māksla, gala beigās ticība? Vai tādēļ, ka snobi rauc degunus? Nekā nebija, īsti mākslinieki skatās futbolu gan atklāti, gan slepus, intīmi. Reizēm izdaru citu izvēli, par sliktu futbolam. Tajā pašā 29. martā Albānija labi spēlēja pret Krieviju un beigās uzvarēja ar 3:1, taču es pie rezultāta 1:0 albāņu labā tomēr pievērsos Pedro Almodovara filmai Runā ar viņu. Jā, citā Almodovara filmā Dzīvā miesa galvenie varoņi Deivids un Viktors ne pa jokam saķeras Elenas dēļ, bet cīkstiņa vidū (viens tikko iebelzis otram pa pautiem) abi pēkšņi iekliedzas: “Kādi vārti!” Un aizgrābti tālrādē vēro atkārtojumu. Tāpat neatteicos no brauciena uz Norvēģiju tajā dienā, kad bija 1998. gada pasaules čempionāta fināls. Uz prāmja televizors rādīja tā, ka gandrīz neko nevarēja saprast. Kad kādam čeham uz brīdi izdevās noregulēt attēlu, daudzi iebrēcās: “Hero! Hero! Varonis!” Un čehs dabūja par brīvu tik daudz viskija, cik bija nepieciešams, lai piedzertos. Toreiz tikai tik daudz sapratām, ka tā bija divu vārtu autora Zinedīna Zidāna un visas franču komandas zvaigžņu stunda. Čempionāta laikā bija piedzimusi lieliska komanda visās līnijās, kāda tā nebija pat tad, kad spēlēja lieliskais pussargu četrinieks — Fernandess, Žiress, Tiganā un Platinī, par kuriem nedaudz labākus redzēju tikai 1970. gadā brazīliešiem (Rivelino, Tostao, Pele un Gersons — jā, toreiz priekšā nebija Pele, bet Žairzinjo un Paulo Sēzars).

Pēdējos piecos gados vislabākais sastāvs bijis Francijas un Argentīnas izlasēm (Maradonas laikā Argentīnai tik labs nebija), bet Brazīlija ir vislabākā a priori, always. Ģeniālu vārtsargu un aizsargu šobrīd gandrīz nav, pussargi gan ir (Figu, kuru atklāju patīkami agri, Zidāns, kurš man ilgi nepatika, Bekhems, kurš centrē ar citu vietu pēdas iekšpusē nekā pārējie, Verons savās labākajās spēlēs, un ir vēl citi). Runājot par uzbrucējiem, šķiet, patlaban Tjerī Anrī ir otrais labākais — aiz Ronaldo, tad Rūds van Nistelrojs un Rauls. Man joprojām patīk Kluiverts (īpaši, kad viņš atnāk atpakaļ laukuma vidusdaļā) Ševčenko, Zahovičs un vairāki citi, pārdzīvoju, ka Madrides Real zvaigžņu sastāva dēļ ir upurēts lieliskais uzbrukuma duets — Rauls un Morientess.

Kad es ieraugu Fernando Morientesu, man liekas, ka viņš ir mans tuvs radinieks, mazliet līdzīgs manam dēlam. Es neesmu no tiem tētukiem, kuri grib no saviem bērniem izspiest to, ko nav varējuši izspiest no sevis. Arī mans tēvs tāds nebija, kaut gan varēja būt, jo bija spēlējis kopā ar Gunāru Ulmani Daugavas jauniešu komandā, tad guvis nopietnu kājas traumu. Tuvs laikabiedrs atceras, ka novērojis manu tikšanos ar tēvu 4. maršruta trolejbusā. Abi pārsteidzoši līdzīgi, vienīgi divdesmit gadu starpība, ilgi netikušies, mēs esot brīdi klusējuši un tad aizgūtnēm runājuši par futbolu.Filmā Pasaules kauss parādīts, kā klosterī daži zēni, topošie budistu mūki, slepus atrod iespēju skatīties iepriekš minētā pasaules čempionāta spēles. Mazais mūciņš, galvenais varonis, apsmaida jauno mūku tērpus kā arhaiskus, pats lepodamies ar Ronaldo krekliņa imitāciju — tas nekas, ka uzlejot ūdeni, iet nost krāsa, it kā parādot, ka citu mūku drēbes ir kaut kas stabilāks. Tomēr mazais mūks un pāris domubiedru panāk neticamo: dabū no klostera priekšnieka atļauju uzstādīt satelītšķīvi un visiem kopā vērot finālmaču. Vietā ir klostera virsmūka jautājumi, cikos notiks spēle (izbrīns par to, ka tik vēlu vakarā) un vai futbolā nav seksa.

Mazā mūka došanās pēc satelītšķīvja man atsauca atmiņā dienu, kad es, pirmoreiz uzvilcis arī futbola getras (astoņu gadu vecumā tas droši vien bija kaut kas līdzīgs svētlaimei), pilnā ekipējumā devos sarunāt spēli ar citu puiku komandu, kura bāzējās trīs kilometrus attālā vietā (darbība notiek starp Saldu un Brocēniem). Mana pagalma lielākie zēni bija novērtējuši šo manu zīmēšanos un pa to laiku uznesuši manas garās bikses stārķa ligzdā, kura atradās ļoti augstu, kāpšanai neērtā bērzā.

Pusaudža un jaunības sapņos es nelidoju pāri pilsētai kā Marks Šagāls Vitebskai vai kā Dilans Tomass pāri parkam Svonsijā, bet pāri futbola laukumam. Šie sapņi atkārtojās, es lidoju gan zemāk, gan augstāk, pārsteigdams visus tur lejā. Tās bija cilvēcisku slāpju pilna cilvēka atvadas no ierobežota, lai arī skaista bērnības sapņa, — kļūt par futbolistu.