Nu tad, priekā!

Rakstā aplūkotas grāmatas:

Everyday Drinking: The Distilled Kingsley Amis. Introduction by Christopher Hitchens. New York : Bloomsbury, 2008

Zachary Leader. The Life of Kingsley Amis. London : Jonathan Cape, 2007

Martin Amis. Experience. London : Jonathan Cape, 2000

"Dzeršana galu galā viņu piebeidza, atņemot viņam gan asprātību un pievilcību, gan veselību,” par Kingsliju Eimisu grāmatas “Ikdienas dzeršana. Kingslija Eimisa destilāts” ievadā raksta Eimisa paziņa, angļu izcelsmes amerikāņu žurnālists un rakstnieks Kristofers Hičenss. “Ne visi ir spējīgi ievērot paši savus padomus vai ievērot tos mūžīgi. Tomēr neuztraucieties, draugi, šajā grāmatā piedāvātie uzmundrinošie un saprātīgie ieteikumi nenovedīs jūs no ceļa. Vinstons Čērčils kādreiz lielījās, ka ja vien dzīvi varētu uzskatīt par spēli, dzeršanas iespaidā viņš ir vairāk laimējis, nekā zaudējis, un laikam viņam bija taisnība. Šajās lappusēs mēs sastopam vēl vienu vīru, kas bija pamanījies no dzeršanas gūt labumu ne vien sev, bet arī dāvāt to citiem.” Šogad iznākušajā nelielajā sējumiņā atkārtoti izdotas trīs dzeršanai veltītas Kingslija Eimisa grāmatas, kas jau bija kļuvušas par bibliogrāfisku retumu - “Dzēriena pamati” (On Drink, 1972), “Dzeršana katru dienu” (Every Day Drinking, 1983, arī oriģinālā šīs grāmatas nosaukums un šogad izdotā apkopojuma nosaukums rakstīts atšķirīgi) un “Vai jums papildināt?” (How’s Your Glass?, 1984). To saturs pakārtots Eimisa paša radītajam pamatprincipam: “Dzeršanas nestie ieguvumi sabiedrībai kopumā galvenokārt ir nozīmīgāki par personiskajām katastrofām, ko tā var izraisīt.”

“Viena pazīme, pēc kuras jūs nekļūdīgi varat pazīt dzērienu patiesu lietpratēju, ir tāda, ka viņš izlasa jebko, kas veltīts šai tēmai un kas gadās pa rokai - sākot ar pamatīgām grāmatām un beidzot ar tām mazajām recepšu lapiņām, ko ražotāji mēdz uzmaukt uz savu pudeļu kakliņiem,” Eimiss raksta grāmatā “Dzēriena pamati”. “Šāda nepārtrauktas modrības saglabāšana reizēm palīdz tikt pie noderīgām, tomēr plaši neizplatītām zināšanām. Esmu jau aizmirsis, kur, bet reiz izlasīju, ka lai no citrona iegūtu vairāk sulas, to uz dažām minūtēm jāiemet siltā ūdenī, nevis jāsāk spiest, tikko izņemtu no augļu šķīvja vai pat no vēsuma. Tomēr tā tas ir, un es šo padomu ievēroju ikreiz, kad gatavoju ‘Asiņaino Mēriju” un kad man ir pietiekami daudz laika un pacietības.” Eimiss izjuta nepieciešamību par dzērieniem un dzeršanu ne vien lasīt, bet arī rakstīt, rakstīto pārsvarā balstot paša pieredzē, kas bija pietiekami dziļa, lai savos memuāros viņš bez liekas pieticības varētu paziņot: “Esmu pamanījis, ka mani sākuši uzskatīt par vienu no ievērojamākajiem, ja ne pat par pašu ievērojamāko mūslaiku dzērāju.”

