Pastaigas kopā ar Ginteru Grasu

Lidmašīna Varšava—Gdaņska nolaižas Annas Bronskas kartupeļu laukos. “Turpat aiz stateniski saslietām zābaku zolēm, kuru purngali tiecās viens otram pretim, plēnēja kartupeļu lakstu ugunskurs, kas lāgiem aizdusaini atdzīvojās. [..] Bija deviņdesmit devītais gads, viņa sēdēja Kašūbijas sirdī netālu no Bisavas, bet vēl tuvāk ķieģeļceplim, pie Ramkavas viņa sēdēja, aiz Fīrekas, tai pusē, kur lielceļš ved uz Brentavu, starp Diršavu un Karthauzu, viņa sēdēja ar Goldkrūgas melno mežu aiz muguras un ar galā apogļojušos lazdas nūju ierušināja kartupeļus karstajos pelnos.” Melnie meži vēl turpat, un laukā sēd lidmašīnas. No mūsējās izkāpj Lehs Valensa un, pirms iekāpj melnā limuzīnā, paraugās uz savā vārdā nosaukto lidostu. Poļi līksmi snaikstās pie iluminatoriem: “O, Lešeks gan pacietīgs, sēž un gaida, kamēr apsardze sakrāmēs koferus bagāžniekā! Un mums jāgaida te. Nu, lai jau, jāsteidzas tak uz aptieku pēc viagras. Pagaidīsim.” Solidaritāte.

Ginters Grass ir saaicinājis savus tulkotājus, jo Skārda bungas tiks izdotas atkal, lielākoties jaunā tulkojumā. Daži – arī es tai skaitā – lasīs Bungas cauri, sirdij drebot, un meklēs paši savas kļūdas. Un uzdos jautājumus Grasam. Viņam patīk, viņš lutina tulkotājus. Reizēm pieklust, izdzirdis kādu urķīgu jautājumu: “Kāpēc? – Kā lai es to zinu. Tā teica Oskars.”

Mēs, desmit tulkotāji, vienlīdz apmāti ar Skārda bungām, mitināmies villā Eva – viesnīcā, kas atrodas Langfūrā, tajā Dancigas priekšpilsētā, kur dzimis Grass un kur bungojis Oskars. Caur Dancigas dūmaku Ginters un Oskars reizumis saplūst kopā un nav vairs atšķirami. Es varētu apzvērēt, ka Jēzus Sirds baznīcā manu acu priekšā ar poļu priesteri tomēr runāja izaugušais Oskars – bez kupra un bez bungām, maskējies.

Langfūra ir rāma un mierīga. Klusas alejas, mazs parks, tirdziņš ar ļoti redzētām precēm, tādas pašas plivinās gar tirgus būdām tepat Kauguros. Uz Gdaņskas centru jābrauc ar tramvaju vai ar taksometru. Man aiz loga ir Štefana iela un Ješkentāles mežs ar visu atjaunoto Gūtenberga pieminekli. “Pēcpusdienas pastaigas pa kastaņu alejām uz Ješkentāles mežu, augšā Erbsbergā, garām Gūtenberga piemineklim bija tik patīkami garlaicīgas un bezrūpīgi muļķīgas, ka es vēl šodien vēlētos doties bilžu grāmatas pastaigās, turoties Kauertantei pie papīra rokas.” Mēs arī – un dodamies.

Visi ir klāt, ir gaišs poļu vakars, kas mulsina mūsu dienvidniekus. Pie galda sēž Somija, Spānija, Portugāle, Itālija, Nīderlande, Polija, Dānija, Francija un Latvija. Grass paceļ glāzi, mēs pašapmierināti smaidām.

