Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Piesprādzējaties. Šī būs nemierīga nakts
Frunziks Mkrtčjans Georgija Danelijas filmā "Mimino", 1977
KINO

Daniela Zacmane

Piesprādzējaties. Šī būs nemierīga nakts

Kino citāti ir glābiņš paša nepateiktajam

Filmā “Melnais kaķis, baltais kaķis” čigānu barons ar zelta zobiem savā uztūnētajā dampī bez mitas skatās filmas “Kasablanka” beigu kadrus. Viņam ir svarīgi atkal un atkal dzirdēt šo vienu teikumu: “Šis ir sākums brīnišķīgai draudzībai.” To zinot, skatītājam uzreiz rodas noteikts priekšstats par Gregu: visticamāk, viņš ir romantiķis, taču to neizrāda, viņam ir svarīga draudzība, iespējams, viņam patīk iedzert, vārdu sakot, patiesībā viņš ir pavisam lādzīgs. Šī aina, šķiet, pasaka arī kaut ko par laba citāta dabu: tam jābūt labskanīgam, vēlams – asprātīgam, tas ir kā filmas radīts kods, kas darbojas arī skatītāja dzīvē. Reizēm, skatoties filmu, uzreiz ir skaidrs – šis ir “citāts”, bet citreiz kāda frāze no filmas nogulstas atmiņā, gandrīz vai mums pašiem to nemanot, it kā gaidot savu īsto brīdi.

Nesen, lidmašīnā izdzirdot stjuartes “lūdzu, piesprādzējieties”, pie sevis noteicu: “Piesprādzējieties. Šī būs nemierīga nakts.” (“Fasten your seatbelts. It’s going to be a bumpy night.”), kas ir aktrises Betas Deivisas citāts no 1950. gada filmas “Viss par Ievu”. Filmā Deivisas varone gatavojas greizsirdības pilnam vakaram, es tieši pretēji – jaukam, bezrūpīgam ceļojumam; tiesa, abos gadījumos runa bija par piesprādzēšanos – man tiešā, bet Margo – pārnestā nozīmē. Un šis jau vēl bija tikai sākums – brauciena galamērķis bija Gruzija, bet Gruzija, kā zināms, nozīmē gruzīnu kino, tātad – atkal citāti. Pirms pāris gadiem viesojoties pie paziņām (tagad draugiem) Tbilisi, vēl nebiju pieradusi, ka jebkas, kas tiek teikts, var izrādīties citāts. Atceros savu izbrīnu, klausoties dialogā pie bagātīgi nokrautā (sarkanā vīna krāsa jauki spēlējas ar psihedēliski zaļo tarhūnu) galda: “Vai pie jums ēd akmeņus? – Nē. – Nu, redzi. Tikai gruzīni var visu!” Izrādījās, ka tas ir Bendžamina un bārddziņa dialogs no Danelijas filmas “Neskumsti!”. Vai turpat un pēc neilga laika: “Kāpēc tu kefīru neēd? Negaršo?” (“Mimino”) Pēdējo reizi, pirms braucu uz Gruziju, nolēmu vēlreiz noskatīties pāris hrestomātiskās filmas, taču tas nepalīdzēja. Atkal bija situācijas, kad pēkšņi kāds citēja filmas varoni ar teikumu, kas pirms tam likās nenozīmīgs, it kā pierādot – noteiktā brīdī un izpildījumā jebkas var kļūt par citātu. Viens gruzīns jautā ārā pie ēstuves draugam krieviski: “Hočeš – sigaretu dam?” – “Koņečno,” draugs atbild. “Ņetu,” atbild gruzīns, un abi smejas, jo atceras brīnišķo armēņu aktiera Frunzika Mkrtčjana un gruzīna Bubas Kikabidzes dialogu cietumā filmā “Neskumsti!” (cigaretes vietā tur ir konfekte).