Kaut gan dzeršanai patiesi Eimisa biogrāfijā bija liela un gadu gaitā arvien progresējoša nozīme, tas tomēr nebūt nav galvenais iemesls, kāpēc viņu vēl arvien mēdz pieminēt. Līdztekus dzeršanai viņš pamanījās sarakstīt kādus divus desmitus romānu, lērumu dzejas, krietni daudz literatūrkritisku rakstu un raidlugu, kā arī strādāt par mācībspēku augstskolā. Vēl studiju laikā Oksfordā īsu brīdi bijis Lielbritānijas komunistiskās partijas biedrs, pēc padomju iebrukuma Ungārijā 1956. gadā Eimiss krasi mainīja politiskos uzskatus, vēlāk kļuva par konservatīvu tečeristu un, kā uzskata, arī par Mārgaretas Tečeres padomdevēju kultūras jautājumos. Pirmos panākumus rakstniecībā Eimiss guva ar 1954. gadā iznākušo romānu “Veiksmīgais Džims”, kas vēl arvien tiek uzskatīts par angļu “universitāšu romāna” un komiskās literatūras klasiku. Eimiss par romānu saņēma Somerseta Moema prēmiju un drīz vien tika pieskaitīts “jaunajiem un dusmīgajiem”. Līdzīgi “jaunajām dusmīgajām meitenēm” Latvijā, arī tas bija žurnālistu radīts klišejisks un ērti lietojams apzīmējums, kas ļāva runāt par kopīgām iezīmēm vienas paaudzes rakstnieku literatūrā - ar to galvenokārt saprotot “aktīvu” vai pat “radikāli anarhistisku” nostāju, aprakstot angļu sabiedrības īpatnības. Kopš šī brīža Eimisam pielipa komiķa slava un, ja ir vēlēšanās, par komiskām var uzskatīt arī trīs dzeršanai veltītās grāmatiņas, jo smieklīgā tur tiešām ir diezgan daudz - visbiežāk gan “angļu humora” nozīmē, kura pamatā ir sarkastisks cilvēcisko un tātad arī savējo dīvainību vērojums. Vistiešākais Kingslija humora izjūtas mantinieks ir viņa dēls, vēl arvien rosīgais un angļu bulvārpreses uzmanību bieži vien nodarbinājušais rakstnieks Martins Eimiss [1. Martins Eimiss (Martin Amis, 1949) - Latvijā pazīstams ar latviešu valodā tulkoto romānu “Nakts vilciens” un “fašistiskajiem” izteikumiem angļu presē, ka, piemēram, musulmaņiem jāliek ciest tikmēr, kamēr viņi paši savās mājās nebūs ieviesuši kārtību.], par kuru gan reizēm nav skaidrības, kur beidzas laba iedzimtība un sākas ne tik slavējama vēlme atdarināt tēvu. Atmiņu grāmatā “Pieredze” Martins par Kingsliju raksta: “Viņš nevarēja atļauties dzert tik daudz, cik vēlētos līdz pat romāna “Veiksmīgais Džims” iznākšanai 1954. gadā. Pēc tam viņš dzēra mazāk, nekā varēja atļauties, bet vairāk, nekā būtu vēlējies - vai vairāk, nekā viņš būtu vēlējies gribēt. [..] Alkohols bija draudīgi saistīts ar ēdelību, negausību. “Katrā resnajā,” reiz rakstīja Sairils Konolijs[2. Sairils Konolijs (Cyril Connolly, 1903-1974) - angļu literatūras kritiķis un rakstnieks.], “sēž tievais, kas izmisīgi cenšas darīt zināmu, ka vēlas izkļūt laukā.” Kingslijs grāmatā “Resnais anglis” ir daudz patiesāks un asprātīgāks: “Apkārt katram resnajam ir kāds vēl resnāks, kas viņā par varītēm cenšas iespiesties.”” Laikā, kamēr Kingslijs vēl nevarēja dzert tik, cik gribētos, ar mēģinājumu un kļūdu metodi, kā arī veicot dažādas aplēses, viņš bija nonācis pie “optimālās cenas un alkoholiskās iedarbības attiecības, kas noveda pie jaunības dienu atklājuma - trīs miežali, pinte sidra un mazs viskijs solīja vislabāko atdevi par vismazāko naudas summu.”

1948. gadā Kingslijs bija apprecējies un pēc “Veiksmīgā Džima” iznākšanas varēja sākties viņa “mājastēva” gadi - Eimisu ģimene ik pa laikam dzīvoja namos, ko nevarēja atļauties un iekūlās parādos, tomēr tas nekādi nedrīkstēja iespaidot Kingslija vēlmi katru nedēļu rīkot saviesīgus vakarus, iedzeršanu pamīšus ar sarunām jeb “simpozijus”, kā tos nodēvējis Martins: “Tieši tas Kingslijam gāja pie sirds par visu vairāk. Ja neņem vērā laulības pārkāpšanu, tuvojoties viņa labāko gadu rietam. (Reiz mans tēvs kopā ar māti devās uz vakariņām pie viņa precētās mīļākās. Tur bija vēl kāds precēts vīrs, un tajā vakarā Kingslijs sāka salaist ar viņa sievu.)” Jūtot, ka varētu izdoties “simpozijs”, Kingslijs mēdza sajūsmā berzēt rokas ar tādu sparu, ka šķita - viņš tūliņ uzšķils uguni. Strīdi, anekdotiski gadījumi (taču ne baumas), parodijas, gari stāsti, citāti, deklamācijas... Deklamācijas. Kad mēs divatā sēdējām līdz vēlai naktij, reizēm es pie sevis brīnījos: “Velns ar’ ārā, viņš taču zina no galvas visu angļu dzeju.””