Nākamajā rītā sākas darbs. Pār galvām nemitīgi šūpojas divu triju TV komandu mikrofoni, nekādas diskrēcijas, kad tulkotājs aizrāvies un stāsta kaut ko intīmu par savām kļūdām un atskārsmēm. “Man jāzina, vai šis īpašvārds ir tāpat vien, vai tas ir kāda cilvēka vārds, vai tas ir pilsētas vārds, citādi es šo ielas nosaukumu nevaru pārtulkot,” uzstāj itāliete. Dažiem tas der (man), daži nesaprot, par ko tāds satraukums (dānis un holandietis). Kas tas lazdas spieķis tāds ir? Kā sauc to, ko dara ar ķieģeļiem pēc tam, kad tie izcepti? Ak vēsma tērgā ugunī, ak tērgā! Un ritma maiņa, ritma maiņa, šito palasiet, lūdzu, mums priekšā! Grass lasa – un, kad viņš lasa, bildes atnāk pašas. Mikrofoni nolīkst, stundas rit. Kastenwagen – cik tiem augstas tās malas? Šitā? Re, es uzzīmēju! Varžu duramais, kas par labu apzīmējumu. Ir, ir mums arī. Un smilšu pilis var pilināt, nu, vai tā latviešu valoda brīžumis nav jauka!

Pirmā darba diena ir cauri, kad mēs tik sākam iekarst. Bet jādodas uz pilsētu, kas ir 20 minūšu brauciena attālumā. Esam ielūgti uz krogu Bute Rātsnama pagrabā, vakaru organizē Gdaņskas Grasa biedrība. Grass lieliski tiek galā ar lielo uzmanību, intervijām, autogrāfu lūdzējiem, biedrībām un savu Günter-Grass-Haus Lībekā, jo viņš strādā par Nobela prēmijas laureātu. Darba pienākumos ietilpst arī apskaužams ņiprums 78 gadu vecumā un spēja ik vakaru nīkt kopā ar mums restorānos. Turklāt mēs pārsvarā tiekam likti mierā, bet viņam, kā jau teikts, jāstrādā. Biedrība ir centusies ne pa jokam. Tiek lasīti fragmenti no Skārda bungām, vāciski un poliski. Pa vidu bungas spēlē tāds jauns puisēns, liels bungošanas meistars, Gdaņskas Mūzikas augstskolas pasniedzējs, kā izrādās.

Un pa vidu bungām un lasījumam tiek pasniegts mielasts – Bungu ēdieni, ēdieni no tiem laikiem, kad Oskars pēkšņi kļūst par Austrumu bēgli, kad jāpamet Danciga un jābrauc uz Diseldorfu, pa ceļam tvīkstot drudzī un augot. Mēs ēdam to, ko ēda Dancigā pirms Izceļošanas un pēc Ieceļošanas. Kašūbu dzidro boršču ar klimpām, nieres sinepēs, ebreju pildīto karpu ar rozīnēm un mandelēm, austrieša Pišingera izgudroto vafeļu torti. Mēs vienpadsmit esam reāli, pārējais ir tīrā literatūra. Arī poļa Pāvela Hilles romāns Mercedes-Benz, no kura tiek lasīts fragments par to, kā sarkanarmijas virsnieki uzdzīvo Ļvovas restorānā un maksā ar rekvizīcijas kvītīm. Hille uzskata sevi par Grasa skolnieku; Grass neiebilst, tulkotāji arī neiebilst, jo Hilli nav vēl tulkojuši.

Darba dienas, protams, turpinās, tiek iztirzāti kuģi un tas, ar ko iesmērē stāpeli. Tiek apspriestas Kinga Olivera skaņuplates un vācu sakāmvārdu paralēles citās valodās. Tad tomēr rekamjē, kanapē vai varbūt otomane, vai varbūt sōfa un dīvāns? Parādiet, lūdzu, kā tajā atzvilst! Francūzis zina skaidri, viņam ir ne tikai vislabākie vīni un sieri, un naktis tumšas, kā pieklājas; viņam ir arī dažādi nosaukumi dažādām mēbelēm. Man nav. Man ir kārtīgs dīvāns. Kušete skan kaut kā... klīniski, zvilnis un vāļa sadodas rokās un aiziet uz rietumiem. Tas viss, protams, nerimstas arī pie pusdienu galda. Mēs ēdam neregulāras formas vārdus un uzdzeram frazeoloģismus.