Filmu citāti ir kā slepena spēle, kura, iespējams, izbeidzas neiesākusies; taču reizēm tikai viens joks spēj starp mazpazīstamiem cilvēkiem iezīmēt kādu kopīgu teritoriju – to, kurā mēs esam skatījušies vienu un to pašu filmu, mēs esam smējušies par vieniem un tiem pašiem jokiem. Laikā, kad dzeju vairs reti kurš skaita (vai kādreiz cilvēkiem bija citāda atmiņa?), kino citāti ir glābiņš paša nepateiktajam.

Atkārtojamība, šķiet, vislabāk patīk bērniem – viņi var skatīties vienu un to pašu filmu desmitiem reižu, sākumā čukstot varoņu sacīto līdzi, bet vēlāk jau sakot tiem priekšā. Notikumu un tekstu paredzamība dīvainā kārtā bērniem nelaupa skatīšanās interesi, lai arī varētu domāt, ka tieši nezināmais ir interesants. Taču arī pieaugušie uzvedas līdzīgi: ir redzēti konkrētas paaudzes cilvēki, kas pret “Vieglu garu” skatīšanos Jaunajā gadā izturas kā pret neizbēgamu likteni bez jelkādas citas iespējamas alternatīvas; vēl vairāk – daži pārslēdz otru kanālu, lai vēlreiz līdzi skaļi atkārtotu pirms pusstundas citā kanālā teikto: “Nu i gadostj eta vaša zaļivnaja riba...”

Šķiet, vispazīstamākais filmu citātu tops ir Amerikas Filmu institūta veidotais; sarakstā ir 100 citātu, tas pēdējoreiz atjaunots 2005. gadā. Citātu topu veidojot, žūrijai tika lūgts ņemt vērā šādus kritērijus: sacītais ir ņemts no amerikāņu filmas, un tie nedrīkst būt dziesmas vārdi; skatītāji citātu izmanto dažādās dzīves situācijās, proti, izteikums ir kļuvis par nacionālās leksikas daļu, un pats interesantākais – šiem citātiem jāatsauc atmiņā attiecīgā filma. Kamēr dažiem citātiem patiešām ir ļoti tieša piesaiste konkrētām filmām (“Bonds. Džeims Bonds.”), visticamāk, liela daļa tomēr dzīvo patstāvīgu, ar filmu nesaistītu vai pat modificētu dzīvi. Atliek atcerēties slaveno TV viktorīnu kādā no Latvijas kanāliem, kurā puisis no vairākām kombinācijām izvēlējās tieši šo – “Elementāri, Mendelson!” (citāts “Elementāri, dārgais Vatson” no 1939. gada filmas “Šerloka Holmsa piedzīvojumi” AFI filmu topā ir 65. vietā). Vairāki šajā topā iekļautie citāti visdrīzāk gan ir pārāk elementāri izteikumi, lai būtu zināmi saistībā ar kādu filmu vai kino vispār. Nu, piemēram: “Vai tu runā ar mani?” – izrādās, ir De Niro frāze (“You talkin’ to me?”, “Taksists”, 1976); “Es gribu būt viena” – Grēta Garbo saka filmā “Grand Hotel” (“I want to be alone”, topā 30. vietā); arī: “Nekur nav tik labi kā mājās” nav vis aforisms, bet Dorotijas atziņa filmā “Ozas zemes burvis” (“There’s no place like home”, 37. vieta). Visvairāk citātu – veseli seši – sarakstā iekļuvuši no neaizmirstamās “Kasablankas”. “Mums vienmēr būs Parīze” (“We’ll always have Paris”), “Tas skatās uz tevi, mazais” (“Here’s looking at you, kid”) vai “Šis ir sākums brīnišķīgai draudzībai” (“Louis, I think this is the beginning of a beautiful friendship”) – ja kaut ko tādu dzirdētu no blakus galdiņa restorānā, tas varētu izklausīties banāli, taču – nu jau vairs ne. Tā vien liekas, ka filma brīnumainā veidā un uz visiem laikiem ir noņēmusi šiem izteikumiem salkanības nastu; tieši otrādi – Bogarta Rika ironiski nelaimīgais bruņnieciskums un Bergmanes Ilsas noslēpumaini daiļais apjukums sacītajam piešķir daļu no sevis un tik lielā mērā, ka, pat nezinot “Kasablanku”, nekas no viņu teiktā vairs neskan banāli.