Bez regulāras iedzeršanas “simpozijos” vai tāpat vienatnē - mūža otrajā pusē par normu bija kļuvis nebūt ne lēts ieradums ap pulksten divpadsmitiem iesākt pudeli skotu viskija, kas pret vakaru jau bija tukša - ģimenei bija jāsadzīvo arī ar citām Kingslija īpatnībām, piemēram, ar šausmām, kas viņu mēdza pārņemt naktīs. Kingsliju kopš agras bērnības naktīs mocīja baiļu un panikas lēkmes - pamodies, viņš nespēja saprast, kur atrodas, un kliedza, kamēr tika nomierināts. Viņš pats rakstīja, ka tas sācies astoņu vai desmit gadu vecumā, valodiska pārpratuma rezultātā - viņš bija aplami atbildējis uz vecāku uzdotu jautājumu. Kad viņi bija devušies ciemos un Kingslijam vaicājuši, vai viņam gribas palikt ar aukli, viņš bija teicis: “Nē.” Vienatnē pavadītā nakts bija atstājusi iespaidu uz visu viņa turpmāko dzīvi - Kingslijam bija bail palikt tumsā, palikt vienam, palikt ieslēgtam, viņam bija bail no liftiem un metro, kā arī bail no jebkādas ceļošanas vispār. Daudzās bailes, arī bailes no sevis pazaudēšanas “vairs nejūtot, ka esi īsts”, gadu gaitā progresēja, un ļoti iespējams, ka dzeršana tās tikai veicināja un pastiprināja.

Kingslijs Eimiss vēl dzīves laikā izpelnījās daudz dažādu nievājošu epitetu - viņš ticis nodēvēts par sieviešu nīdēju un rasistu, antisemītu, labējā spārna reakcionāru, riebekli un dergli. Pie vakariņu galda viņš, piemēram, varēja spriedelēt par to, kā “nēģeri aizlaiž postā Āfriku” un ar interesi vērot, kādu iespaidu viņa teiktais atstās uz Džuljenu Bārnsu un viņa sievu Patu Kavanā [3. Džuljens Bārnss (Julian Barnes, 1946) - angļu romānists, vairāki viņa romāni tulkoti un izdoti arī Latvijā. Pata Kavanā (Pat Kavanagh) - literārā aģente, Bārnsa sieva; ilgu laiku bija arī Martina Eimisa aģente. Uzskata, ka pēc tam, kad Eimiss nolēma pāriet pie amerikāņu aģenta Endrjū Vailija, pienāca gals arī Martina Eimisa un Bārnsa draudzībai.], labi zinādams, ka Kavanā ir dzimusi Dienvidāfrikā un nosoda aparteīda režīmu (Bārnss un Kavanā piecēlās un aizgāja), savukārt, tiekoties ar padomju rakstiekiem, uz Jevgeņija Jevtušenko jautājumu, vai Eimiss tiešām ir ateists, atbildēt: “Vēl vairāk - es Viņu ienīstu!” Taču šādi gājieni visticamāk nebija saistīti ar Kingslija politiskajiem vai kādiem citiem uzskatiem, bet gan ar viņa tieksmi jebkādiem līdzekļiem apkarot garlaicību (draugu vidū viņam bija “garlaicības ienaidnieka” slava) un gandrīz vai bērnišķīgu eksperimentētāja garu, kas krāšņi izpaudās arī viņa aizrautībā ar kokteiļu jaukšanu.