Kad vakars klāt, mēs dodamies staigāt pa Langfūru, meklēt Oskara atmiņas. Pār galvu līgojas mikrofoni, atmuguriski lēkaļā fotogrāfi, cilvēki uz ielas vērīgi nopēta gan Oskaru, gan Grasu. Un Langfūras parkā uz soliņa sēd vēl viens Oskars un bungo, rokā viņam vairs tikai viens bungu kociņš, bet nez kāpēc šķiet, ka Langfūrā tieši tā arī vajaga. Grass apsēžas Oskaram blakus, knikšķ kameru slēdži, pienāk kāds ielīksmojies, ruds polis gados un platmalē, un sāk stāstīt, ka arī viņš dzīvo te, Langfūrā. Nu jā – Vžeščā. Grass jūtas kā zivs ūdenī un tikpat smalki jūt robežas un āķus. Mēs ejam uz viņa bērnības māju. “Te bija veikals, un te bija mūsu dzīvoklis, aiz tā loga.” Plāksne pie pelēka nama, pa augšstāva logu ārā skatās Marija.

Caur mūžīgi pilošo Stacijas ielas tuneli mēs ejam uz Jēzus Sirds baznīcu, kur Oskars par visu vari gribēja iemācīt Jēzu bungot. “Nē, tur nu es vairs saodu vienīgi to – katolicismu. Nekādā vērtē es vairs neturēju arī smārdu, gribēju saņemt ko citu: savu skārdu es gribēju dzirdēt, Jēzum vajadzēja man kaut ko sniegt, mazu, klusinātu brīnumu! Tam jau nevajadzēja pārvērsties par dārdoņu, lai šurp atauļotu vikārs Rasčeija un cienīgtēvs Vīnke, ar pūlēm vilkdams savus taukus uz brīnuma pusi, ar protokoliem uz bīskapa sēdekli Olivā un ar bīskapa ziņojumiem Romas virzienā.” No baznīcas ārā nāk un nāk baznīcēni, daudz jaunu poliski lepnu un emocionālu cilvēku, jo tikko beigusies mise. Pa tukšo baznīcu mums pretī nāk cienīgtēvs, kļuvis ļoti jauns, šmaugs un stalts, un mani sagrābj šausmas, jo viņš taču zina, ko Oskars te sadarījis pirms kara. Bet nē. Viņš laikam ir par jaunu, zina jau noteikti, vai tad kāds var nezināt, – bet viņš ir par jaunu. Rokā priesterim ir Skārda bungas, un viņš, pārmijis godbijīgus vārdus ar Grasu, lūdz autogrāfu. Starp citu, tajā pašā baznīcā, kur Grass iesvētīts. Tulkotāji cīnās ar sajūtu, ka bungas šeit tomēr atskanējušas, turklāt brīnumainā kārtā nenodarot skādi. Uz jautājumu, vai Grass nevēlētos satikt arī Špollenhauera jaunkundzi, viņš šķelmīgi nosmejas. Ar mums viņš vispār smejas daudz un šķelmīgi, sauc mūs par saviem tuvākajiem radiniekiem.

Sākam runāt par viņa slaveno manuskriptu koferi. Dzīvojot Parīzē ar pirmo sievu Annu un rakstot Skārda bungas, Grass kurina mitro puspagraba telpiņu, mezdams krāsnī manuskriptus. Vēlāk apgalvo, ka visus esot sadedzinājis. Un tad 1971. gadā kāds franču literatūrzinātnieks, uzmeklējis slavenā rakstnieka toreizējo dzīvesvietu, ņem un atrod koferi ar papīriem – ar to, ko niekkalbji ģermānisti, Grasa apsmaidīti, tagad dēvē par Urtrommel. Tas nav tiesa. Bet, tā kā citu Pirmatnējo bungu nav, lai jau viņiem tiek.

Pēc brauciena ar tramvaju izejam starp mežrožu krūmiem Brēzenas liedagā, kur Oskars ar Mariju izmēģināja smaržīgā miešķa iedarbību, kur bija dāmu peldētava, kungu peldētava, ģimenes peldētava un sastindzis vasaras dienvidus rāmums. Brienam pa smiltīm un gribam iztēloties, kaut gan esam to jau darījuši, un kā vēl, tobrīd, kad tulkojām. Ja kāds vēl nav to tulkojis, tad viņam šī nevainības zaudēšana vēl priekšā. Rietumu pusē vīd Vesterplate, man nemaz nevajag to redzēt, zalves es dzirdu tik un tā.

