Pie bumbām!

FIFA prezidents Zeps Blaters nepublicēs savu manifestu gaidāmajai vēlēšanu kampaņai. Preses konferencē viņš apgalvoja, ka vēlas, lai tiktu vērtēts pēc saviem 17 futbolu pārvaldošās organizācijas vadībā pavadītajiem gadiem.

“Mans manifests ir darbs, ko pēdējos gados esmu paveicis kopā ar FIFA. FIFA esmu strādājis 40 gadu un 17 gadu esmu bijis tās prezidents, un tas ir mans manifests.”

Reuters, 20. martā

Tas, protams, ir joks, ka futbols ir viena no lielākajām reliģijām pasaulē. Patiesībā futbols ir pati lielākā reliģija – ar vairāk nekā miljardu aktīvo praktizētāju stadionos un pie televīzijas ekrāniem (saskaņā ar Pasaules kausa statistiku). Futbols arī vieno pasauli, veicina mieru, iecietību, godīgumu un nes citus labumus – vismaz tā apgalvo futbola pasaules funkcionāri, reizēm pat piebilstot, ka Starptautiskā futbola federācija (FIFA) dod lielāku ieguldījumu miera veicināšanā pasaulē nekā ANO. Bija pat FIFA reklāmas rullītis televīzijā, ko rādīja pirms pagājušā pasaules čempionāta: šaurā ieliņā saskrienas izraēliešu un palestīniešu bērni, taču, pateicoties futbola bumbai, kautiņa vietā seko draudzīga spēle. Dzirdēts arī, ka FIFA prezidenta sapnis esot Nobela Miera prēmija.

Lai nu kā, minētie piemēri rāda, kādu pasaules futbola administrācija (FIFA) pilnā nopietnībā vēlas redzēt futbolu un sevi.

Gandrīz vai vienīgā jēdzīgā informācija par FIFA, kurai nav noslēpuma statuss, ir fakts, ka FIFA atrodas Šveicē, – un arī tikai tāpēc, lai mēs zinātu, kāpēc viss pārējais ir noslēpums: Šveices tradīcijas. FIFA prezidents, 79 gadus vecais Zeps Blaters, nemoka sevi un citus ar jautājumu “kas es esmu?”. Mēnesi pirms FIFA kongresa federācijā ietilpstošās Centrālās un Ziemeļamerikas un Karību jūras reģiona futbola asociāciju konfederācijas pārstāvji reģionālajā kongresā Bahamu salās uz šo jautājumu atbildēja – Blatera piedalīšanās pasākumā atrāva spundi dīvainai ceremonijai, kur delegāti centās cits citu pārspēt pielīšanā, salīdzinot FIFA prezidentu ar Mozu, Nelsonu Mandelu, Jēzu Kristu, Mārtinu Luteru Kingu un nosaucot viņu par futbola tēvu.

Blaters FIFA prezidenta amatā atrodas jau 16 gadu un, pretēji iepriekš solītajam, maijā bija nolēmis kandidēt vēl uz piekto termiņu. Taču pāris dienu pirms vēlēšanām pasauli aplidoja ziņas par augstu futbola amatpersonu arestiem vairākās valstīs. Aizdomās turēto vidū ir arī reģionālo futbola asociāciju deleģētie pārstāvji FIFA izpildkomitejā – bijušās un esošās amatpersonas. Lai gan vārds “korupcija” saistībā ar FIFA neuzpeld pirmo reizi, tomēr tik publiski atklāti un vērienīgi aresti gan vēl nav bijuši. Tas gan FIFA kongresam, par spīti Eiropas Futbola federāciju apvienības (UEFA) organizētajai pretestībai, netraucēja ar pārliecinošu balsu vairākumu Blateru pārvēlēt.