Kad Kingslija ienākumi no rakstniecības bija kļuvuši daudzmaz regulāri, virtuvē, kā atminas Martins, arvien notika glāžu sildīšana vai dzesēšana, piesardzīga šķidrumu liešana pāri tējkarotei, piparmētru lapu spaidīšana un gurķu sulas spiešana, apelsīnu miziņu rīvēšana un glāžu maliņu aplipināšana ar sāli, kaut kādu šķidrumu maisīšana, kratīšana vai kāšana ar maziem sietiņiem. “Tās bija vienīgās reizes, kad redzēju viņu rosāmies pa virtuvi,” raksta Martins. Virtuve bija vieta, kur Kingslijs pilnībā attaisnoja viņam piedēvēto konservatīvismu - viņš uzskatīja, ka vīrieša pienākums mājās ir kokteiļu sajaukšana, sarunas ar viesiem un varbūt arī kamīna iekuršana, bet ar pārējo jātiek galā sievietei. Ar to gan sieviešu pienākumi Kingslija pasaulē nebūt nebeidzās - viņas, protams, nedrīkstēja būt garlaicīgas, un sieviete viņa acīs vienā mirklī varēja zaudēt pievilcību, ja pateica kādu pliekanību vai neveiklu frāzi. Saskaņā ar leģendu Kingslijs reiz šī iemesla dēļ pat esot nakts vidū izlēcis no gultas, saģērbies un devies prom. Tas esot bijis viņa un vārdā nenosauktās sievietes pirmais un pēdējais tuvības mirklis.

Savdabīgi konservatīva vai varbūt “angliska” bija arī Kingslija dzērienu gaume un izpratne par dzeršanas ieradumiem. Sevi viņš raksturoja kā “alus un stipro alkoholisko dzērienu cienītāju”, gan piemetinādams, ka ar alu jāsaprot tikai noteiktas un šī vārda cienīgas šķirnes, nevis kura katra rūpnieciski ražota dzira. Pret vīnu viņš izturējās ar piesardzību, un arī tas vēl būtu maigi teikts - vīns viņam šķita garšas, kvalitātes un cenas ziņā neuzticams, turklāt allaž saistīts ar “īsto vīna pazinēju” subjektīvajiem spriedumiem un iedomām. Kingslijs rakstīja, ka droši par vīnu var apgalvot vienīgi to, ka tas ir sarkans vai balts, sauss vai salds, taču no ļaudīm, kas sakās sajūtam seglu smaržu vai ogu garšu, vajadzētu uzmanīties, bet ja vien rastos tāda izdevība - par viņiem derētu arī paņirgāties. Viņa praktiskie ieteikumi, spriežot par vīniem, nesniedzās diez ko tālāk par konstatāciju, ka slikts baltvīns nākamās dienas paģiru ziņā ir daudz nekaitīgāks par sliktu sarkanvīnu. Savu nezināšanu vīnu jomā Eimiss neslēpa un mēdza izskaidrot ar savu izcelsmi - viņa tēvs bija ne visai turīgs sinepju rūpnīcas klerks, līdz ar to mājās vīni bija retums, un tāpēc “raizes, ko prasījusi sausā martini pagatavošana, būs garantija tam, ka būs izdevies labs sausais martini, savukārt viss elles lērums raižu, noņemoties ar vīnu, negarantēs pilnīgi neko[4. Kingsliju Eimisu droši vien būtu iepriecinājusi ziņa par Stenforda universitātē nesen veiktiem smadzeņu darbības pētījumiem, kuros tika novērots, ka vīna garšas vērtējumu lielā mērā nosaka priekšstats par tā vērtību jeb cenu.]. Kingslijs uzskatīja, ka viņa dzīves laikā angļu krogu kultūra piedzīvo, iespējams, neglābjamu pagrimumu, un tā pazīmes samanīja gan it visur skanošajā populārajā “mūzikā”, kas traucē sarunāties, gan apšaubāmajā indevē krogos piedāvāt ēdienus, nemaz nerunājot par tendenci krogiem no vīriem piederošas teritorijas pārvērsties par vēl vienu vietu, kur sastopamas ne vien sievietes, bet pat bērni. Modernie kokteiļi - tādi kā Pina Colada - pēc Kingslija ieskatiem der vienīgi sievietēm, kuru intelekta koeficients nav augstāks par 95 punktiem; savukārt gaišais alus ar laima šķēlīti nepārprotami norāda, ka šāda dzēriena baudītājs īsti vairs nav cienīgs saukties par cilvēku. Lai, izraugoties dzērienu, varētu būt puslīdz drošs par tā garšu un nezaudētu pašcieņu, vajagot dzert tikai attiecīgajam klimatam un vietējiem ēdieniem atbilstošus dzērienus - tāpēc pilnīgi aplami būtu pie ceptas zivs un kartupeļiem mēģināt itāļu vīnu vai pie sātīgām angļu brokastīm - šampanieti. Noformulējis šo likumu, Kingslijs, vadoties pēc savas pieredzes un garšas izjūtas, gan bija atradis arī virkni izņēmumu - piemēram, viņš mudina pamēģināt austeres kopā ar Ginesa alu. Par dzērienu, ko būtu gatavs ņemt līdzi uz vientuļas salas, Kingslijs dēvēja skotu un tikai skotu viena iesala (single malt) viskijus. Saprotams, tas nozīmēja, ka tieši šis dzēriens ir vissaderīgākais ar jebkuru maltīti - Kingslijs iesaka ar ūdeni atšķaidītu (bez ledus!) viskiju gan pie zivs, gan pie šokolādes deserta. Tuviniekiem viņš apgalvoja, ka virtuvē izvērstā eksperimentēšana ar dažādiem dzērienu sajaukumiem esot gatavošanās viņa kārtējai laikrakstos The Daily Telegraph vai Daily Express publicētajai dzērieniem un dzeršanai veltītajai slejai. Martins šādu izskaidrojumu apšauba un uzskata, ka patiesībā saikne starp dzeršanu un rakstīšanu bijusi vērsta pretējā virzienā - Kingslijs par dzeršanu rakstījis tikai tāpēc, lai kaut ko izceltu, saglabātu, ja vēlaties - destilētu, no daudzajām stundām, ko tai savā dzīvē bija veltījis.