Kādā jūrmalas krodziņā visi ēdam vakariņas, kārtīgu Dancigas doršu ar kāpostiem. Kāpēc tieši “mazs, māgasslims latviešu kapteinis” ielaižas kautiņā ar lielo Herbertu un vēl arī tiek nosists, es jautāju Grasam. Būtībā tak vienalga. Viņš tomēr apgalvo – kā nu vienalga, vai nu viņš nezinot, Latvija tak ir Baltijas jūras telpa. Varbūt mani ir aizskāris māgas slimums vai arī tas, ka Herberts nosit kapteini, nevis kapteinis Herbertu. Bet vispār jau – labāk slims un piesaukts, nekā vesels un neeksistējošs. Ejam uz tramvaju, kuru vairs nemākam lāgā atrast. Ir pirmdienas vakars.
Ap mazu baznīcu mazajā Brēzenas (protams, Bžežanu) priekšpilsētā iet gājiens ar karogiem. Latviešiem visi ir karogi, kādi tur Banner un Flagge, un Standarte, gan šitie ir karogi, gan tie ir karogi, gan līmeniskie, gan stateniskie – ka tik karogs. Nu, vēl ir vimpeļi, bet kam tad tie der. Gājiens iet un dzied, un nes svecītes un... nu taču ne standartus, karogus nes. Klods no poļu alus ir iesilis un vēlas dziedāt Marijas dziesmu, jo jaunībā, tāpat kā Grass, bijis altārzēns, bet, atšķirībā no Grasa, vēl atceras mises tekstus. Mums laimējas neaizskart neviena jūtas, un pie tramvaja pieturas mēs labāk dziedam kaut ko neitrālu iz Doniceti.

Pēc otrdienas darba mums ir paredzēta Vecpilsēta, tā dēvētās Galvenās pilsētas Rātsnams. Galvenā pilsēta – Rechtsstadt, G∏ówne Miasto – baudīja Hanzas privilēģijas; ja Lībeka bija Hanzas noliktava, Brēmene – tās atslēga, Hamburga – tās slēdzene, tad Danciga bija lauva, kas drosmīgi sargāja Hanzas spīķerus. Staigājam pakaļ Oskaram, kurš neredzams ir tepat, un redzam gan Kāķa torni, no kura viņš sadziedāja teātra rūtis (teātris tagad moderns, ar visām rūtīm), gan Marijas baznīcu. Tai katedrāles tiesības piešķīris Jānis Pāvils II, kurš mūs uzlūko no neskaitāmiem brandmūriem. Polijā rāda mākslas filmu par viņa jaunību un ar viņu bezgala lepojas, ja kāds runā par Solidaritāti sakarā ar Jāni Pāvilu, Solidaritāte kļūst tikpat kā jauna.

Mēs ejam uz krogu Klīstošais holandietis, kur Grass lasīs, un lasīs viņa poļu tulkotājs Slavomirs Blauts. Pie sienas kolāža – satrakojies spāņu dejotājs ar Grasa galvu. Grass lasīs no Pēdējām dejām – sava dzejoļu krājuma, kas iznācis pirms diviem gadiem. Frankfurtes mesē reiz bija dzejas vakars Dejām par godu; spēlēja kapela – nu, tāds kā vācu Vinters; Grass lasīja, lasīja, tad nāca tango, viņš paķēra vienu dziedātājmeiteni un apburoši dejoja, taisni kā pēc Nobela prēmijas saņemšanas Stokholmā ar Ūti, savu otro sievu, ērģelnieci. Lasa Grass, lasa Blauts, pa vidu tiek dziedātas dziesmas par to, ka skaista ir jaunība un ka turklāt mēs nodzersim tai vecenei to būdu. Daļa publikas dzied dažādās mēlēs. Krogu sentimenta modinātās un izdziedamās problēmas izrādās vienādas. Maize, skābi gurķi un taukmaizes. Grass nav noguris nemaz, pār galvu līgojas mikrofons.

