Okupācijas apsaimniekotāji

“Nav svarīgi, vai īstie iemesli ir estētiski, bet varbūt saistīti ar merkantilām biznesa interesēm vai ideoloģisku nepatiku pret Latvijai nozīmīgo atmiņas institūciju. Pēdējo mēnešu notikumi vedina domāt, ka tiek darīts viss, lai Nākotnes nama un ar to saistītā okupācijas upuru piemiņas memoriāla nebūtu.”

No atklātās vēstules Okupācijas muzeja rekonstrukcijas atbalstam, delfi.lv, 5. februārī

Okupācijas muzejs nepavisam nav tikai prasmīgs okupācijas vēstures “apsaimniekotājs” un populāras ekspozīcijas izstādītājs: tā ietekmes zona ir daudz plašāka, ietverot noteiktas sabiedriskas lietas, kuras vienkāršības labad sauksim par “okupācijas tematiku”. Runa ir gan par materiāliem, gan nemateriāliem publiskiem rūpju objektiem, proti – to, ko Senajā Romā dēvēja par “res publicae”, sabiedriski svarīgām un apspriežamām lietām. Lai gan muzejs ir privāts sabiedriskā labuma nesējs, tā glabātā, veidotā, skaidrotā un popularizētā vēsture ir cieši saaugusi ar vairākiem šādiem publiskiem rūpju objektiem.

Paskaidrošu šo domu ar diviem piemēriem. Pirmkārt, okupācijas muzeja ēka ir padomju laika būve – turklāt nevis savu laiku nokalpojusi tipveida apbūve, kuras mums netrūkst, bet gan rets laikmeta publiskās arhitektūras paraugs. Tādējādi muzeja pārbūve neizbēgami ir daļa no plašāka jautājuma: ko lai mēs darām ar padomju laika mantojuma vērtīgāko daļu? Nevienu nepārsteidz, ka politiskā elite līdz šim izvēlējusies šo jautājumu vienkārši ignorēt. Bet no muzeja, kas, kā rakstīts tā mājaslapā, apzinās savu nozīmi “vēsturiskās izpratnes veidošanā Latvijā” un nevēlas vairīties no “nevēlamiem jautājumiem”, gribētos tomēr sagaidīt elementāru konsekvenci. No šāda viedokļa iecerētā ēkas pārbūve drīzāk izskatās pēc centieniem pēc iespējas drīzāk aizmirst padomju vēsturi, vienlaikus sperot plašu soli pretim sabiedrībai bez atmiņas.

Otrkārt, muzeja ēka atrodas laukumā, kas tika veidots un pakārtots ēkas vajadzībām. Muzejs visādā citādā ziņā abstrakto, paviršo un caurstaigājamo ārtelpu sasaistījis kopā ar okupācijas tematiku. Muzeja pārbūve šo ciešo mijiedarbību neizbēgami izmainīs, turklāt, kā izskatās, ne uz to labāko pusi. Pārbūves aizstāvji un autori netieši apgalvo, ka šai mijiedarbībai nav nekādas nozīmes. Taču, ja muzeja pārbūve nudien kalpotu tikai ekspozīcijas vajadzībām, kā to pasniedz muzeja pārbūves entuziasti, tad jebkādi komentāri par vēsturisko mantojumu vai publisko ārtelpu ir lieki. No šī viedokļa iestāšanos pret pārbūvi viņi automātiski uztver kā nostāšanos pret pašu ekspozīciju un – pēc analoģijas – pret okupācijas tematiku kopumā.

Tādēļ varētu šķist, ka ķīvēšanās, kas pēdējos mēnešus norisinās starp muzeja pārbūves aizstāvjiem un pretiniekiem, ir par arhitektūru. Bet, ja sarunas priekšmets būtu ēkas arhitektūras vērtība, strīds būtu beidzies, vēl nesācies, vai arī turpinājies kā viena no neskaitāmajām aktivitātēm sociālajos tīklos. Neaizmirsīsim, ka Latvijā par arhitektūru galvenokārt interesējas arhitektūras jomas profesionāļi, turklāt līdz nesenam laikam viņus Okupācijas muzeja problēma nepavisam neinteresēja. Jā, modernisma arhitektūra Latvijā ir aktīvā sadrupšanas stadijā, un muzeja ēka ir unikāla, taču tās lakonisko, robusto estētiku nevar piespiest iemīlēt. Lai arī arhitektūrai ir bijusi izšķirīga loma strīdiņa iesākšanā, sarunas uzturēšanai tā izrādījusies par ietilpīgu – pat ja kāds arī saprot un seko līdzi diskusijai par mērogu, tehniskā projekta finesēm vai subjektīviem estētikas jautājumiem, viņš vienalga reālu dalību diskusijā ņemt nevar. Arhitektūras izpratne nav īsti publisks jautājums. Taču atkārtošu vēlreiz: muzeja pārbūve skar daudz plašāku publisko rūpju loku par arhitektūras tematiku.