Pēc viņa pārvēlēšanas UEFA paziņoja, ka pulcēsies, lai apsvērtu iespēju boikotēt pasaules kausu Krievijā 2018. gadā un kopā ar spēcīgākajām Dienvidamerikas valstīm sarīkot alternatīvu čempionātu. Taču viss liecina, ka Blaters nekur nesteidzas un ir nolēmis turēties amatā līdz pat ārkārtas kongresam decembrī. Iespējams, viņš uzskata, ka FIFA problēmas lielākoties saistītas ar tās tēlu. Kad jūnijā ziņas par futbola ierēdņu arestiem jau bija kļuvušas par ikdienu, FIFA preses sekretārs televīzijā atstāstīja anekdoti: “Vienā mašīnā brauc FIFA prezidents, ģenerālsekretārs un preses sekretārs. Jautājums: “Kurš vada mašīnu?” Pareizā atbilde: “Policija.”” Blaters, saukts arī par vienīgo diktatoru pasaulē bez pašnāvnieciskām nosliecēm, rīkojās atbilstoši – atlaida preses sekretāru.

Pirmajā brīdī liekas neticami, ka FIFA tiek uzticēts vadīt tam pašam cilvēkam, kurš neievēro savas organizācijas deklarētos augstos principus un standartus, nespēj to reformēt un attīrīt no korupcijas. Tiesa, pagaidām neviens vēl atklāti neapgalvo, ka Blaters pats būtu ņēmis naudu vai būtu tieši iesaistīts balsu pārdošanā par tiesībām rīkot pasaules čempionātu.

Balsojumā par to, kurā no kandidātvalstīm notiks pasaules kausa čempionāts, bez prezidenta piedalās vēl 23 cilvēki – FIFA izpildkomitejas dalībnieki, kurus ievēl sešas pasaules reģionālās futbola asociācijas. Tomēr reti kad pār FIFA balsojumu nekrīt aizdomas, ka čempionāta tiesības ir iegūtas, piekukuļojot izpildkomitejas biedrus, – tas attiecas arī uz tiesībām 2018. gada čempionātu rīkot Krievijā (uz rīkošanu neveiksmīgi pretendēja arī Anglija), bet 2022. gadā – Katarā.

Lielais atbalsts Blateram FIFA kongresā gan nepasaka par tās prezidentu neko jaunu, tomēr parāda, ka, pretēji deklarētajam, iespējams arī visai atšķirīgs skatījums gan uz FIFA prezidenta funkcijām, gan pašu futbolu.

Pirmkārt, lai arī funkcionāri runā par futbola transcendentālajām īpašībām (veicināt mieru, saprašanos starp tautām utt.), iespējams, futbols tā organizatoru skatījumā ir vienkārši milzīgs izklaides bizness. Pat FIFA skandāli futbola spēļu popularitāti nebūt nemazina. Blatera prezidentūras laikā, futbola popularitātei pasaulē augot, FIFA ieņēmumi ir daudzkāršojušies un tagad ir apmēram 1,4 miljardi dolāru gadā. Ievērojami pieauguši arī izdevumi. Katram FIFA dalībniekam – futbola asociācijai, vienalga, cik mazu teritoriju tā pārstāv, – prezidents ikgadējos maksājumos piešķir daļu no ieņemtās naudas: vidēji pusmiljonu dolāru ik gadu saņem gan Austrijas vai Latvijas, gan 5000 cilvēku apdzīvotās Karību salas Montserratas futbola federācija. Tomēr, ja ir labas attiecības ar FIFA, iespējams saņemt vēl papildu naudiņu administratīvo centru un spēļu laukumu būvniecībai FIFA mērķprogrammās.

Pēdējos 40 gados evolucionējusi arī FIFA prezidenta vēlēšanu sistēma, cenšoties mazināt Anglijas, Vācijas, Brazīlijas un citu vērā ņemamu futbola valstu ietekmi. Prezidentu tagad vēlē vairāk nekā 200 valstu, tautu, pundurvalstu, arhipelāgu un aizjūras teritoriju futbola asociācijas gaisotnē, kas, tēlaini izsakoties, atgādina disciplinētu Ziemeļkorejas partijas kongresu. Katrai asociācijai ir viena balss – arī Latvijai, Kuka Salām un Ziemeļkorejai. Pasaules čempioniem Vācijai ar vienu balsi ir tikpat liela ietekme kā bijušajai Latvijas kolonijai Trinidadai un Tobāgo vai Kaimanu Salām, kuru futbola asociāciju vadītājiem – bijušajiem un esošajiem FIFA izpildkomitejas dalībniekiem – nesen tika uzlikti rokudzelži. Par demokrātisku šādu kārtību sauc, piemēram, tās valsts prezidents, kura ieguvusi tiesības rīkot 2018. gada pasaules kausu futbolā.

