Pludmales politika Francijā

“Es nepieņemšu viduslaiku uzvedību, kas prasa, lai vīrieši peldētos peldkostīmos, bet sievietes tiktu ieslēgtas tā dēvētajos burkini,” norādīja iespējamais konservatīvo kandidāts 2017. gada prezidenta vēlēšanās [Nikolā Sarkozī].

tvnet.lv, 20. septembrī

Jautrajā 60. gadu franču kinokomēdijā “Sentropē žandarms” policists Krušo (Luijs de Finess) nevaldāmās rūpēs par sabiedrisko kārtību un tikumību dzenā pa pludmali nūdistus un ir allaž gatavs aizstāvēt likumu – pat tad, kad likumam viņa aizstāvība nav vajadzīga. Nesenie notikumi Francijas Azūra krastā atgādina tādu kā filmas rimeiku – ar to atšķirību, ka par sabiedriskās kārtības un tikumības apdraudējumu likums šoreiz pasludinājis nevis pārmērīgu, bet, tieši otrādi, nepietiekamu ķermeņa atkailināšanu pludmalē.

Runa ir par trīsdesmit vienas Francijas dienvidu un Korsikas pašvaldības lēmumu aizliegt pludmalē nēsāt ķermeni un matus nosedzošu peldkostīmu, dēvētu par burkini. Aizliegumu uz savas neatkailinātās ādas dabūjušas izjust vairāki desmiti sieviešu, kurām piespriests naudas sods 38 eiro apmērā vai izteikti aizrādījumi. Pēc policijas liecībām, citas burkini nēsātājas, redzot policijas tuvošanos, pašas pametušas pludmali. Formālie aizlieguma iemesli bija Francijas striktā sekulārisma politika, sabiedriskā kārtība, tikumi un pat higiēnas normas. Piemēram, Kannu pašvaldības publicētajā ziņojumā bija lasāms, ka uzturēties pludmalē aizliegts “personām, kuras nav ģērbušās korektā ietērpā, cienot laicīgumu, labus tikumus un respektējot higiēnas un drošības noteikumus”. Daudzi bija neizpratnē, kādus gan draudus sabiedriskajai drošībai pludmalē rada krekls ar garām piedurknēm un kopš kura laika legingi kļuvuši par sabiedrības tikumu aizskārumu? Un kāds tam visam sakars ar laicīguma principu? Arī paši lēmuma iniciatori pat necentās slēpt, ka īstais aizlieguma iemesls bijis Francijas sabiedrības kolektīvā trauma, baiļu un šoka stāvoklis pēc šīgada asiņainajiem terora aktiem Parīzē un Nicā. Šie apstākļi arī izskaidroja, kāpēc šķietami muļķīgās debates par peldkostīmu par nejēdzīgām uzskatīja it visur, no Ķīnas līdz ASV un no Lielbritānijas līdz Izraēlai, tikai ne pašā Francijā.

Aina Nicas pludmalē, kad bruņoti policisti pavēlēja islāmticīgai Francijas pilsonei novilkt kreklu ar garām piedurknēm, un tai sekojošā sabiedrības reakcija ir tikai kārtējais simptoms Francijas sociālpolitiskajai krīzei, kas izpaužas kā arvien pieaugoša spriedze starp dažādām sabiedrības grupām. Tuvojas prezidenta vēlēšanas, un to galvenie varoņi, sacenšoties populistiskos izteikumos, ir necerēti veiksmīgi uzurķējuši vēsturiskās rētas un nacionālās fobijas. “Mariannai ir kailas krūtis, tāpēc ka viņa baro tautu, viņa nav aizplīvurojusies, jo ir brīva. Lūk, tā ir Republika!” deklarēja Francijas premjerministrs Manuels Valss. (Marianna, parasti attēlota kā jauna sieviete, ir Francijas Republikas un brīvības simbols. Delakruā gleznā attēlotais alegoriskais Brīvības tēls nav Marianna, taču vēstures gaitā šie abi tēli saplūduši kopā un Delakruā Brīvība ir kļuvusi par vienu no populārākajiem Republikas simboliem.)

Valss acīmredzot atsaucās uz Ežēna Delakruā 1830. gada gleznu “Brīvība uz barikādēm”, kurā alegoriskā Brīvība tā aizrāvusies ar tautas vadīšanu, ka cīņas karstumā tai atsegušās abas krūtis. Laikraksts The Huffington Post jautāja, vai Valss tagad, sekojot Mariannas piemēram, ieteiks sievietēm bikini vietā valkāt monokini. Savukārt franču vēsturniece Matilda Larēra bija lakoniska Valsam veltītā tvītā: “Mariannai ir kailas krūtis tāpēc, ka tā ir alegorija, kretīn!” Larēra pie reizes atgādināja, ka Republikas ideāli vēl ilgi neattiecās uz sievietēm, kurām, atšķirībā no vīriešiem, bija liegtas vēlēšanu tiesības, un daudzās jomās viņas netika uzskatītas par pilntiesīgām pilsonēm likuma priekšā.