“Dzēriena pamati” iznāca nelielā cietvāku sējumiņā, uz grāmatas vāka ar uzmundrinoši paceltu glāzi rokā bija redzams pats autors, grāmatas cena bija viena mārciņa - aptuveni tikpat, cik tolaik Anglijā maksāja pudele puslīdz dzerama vīna, jo par vīniem, kas maksā vairāk par 2, 5 mārciņām, Eimiss izsakās jau kā par dārgiem. “Dzēriena pamatus” pirka labi - visticamāk, par grāmatas lasītājiem kļuva Eimisa laikraksta slejas cienītāji, pārsvarā vīrieši, kas vēlējās nostiprināt vai padziļināt jau iepriekš gūtās zināšanas. “Dzēriena pamati” drīz vien kļuva par “mazmājiņas klasiku”. Proti, tā bija grāmata, kas bieži tika glabāta un lasīta, sēžot tualetē - saskaņā ar nesen Lielbritānijā veiktas grāmatu pircēju aptaujas rezultātiem, tur sastopama īpaša lasītāju suga un atrodama īpaši atlasīta literatūra. No trim dzeršanai veltītajām Kingslija Eimisa grāmatām “Dzēriena pamati” visvairāk līdzinās “nopietni ņemamas” un praktiski pielietojamas rokasgrāmatas žanram. “(..) laba dzēriena sajaukšana, tāpat kā jebkā cita kaut cik vērtīga izgatavošana - vienalga, vai tas būtu dzejolis, vai automašīna - ir grūtību pilns un dārgs pasākums. (Ja vēlaties zināt, kaut cik vērtīgs dzejolis dzejniekam izmaksā dārgi tādā ziņā, ka viņš, nodarbojoties ar kaut ko citu, gandrīz vienmēr būtu spējis nopelnīt krietni vairāk.) Turpmākajās lappusēs es apņemos paturēt prātā kā vienu, tā otru, un aprādīt, kā iespējams samazināt grūtības, un, nenonākot konfliktā ar likumu, arī izmaksas,” Eimiss paziņo grāmatas ievadā, tomēr drīz vien - kaut vai iepazīstoties ar Eimisa kokteiļu receptēm vai izlasot nodaļu “Skopā perdeļa padomnieks” - var apjaust, ka nopietnība viņa padomos bieži vien ir apgriezti proporcionāla lasītāja humora izjūtai. ‘Asiņainās Mērijas” recepte bez Tabasco mērces, toties ar kečupu, slikts sarkanvīns, atšķaidīts ar limonādi, kokteilis, kurā Ginesa alu ieteikts jaukt ar džinu, kā arī ingveralus un viskija maisījums kā labākais līdzeklis pret paģirām - tie visi ir dzērieni, kurus, iespējams, ziņkārības pēc var nogaršot vienreiz mūžā, taču diezin vai gribētos pēc tam baudīt atkal. “Ievērojamākais mūslaiku dzērājs” bija radījis savu dzērienu un dzeršanas zinātni, asprātības un ekscentriskus dzērāju jociņus sakratot kopā ar sava neapskaužamā stāvokļa apjautu: “Zinātniskie atklājumi par alkoholu ir pilni ar muļķībām. Tā, piemēram, tiek apgalvots, ka dzēriens jūs nesilda, tikai rada siltuma sajūtu - skaidrs? Vai arī tiek paziņots, ka alkohols nav stimulants, bet gan depresants, kas, kā izrādās, nozīmē to, ka tas nomāc kautrību un paškritiku, un tādējādi liek jums uzvesties tā, it kā jūs būtu stimulantu iespaidā - vai nav lieliski? Tādā pašā manierē tā dēvētie zinātnieki noskaidrojuši, ka alkohols patiesībā jūs nepadara resnāku, tas tikai iekustina procesus, kuru rezultātā jūs kļūstat resnāks.”

