Pastiprinātājs

Rīgas Laiks: Vai tu nevarētu īsumā pastāstīt, par ko būs tavā, kā to lai nosauc...

Kaspars Rolšteins: Operā. Tagad es zinu, kas ir opera. Tad, kad mēs ar Hardiju Lediņu taisījām iepriekšējo operu, es to īsti nezināju.

RL: “Rolstein on the Beach”?

Rolšteins: Jā. Nē, nu stāsts būs varbūt tāds nedaudz sirreāls. Operas darbība notiek Rīgā un Stendē, tur darbosies gan vietējie iedzīvotāji, gan, teiksim Abāss un Volfovics – cilvēki-pusdievi.

RL: Kas ir Volfovics?

Rolšteins: Volfovics arī ir Volfovics. Bet ir tāda īpatnība, ka viņiem mainās dzimums, un šad tad Abāss un Volfovics ir arī kā māsas Skrides. Un kāpēc tas tā ir? Tāpēc, ka mainīt dzimumu mums šķita veids, kā pasvītrot viņu advancētību – līdz ar to viņi ir kaut kas vairāk nekā cilvēki, kuri diemžēl savu dzimumu mainīt lielākoties nevar. Es gan nezinu, kāds no tā ir liels ieguvums, tomēr, ja tu esi mazdrusciņ dievs, tad to var darīt. Abāsu un Volfovicu tēlos divas meitenes, un nav nekādas tēliskas nozīmes viņu tautībai vai..

RL: Bet tu tā arī nepateici, par ko ir stāsts. Trīs teikumos. Ja tev tas būtu jāpārdod Holivudai.

Rolšteins: Nu, ja trīs teikumos... Bet nevar to pārdot, un pat ne tikai Holivudai, arī Dailes teātrim neizdevās, Nacionālais mūs izmeta, beigās mūs izmeta arī kaut kāda izstāžu zāle... (Smejas.) Nē, nu tas ir kā piedzīvojums – ne melodrāma, bet drīzāk tāds Indianas Džonsa stila pasākums. Tur vienam zviedram, Zviedrijas finanšu elites pārstāvim, milzīgu zaudējumu dēļ Latvijā jāuzņemas upuris, jābrauc uz Rīgu un jānolec no jumta Imantā, tādā veidā izpērkot pārējo zviedru finansistu neģēlības. Bet viņu no kuģa nolaupa Latvijas Bankas kaujinieki – lai gan ekonomiskā situācija Latvijā ir visai bēdīga, Latvijas Banka ir ne vien spiesta noturēt lata kursu, bet nodarboties arī ar cilvēku nolaupīšanu. Un to visu pa gabalu vēro starptautiskās sabiedrības gaišākie pārstāvji. Un tad Abāss un Volfovics nolemj doties uz Latviju un ieviest kārtību. Bet pa priekšu viņi atsūta divus profesionālus slepkavas, nu tādus “Lubenes” stilā, kuri pārstāv Starptautisko Valūtas fondu. Un viņi no sākuma ierīko Stendē tādu kā bāzi, kur pēc tam varētu nolaisties...

RL: Kāpēc tieši Stendē?

Rolšteins: Es vienkārši diezgan labi pazīstu to vietu – Sabili, Stendi, Talsus, tur esmu pavadījis bērnību. Nu, jā, un tad tur notiek, varētu teikt, tāda kā savstarpēja sišana pa pirkstiem visos līmeņos... Viss beidzas ar to, ka Starptautiskā Valūtas fonda profesionālie slepkavas tos Latvijas Bankas džekus anihilē. Bet tur ir viena detaļa, kas gan nav pārāk vienkārša priekš saprašanas. Tur diezgan daudz kas notiek uz līmes bāzes.

RL: Ko tas nozīmē?

Rolšteins: Teiksim, pagājušajā gadsimtā valūta bija piesaistīta zelta standartam, bet šeit tas ir tāds patvaļīgs autora ievedums, ka viss ir piesaistīts pie līmes, kas izrādās stratēģiski vissvarīgākais materiāls pasaulē. Un tad attiecīgi arī notiek līmes ostīšana. Un tad, ja tu piederi pie augstākām aprindām, tevi var pazīt pēc tādas saraustītas valodas un fizioloģiskām izmaiņām... Kaut kādā sirreāli simboliskā veidā tas sakrīt ar to, kas notiek mūsdienās. Jo man šķiet paradokss tas, ka daudzas lietas – kā mēs tās dabūjam caur medijiem – vairs nevar saprast racionāli. Nu, piemēram, kāpēc jābombardē Lībija. Kur mēs palikām... Jā, un tad viņi tos Latvijas bankas...

RL: ...anihilē...

Rolšteins: ...anihilē. Un tad tam visam par godu Abāss un Volfovics pieņem parādi. Zviedrs paliek dzīvs, bet pārvēršas par... Jā, vēl viena lieta, kas ir svarīga... (Smejas.) Visam cauri vijas leģenda par to, ka dārzeņiem piemīt augšāmcelšanās spējas. Bietēm, burkāniem. Un govīm kā trešajam elementam.

RL: Govs jau nav dārzenis.

Rolšteins: Govs it kā nav, jā. Bet nevar zināt. Un pēdējā ainā visi varoņi dažādos veidos ceļas augšā – kurš tur pārvērties par govi, kurš par ko, izņemot tos stendeniekus, kuri glabā to leģendu. Jo viņi turpina gaidīt 15. februāri. Leģenda vēsta, ka 15. februārī bietes un burkāni augšāmcelsies.