Spriežot pēc FIFA finansētās un korporatīvās hagiogrāfijas žanram pieskaitāmās aktierfilmas “Apvienotās kaislības”, tās prezidents vēlas, lai viņu vērtē pēc tā, kā pieaugušas FIFA dalībvalstīm piešķirtās privilēģijas ārpus Eiropas, un pēc tā, ka FIFA ir vairāk dalībnieku nekā ANO.

Un otrkārt. Izplūdušās runas par futbola lomu miera, vienotības un saprašanās veicināšanā pasaulē var uzskatīt vienkārši par izdevīgu ideoloģiju vai arī terapeitiskiem maldiem, ar kā palīdzību FIFA funkcionāri un biznesmeņi cenšas celt savu nozīmīgumu un pašapziņu. Taču futbolā, atšķirībā no reliģijas, nav nekā pārdabiska, nav vērtību, kas atrastos ārpus spēles tehniskajiem noteikumiem un uzvedības normām spēlētājiem un līdzjutējiem.

Tas, kam – Krievijai vai Anglijai – uzticēts rīkot pasaules futbola čempionātu, neko nemaina politikā vai reģionālajos miera procesos, tāpat kā neko nemaina tas, vai kādas dalībvalsts izlasei ļauj piedalīties pasaules čempionātā vai neļauj. Par spīti FIFA izraēliešu un palestīniešu bērnu reklāmas rullītim 2014. gadā, karadarbība starp Izraēlu un Palestīnu uzliesmoja tieši pasaules čempionāta laikā. Krievijas iebrukums Ukrainā sākās drīz pēc Soču olimpiskajām spēlēm, un arī vasarā notikušais pasaules čempionāts futbolā to nekādi neietekmēja.

Tomēr ārpus FIFA kongresa ar futbola neitrālās un apolitiskās dabas atzīšanu klājas grūtāk. Šīs grūtības saistītas ar tendenci boikotēt vai atbalstīt uzņēmumus, kuri ievēro vai neievēro noteiktus principus. Par galvassāpēm tiem uzņēmumu un organizāciju vadītājiem, kuriem “korporatīvā komunikācija” nozīmē vien preses relīzi, bet vārds stakeholders[1. Stakeholders (angļu val.) – dažādas grupas, kuras ietekmē organizācijas vai uzņēmējdarbība vai kurām ir interese ietekmēt pašu organizāciju (darbinieki, piegādātāji, pircēji, akcionāri, biedri, mediji, valsts iestādes, regulatori, nevalstiskās institūcijas u.c.).] saistās ar steiku, arvien biežāk tiek pieprasīts ieņemt stingru nostāju saistībā ar politiku, ekoloģiju, cilvēktiesībām, grūtniecības kontroli, seksuālo minoritāšu tiesībām un izmantot savu ietekmi, lai risinātu šos jautājumus. Piemēram, nesen šādā ideju cīņā tika ierauts Krievijā destilētais un Latvijas balzama ražotnē pudelēs pildītais Stolichnaya degvīns. Atbildot uz seksuālo minoritāšu tiesību ierobežojumiem Krievijā, pret Stoli sadumpojās nozīmīgs patērētāju segments – geji –, un gan Stoli īpašniekiem, gan SPI grupai sākās grūti laiki. No vienas puses, bija jācenšas pārliecināt, ka Stoli nav nekāds Krievijas produkts un uzņēmums ir ļoti draudzīgs gejiem. No otras puses, bija jāizvairās no pārāk atklātu simpātiju paušanas homoseksuāļiem, lai globālajā patērētāju apziņā produkts un citi SPI grupas produkti netiktu kategorizēts kā geju šņabis, tādējādi zaudējot mazāk liberālo degvīna baudītāju dolārus vai pat izraisot jaunu boikotu. Neapskaužamā situācijā nonāca arī kāda Latvijas seksuālo minoritāšu organizācija, kurai nu bija jāizvēlas – atbalstīt ideoloģijas brāļus un māsas pasaulē vai vietējā Latvijas balzama ekonomiskās intereses.