Tādēļ šis strīds ir drīzāk par metodi – par to, kas tad būtu piemērotākais veids, kā risināt šādus publiski svarīgus, bet piņķerīgus jautājumus. Un šādu metožu mums pilsētā trūkst jau gadiem. Raugoties caur šādu prizmu, diskusija par Okupācijas muzeju ir bijusi vismaz daļēji sabiedriska, ideālistiska un profesionāla, brīžiem pat produktīva (ko gan nevarētu teikt par pašas saziņas toni). Ir dzirdēti aicinājumi saglabāt ēku kā autentisku, vēsturisku laikmeta liecību, kas liktu to aplūkot kā daļu no ekspozīcijas, un tie ir svarīgi sabiedriski apsvērumi – tie vienkārši pārsniedz individuāla labuma kritērijus un mērogu. Ideālistisks šis strīds bijis tādēļ, ka tajā vismaz daļēji jautušies centieni pēc vēlamās, nevis esošās strīda risināšanas procedūras. Proti, sabiedriskas arhitektūras gadījumā mēs gribētu sagaidīt citādu tās apspriešanas iespēju nekā privātas vai komerciālas būvniecības gadījumā. Vissāpīgāk tas skar jautājumu par veidu, kā šāda projekta apspriešanās iesaistīt ieinteresētu sabiedrību. Lieki pat piebilst, ka līdz šim sabiedrības iesaistīšana okupācijas projekta apspriešanā bijusi vien deklaratīva, nevis reāla. Un tā, protams, kaut vai atceroties LNB, nav ne pirmā, ne pēdējā reize. Turklāt aizrādījums “Kur jūs bijāt agrāk?” nav īsti vietā – tas labi piestāv izpildvaras meldiņam, taču nemaz nepiestāv muzeja “neatkarīgajiem, objektīvajiem” ideāliem. Nevienam sen vairs nav noslēpums, ka likumā paredzētajai sabiedriskajai apspriešanai nereti ir virspusīgs raksturs. Šis instruments nav īsti piemērots pat daudz pieticīgāku objektu izvērtēšanai.

Visbeidzot, strīds lielā mērā risinājies profesionālā aspektā, jo muzeja pārbūves pretinieku argumenti izteikti profesionālās kompetences jomā. Nevienam nav nācis prātā aizrādīt muzejam par ekspozīcijas saturu vai formu. Aizrādījumi bijuši par to, ka pārbūves process vienkārši neatbilst šī projekta īstajiem mērogiem.

Taču okupācijas pārbūves projekts tikai izliekas, ka tas skar vienīgi ekspozīciju. Būdams vēsturisks, publisks un pedagoģisks, pārbūves reālais iespaids krietni pārsniedz ekspozīcijas vajadzības. Cenšoties demonstrēt bezkaislību faktu interpretācijā, pārbūves aizstāvji paši nav bijuši gatavi pieņemt gandrīz nekādas alternatīvas pozīcijas – pat ne tās, kas attiecas uz paša projekta ilgtspēju. Ja reiz muzeja pārbūve ir teju vai Latvijas valsts pastāvēšanas garants, jājautā, kādēļ piebūves projekts ir tik paviršs? Ja ēka pilda sabiedriski svarīgu uzdevumu, kādēļ līdz šim daudzpusīgākais atzinums par tās pārbūvi saņemts tikai 2015. gadā? Vai muzejs tiešām nav pelnījis pārdomātāku arhitektonisko un pilsētbūvniecisko risinājumu? Būtu pārdroši teikt, ka konstatētās nepilnības radušās apzinātas nolaidības dēļ. Tikpat pārdroši un naivi būtu cerēt, ka šie jautājumi varētu tikt izgaismoti likumā paredzētās sabiedriskās apspriešanas gaitā.

Arhitektūra ir kalpojusi par ieganstu, lai sniegtu netiešu, bet taktisku aizrādījumu, ka saruna par Okupācijas muzeja pārbūvi ir jārisina nevis ornamentāli, bet pēc būtības. Atšķirībā no ekspozīcijas, okupācijas tēma nav privāta iniciatīva. Kādēļ gan pārbūves aizstāvjiem būtu teikšana par to, kas notiek ar šo tēmu ārpus muzeja sienām? Kādēļ lai viņiem būtu teikšana par to, kā vēsturisko atmiņu vislabāk iemiesot haotiska publiska laukuma vidū pašā pilsētas centrā?

Ja jau pat tik kompaktā domu apmaiņā atklājušies vairāki nopietni projekta trūkumi, varam vien minēt, kas atklātos, ja apspriešanas dienaskārtībā nonāktu arī publiskā ārtelpa un tajā plānotais memoriāls. Tā vietā ieklausīšanās pārbūves pretiniekos tiek pielīdzināta valsts nodevībai – it kā vērtējuma izteikšana par Okupācijas muzeja arhitektonisko un sabiedrisko nozīmīgumu noniecinātu okupācijas idejas centralitāti pilsētas ģeogrāfijā.

Visbeidzot, ja atstājam šo ēku (relatīvi) neskartu, vai tas nozīmētu, ka mēs kā sabiedrība izrādītos pasīvi vardarbīga režīma liecību priekšā? Vai arī mūsu valsts suverenitātes garants ir vēstures pārbūvēšana un pārdēvēšana? Vai kāds vēlas apgalvot, ka ēkas saglabāšana neskartā formā liecina par sabiedrības pilsonisko vājumu vai neizlēmību attiecībā pret padomju ideoloģiju?

Tieši pretēji. Gan vēsturē, gan arhitektūrā pirmavotiem ir daudz lielāka vērtība par interpretācijām. Gluži tāpat, kā nepieciešams turpināt pētījumus par okupācijas režīmu, balstoties vēstures liecībās, nebūtu jāsarauj saite arī ar autentisku materiālu liecību – Okupācijas muzeja ēku, kas mūsu iespaidus par okupācijas laikmetu padara daudz taustāmākus. Galu galā, vairums iedzīvotāju un pilsētas viesu vietas un sabiedrības vēsturi iepazīst tieši caur arhitektūras prizmu. Tiem, kuri gatavi klausīties un skatīties, arhitektūra, plānojums, materiālu izvēle un estētika vienmēr ir bijusi pati stāstošākā laikmeta liecība.