RL: Tu teici, ka esi tagad sapratis, kas ir opera. Kas tad tā ir?

Rolšteins: Nu, opera ir acīmredzot tas, ko mēs tagad taisām. Bija Rimskim-Korsakovam tāda kā mācību grāmata – tā varbūt nesaucās “Kas ir opera”, bet apmēram tā. Vienīgais, ko es sapratu, bija tas, ka Sniegbaltīte izkusa par ātru.

RL: Izkusa?

Rolšteins: Izkusa, jā. Rimskim-Korsakovam, man liekas, ir opera “Sniegbaltīte”. Un tagad es domāju, ka opera ir gandrīz jebkas, ko cilvēks par tādu nosauc. Nu varbūt tur dzied un ir tāda puslīdz lineāra darbība. Bet jebkurš mūzikas ieraksts tomēr nav opera – ir atsevišķi diski, kur pēc kārtas saliktas dziesmas, taču nav nekādas savstarpējas saistības, pat ne tekstuālas. Bet, ja ikvienā dziesmā ir runa par vieniem un tiem pašiem tēliem un ja tajā ir kāds viens stāsta pavediens, tad to, manuprāt, var saukt par operu.

RL: Skatoties DVD “Rolstein on the Beach”, starpbrīdis bija izšķīdināts tādējādi, ka publika palika sēžot nesaprašanā, kas tad īsti notiek.

Rolšteins: Nu, viņi pareizi saprata, nekāds starpbrīdis nebija. Bet toreiz man un Hardijam nebija nekādas lielās pieredzes ar izrādēm un nebija priekšstata par to, cik tad ilgi cilvēks var nosēdēt. Protams, ka pusotra stunda ir baigā spīdzināšana. Bet šeit būs tā, ka nevienam vispār nebūs kur sēdēt. Droši vien, ka daļa jau aizies projām uzreiz... (Smejas.) Nē, gan jau neaizies. Bet ir tā, ka patiesībā viss ir uz mūsu pašu pleciem, un izrāžu būs diezgan maz, jo, godīgi sakot, katra izrāde būs... Kā to sauc...

RL: Varoņdarbs.

Rolšteins: Varoņdarbs. Arī materiāls, finansiāls varoņdarbs. Būs piecas izrādes pēc kārtas un viss.

RL: Vai tavā izrādē spēlē JRT aktieri? Viņi ir ļoti populāri...

Rolšteins: Nē, nespēlē. Bet ir diezgan daudz vēl jaunāku aktieru, kā Gvido... paši jaunākie Rīgas aktieri.

RL: Tu tviterī aicināji iesūtīt savas frāzes, ko tu varētu iekļaut operas libretā. Vai kaut ko interesantu atsūtīja?

Rolšteins: “Olu krustā nepiesist,” piemēram. Bija diezgan daudz lamāšanās arī. Es tās frāzes arī pagaidām iekļāvu – tur viens gabals ir balstīts uz improvizāciju, kur starp varoņiem notiek tāda kā inuītu apdziedāšanās.

RL: Kāpēc inuītu?

Rolšteins: No tā mēs inspirējamies. Ja runā par dziedāšanu... Bet jūs jau par mūziku vēl neko neesat jautājuši. Kādā brīdī es sapratu, ka jāspēlē dzīvajā, un, tas, protams, bija liels izaicinājums – jo es biju pieradis strādāt uz datora, kaut ko tur saspēlē, iesekvencē, pēc tam labo, var spēlēt tam pa virsu, un beigās sanāk tāda kā simfonija, kur tu viens pats esi iespēlējis simt instrumentus ar vienu pirkstu. Taču, skatoties, uz kuru pusi aizgājusi mūsdienu elektroniskā mūzika, var redzēt, ka tai priekš dzīva priekšnesuma ir tā švaki ar enerģētiku. Mūsdienās komponēšana un muzicēšana ne vienmēr ir saistīta ar spēlētprasmi, vārdu sakot, cilvēki it kā neko neprot spēlēt, taču taisa ļoti skaistu mūziku. Izmantojot par instrumentu datoru vai studiju.

RL: Bet tu jau arī to dari.

Rolšteins: Jā, bet vienu brīdi es sapratu, ka tas nav labākais, kas var notikt. Un tad es domāju, nu, bet ko es lai spēlēju? Un es atminējos, ka kādreiz esmu spēlējis ģitāru, skolas laikos. Un tad es nopirku ģitāru. Basģitāru, jo tur mazāk stīgu – četras, bet tas, man liekas, ir pilnīgi pietiekoši. Un tad lēnā garā diezgan ilgstošā laika periodā varēju meklēt to muzikālo valodu. Rezultātā mēs esam atraduši – tur spēlē ģitāras, diezgan primitīvi, robusti, bet ar tādiem lieliem pastiprinātājiem, un tas vispār ir diezgan efektīgs skanējums.

RL: Tad tu pats arī spēlē.

Rolšteins: Pats arī spēlēšu.

RL: Kas vēl?

Rolšteins: Vēl Viesturs Slava spēlēs otru ģitāru, kontrastam būs viena meitene, kas spēlēs flautu – Guna Paula. Kādreiz jau daudzas dziesmas bija rakstītas ar bungu mašīnu apakšā, un tad man likās, ka tā vietā varētu flautu. Bet dažos gabalos viņai flautas nav, un tad viņa spēlē taurusu, tas tāds uz basu orientēts sintezators. Un tad vēl viena meitene, Ieva Altrofa, spēlēs gongu, ko man Jēkabs speciāli izkala. Ā, un mans draugs Jēkabs Voļatovskis spēlēs visādus speciālus instrumentus, piemēram, viens būs pneimatiskais āmurs, ar ko lauž asfaltu, ļoti labs.

