Plaisa

Bija kāds vilciens – ne sevišķi labs –, kas pa ceļam uz Itāliju ap desmitiem no rīta pieturēja Vevē. Mēs ar Šebru [1. Mērijas Frānsisas Kenedijas Fišeres vīrs Džordžs Dilvins Parišs (George Dillwyn Parrish, 1894–1941).] mēdzām ar to doties uz Milānu.

Vilcienam bija restorānvagons – vecmodīgs, iekārtots 3. šķiras dzelzceļa kafejnīcas tīkami askētiskajā stilā: brūnas koka sienas un sēdekļi, neklāti galdiņi (ja vien nepasūtījāt pašas dārgākās pusdienas) un virs logiem dažas pabalējušas, nemainīgi šķības Bayer aspirīna un “Visitez le Maroc” reklāmas.

Līdzās virtuvei bija galds, pie kura sēdēja pavāri un viesmīļi. No rīta viņi tur tērzēja, šķiroja zaļumus salātiem un tīrīja redīsus uzkodām, bet agrā pēcpusdienā pamatīgi ieturējās ar šo un to, kas bija pusdienu ēdienkartē, un šo un to, kā tur pilnīgi noteikti nebija. Pa rokai viņiem vienmēr bija liela sarkanvīna pudele salmu pinumā.

Šefpavārs reizēm smēķēja, malkodams vīnu, vai skaļi lasīja avīzi, bet parasti strādāja kopā ar saviem palīgiem. Viņš strādāja arī tad, ja pie galda sēdēja kāds no abiem viesmīļiem.

Mums patika iet uz restorānu – daļēji pavāru dēļ, kuri, pieklājīgi atņēmuši sveicienu, turpmāko laiku mūs ignorēja, un daļēji viesmīļu dēļ, tie vienmēr bija vieni un tie paši.

Protams, nav iespējams, ka vieni un tie paši viesmīļi strādāja katrā Milānas vilcienā, kas desmitos rītā pieturēja Vevē. Taču viņi tur bija ik reizi, kad vilcienā braucām mēs; drīz viņi mūs jau pazina un ieraugot smējās, un pat priecīgi pliķēja Šebram pa plecu.

Mēs vienmēr ieradāmies viņu vagonā jau dažas minūtes pēc izbraukšanas – tiklīdz bijām satikuši konduktoru un nedaudzos ceļabiedrus, kuri brauca ar šo nepopulāro vilcienu. Tādā stundā restorāns, protams, allaž bija tukšs, ja neskaita draudzīgi tērgājošo pavāru galdiņu.

Mēs parasti pasūtījām lielu pudeli Asti Spumante, tā iepriecinot viesmīli – vienalga, vai tas bija jaunais gludsejainais vai vecais un nīgrais sažuvušais. Mēs sēdējām pie galdiņa un dzērām iesilto vīnu no biezajām vilciena glāzēm, tērzējām un vērojām, kā Valē ieleja sarūk arvien šaurāka un kļūst arvien mežonīgāka, vienmēr īpašās sajūsmas pilnās šausmās gaidot brīdi, kad vilciens ienirs Simplona tunelī.

Šampanietis palīdzēja mums godam izturēt šo tik labi pazīstamo pārbaudījumu. Mēs to pateicīgi malkojām, izjūtot vilciena zvārošanos un mazliet nobaudot nāves un atdzimšanas garšu – kā jebkurš cilvēks šādā straujā braucienā cauri tunelim.

Kad beidzot atgriezāmies dienasgaismā un iznirām no pazemes augstu kalnos, mēs klusi pacēlām viens pret otru glāzes un, redzot, ka pavāri jutuši to pašu bezvārda spriedzi, ko mēs, nejutāmies tik aplam muļķīgi.

Tad uz pusdienām sāka ierasties citi pasažieri, un mēs atgriezāmies savā kupejā. Jaunākais viesmīlis vienmēr nāca mums paziņot, kad restorānā bija palikuši vairs tikai daži cilvēki – apmēram pēc kādas stundas.

Parasti par mums rūpējās abi viesmīļi; šķita, mēs viņiem likāmies dīvaini un pietiekami interesanti, lai izsistu plaisu viņu kosmiskā dzīves apnikuma čaulā, arī kaut kādā ziņā nevarīgi, un tāpēc viņi mūs sargāja. Maltītes laikā viņi mēdza atgāzelēties pa vagona eju līdz mūsu galdiņam un saukt: “Tūlīt būs dažas nelīdzenas vietas! Turieties! Turieties cieši, M’sieu’ – M’dame! Es jums palīdzēšu!”