Seko brauciens uz Kašūbiju. Kas tā tāda? – Ja tulkosi, būsi spiests zināt. “Tā nu iraid ar tiem kašūbiem, Oskariņ. Tie mūždien dabon pa galvu. Bet jūs jau nu laidīsieties uz turieni, kur labāk, un te paliks tikai ome. Jo ar kašūbiem nekāda pārvākšanās neiznāk, tiem allažiņ jāpaliek uz vietas un jāļaujas, lai citi belž pa galvu, jo mēs jau neesam ne riktīgi poļi, ne gana riktīgi vācieši.” Grasa māte bija no Kašūbijas. Tās galvaspilsēta Karthauza (Kartuzy) pēkšņi izlec pretī no meža un ir klāt. Puscelti jaunkašūbu nami un uzcelti jaunkašūbu nami, kur iemītnieki ierodas uz pāris nedēļām vasarā. Daudzi emigrējuši uz visiem laikiem. Izpļautas un neizpļautas grāvmalas. Nabadzība. Nu, turība vietumis, kā uztetovēta speciāli. Baznīca, pie kuras apbedīti sešdesmit seši ceļā mirušie Štuthofas gūstekņi un pie kuras pārdod slavenos kašūbu izšuvumus. Cita baznīca, aiz sliekšņa virs durvīm karājas nāves eņģelis ar izkapti, tāpēc baznīcēni vienmēr iet iekšā caur sakristeju, nevis eņģelim pa apakšu. Mūsu raibais pūlītis tiek noturēts par vācu tūristiem (Liebe Gäste, jūs noteikti esat pieraduši pie labākām šosejām...), un pie mums pienāk trīs jauni kašūbi – divi puikas un meitene. Viņi gribot mums uzdziedāt, tas nu patiesi nav tas sliktākais, ko priekš liebe Gäste var darīt.

Strauji izbraukuši cauri Gdiņas betonam (...un tagad mēs ceļam mājas, kas atbilst Eiropas standartiem...), nonākam Sopotā. Tur ir gan Grand Hotel ar visu kazino – nu, Ķemeri kas Ķemeri, tikai smukāk, un iekšā droši vien Mariļa Rodoviča dzīvojusi – gan garš dēļu mols ar ieejas maksu un pirātu kuģi galā, gan visu tautu priecātājies par šo daili: dzintars, koraļļi, vafeles. Sēžam tādā kā Jomas ielas malā un dzeram kafiju. Grasu fotografē, par Grasu izsaucas, Grasam lūdz autogrāfus. Promceļā mums rāda Valensas māju, ko viņš uzcēlis, kad saņēmis Nobela prēmiju, un grūti jau viņiem gājis, tai ģimenei, visi astoņi bērni sākumā bijuši nelaimīgi, bet pēc tam, liebe Gäste, visi laimīgi apprecējušies. Tikuši atpakaļ uz Gdaņsku, mēs kāpjam uz jahtas Norda un braucam pa Motlavu (Oskara pēdas viscaur un ik uz soļa) gar spīķeriem, gar lielo ostu un tās milzīgajiem kuģiem (arī Solidaritātes pēdu pietiek) uz jūru. Kad visi jau tik nosaluši, ka nespēj ēst ne sālītos gurķus, nedz arī daudz eksotiskākus gardumus, kapteinis tiem drebošākajiem iedod pa flīsa jakai. Tie sēž uz beņķīša, dreb un skatās saulrietā. Skats ir fantastisks: Motlavas krastā Vecpilsētā ir arī “atstātās” drupas ar akliem logiem, lai tu skaties un atceries, ja vari.