RL: Izklausās, ka tas varētu būt varens troksnis.

Rolšteins: Jā, nu tas, protams – skaļums un troksnis. Liekas, ka tur ir kaut kāds magic moments. Jo, kamēr tu spēlē vidējā skaļumā, tad liekas, ka kaut kā vēl trūkst, bet, kad ir pavisam skaļi, šķiet, ka notiek kaut kāda pavisam cita ķīmija. Bet, nu, tas būs, it kā pieci cilvēki pieslēgti pie elektrības un...

RL: Un kratās...

Rolšteins: Kratās un nāk ārā. Tas ir veids, kā mēs tomēr varam nospēlēt pašiem sev ciešamā līmenī.

RL: Vai tu savu operu varētu nosaukt par Gesamtkunstwerk?

Rolšteins: Kas ir gesamt?

RL: Tas ir termins, ko attiecina uz Vāgnera operām, kur tiek apvienota gan dzīve, gan mūzika, gan viss, viss, viss.

Rolšteins: Man liekas, drīzāk tas viss ir saistīts ar roku. Daudz lielākā mērā nekā jebkas, ko esmu ierakstījis dzīvē. Varbūt to varētu saistīt ar krautroku, ar tādu entuziastu roku. Varēt runāt par pašu agrīnāko Kraftwerk, piemēram, un ir arī tāds ansamblis Faust. Par Faust ir tāds stāsts. Viņi bija tajā laikā, kad bītli bij’ populāri. Un vienreiz viņi bija sapirkušies visu, ko var sapirkties jauni cilvēki, ieslēgušies uz mēnesi kaut kādā vidusskolā, sporta zālē.

RL: Sapirkušies – ko?

Rolšteins: Nu, alu, piemēram. (Smejas.) Sēnes. Un viņiem pašiem likās, ka viņi ir ierakstījuši ģeniālāku albumu nekā bītli. Nu, reāli viņi pārdeva varbūt kādus 500 eksemplārus. Šādā nozīmē, es domāju, mēs pilnīgi atbildīsim, es domāju, ka apmēram 500 cilvēku atnāks uz to izrādi. Bet ar Vāgneru vai kādu akadēmisku tradīciju gan tam nav nekāda sakara. Ā, nu Guna Paula spēlē operas orķestrī flautu. Nezinu, vai to drīkst teikt. (Smejas.)

RL: Bet vai tevi nebaida, ka pret tavu operu varētu attiekties kā pret galīgu sviestu?

Rolšteins: Nē, es domāju, ka tagad tas kultūras lauks ir ļoti fragmentējies, un nav jau nevienam nekas jāpierāda, jāspiež nākt. Viss, ko mēs šobrīd varam, ir uztaisīt to vislabākajā veidā, necerot piesaistīt tos, kam tas varētu nepatikt... Es domāju, ka atnāks tikai tie, kam tas būs puslīdz patīkami. Bet pagaidām man šķiet, ka vajag vienkārši maksimāli labi izdarīt to darbu, ko mēs darām, ļoti labi nospēlēt. Atkal, protams, tādā mūsu izpratnē.

RL: Jūsu izpratnē labi nospēlēt – nozīmē ko?

Rolšteins: Tas ir, teiksim, lietot instrumentus tam, kāda mums šķiet šobrīd tā muzikālā valoda – ģitāras, visi tie pastiprinātāji, specifiskie, tās lampas, respektīvi, viņi rada to distortion, bet tas nav nepatīkams...

RL: Ko rada?

Rolšteins: Nu, kad pārstūrē par daudz un skaļi, par daudz skaļu signālu dod iekšā, tas sāk ražot tā kā kropļus, un tos sauc par fūžiem vai distortion. Bet lampu pastiprinātāji to kropļojumu dod tādu patīkamu. Un otrs, ka tie nededzina skaļruņus ārā, kā, pieņemsim, tranzistoru pastiprinātāji. Un tā spēlēšanas maniere ir apmēram tāda, ka tu it kā esi uz šūpolēm – starp ģitāras skaņu un to fīdbeku vai to saiti, kas nāk no pastiprinātājiem, nu, tā džeerrrrrr.... Un tad ir jautājums, kā tu to visu kontrolē un kā tie virstoņi veidojas un tamlīdzīgi. Tas pasākums ir tāds diezgan robusts. Respektīvi, tas, uz ko mēs šobrīd pretendējam, ir, ka mēs ja ne ar cirvi, tad ar lauzni mācēsim, teiksim, asfaltā uzrakstīt “Ivo”.

RL: Kāpēc Ivo?

Rolšteins: Kādreiz bija tāds parupjš joks – Ivo ir vienīgais vārds, ko meitene var izčurāt sniegā. (Smejas.) Nekā personīga, bet es domāju, ka mēs, lūk, esam tās meitenes ar laužņiem...

RL: Klau, bet tu taču vari paskatīties uz sevi, tā teikt, no malas objektīvi...

Rolšteins: Tas ir kompliments.

RL: Vai tu esi perfekcionists?

