Pēdējās veidlapas

Kā jau daudzas mistērijas, arī šī sākas ar mironi. Pusmūža vīrietis tiek at­­rasts guļam bez samaņas un steigšus nogādāts slimnīcā. Četras dienas viņš noguļ komā; piektajā viņš nomirst. Faktu nav daudz, tie ir neskaidri un ved dažādos virzienos. Vīrietis esot bijis narkomāns. Esot slimojis ar diabētu. Daži ģimenes locekļi saka, ka pēdējo reizi, kad redzējuši viņu pie samaņas, viņš esot uzvedies jocīgi. Citi nepiekrīt. Ekspertīzes rezultāti nav pārliecinoši. Nekas nav pārliecinošs. Ja šī būtu mistērija Artura Konana Doila stilā, tajā būtu detektīvs un būtu atrisinājums. Šajā gadījumā nav ne viena, ne otra. Tā vietā ir jauna ārste, kura strādā pirmo gadu, un papīra lapa: miršanas apliecība, kurā viņai nākamo paaudžu zināšanai precīzi jānorāda šī cilvēka nāves cēlonis.

Ne visas mistērijas sākas ar miroņiem, taču katrs mironis ir mistērija. Nāve ir slepkava ar bezgalīgi daudziem segvārdiem, un jautājums par to, kas īsti mūs nogalina, ir neiedomājami sarežģīts. Tas ir arī neiedomājami daudzveidīgs. Mēs to uzdodam ar klīnisku ziņkāri un izraudam personīgās sērās; mēs par to vaicājam retoriski un prašņājam ļoti konkrēti; mēs to uzdodam ikvienam, no ārstiem līdz filozofiem un garīdzniekiem. Šis jautājums ir tiešs kā miets un skanīgs kā metāla zvans: kāpēc mēs mirstam?

Gadsimtiem ilgi mūsu atbildes uz šo jautājumu bija ļoti ierobežotas. Līdz galam neizprazdami nāves fizioloģiskos cēloņus, mēs tos piedēvējām būtnēm, kuru varā, mūsuprāt, bija atņemt dzīvību, – būtnēm ar apziņu (vai šķietamu apziņu). Dažkārt šīs būtnes bijām mēs paši. Saprotams, mēs slepkavojām cits citu; mēs nobūrām cits citu – tā vismaz tika uzskatīts; mēs, galu galā, ienesām pasaulē nāvi kā tādu – no Prometeja līdz Ievai, caur lielīgu pārgalvību un grēku. Cit­kārt šī būtne bija pati nāve. Daudzās agrīnajās kosmoloģijās ir sastopama “kaulainā pļāvēja” tādā vai citādā ietērpā: Tanatoss grieķu mitoloģijā, hindu Jama, nāves eņģelis Bībelē. Bet tie visi bija tikai ieroči augstāka spēka rokās. Neatkarīgi no tā, kādā nāvē mēs mirām, lielākajā daļā cilvēces vēstures tas notika pēc Dieva vai dievu gribas.

Šai izpratnei par nāvi, kas mums uzsūtīta “no augšas”, bija viena blakusparādība – pasivitāte. Ja kāda visvarena būtne vēlas tevi nogalināt, tu īsti neko citu nevari iesākt kā vien lūgt žēlastību – šī stratēģija ir populāra vēl joprojām. Tikai tad, kad nāves cēloņus mēs sākām meklēt fiziskajā pasaulē, agrāko laiku fatālisms pamazām pagaisa. Būtnes ar apziņu atkāpās slimību izraisošu baktēriju priekšā, dievišķās aizbildnības lūgšanu nomainīja medicīniska iejaukšanās. Mūsdienās “Kāpēc mēs mirstam?” ir viens no epidemioloģijas fundamentālajiem jautājumiem, un mēs esam radījuši nāvīgi sazarotu birokrātiju, lai uz to atbildētu.

Šīs birokrātijas atomiskā vienība ir miršanas apliecība. No visiem mūsu izgudrotajiem vei­­diem, kā savaldīt savu mirstīgumu, šis ir pats dīvainākais, pragmatiskākais un pavisam noteikti ambiciozākais. Tas radās vēsturiskas kļūdas dēļ un, turpinot attīstīties, sāka kalpot diviem mērķiem. Daļēji tas ir sabiedrības veselības ap­­rūpes sistēmas pasākums – lai gan nereti pat ārsti, kuriem ir darīšana ar miršanas apliecībām, to aizmirst, uztverot tās par vēl vienu papīru, kas jāaizpilda. Daļēji tas ir personas identitātes apliecinājums: visskumjākais diploms, visnoslēpumainākā pase.

Un daļēji tā ir atslēga atbildei uz uzdoto jautājumu. No teju piecdesmit miljoniem cilvēku, kuri šogad nomirs, apmēram pusei tiks izrakstītas miršanas apliecības. Šajā skaitā ietilpst katrs nāves gadījums ikvienā attīstītā pasaules valstī: vīrieši, sievietes, bērni, zīdaiņi. Otra puse, nāves tumšā matērija, izzudīs pasaules nabadzīgākajās vietās, kur trūkst medicīniskās un birokrātiskās infrastruktūras dzīves noslēguma dokumentēšanai. Taču, lai arī tik daudzu cilvēku nāve netiek izskaidrota, šis skaitlis liecina par apbrīnojama uzskata popularitāti: tā ir doma par to, ka nāve ir jāizskaidro, ka, dokumentējot ikvienu mirušo un katru iespējamo cēloni, mēs varam šo mistēriju atrisināt.