Nodrošināt futbola neitralitāti izrādās vēl sarežģītāk. Futbols, tāpat kā citi populāri sporta veidi, jau sen ir devis iespēju cilvēkiem izjust piederību grupai – kluba, valsts vai reģiona kategorijās, savukārt pasaules čempionāta organizēšanas tiesības daudzām valstīm ir ne vien ārējā prestiža un valsts pozitīva novērtējuma jautājums, bet arī iekšējās komunikācijas instruments, jo čempionāta rīkošana tiek pasniegta gan kā varēšana, gan globāla atzīšanas zīme, ka ar valstī notiekošajiem procesiem viss ir kārtībā.

Tai pašā laikā citiem futbols izrādās pietiekami nozīmīgs, lai iestātos pret futbola izmantošanu vērtībām, ko tie neatbalsta. Uz Londonā mītošo arhitekti Zahu Hadīdu, kura projektēja vienu no stadioniem pasaules kausam Katarā, tiek izdarīts spiediens, lai viņa iesaistītos Kataras būvobjektos strādājošo viesstrādnieku darba apstākļu uzlabošanā. Mediji ziņo, ka pasaules futbola kausa infrastruktūras celtniecībā Katarā slikto darba apstākļu dēļ bojā gājuši jau 1200 cilvēku un līdz 2022. gadam šis skaits trīskāršosies. Savukārt Zaha Hadīda, lai arī nav iesaistīta būvniecībā un viņas projektētā stadiona celtniecība pat nav sākusies, medijos tiek attēlota kā bezsirdīga briesmone.

Līdzīgus, tikai pelnītus pārmetumus saņēmusi FIFA, kas ir tieši atbildīga ne vien par Kataras izvēlēšanu, bet arī to, ka futbola līdzjutējiem Kataras čempionāta spēles būs jāskatās nevis vasarā, bet decembrī pie iedegtas Ziemassvētku eglītes. Ignorējot pašu FIFA ekspertu atzinumu, ka Kataras 50 grādu karstums vasarā apdraud spēļu dalībnieku veselību un šī valsts čempionāta rīkošanai nav piemērota, FIFA izpildkomitejas locekļi tomēr nobalsoja par Kataru. “Atskārsme” par Kataras nepiemērotību nāca jau pēc balsojuma, un čempionāta norises laiks tika pārcelts uz decembri – reto mēnesi, kad dienas temperatūra Katarā nepārsniedz 29 grādu atzīmi –, taču “piemirstot” par Rietumu TV kanāliem un Eiropas futbola klubiem, kam decembris ir sezonas vidus.

Jūnijā futbola organizācijas zaudēja arī Vatikāna un Interpola atbalstu. Vatikāns paziņoja, ka pāvesta Franciska (arī futbola fans) atbalstītā labdarības organizācija pārstās pieņemt ziedojumus no Dienvidamerikas futbola federācijas, bet Interpols, izsakot vēlmi, lai tā partneri pieturētos pie Interpola pārstāvētajām vērtībām un principiem, atteicās no vairāku desmitu miljonu dolāru lielajiem FIFA ziedojumiem.

Bet, ja nu reiz futbols tiek iesaistīts ideoloģiskā cīņā, varbūt arī mēs paši varam mēģināt to izmantot sev vēlamu ideju atbalstam.

Tomēr jāšaubās, vai, izmantojot 2018. gada čempionātu Krievijā, mums izdosies pielikt punktu karam Austrumukrainā. Un jāšaubās arī, vai 2022. gadā pie televizoru ekrāniem mums ienāks prātā viesstrādnieku nāves Katarā, tuksnešainās un karstās valsts vadītājiem un būvuzņēmējiem piepildot sapni par pasaules kausa rīkošanu. Jāšaubās. Un tomēr – pie bumbām!