Rolšteins: Drīzāk es domāju, ka esmu nemākulis. Un tas – pat ne tikai mākslā, bet arī visur citur ir bijis mācīšanās process. Es vienmēr apbrīnoju tādus cilvēkus kā jūs, kam gandrīz jebkurš raksts izskatās pēc... liec pie sienas vai nes uz bibliotēku. Bet man bieži liekas, ka viss ir pilnīgi garām. Un tas nav perfekcionisms, bet nemākulība reducēt lietas. Bet šeit, piemēram, varētu būt tāds mēģinājums daudz ko reducēt nost no tā, ko varētu apsaukāt kā mācīšanos vai perfekcionismu. Redukcionisms uz kaut ko tādu – primitīvais un vienkāršais, mazāk nošu un...

RL: Vairāk kā?

Rolšteins: Vairāk mūzikas.

RL: Ja tas nav komerciāls produkts, ar ko var nopelnīt; ja tas nav perfekcionisma auglis, ar ko tu gribētu radīt kaut ko izcilu un paliekošu, tad paliek vēl trešais...

Rolšteins: Loģiski.

RL: Paliek pašizpausme. Ko tu gribi ar to visu pateikt?

Rolšteins: Es nezinu. Piemēram, nesen te cilvēki runāja par mūziku un ko nu kurš tur iztēlojas, pieņemsim, tu kaut ko spēlē vai tev kaut ko atskaņo, un tu redzi krāsas... Ir pat kaut kāda slimība laikam, kad cilvēkiem katra nots vai muzikāla frāze asociējas ar krāsu. Bet man godīgi jāsaka, ka es nekādas krāsas neredzu un, kad es spēlēju... Vairums tās mūzikas rodas improvizējot, es nekad neesmu iedomājies nekādu tēmu un tad, guļot naktī vai braucot vilcienā, kaut kur pierakstījis. Tas vienmēr notiek improvizējot kontekstā uz kaut kāda instrumenta vai instrumentiem, un tā mūzika ir pašpietiekama. Līdz ar to, ko tas varētu nozīmēt? Tā ne mazākajā mērā nav mana pašizpausme, drīzāk es vienkārši esmu tāds kā pastarpinātājs. Pastiprinātājs starp mūziku un kaut ko, kas tajā brīdī, kad es spēlēju ģitāru vai kaut ko ierakstu, notiek. Līdzīgi ir arī ar tekstiem. Man liekas, es tos veidoju absolūti neprofesionāli. Nesen bija tāds workshop, un tur bija viens anglis, kurš rādīja, kā tad būtu jādarbojas ar tekstiem – jāsagriež avīze un jāsaliek kopā īstais teksts, tādā veidā tiekot vaļā no jebkādas rutīnas. Es neko tādu nedaru.

RL: Tad tie teksti iznāk pilnīgi bezjēdzīgi.

Rolšteins: Nē, tā viņš piedāvā profesionāli strādāt, pašizpausties. Manā gadījumā tas notiek spontāni, un tie efekti veidojas līdzīgi. Es pat varu negriezt, nelīmēt... Un operā droši vien komponists uzraksta priekšā katram instrumentam notis, bet es nekad tā neesmu darījis. Un ikviens pa lielākajai daļai pats izdomā, ko viņš spēlē – vai mēs kopā izdomājam. Saglabājot to improvizāciju atvērtā veidā.

RL: Vai tu proti rakstīt notis?

Rolšteins: Jā, ja man vajadzētu. Kaut vai ar datora palīdzību.

RL: Saki, ja gadījumā tavu operu var uzskatīt par mākslas darbu, kāds, tavuprāt, ir mākslas darba uzdevums?

Rolšteins: Kaut kur es šodien lasīju, ja jau mūziku var uzskatīt par mākslu, tad kulinārija arī ir māksla. Līdz ar to es varu teikt – ja jau kulinārija ir māksla, tad arī mūzika ir māksla. Tā ka... Un ko tu gribēji uzzināt vēl, kāds uzdevums?

RL: Kāds, tavuprāt, ir mākslas darba uzdevums?

Rolšteins: Es domāju, sagādāt cilvēkiem, kas klausās, patīkamus brīžus un sajūtas. Es esmu domājis par laiku un tempu un kā tas saistās ar mūziku. Ja tu, piemēram, saprogrammē ritmu uz bungmašīnas, kas iet pilnīgi precīzi, it kā būtu jābūt tā, ka ir pavisam viegli uzspēlēt tam visam kaut ko pa virsu, teiksim, ģitāru. Taču patiesībā pie jebkura tempa ir baigās problēmas – ir precīzi tajā jāiejūtas, pie tam kaut kādā īpašā, jocīgā veidā. Tāpēc šeit daudzi gabali ir sarakstīti brīvā tempā, bez taktsmēra, bez kaut kāda bīta ritma tuk, tuk, tuk. Un brīžam rodas sajūta, ka tu it kā spēlē relatīvi lēni, ka tu izaicini to laika sajūtu, kas ir cilvēkā. Tu it kā ej pret to un burtiski fiziski sajūti, kā tas laiks nobīdās. Tas varētu būt tā, ka tu radi pavisam citādu laika sajūtu, padari to kā gumiju, un tas jau nav nekas jauns, teiksim, neirologi ir atklājuši, ka cilvēkiem ekstrēmās situācijās laika sajūta izmainās, nu, piemēram, krītot... Laiks it kā palēninās. Un ar mūsu mūziku cilvēki varētu mēģināt nonākt tādā sajūtā. Pārējais jau... galvenais, lai mūzika ir enerģētiska un sagādā prieku.

RL: Vai tev šķiet, ka cilvēkiem pēc tavas operas noklausīšanās vajadzētu mainīties?