Kad pienāk kārtējais kroga vakars, kam pa vidu vēl arī vernisāža, mēs ar holandieti Janu nolemjam bēgt uz Poļu pastu. Poļu pasts tiešām vēl ir vietā. Tam priekšā dramatisks piemineklis ar mirstošo pastnieku, Uzvaras dievieti un izbārstītām vēstulēm, pie durvīm plāksnes ar tiem, kas krituši, aizstāvot Poļu pastu (kamēr Vesterplatē jau šāva un Oskars spēlēja kārtis ar savu iespējamo tēvu Janu Bronski un mirstošo nama pārvaldnieku Kobjellu, piesietu ar bikšturiem, lai negāžas apkārt). Pasta priekšā akāciju paēnā sēd trīs iereibuši vīri – krievs un polis, runā katrs savā valodā, otrs polis cenšas tulkot angliski, vispār viņi šobrīd ir solidarizējušies. Uz plāksnes pie durvīm ir arī direktors Mihons, pavisam reāls, kritis, aizstāvot savu Pastu. Grass pirms gadiem ir sameklējis trijus, kas piedalījušies Poļu pasta aizstāvēšanā, bet, tā kā viņi jau bijuši iekalti plāksnē, tad skaitījušies beigti. Turpmāk strādājuši ostā, tur varot labāk nopelnīt.

Vienā no pēdējiem vakariem Grass un Pāvels Hille lasa teātrī Miniatura. Pēc tam publika uzdod jautājumus, tiešus un poliskus. Ko jūs domājat par jauno pāvestu? – “Es īsti neuzticos ne vecajam, ne jaunajam, ne visiem turpmākajiem.” Kā jūs vērtējat Solidaritāti? – “Tie, kas sāk, vēlāk vienmēr zaudē savu lomu.” Vai jūs – toreiz – zinājāt par koncentrācijas nometnēm? Jā, šis jautājums nes sev līdzi daudzus neizteiktus, un uz tādiem Grass pēdējos gados atbild arvien atklātāk. Nē, par koncentrācijas nometnēm zināja daudz mazāk cilvēku, nekā varētu likties tagad. Septiņpadsmit gadu vecais karagūsteknis Grass (amerikāņu pusē) fotogrāfijās pirmo reizi ierauga Bergenu-Belzenu un, tāpat kā viņa vienaudži, zenītartilērijas izpalīgi, kas līdz beigām ticējuši “galīgajai uzvarai”, uzstāj: “Tas nav iespējams, to nevar būt darījuši vācieši.” Pat redzot krāsnis Dahavā, “mēs negribējām aptvert; mēs neticējām”. Skepsi vairoja atklājums, ka amerikāņi tiešām ir uz savu roku mazliet piepušķojuši šausmas, kas tiek iemūžinātas kino un foto dokumentos. Visas jauna cilvēka ilūzijas pagaisa tikai tad, kad Reiha jaunatnes vadītājs Baldūrs fon Širahs Nirnbergas prāvā skaidri un gaiši pateica, ka visu ir zinājis kopš paša sākuma. Arī Alfrēds Macerats, redzot degošo Dancigu, neticēja savām acīm un ieslēdza radio, lai medijs apstiprinātu acīmredzamo. Bet pa radio skanēja vairs tikai šņākoņa. Kas būtu bijis, ja es būtu piedzimis 1917., nevis 1927. gadā, jautā Grass. “Sakarā ar notikumiem [politiskajā] kustībā – varas pārņemšanu, Pateicības svētkiem, Fīrera dzimšanas dienu – un vēlāk ar kara norisēm man prātā noteikti būtu nācis kas rīmēts un himnisks, turklāt hitlerjūgenda poētikā lieliski iekļāvās vēlīni ekspresionistiski vārdu mudžinājumi un grandiozas metaforas. [..] Varbūt kāda blāva gaismiņa man – 26 gadus vecam oberleitnantam vai jefreitoram – būtu atspīdējusi, sākot ar Staļingradu. [..] Un es – ja vien paliktu dzīvs – bez pūlēm būtu pārcietis bezierunu kapitulāciju, nulles stundu, varbūt arī vienu, divus gadus gūstā un spētu pagūt jaunus, askētiskus, pacifistiskus līdz antifašistiskus mazkaloriju tekstus.”

Grass māca ne tikai tekstus, bet arī domāšanu un interpretāciju.

Visi zīmuļi noasināti.
Vārdus var izsaukt.
Un tomēr kaut kas
paliks nepateikts.

Ginters Grass