Īpaša vērība Eimisa zinātnē veltīta paģirām un to apkarošanai - arī šajā jomā viņš piedāvā dažādas apšaubāmas iedarbības receptes un grūti realizējamus padomus, taču viņa radītais fizisko un metafizisko paģiru nošķīrums, kā arī metafizisko paģiru apkarošanai ieteiktais lasāmās literatūras un klausāmās mūzikas saraksts, - kaut arī varbūt nepilnīgs, jo nav pieminēts nedz Vāgners, nedz Hēgelis, - varētu būt vērā ņemams atspaids ikvienam, kas nākamajā rītā pēc krietnas uzņemšanas uz krūts kaut kā nebūt jau ir pārvarējis fizisko nelabumu, tomēr vēl arvien cieš no nomāktības, drūmām domām par nākotni vai bailēm no smadzeņu audzēja. Morālo paģiru apkarošanai Eimiss iesaka lasīt Džona Miltona “Zaudētās paradīzes” XII nodaļu no 606. rindas līdz pat beigām (Ādama un Ievas izraidīšana no paradīzes), īpašu vērību veltot 624. - 626. rindām[5. Nav gan īstas skaidrības, kāpēc Eimiss pievērš uzmanību tieši šīm rindām:
“Tā teica māte Ieva, un Ādams klausījās
Ar prieku, bet nebilda neko; jo nu pavisam cieši
Tiem erceņģelis stāvēja, bet no otra kalna,
Viss vienā zeltā, pie viņiem
Laidās ķerubs..."]. Pret angļu paģirām derot arī Aleksandra Solžeņicina “Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē”. Šādas literatūras uzmundrināts, vājinieks drīkstot remdēties, palasot kādu trilleri - kaut ko no Īana Fleminga, bet vēl labāk - no Sesila Skota Forestera[6. Īans Flemings (Ian Flemming, 1908-1964) - angļu rakstnieks, romānu par Džeimsu Bondu autors. Sesils Skots Foresters (Cecil Scott Forester, 1899-1966), angļu piedzīvojumu un kara romānu autors.]. Tikai pēc tam ļauts pievērsties komiskajai literatūrai, ar piebildi, ka tām vēlams būt melnajām komēdijām - derēs kaut kas no P G. Vudhauza vai Entonija Poula [7^. Pelhems Grenvils Vudhauzs (Pelham Grenville Wodehouse, 1881-1975) - angļu komiskās literatūras rakstnieks, radījis sulaiņa Džīvsa tēlu. Entonijs Pouls (Anthony Powell, 1905-2000) - angļu rakstnieks, bieži uzskatīts par izcilāko 20. gadsimta angļu romānistu.] (nekādā ziņā no Ivlina Vo!). Klausīties ieteicams Čaikovska Sesto (“Patētisko”) simfoniju vai Sibeliusa “Tuonelas gulbi”, lai gan vēl iedarbīgāka esot šī paša komponista mūzika Māterlinka lugai “Peleass un Melizande” (“nejaukt ar tāda paša nosaukuma Debisī operu”). Ja vien iespējams izturēt balsis, iesakāma Brāmsa Rapsodija altam - “taču ne jau saksofonam, muļķa desa, bet alta balsij, vīru korim un orķestrim”. Eimiss īpaši mudina ieklausīties izdziedātajos “starp mums runājot, visai štruntīgā” Gētes dzejoļa “Harzreise im Winter” vārdos, kas viņam šķiet tikai viegli aizplīvurots paģiru stāvokļa apraksts:

“Bet nomalis, kas tas gan ir?
Krūmājos zūd viņa ceļš,
Aiz viņa kopā Saslēdzas zari,
Zāle atkal paceļas augšā,
Tuksnesis viņu rij." [8. Johans Volfgangs Gēte. Harca ceļojums ziemā. Raiņa atdzejojumā.]

No mūsdienīgas mūzikas derīgs varētu būt vienīgi džezs, un arī varbūt tikai Mailzs Deiviss, taču jāpielūko, lai ierakstā nepiedalītos Džons Koltreins ar savu “tā dēvēto spēlēšanu”. Protams, līdzīgi kā citus Eimisa ieteikumus, arī šos var nemēģināt īstenot, bet lūkot apkarot paģiras, pārlasot pašus padomus - tas varētu būt patiesi praktisks “Dzēriena pamatu” pielietojums.