Rolšteins: Varbūt arī būtu. Tāpēc, ka man šķiet, ka... Vienmēr ir tāds Šūmaņa un Teslas variants. Šūmanis un Tesla gandrīz vienlaikus atklāja, ka zeme rezonē ar kaut kādu zemu frekvenci, septiņi komats cik tur herci. Zema skaņa, ko nedzird ar ausi, bet tā pastāv. Un ir viedoklis, ka cilvēks kosmosā, kur nav šīs nedzirdamās rezonanses, jūtas ļoti slikti. Lūk, un šeit mūzikā šādas zemas frekvences ir vai ir domātas, un tas varētu izraisīt zināmu terapeitisku efektu. Teiksim, cilvēki, kas bijuši kosmosā, atnāk uz šo izrādi un ātrāk atkopjas.

RL: Ir arī tā saucamā brūnā frekvence.

Rolšteins: Brūnā? Ir arī tā saucamais baltais troksnis. Es nezinu, ar ko tie atšķiras.

RL: Brūnā frekvence ir tādas zemas svārstības skaņas, kas izraisa defekāciju.

Rolšteins: (Smejas.) Un tie kosmonauti pēc tam domā: man tas kaut kā no kosmosa. Nē, nu patiešām, jānāk bijušajiem kosmonautiem un tiem, kuriem vajag atkopties.

RL: Un jāpaņem līdzi pamperi.

Rolšteins: Jā, vienā epizodē viena no Latvijas Bankas kaujiniecēm, Hermafrodīte Blūma, pieprasa laulības līgumu parakstīt uz autiņbiksītēm. Bet par kosmonautiem – tas ir labi, jā. Varbūt mēs varētu sākt ar to, ka aicinātu ne tikai bijušos kosmonautus, bet arī tos cilvēkus, kuri tikai domā, ka viņi aizlidos kosmosā. Tā teikt, profilaktiski.

RL: Kādu vietu tavā daiļradē ieņem mīlestība?

Rolšteins: Absolūtu un sevišķi šajā izrādē. Jo, piemēram, Stokholmas sindroms, šķiet, ir viens no veidiem, kā varētu mēģināt dekodēt mīlestību.

RL: Vai tad Stokholmas sindroms ir eifēmisms vārdam “mīlestība”?

Rolšteins: Kāpēc eifēmisms? Stokholmas sindroms ir, ka tu izjūti simpātijas pret tiem, kas tev dara pāri. Sit, tātad mīl, kā saka. Un šādā veidā tas viss ir par mīlestību, un... es atkal varu būt tikai tas pastarpinātājs, jo, šķiet, man tā lielākā mīlas dēka vienmēr ir bijusi mūzika. Tomēr. Un es absolūti esmu pakļauts Stokholmas sindromam.

RL: Kādā ziņā?

Rolšteins: Nu, tāpēc, ka viņa mani visu laiku sit. Mūzika. Un tas tā ir bijis jau kopš agras bērnības.

RL: Kā tevi mūzika sagūstīja?

Rolšteins: Es atceros, man bija četri gadi un man bija plinte, balta. Un es ar to plinti stāvēju pie spoguļa un spēlēju to kā ģitāru. Un varbūt pat ne mūzika, varbūt tā ir ģitāra, kas mani ir pakļāvusi. Un kad es spēlēju ģitāru, viņa patiesībā it kā spēlē mani.

RL: Pagaidi, tas, ka tu spēlēji uz bises kā uz ģitāras, liek uzdot tev jautājumu...

Rolšteins: Mēs bijām diezgan nabadzīgi, un mums tajā laikā nebija spēļu ģitāras.

RL: Nē, ne par to. Bet no šī viedokļa – vai tava māksla nav saistīta ar tavu politisko darbību, īpaši Pēdējo partiju...

Rolšteins: Nē, es domāju, ka nav.

RL: Bet nevar neievērot, ka tavā libretā, vismaz no tā, ko tu atstāstīji, ir diezgan daudz norāžu uz aktualitātēm Latvijas sabiedriskajā dzīvē, sauksim to tā.

Rolšteins: Es domāju, ne vairāk kā jūsu žurnālā. Man liekas, vairumā gadījumu tā politika man šķiet kaut kas pilnīgi nesaprotams. Es pat gribētu teikt, ka arī Pēdējai partijai ar politiku nav nekāda sakara. Varbūt tā drīzāk ir tāda uzjautrināšanās par to. Bet mūzika, tas jau...

RL: Uzjautrināšanās par ko?

Rolšteins: Nu, par to, kādā dirsā mēs esam. Kā lai saka... Tādiem cilvēkiem, kuriem ar politiku nekad nebūtu jānodarbojas...

RL: Pag, es neko nesaprotu. Pēdējā partija taču...

Rolšteins: Jā, nodarbojas ar politiku kā dzīvs piemērs tam, ka ir partijas, kuras...

RL: ...izvirzīja savus deputātus, nominēja savu premjera kandidātu. Kaspar, man vienkārši savā ziņā tava darbošanās politiskajā dzīvē nedaudz atgādina tavu darbošanos mākslā.

Rolšteins: Nu, jā, bet tas diemžēl... nu, diemžēl no sevis jau nekur neaizbēgsi. Tu mēģini būt politiķis, un tev sanāk nodibināt Pēdējo partiju. Vai tu gribi būt liels un bagāts, teiksim, žurnāla izdevējs, bet tev iznāk uztaisīt Rīgas Laiku. (Smejas.) Saproti, ka šeit atšķirībā no reklāmas un jebkurām citām lietām, ko esmu darījis, ir tā, ka es daru nevis to, ko es gribētu, bet to, ko darīt ir vajadzīgs.