Mana pirmā saskarsme ar citātu, apziņa, ka šī frāze ir kas īpašs, tas neaizmirsīsies un tam būs vieta arī ar filmu nesaistītās dzīves epizodēs, šķiet, bija bērnībā, skatoties filmu “Džezā tikai meitenes”. Tā bija auksta ziemas diena, kinoteātrī Ilga nekurināja, taču filma bija tik aizraujoša, ka šādas blakus detaļas es drīzāk atceros šobrīd, nekā apzinājos toreiz. Brīdī, kad filmas beigās vecais miljonārs Osguds Fīldings III, uzzinājis, ka viņa iecerētā ir vīrietis (paralēli tam, ka Merilinas Monro varone savukārt uzzina – viņas līgavainis nav bagāts), izsēc: “Katram savi trūkumi!” (“Nobody is perfect”, 48. vieta AFI topā), es no smiekliem un sajūsmas ilgi nevarēju atgūties. Šķiet, tikai šī viena teikuma dēļ gāju skatīties filmu vairākkārt. Nobeigt filmu ar “citātu” – tas, protams, ir jāprot, īpaši, ja frāzei ir dota tikai viena iespēja. Interesanti, ka liela daļa citātu par citātiem kļūst jau filmā, tas ir, filmā kāda frāze tiek atkārtota vairākkārt, it kā liekot skatītājam saprast – klausies vēlreiz, nepalaid mani garām, lūk, cik labi es izklausos!

Ir ļoti daudz brīnišķīgu filmu, kurās tekstam ir pakārtota nozīme vai vienkārši – tie ir kādi ikdienišķi izteikumi, kuru mērķis nav nedz sasmīdināt, nedz kā citādi palikt atmiņā. Var gadīties, ka vārdu filmā ir vienkārši maz, gluži kā Antonioni filmā “Aptumsums”: “Vārdi kļūst arvien mazāk nepieciešami; tie rada pārpratumus.” Arī latviešiem ir savs kino un savi citāti. Par vienu no populārākajiem liecina 2008. gadā iznākušās grāmatas nosaukums “Tu saki? Populārākie kino citāti”. Par klasiku ir kļuvušas frāzes no tādām filmām kā “Ceplis”, “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, “Emīla nedarbi”, kaut arī es patiešām neatceros situāciju, ka tos piesauktu ārpus brīžiem, kad tiek skatīta filma. Nu, varbūt vienīgi: “Aizved mani uz Munameģi!”, bet arī tas kaut kad skolas laikā. Lai arī citātiem, šķiet, vispār ir tendence par tādiem kļūt drīzāk no vecākām filmām nekā no jaunākām, laiks, kas būtu nepieciešams, lai citāts iedzīvotos, šķiet, nav vienīgais iespējamais izskaidrojums. Skatoties pāris pēdējā laika latviešu filmu, nevienu brīdi nepamet sajūta – tie nav cilvēku teksti. Latviešu valoda, dzirdēts, neesot kino valoda, taču tikpat labi var jautāt – bet rumāņu, somu, vai tās ir? Protams, ir pavisam citādi dzirdēt tekstu valodā, kuru saproti un kurā pats runā, tāpēc vēl jo vairāk scenāristiem būtu jāpapūlas padarīt tekstu dabīgu, jo skatītājs – viņš taču nav muļķis, viņš pamanīs. Pagājušajā vasarā pa televizoru mēģināju noskatīties latviešu filmu “Dancis pa trim”; labi atceros, ka, šķiet, Freimaņa varoņa sajūsminātais “Nekas nevar būt labāks par siltu pirtiņu!” pielika manai pacietībai punktu un es izslēdzu televizoru. (Nākamajā dienā sašutis par šo manis atstāstīto piemēru bija arī kāds mans draugs; pēc brīža gan izrādījās, ka “pirtiņu” vietā viņš bija sadzirdējis “pirkstiņu”.) Arī “Sapņu komandā” – nu labi, tas ir 1935. gads, bet ne jau tāpēc vienā laidā jārunā vārdnīcu valodas aforismos (“Vienu zivtiņu noķersim, pārējās pašas salēks laivā!”), patriotiskos reklāmas saukļos vai banalitātēs. Aktieri, tā vien izskatās, valsta mutē šos nedabīgos tekstus, nožēlojot, ka viņa varonis nav mēms. Teksti var būt muļķīgi, tas tiesa, īpaši, ja filmas varonis arī tiek uzskatīts par muļķi. Taču, tiklīdz runātais zaudē stilu un kļūst nedabīgs, jebkuru ticamību zaudē visa filma. Skatoties latviešu filmas, ļoti bieži liekas, ka to scenārists nekad nav braucis tramvajā, stāvējis rindā veikalā vai kādā pasākumā pielavījies kādam no muguras ieklausoties, – mēs taču tekstos vienkārši dzīvojam. Nesen naktī braucot mājās ar taksi, tā vadītāja beigās zīmīgi noteica: “Jums pieci divdesmit. Bet ziniet – iepriekšējiem arī bija tieši pieci divdesmit. Tas ir liktenis!” Vai Centrāltirgū pērkot kartupeļus – kāds onkulītis, nodomājis, ka neesmu vietējā, izmeta: “Priekule! Gud, gud, ņam, ņam! Gud, gud, ņam, ņam!”