Vēlāk tapušajām grāmatām “Dzeršana katru dienu” un “Vai jums papildināt?” šādu pielietojumu atrast ir krietni grūtāk. “Dzeršana katru dienu” ir laikrakstos publicēto Eimisa sleju krājums ar visiem šāda veida izdevumiem piemītošajiem trūkumiem - publicēto tekstu fragmentārismu, atkārtošanos un haltūras piegaršu, kas pilnībā, un nomācot visus citus aromātus, uzplaukst trešajā grāmatā - “Vai jums papildināt?” “Vai jums papildināt?” ir dzērieniem un dzeršanai veltītu testu apkopojums. Daudzi jautājumi šķiet neglābjami novecojuši, citi ir tik sarežģīti, ka varētu sagādāt grūtības pat rūdītam bārmenim un vēl liela daļa ir vienkārši garlaicīgi, piemēram:

“Kas ir:

(a) Chambery,

(b) Chamberyzette?”

Vienīgais šīs grāmatas pielietojums varētu būt draugu izklaidēšana iedzeršanas laikā, taču tas nozīmētu, ka draugi ir tik garlaicīgi, ka ar viņiem nav iespējamas nekādas sarunas, un tad nebūtu saprotams, kāpēc gan ar viņiem kopā vispār ir jādzer vai kāpēc viņi jādēvē par draugiem.

Nav šaubu, ka Kingslijs Eimiss bija ne vien dzērājs, bet arī alkoholiķis. Pārfrazējot Tolstoju, par alkoholiķiem var teikt, ka viņu nelaimes ir vienādas, taču dzeršanas motīvi atšķirīgi. Martins mēģināja saskatīt saistību starp tēva dzeršanu jeb dzeršanu vispār un rakstniecību: “Piedzeršanās: nav šaubu, ka mērķis vienmēr bija tieši tas. Protams, arī jau sasniegtam dzērumam ir savas labās puses, taču pats labākais bija tieši piedzeršanās process. Kingslijs bieži un spilgti aprakstījis mirkli, kad piedzeršanās kā process pāriet dzērumā kā stāvoklī; un viņš, protams, ir īsts paģiru karalis. Bez liekas puņķošanās viņš atzinās, ka viņa mērķis ir piedzeršanās, bet, ja neizdevās šajā stāvoklī noturēties, krišana dzērumā. [..] Tad kāpēc gan tas viss? Kāpēc viņš vēlējās sevi novest šādā stāvoklī? Rakstnieka dzīvi veido šaubas un ambīcijas - un ambīcijas šajā gadījumā ir visai grūti nošķiramas no šaubām; tās ir daļa no jūsu vēlmes pienācīgi likt lietā tās spējas, kādas nu jums ir. Tā nu daži no mums vēlas no šī stāvokļa izrauties, ja vien tas iespējams. Savu “Atmiņu” priekšvārdā Kingslijs rakstīja: “Esmu par sevi jau sarakstījis kādus divdesmit sējumus, vairums no tiem tiek dēvēti par romāniem.” Šie romāni “pilnīgi noteikti nav autobiogrāfiski, taču tajā pašā laikā tie nenovēršami izpauž kaut ko arī par to, kāds esmu es pats.” Entonijs Pouls reiz man teica: “Es nezinu vai in vino veritas, taču pilnīgi noteikti - in scribendo veritas.” Un tā ir vēl viena saistība. Gan dzerot, gan rakstot apziņa pakāpjas soli atpakaļ un priekšplānā iznāk iepriekš neapzinātais. Taču gan apziņai, gan neapzinātajam ir nepieciešama atpūta. Un ir tikai viens mūžsenais
šķērslis: vecums un vienīgais iespējamais, ar ko vecums beidzas.”