RL: Bet vai tu saskati kaut ko kopīgu, piemēram, bērnībai Sabilē, Filozofijas fakultātei, Cietumnieku Avīzei, darbībai reklāmas aģentūrā, pozitīvisma kampaņai, “Rolstein on the Beach”, Pēdējās partijas dibināšanai, “Stokholmas sindromam”...

Rolšteins: Man šķiet, ka visās tajās lietās, ko tu minēji, es esmu bijis iesaistīts. (Smejas.) Bet es nenožēloju neko, ko es esmu darījis.

RL: Arī pozitīvisma kampaņu?

Rolšteins: Kā tas viss beidzās, mēs redzam. Un tas savā ziņā ir nožēlojami. Bet ja tu esi, piemēram, cilvēks, kas profesionāli nodarbojas ar reklāmu, tad ir tāds klients, un viņam mēs, kā protam, tā darām. Bet iepriekšējā politikā ir grūti kaut ko vērtēt ar šodienas acīm. Tajā laikā, kad mēs runājām par pozitīvisma kampaņu – tie, kas teica, ka kāds vai cits politiķis ir labs, viņi jau arī tā domāja. Un tajā laikā Tautas partija bija, manuprāt, krietni progresīvāks spēks. Tas, ka viņi likvidējās, velns viņu zina kādu iemeslu dēļ...

RL: Tieši pozitīvisma kampaņas dēļ. Tie uzrēķini par vienu miljonu...

Rolšteins: Nu... Vajadzēja noalgot labākus advokātus, kas būtu vinnējuši prāvu. Bet ja runā par politiku un Pēdējo partiju, tad tas varbūt bija nemākulīgs veids, bet tomēr pievērsa uzmanību – tā ka paņirgāties, vai velns viņu zina, ko darīt, par to ikdienišķo idiotismu.

RL: Ko tu sauc par ikdienišķo idiotismu?

Rolšteins: To, ka, teiksim, ja kādu deputātu ievēlēs nākošajās vēlēšanās no Pēdējās partijas, viņš pieņems likumu, ka, piemēram, ja kāds runā par ģitārām – septiņi gadi un mantas konfiskācija. Un, ja likās, ka runā par ģitārām, tad četri. Jo viss ir tajā ģitārā. Un saprast ģitāras fenomenu – jo ģitāra ir ļoti nesmuks, it kā slikti skanošs instruments, pats vispār neskan, jāslēdz kaut kur klāt. Vai pat arī akustiskā – nu, nesmuki skan, nav nekāda vijole, nu kur tu esi redzējis, ka viņš, kā viņu sauc, pats slavenākais latviešu vijolists...

RL: Krēmers.

Rolšteins: Jā, Krēmers – kur tu esi redzējis, ka viņš spēlētu ģitāru. Nē, viņš spēlē vijoli. Vijole smuki skan. Ģitāru neviens nespēlē.

RL: Bet vai viss rokmūzikas slavas gājiens nebija saistīts ar to, ka iznāk priekšā ar ģitāru un tas aizvieto fallu.

Rolšteins: Ā, varbūt arī.

RL: Grifs, olas, tu stāvi vienkārši un visas meitenes ir sajūsmā. Un tas atgādina arī tevi ar to bisi.

Rolšteins: Jā, un tas ir gandrīz kā no Ostina Pauersa, jo man tas grifs ir no alumīnija. Aluminium member.

RL: Tas ir kas, es atvainojos?

Rolšteins: Nu, alumīnija loceklis. Ostinam golden members bija. Es domāju, ka tā arī uz to var paskatīties. Jo tur iekšā ir baigā enerģētika. Un pašā nesmukākajā, ja tā ņemtu – vīriešu dzimumloceklis nav... nu, nezinu, neko skaistu es tajā nesaskatu. Kā jums šķiet? Bet kas par enerģiju!

RL: Kam nu ir, kam nav.

Rolšteins: Nu jā, tas ir arī skaisti, bet parasti jau ko fotografē – seju. Un jūs taču arī gribēsiet manu bildi, ne jau manējo, bet seju.

RL: Tu teici, ka gribētu ar savu mūziku it kā palēnināt laiku. Vai arī attiecībā uz savu dzīvi tu izmanto kādus paņēmienus, lai to palēninātu?

Rolšteins: Nē, bet man ir sajūta, ka dzīvē mēs esam kaut kā noķerti... Tev ir kaut kāds laiks, kaut kāda telpa, kurā tu skrien, kaut ko dari. Pēc ilgāka laika es atkal esmu pasācis lasīt visādas muļķības, mistiku, Kastaņedu vajadzētu palasīt vēlreiz. Ar domu, ka vajadzētu kaut ko atklāt nevis Kantveidīgi... Lai gan droši vien arī ar Kantu var nonākt līdz kaut kādam citam apziņas stāvoklim. Bet ir kaut kāds tāds mikroskopisks sajūtas elements, kas tev iedod to dzirksti, mazu atblāzmu no tā, kas ir ārpus alas.

RL: Alas?