Jāatzīstas, es reizēm mēdzu pierakstīt teikumus no redzētām filmām, vienkārši tas ir veids – gluži kā pēc Amerikas Filmu institūta ieteikuma –, kā paildzināt atmiņas par filmu. Ne visus no tiem gribas atkārtot, bet, to darot, vienmēr ir patīkami, ja sarunu biedrs saprot, par ko ir runa. Sakot noteiktā tonī “man šķiet, ka man ir neliela depresija”, es, skaidrs, riskēju, ka mani pārpratīs, taču tie, kas redzējuši pēdējo Sorrentīno filmu ar Šonu Pennu galvenajā lomā, sapratīs. Reizēm savukārt, īpaši pēc ceļojuma, mierīgi varētu iekliegties: “Mājās sveiki un veseli! Nezaudējuši ne nieka trakuma!”, kā to dara Nikolsona varonis filmā “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” pēc izbrauciena ar jahtu. Siltā vasaras naktī skatoties debesīs, varētu čukstēt: “Šis ir Universs. Liels, vai ne?”, un otrs uzreiz saprastu – tas nav no romantikas, tas ir no filmas (“A Matter of Life and Death”, 1946), pēc brīža iesaukdamies: “Mēs gribam vislabāko vīnu, kas cilvēcei pieejams. Un mēs to gribam tagad!” (“Withnail & I”, 1987).

Es pagaidām nezinu, kuras filmas un kuras vietas tajās vecumdienās skatīšos vairākkārt un vai vispār kaut ko skatīšos. Taču šobrīd viens no maniem mīļākajiem citātiem ir no Veras Hitilovas filmas “Margrietiņas”: “Mēs esam laimīgas, bet tas nekas!” – guļot uz buržuāziski klāta galda, smejoties sauc abas dauzonīgās meitenes; pēc brīža viņām virsū krīt milzīga, grezna lustra.

Raksts no Janvāris, 2013 žurnāla

Līdzīga lasāmviela