Tad viņi sakampa vīna pudeli un parasti arī manu roku, un mēs tik tiešām izdvesām dažas maigi griezīgas skaņas, ripojot pāri vietām, kur remontēja dzelzceļu. Tad viesmīļi atviegloti noelsās un sīkiem solīšiem aizsteidzās tālāk – kārtējā krīze laimīgi pārvarēta.

Tas lika mums justies nedaudz muļķīgi, it kā mēs būtu kādi plānprātiņi ar karaliskām asinīm vai varbūt divi bērni, kuriem tikai liekas, ka viņiem jau ir sirmi mati un ka viņi zina, kā vieniem ceļot ar vilcienu un palikt dzīviem. Bet bija arī jauki – kuram gan nepatīk, ka viņu aptekā valsts kalpotāji.

Jaunais viesmīlis ar gludo mandeļkrāsas seju bija nadzīgāks uz dažādiem sargājošiem žestiem, vienlīdz dāsni apveltot ar tiem gan mani, gan Šebru – lai nerastos nekādi seksuālas dabas pārpratumi; vecākais, kura stāvs bija salīcis un seja – pati ciniskākā, kādu jebkad esmu redzējusi, uzraudzīja mūsu maltītes.

Pieņemot pasūtījumu, viņa seja planēja virs mums kā ļaunīgs vanags; drīz vien mēs atklājām, ka viņš nevis uzreiz ieteica ko citu, bet gluži vienkārši virtuvē nomainīja mūsu pasūtījumā kādu no izvēlētajiem ēdieniem ar to, ko todien vēlējās piedāvāt mūsu baudījumam. Kad pirmais pārsteigums bija pārgājis, izrādījās, ka tas ir aizraujoši, taču mēs katru reizi atkārtojām šo teātri, rūpīgi izpētot ēdienkarti un tad noraugoties, kā viņš tēlo, ka iegaumē mūsu pasūtījumu.

Vienu viņš mūsu izvēlē pieļāva – vienkāršību. Šajā vilcienā brauca cilvēki, kuri mīlēja vienkāršu ēdienu – un daudz. Ēdienkartē varēja būt vai nebūt silto gaļas vai zivju ēdienu, taču kaut kāda veida pasti tā allaž piedāvāja, arī sautētas lēcas vai pupas ar garšaugiem un, protams, vienkāršus, bet lieliskus dārza salātus. Vienmēr bija arī viens vai divi antipasti: redīsi, kuru apstrādāšanu pirmīt bijām vērojuši, un kopā ar tiem sviesta šķēles diezgan izplūdušos un apkvēpušos gredzenos, arī cieti vārītas olas un salami šķēlītes. Desertā bija siers ar augļiem – brangiem ķiršiem, persikiem, vīnogām vai apelsīniem, atkarībā no gadalaika – un pavasaros vienmēr arī negrauzdētas mandeles.

Šie cilvēki ēda labi un, pat ja bija ļoti trūcīgi un ņēma līdzi uz restorānu paši savu maizi un vīnu, šķīvi pupu sautējuma vai vienas olas omleti viņi pasūtīja ar pašcieņu, kurā nebija ne mazākā nosodījuma par nosacīto izšķērdību pie blakus galdiņiem. Abi viesmīļi viņus apkalpoja ar nevērīgu veiklību, un likās, visi bija vienisprātis, ka mūs ar Šebru vajag uzmanīt un pabarot, un apveltīt ar smaidiem īpaši dāsni.

– Kāpēc viņi ir tādi? Kāpēc viņi pret mums ir tik jauki, visi šie cilvēki? – mēs viens otram vaicājām. Es zināju dažus iemeslus attiecībā uz viņu, un viņš dažus – uz mani, bet, runājot par mums abiem kopā, tas droši vien bija tāpēc, ka mēs uzticējāmies viens otram ar paļāvību, kas bija gandrīz taustāma.

Vienkārši cilvēki to pamana īpaši vērīgi. Reizēm to sauc par mīlestību vai labo gribu. Lai kas arī tas būtu, atbildes reakcija bija noslēpumaina un sirsnīga, un mēs to ļoti spēcīgi sajutām tieši tādās vietās kā Milānas vilciena restorāna vagons – vienmēr, līdz pat mūsu pēdējam braucienam.