Rolšteins: Nu, platoniski. Varbūt viņam nebija ala, bet bija, teiksim, kamīns... Mēs esam, teiksim, kaut kādā krāsnī, nu kaut kādā vietā. Un man šķiet, varētu būt tāds salīdzinājums ar mūziku, kas nav nekāds tur prāta vai apziņas fakts, ka tev tagad būs jāuztver realitāte citādāk vai kosmonautam jāsajūtas labi, bet drīzāk tāda maza, neliela dzirkstelīte no citurienes, kura it kā... ierauj iekšā. Operā mums, piemēram, būs personāžs, kam galvā celofāna maiss.

RL: Saistībā ar līmi tas jau pats par sevi saprotams.

Rolšteins: Līme, tad Abu Graibas cietums, un nāve maisā, tajā līmes kontekstā tas ir kā nāve pie krusta. Reizēm, kad elpo tajos maisos, tad nepagūst to maisu noraut nost un tad diezgan ātri notiek izraušanās no ierobežošajām fiziskā ķermeņa čaulām.

RL: Pieminot Kantu, gribēju prasīt, kā tu attiecies pret Kanta kategorisko imperatīvu.

Rolšteins: Es izstāstīšu vienu stāstu. Mēs te ierakstījām ar Viesturu – viņš spēlēja ģitāru, man bija austiņas. Tā diezgan skaļi, viss caur mikrofoniem, it kā nekas neskan, tikai tās tumbas. Un es dzirdu: kaut kas tur ždong, ždong, ždong... pa vidu tai spēlei.

Es domāju – varbūt tas viss ir tik skaļi, ka viņš vienkārši sit ar kāju līdzi. Bet diezgan labi iederas. Tad mēs beidzām rakstīt un izrādās – mans kaimiņš, pensionārs, vālē tik ar štoku pa palodzi. Vienreiz jau viņš bija atnācis un teica, ka izsauks policiju. Un es teicu, ka es esmu komponists. (Smejas.) Godīgi sakot, es nezinu, vai policiju viņš izsauca, varbūt es nebiju mājās, bet kopš tā laika viņš vairs nedauza. Varbūt tagad, kad viņš dzird to skaņu, viņš saka savai sievai: klausies, Marij, tā ir mūzika! Nu, kāda tur atšķirība – Vāgners vai Rolšteins! Viss izklausās diezgan bēdīgi.

RL: Bet tas piemērs bija piemērs kam – attiecībā uz Kantu?

Rolšteins: Nedarīt to, ko negribi, lai darītu tev. Es personīgi domāju, ka vienīgais, par ko man kādreiz ir bijis, neteiksim žēl, bet bijis skumji, ir par laika izjūtu. Ka kaut kas nav laikā bijis. Varētu to saistīt ar cilvēku aiziešanām vai nāvēm, vai kādām nebūšanām. Man liekas, ka tas kaut kādā ziņā ir izaicinājums profesionāļiem nokārtot to jautājumu.

RL: Izsakies skaidrāk.

Rolšteins: Nu, atrisināt kaut kā to laika problēmu. Daudz ko mēs esam jau atrisinājuši, piemēram, mums ziemā vairs nav auksti vai tamlīdzīgas lietas. Elektrību mēs esam iemācījušies kaut kā.

RL: Kāds sakars tam, ka nav auksti vai ka elektrību esam iemācījušies, ar kāda cilvēka aiziešanu un skumjām?

Rolšteins: Jā, nu, skumji, ka ir tik auksti. Jo man šķiet, ka tās lietas, kuras cilvēka dzīvē ir nedaudz tabuizētas, piemēram, cilvēka aiziešana, ka tas varētu būt nākamās paaudzes zinātnes uzdevums – to atrisināt.

RL: Vai tev ir kāds priekšstats, ko nākamās paaudzes zinātne varētu piedāvāt šajā gadījumā?

Rolšteins: Es domāju, ka laiks ir – tur ir problēma. Ne pat tas, ka vajadzētu kādu klonēt. Bet tieši tas, ka mēs dzīvojam... Fundamentāli dzīvojam tādā lineārā laika asī – pulkstenis, kalendārs, sabats, atkal sabats... Protams, tas nenormāli sarežģīs dzīvi, bet dzīve jau tāpat ir ļoti sarežģīta. Vārdu sakot, izdarīt tā, ka tu atkal vari satikt savu mammu, kas ir mirusi, piemēram, es savu mammu. Un ka atkal var aizbraukt pie mammas ēst kotletes. Man šķiet, tas būtu nenormāli skaisti.

RL: Bet, klausies, ja būtu tāda iespēja visu laiku satikties ar māti un tamlīdzīgi, nez vai būtu radusies šī opera?

Rolšteins: Domā, neļautu?

RL: Kāda loma tavā radošajā vai vienalga kādā biogrāfijā ir Hardija Lediņa dzīvei un nāvei?

Rolšteins: Kā, nu, liela, milzīga. Tāpat kā citu manu draugu. Bet ziniet, bija jocīgi – vienu gadu es braucu sērfot uz Kanāriju salām. Un pa ceļam es domāju: tomēr, bļāviens, kaut kā ar to Hardiju nesanāk tā normāli pasēdēt. Un es domāju: nākamreiz viņš varētu braukt līdzi, sēdēt krastā, sargāt drēbes, piemēram. Pasēdēt un iedzert alu, papļāpāt. Un nākamajā rītā man zvana no Rīgas: zini, Hardijs miris. Varbūt viņš bija sapratis un brauca piedalīties vienīgajā veidā, kā viņš tobrīd varēja. Un es nodomāju, cik bezgala stulbi, ka ir tāds laiks, kad tev jābūt darbā un sanāk maz laika satikties ar draugu, kurš dzīvo ar citu dzīves ritmu, iedzer alu, uzpīpē un atkal iedzer alu. Un tad es sapratu, ka tajā, ka es strādāju un man nav laika, tur nav nekādas vērtības. Un tad es nodomāju, ka pirms katras braukšanas sērfot man jāuzaicina ciemos tie, ar kuriem nesanāk pārāk bieži satikties.

