P.S. Dažādo lietu kabinets

Brīdināšu uzreiz: šis nebūs gluži parasts teksts, un tas būs diezgan personisks. Kāpēc – to lasītājs sapratīs, kad būs nonācis līdz pēdējai rindkopai.

Pirms nepilniem deviņiem gadiem, 2007. gada vasaras beigās, kad feisbukam bija trīs gadi, tviterim – gads, bet pirmais aifons tik tikko bija ieraudzījis dienas gaismu, es savā klēpjdatorā uzklabināju šādus vārdus: “Šajā pasaulē normālam cilvēkam ar vidējiem ētiskiem priekšstatiem praktiski nav cerību tikt pie lielās naudas. Vērienīgākais, uz ko viņš ir spējīgs, ir sakasīt pāris lieku desmitu tūkstošu un nopirkt kredītā dzīvokli vai māju. Bet pēc tam līdz nāvei sēdēt parādos un taupīt uz elektrības un ūdens. No šī likteņa (pēc kāda gan ilgojas simtiem miljonu mazāk laimīgu valstu iemītnieku) izvairās nedaudzi, kuri izklaidējas, spēlējot biržā, tirgojoties ar narkotikām, vergiem un ieročiem. Mantojumu saņēmušie un loterijā vinnējušie neskaitās. Un te parādās lieliska iespēja – nav vajadzības pīties ar mafiju, policiju un “trešās pasaules” diktatoriskajiem režīmiem. Pietiek tikai atvērt klēpjdatoru.” (“Oda tīram priekam”, Rīgas Laiks, 2007. gada oktobris) Liktenis prot ļauni paņirgāties – toreiz es rakstīju par to, kā daudzi, atverot klēpjdatoru un ķeroties pie rakstīšanas, sapņo nopelnīt žūksni naudas. Pagājuši deviņi gadi. Pie datora es pavadu arvien vairāk laika; pareizāk sakot, es no tā neateju krietnu dienas daļu. Bet, arī atgājis, tā vien palaikam satraukts ieskatos aifona vai aipada ekrānā. Bagātāks neesmu kļuvis.

Šajā vietā lasītājs, iespējams, nospriedīs, ka autors sadomājis ķerties pie jauno tehnoloģiju un mūsdienu kapitālisma atmaskošanas. Nekā tamlīdzīga. Tehnoloģijas ir lieliskas, kapitālisms ir mazāk lielisks, taču neko mazāk pretīgu neviens vēl nav izdomājis. Nē, runa nebūs par datoriem – un pat ne par naudu; pirmo reizi pa visiem šiem gadiem es riskēšu pateikt pāris vārdu par to, kurš šajā brīdī klabina datora klaviatūru – un kurš to klabināja 2007. gadā. Par sevi. Par eseju sacerētāju. Un par vietu, kur šīs esejas līdz šim tikušas publicētas.

Ar citēto tekstu par britu dīvaino sapni kļūt par rakstniekiem es sāku savas regulārās slejas Rīgas Laikā. Šajos deviņos gados, domāju, ir iznācis ne vairāk kā pusducis numuru, kuros nebūtu parādījusies eseja ar parakstu “Kirils Kobrins”. No šajā laikā uzrakstītā varētu sastādīt paprāvu sējumu, tikai diez vai tas kādam būtu interesanti. Interesantāks ir kas cits: kā pasaulē mainījusies attieksme pret nodarbi, kurai es regulāri, reizi mēnesī, nodevos, – pret “sleju” rakstīšanu. Interesants ir paša šī žanra liktenis.

“Slejai” ir tīri tipogrāfiska izcelsme. Līdz ar regulārās preses parādīšanos 18. gadsimtā radās iespēja izveidot stabilu shēmu, kā izvietot tos vai citus materiālus tajā vai citā avīzē vai žurnālā. Vispirms ērtākas lasīšanas labad avīzes izklājums tika veidots, sadalot tekstu stabiņos; pēc tam avīžu veidotāji saprata, ka, stabiņu no pārējā teksta atdalot ar noteiktu intervālu un izceļot to ar īpašu šriftu, rodas kaut kas līdzīgs īpašai rubrikai. Īpašajai rubrikai periodiskajos izdevumos jābūt regulārai – ne tikai tādā ziņā, ka regulārs ir pats avīzes formāts, bet arī tādā, ka regulārs ir rubrikas autors. Tā radās nesaraujamā saikne starp pastāvīgo vietu izdevuma lappusē un pastāvīgo autoru – saikne, kas galu galā arī radīja “slejas” formātu. Un nav pat svarīgi, ka lappuse mūsdienās visbiežāk ir elektroniska.

No izdevēja skatpunkta šeit viss ir skaidrs – pietiek tikai aši pārskriet pāri avīžniecības vēsturei –, bet stāsts par “pastāvīgajiem autoriem” ir krietni interesantāks. Jo, lai šādi autori parādītos, ir vienlaikus jāpiepildās vairākiem nosacījumiem. Pirmais: tam ir jābūt cilvēkam, kuru lasītājs pazīst. Šis nosacījums kļuva izpildāms tikai līdz ar “Rakstniecības republikas” parādīšanos – tā 18. gadsimtā sauca iedomāto, vairākās Eiropas valodās rakstošo un publicējošos autoru kopumu. Tā nebija vienkārši literātu grupa, kas formāli apvienojusies pēc kāda formāla principa. “Rakstniecības republika” ir sociāla un kultūras kategorija, tajā pēc noklusējuma nokļuva tikai tie, kurus tā vai citādi nodarbināja kopējā dienas kārtība. Šī dienas kārtība bija saistīta ar “apgaismošanu”, un tā izrietēja no priekšstata par sabiedrisko labumu – lai arī šāds priekšstats kāda konkrēta autora rakstos varēja nekādi neatspoguļoties. Priekšstats par sabiedrisko labumu bija sava veida horizonts, ar kuru sevi samēroja “Rakstniecības republikas” pilsoņi – pat tie, kuri bija gatavi sūtīt uz karātavām cilvēkus, kas ņēma mutē tādus vārdus kā “republika” vai “sabiedriskais labums”.

Es tik sīki kavējos pie “Rakstniecības republikas” ne jau aiz kaisles uz vēsturiskām dekoratīvām vinjetēm. Lieta tāda, ka “republika” deva iespēju parādīties daudziem mūsdienu mediju žanriem, tai skaitā arī “slejai”. “Slejas” galvenais saturiskais nosacījums ir tāds, ka tā samēro sevi ar priekšstatu par sabiedrisko labumu, pat ja tā ir tenku vai kulinārijas sleja. Kimas Kardašjanas kailselfijiem vai strīdam par to, kā labāk pagatavot avokado salātus, ir jēga tikai sabiedrības ētisko, estētisko un ideoloģisko priekšstatu kontekstā. Citiem vārdiem, “sabiedriskā labuma” kontekstā.