Martina vēlme rakstniekus kaut kā īpaši izcelt citu dzērāju vidū, šķiet, saistīta gan ar romantisku priekšstatu, ka “visi rakstnieki dzer” (un, protams, to vien dara kā dzerdami raksta), gan ar faktu, ka arī viņš pats ir vismaz rakstnieks. Alkoholisms ir ārkārtīgi laikietilpīga nodarbošanās, un ja vien drīkst runāt par tā pozitīvo iespaidu ne vien rakstniecībā, bet arī jebkurā citā ar “radošu” darbu saistītā jomā, dzeršana palīdz varbūt vienīgi tādējādi, ka aizpilda maksimāli daudz laika, radošajam vai kādam citam darbam atstājot tieši tik maz, ka īsti vairs nav, kur sprukt - viss viens, vai no darba pasūtinātāja noteiktiem termiņiem, vai paša radītās ieceres uzmācības. Gadījumi, kad strādāt izdodas vienlaikus ar dzeršanu, tātad dzērumā, drīzāk ir vēsturiski izņēmumi. Protams, īsajā darba posmā nepieciešama pamatīga koncentrēšanās, tā savukārt ir nogurdinoša, un, kolīdz darbs pabeigts, rodas likumsakarīgs jautājums, ar ko gan aizpildīt atlikušo laiku. Tas arī varētu būt viens no priekšstata “rakstnieki (vai mākslinieki) dzer” rašanās izskaidrojumiem - tieši tā saukto radošo darbu darītājiem tik daudz laika dzert ir tikai tāpēc, ka tieši tik ilgs laiks paiet, beidzot sevi piespiežot kaut ko izdarīt. Citās profesijās, - iztēlojieties pēc šādas metodes strādājošu zobārstu vai grāmatvedi, - Kingslija Eimisa līmeņa alkoholisms visbiežāk vienkārši nozīmētu darba zaudēšanu, nonākšanu renstelē vai ārstniecības iestādē. Koncentrēšanās brīži un tukšā laika vai alkoholisma sabalansēšana ir režīma jautājums, un Kingslijs to labi apzinājās, nesākdams dzert ātrāk par pusdienlaiku, bet pirms tam strādādams un uzrakstīdams vismaz 500 vārdus ik dienas. Tādējādi rakstīšanu un atpūtu Kingslijam bija izdevies pārvērst par tādu kā palēninātu kritienu mūža garumā, pamanoties pašam vaļasbrīžos to vērot no malas, apveltīt ar jēgu un ietērpt vārdos, kas daudziem nozīmīgi šķiet vēl aizvien. Tomēr visīsāk un, iespējams, visprecīzāk Kingslija stāvokli, par kādu bija pārvērtusies visa viņa dzīve, vai dzīvi, kas lielākoties aizritēja noteiktā stāvoklī, izdevies aprakstīt viņa dēlam Martinam, atminoties abu atgriešanos mājās pēc kopīgām vakariņām: “Viņš nepaklupa vai nenovēlās pēkšņi, tas bija ārkārtīgi sarežģīts pasākums. Vispirms to ievadīja tāds kā lēnas gaisa izlaišanas efekts, kura iespaidā es uzreiz sāku uztraukties, ka, pilnībā iztukšots, Kingslijs izplāsies pa ielas braucamo daļu abpus drošības saliņai, arī zem garāmbraucošajiem kravas un vieglajiem auto un krekšķošajiem autobusiem. Kolīdz es viņu satvēru un pavilku, viņš sāka atgādināt lielu kuģi, kas draud apgāzties uz sāna: nebija skaidrs, vai tas iztaisnosies vai tomēr grims. Pēc tam radās iespaids, ka viņš pilnībā zaudē fizisko satvaru un draud izšķīst. Es viņu apķēru, vienlaikus meklējot vietu, kur varētu ļaut viņam piezemēties, taču šķita, ka zemē krīt, slīd un zemāko punktu meklē ikkatra viņa ķermeņa daļa atsevišķi, kā tāds dubļu nogruvums.

Beigu beigās es viņu tomēr aizdabūju līdz mājām. Kā nebūt viņš atrada līdzvaru un spēja noturēties; uzvēlis pa daļai viņu sev uz pleca, es lēnām vilku. Tomēr šis atgadījums no paša sākuma līdz pat beigām vismaz par trim procentiem bija komisks. Pat tad, kad viņa seja atradās manu ceļgalu augstumā, un viņa skatiens bija sastindzis tādā kā pēkšņā apjautā, kas atgādināja akacī grimstoša slīcēja izteiksmi, viņa acis ne mirkli tomēr nezaudēja priecīga satraukuma mirdzumu, izbrīnā vērojot notiekošo - gan pašam savu svaru, gan zemes pievilkšanas spēku, gan straujo laika ritējumu.”

1990. gadā Kingslijam Eimisam par nopelniem rakstniecībā tika piešķirts bruņinieka tituls.

1995. gada rudenī viņu ķēra trieka, un kaut gan šķita, ka viņš sāk atlabt, 22. oktobrī Kingslijs slimnīcā nomira. Viņam bija 73 gadi.

RL mājaslapā lasāms fragments no Kingslija Eimisa grāmatas "Dzēriena pamati".