RL: Katram gadījumam.

Rolšteins: Jā, katram gadījumam. Lai pēc tam nebūtu rūgtuma sajūtas.

RL: Bet vēl, runājot par laika mērīšanu un izjūtu, kā tu mēri naudu? Un kā tu izjūti naudu, naudas plūsmu?

Rolšteins: Līdzīgi kā ar laiku – cik man vēl atlicis. (Visi smejas.) Nē, nu kā, es vienmēr esmu domājis, ka otra lieta, kas būtu jāizdara, ir ne tikai ar to laiku jācīnās, bet jāmāk radīt nauda. Bet to nu gan nevar nevienam stāstīt. Jo man liekas, ka nauda slēpjas deficītā, jo principā, ja visiem būtu nauda, tad naudas nebūtu nevienam. Es tā domāju. Nauda ir kā līme, kas ir tikai dažiem.

RL: Man ir viens papildjautājums par mīlestību tavā operā. Es atceros, ka viens no taviem apgalvojumiem, kas man iespiedies atmiņā, ir – sievietes mums būs, ja mēs viņas mīlēsim.

Rolšteins: Sievietes būs, ja mēs mīlēsim... Nu, jā, man liekas, te ir... sirdij nepavēlēsi. Tāda pieeja. Nezinu.

RL: Vai tavā mīlestības teorijā ir kaut kas mainījies?

Rolšteins: Kādā ziņā? Man šķiet, ka tas ir kā salikt kopā divas ģitāras, un, ja jūs viens otru nemīlat, tad nav vērts. Bet tajā pašā laikā es gribētu piebilst, ka Mūrs taču nosapņoja kā visas pasaules problēmu atrisinājumu, ka sievietes ir monogāmas, vīrieši – poligāmi. Latvijā to jau realizē. Bet es domāju, ģitārai ar to ir maz sakara. Kaut kā ar to ģitāru pasaule tevī ienāk citāda. Ja tu ilgi spēlē ģitāru, tad...

RL: Man bija tāds draugs studiju laikā, kurš piemiedzis acis spēlēja ģitāru meiteņu sabiedrībā, un tas bija drošākais ceļš, kā iekarot viņu sirdis.

Rolšteins: Tagad, es domāju, pilnīgi pretēji. (Uzsit ģitārai pa stīgām.) Jo, es domāju, nepaies ne dažas minūtes kopš šī brīža, kad sirds, ko esmu iekarojis, kas dzemdējusi man dēlu, atskries uz šo istabu ar tekstu: izslēdziet!

RL: Saki, kas tu pēc tā visa esi tagad?

Rolšteins: Kā?

RL: Kādreiz tu biji filozofijas students, kādreiz tu biji reklāmas speciālists, kādreiz tu biji vēl kaut kas, bet kas tu esi tagad?

Rolšteins: Man šķiet, ka vajag darīt daudz ko, lai nojauktu jebkādas iespējas tevi kaut kā nopēdot, nofiksēt vai noklausīties, kas tu esi. Es domāju, ka esmu viss tas pats, kas vienmēr esmu bijis. Jā, basģitārists.

RL: Saki, ko tu varētu iemācīt savam dēlam ar savu operu?

Rolšteins: Viņš saka: es tev tūliņ izdzēsīšu visu to operu, kāpēc tu komponē operu? Līdz ar to es domāju, ka viņiem ir padomā sava. Nu, es nezinu. Manuprāt, ka tēviem dēliem nav tik daudz jāiemāca, cik jānodrošina apstākļi. Lai tajā brīdī, kad tas ir vajadzīgs, kad tēva vairs nav... Tas tad arī laikam tas, ko mēs tagad darām..

RL: Neko nesapratu.

Rolšteins: Nu labi. Godīgi sakot, es nezinu, ko nozīmē tēvs. Līdz ar to es tagad mācos būt par tēvu savam dēlam... Nu, pieņemsim, tādi stāsti: tēvs man aizliedza spēlēt ģitāru, tāpēc es kļuvu par baletdejotāju... Vai: tēvs man bija šahists. Bet es pat neatceros, kas bija mans tēvs. Es viņu pazīstu, bet neatceros. Varbūt pat arī šahists nebija. Vienkārši gļēvulis kaut kāds. Kādi droši vien daudzi Latvijā ir. Līdz ar to es domāju, ka man nav gēnos vai nav iemācīts... Nē, nē, es, protams, cenšos būt labs tēvs, bet, ko tas nozīmē, es nezinu. Varbūt apmēram tā, kā mācīt spēlēt ģitāru, kad ir tā, it kā būtu nejauši izskalots kaut kur kopā ar ģitāru. Tā ir sāpīga tēma. Es nezinu, vai to vajag. Tā drīzāk varētu derēt žurnālam Mans Mazais.

RL: Tad tu nevarētu teikt kā Kaspars Hauzers: kā tēvs mans, jātnieks gribēju es būt...

Rolšteins: Tas tev jāprasa Francim, manam dēlam. Bet es baidos, ka viss tas, ko viņš saņem no manis kā no tēva, ir improvizācija vai kaut kas tāds, ko es nekad neesmu...