Mūsdienu miršanas apliecības priekštecis parādījās 16. gadsimta sākumā Anglijā, pazīstams kā “miršanas izraksts” (Bill of Mortality). Angļu miršanas izrakstam cita priekšteča nav. Neviena no mums zināmajām senākajām civilizācijām nav sistemātiski dokumentējusi savus mirušos: ne senie ēģiptieši, par spīti to sarežģītajām apbedīšanas tradīcijām, ne senie grieķi, ne senie romieši, kas citādi pazīstami kā uzcītīgi grāmatveži.

Pat kristietība, viena no pasaules ražīgākajām nāves ideju autorēm, reti pievērsusies miršanas detaļām. Baznīcas tradicionāli uzturējušas kristību un bēru reģistrus, un, praktiski raugoties, tie labi kalpo aptuvenai dzimšanas un nāves uzskaitei. Taču filozofiski tajos ir pavisam cits vēstījums: baznīcu interesēja dvēseles, nevis miesas liktenis. Ja dzīves mērķis ir nokļūt debesīs un nāve ir Dieva rokās, tad iedziļināties miršanas apstākļos ir bezjēdzīgi un lieki.

Šī kosmoloģiskā vienaldzība sagadījās kopā ar zināšanu trūkumu. Senā medicīna vairāk pa­­ļāvās uz folkloru nekā uz fizioloģiju, un tās praktizētāji ne vienmēr izmeklēja mirušu vai dzīvu cilvēku ķermeņus. Līdz pat 19. gadsimtam medicīnas zināšanu robežas bija tik šauras, ka dažkārt ārsti pat nespēja noteikt, vai cilvēks ir miris, nemaz nerunājot par to, no kā viņš miris. Plaši izplatītās bailes tikt apraktam dzīvam, kuras mūsdienās tiek uztvertas par tumšām bezapziņas trīsām, savulaik sakņojās pavisam reālā iespējā. Kad trūka zinātnisku veidu, kā konstatēt dzīvības izbeigšanos, reizēm gadījās, ka tie, kurus guldīja zārkā, bija tikai “pārsvarā miruši”.

To visu pastiprināja arī politiskā maznozīmība. Senatnē nebija ne līdzekļu, ne vajadzības uzskaitīt individuālus nāves gadījumus – tāpat kā jebkurus individuālus gadījumus vispār. Rak­s­tītprasmes trūkuma dēļ personīga dokumentācija plašākā mērogā bija nepraktiska, un valdošā administratīvā prakse to padarīja nevajadzīgu. Nav vajadzīgs nodokļu maksātāja reģistrācijas numurs, ja nodokļi tiek ievākti no visas pilsētas, un nav vajadzīga karaklausības apliecība, ja karadienestā tiek iesaukti visi. Vienkāršiem cilvēkiem tikai retos gadījumos radās nepieciešamība sevi identificēt (bija, piemēram, senā un piņķerīgā problēma, kā atšķirt viltus ziņnešus no īstiem), līdz ar to personu apliecinoši dokumenti bija reta parādība.

Mūsdienu miršanas apliecība radusies, pateicoties revolūcijām kosmoloģijā, zinātnē un politikā, kuras savulaik mainīja visu pasaules iekārtu. Taču tās prototips parādījās kā atbilde uz ko citu: uz pašu nāvi milzīgā un šausminošā mērogā. 1347. gadā Eiropu pārņēma melnā nāve. Ap 1351. gadu vairāk nekā trešdaļa eiropiešu bija miruši. Liela daļa atlikušo iedzīvotāju bija inficēti, bet pārējie – pārbijušies līdz nāvei, tādējādi mēris padarīja personisko nāves pieredzi par visai sabiedrībai ārkārtīgi nozīmīgu jautājumu. Itālija uz to atbildēja, izdodot pirmos modernos karantīnas likumus un uzskaitot dzīvos. Anglija gāja citu ceļu un sāka uzskaitīt mirušos.

Tā radās “miršanas izraksti” – iknedēļas mēra upuru uzskaite, sagrupēta pa draudzēm. Senā­­kais zināmais izraksts ir ar roku rakstīts dokuments, datēts ar 1512. gadu, kurš vēsta, ka Londonā laikā no 16. līdz 23. novembrim 34 cilvēki miruši no “mēra” un 32 – no nenosauktām “citām kaitēm”. Nekāda informācija par mirušajiem agrīnajos izrakstos neparādījās, pat ne viņu vārdi. Un arī paši izraksti bija epizodiski, uzrodoties līdz ar epidēmiju un atkal pazūdot, kad krīze bija pārciesta. To mērķis, šķiet, bija dot ziņu veselajiem par visvairāk inficētajām pilsētas daļām, kurām labāk mest līkumu.

Liela daļa vēstures nozīmīgāko izgudrojumu patiesībā ir aizguvumi – idejas, kuras ir viduvējas, lietojot tās pēc sākotnējās ieceres, kļūst spožas, kad tās pārorientē vai paplašina. “Mir­ša­nas izraksti” to sākotnējā formā nebija sevišķi spēcīgs vai oriģināls instruments. Taču simt gadus vēlāk divas modifikācijas mainīja gan iz­­rakstu funkciju, gan veselības aprūpes nākotni. 1603. gadā izraksti sāka parādīties nevis epi­­zodiski, bet ik nedēļu, un tā tas turpinājās 233 gadus. 1629. gadā, kad mēris bija atkāpies, karaļa Džeimsa I galms lika draudžu klerkiem sākt uzskaitīt arī nāves gadījumus ar citiem cē­­loņiem. Pirmais grozījums padarīja “Miršanas izrakstus” par vienu no bagātīgākajām vēstures datu krātuvēm. Otrais padarīja tos par kaut ko pasaulē vēl nebijušu – pēc valsts rīkojuma radītu sistēmu nāves cēloņu uzskaitei.