Kad 2004. gadā Francijā pieņēma likumu par reliģisko simbolu aizliegumu skolās, bija skaidrs, ka likums faktiski vērsās tieši pret musulmaņiem jeb, precīzāk, pret musulmaņu meitenēm. Ideja, ka galvas lakatiņš ir reliģisks simbols, nevis tradicionāls apģērba gabals, bija iesēta. Tikmēr skolniecēm, viņu klasesbiedriem un skolotājiem nodota ziņa, ka ir pēdējais laiks “iekļauties”, “integrēties”, jo viņas taču acīmredzot ir citādas. Daudzām meitenēm šī citādība, iespējams, bija pēkšņs atklājums. Nākamais likums, kas 2010. gadā aizliedza sabiedriskās vietās aizsegt seju, vērsās nevis pret maskotiem motobraucējiem somiņu rāvējiem vai neskaidras izcelsmes santaklausiem, bet pret minoritāru musulmaņu sieviešu grupu, kas nēsāja sejas plīvurus. Ja abiem iepriekšminētajam likumiem vēl varēja atrast racionālu pamatojumu, piesaucot egalitārisma principa ievērošanu izglītības iestādēs un sabiedrisko drošību, tad burkini aizliegumam neatradās neviens pamatots iemesls.  

Visu vēl vairāk sarežģīja fakts, ka austrāliešu dizaineres Ahedas Zaneti 2004. gadā radītais burkini nav nekas unikāls – līdzīgos peldkostīmos tērpjas daudzas ļaužu grupas: profesionāli peldētāji, sērfotāji un cilvēki, kas estētikas vai veselības apsvērumu dēļ nevēlas iedegt. Burkini līdzīgus peldkostīmus līdz ar grupas Pussy Riot stila maskām iecienījušas sievietes dažās Āzijas valstīs; viņām var piebiedrot arī ortodoksālos ebrejus, mormoņus, kristiešu mūkus un mūķenes un miljoniem citu, kuri stūrgalvīgi seko senču ieražām, gremdējoties ūdenī ar visām drēbēm. Zaneti apgalvo, ka 40% no viņas klientēm nav musulmanes. Dizainere arī uzskata, ka franču varasiestādes ir traģiski pārpratušas burkini ideju: “Tas vienkārši ir apģērbs, kas piemērots cilvēkiem, kuri nevēlas eksponēt savu ķermeni, – piemēram, ādas vēža slimniekam vai jaunai māmiņai. Burkini nesimbolizē islāmu.”

Tomēr burkini pretiniekus nespēja pārliecināt nekādi iebildumi. “Neesiet naivi attiecībā uz to, ko simbolizē šis drēbes gabals,” aicināja ēģiptiešu izcelsmes mākslinieks un žurnālists Aalams Vāsifs. Uzsverot, ka ne katra sieviete, kas uzvelk burkini, ir ekstrēmiste, Vāsifs pauda pārliecību, ka burkini ir svaigākais ierocis Saūda Arābijas finansētajā salafistu un vahabītu karā par jaunām ietekmes teritorijām, tāpēc stāties pretī reliģiskajam ekstrēmismam nav nedz rasisma, nedz islamofobijas izpausme. Sociologs Matjē Bokotē burkini definēja kā “redzamu zīmi agresīvai identitātes formai attiecībā pret Rietumu sabiedrību”. Francijas bijušais prezidents Nikolā Sarkozī burkini raksturoja kā “politisku un militāru aktu”, “provokāciju”, kas izaicina Republiku. Burkini esot salafistu slazds liberāļiem, burkini esot sieviešu apspiestības simbols, burkini varot izraisīt sabiedriskas nekārtības un pat nāvi, burkini neslēpjot sievietes augumu, bet gan karojošu patriarhālismu, reliģisku fanātismu un nāvējošu terorismu. Burkini esot klaja radikālā islāmisma demonstrēšana, ekstrēmistu Trojas zirgs, tas neatbilstot Francijas vērtībām, un galu galā burkini neesot nekāda sakara ar islāmu, apgalvoja burkini pretinieki.

Burkini patiešām nav nekāda tieša sakara ar islāmu un vēl jo mazāk ar salafistiem, kuri burkini visdrīzāk uzskata par kaut ko nepiedienīgu. Korāns, atšķirībā no Francijas, Saūda Arābijas un Irānas, arī nediktē, kā sievietēm jātērpjas. Izraēliešu žurnāliste Alisona Kaplana Sommere atgādināja, ka izraēlieši labāk par visiem zina, ko nozīmē dzīvot terora šausmās, tomēr pauda viedokli, ka bailēs balstītais aizliegums ir neproduktīvs un tikai veicinās tālāku sabiedrības šķelšanos un radikalizāciju. “Ikvienam, kurš aizstāv sievietes tiesības atsegt plecus, kājas un matus, ir jāaizstāv arī sievietes tiesības apklāt šīs ķermeņa daļas. Ne jau varasvīriem jānosaka, ko sievietes velk virsū vai nost no saviem ķermeņiem,” rakstīja Kaplana Sommere.

26. augustā Francijas Valsts padome atcēla burkini aizliegumu Vilnevlubē pilsētā, norādot, ka aizliegums ir rupji pārkāpis personas tiesības brīvi apliecināt savu ticību, nēsāt apģērbu sabiedriskā vietā, kā arī ierobežojis pārvietošanās brīvību. Padome arī piebilda, ka nesaskata nekādus īpašus vietējos apstākļus, kas aizliegumu juridiski attaisnotu.

Tikmēr lielākā daļa iesaistīto pašvaldību spriedumu vienkārši ignorēja. Lēmums, kam vajadzēja pārtraukt strīdu par peldkostīmu un pielikt punktu diskusijām par to, ko sieviete drīkst vai nedrīkst vilkt mugurā, konfliktu ir pārvērtis nelielā pilsoņu karā – pašvaldības pret augstāko tiesu varu. Ja kāds šajā karā kaut ko iegūs, tad, visticamāk, tā būs burkini radītāja Aheda Zaneti. Pēc skandalozā burkini aizlieguma viņas bizness ir trīskāršojies.