Prāts pret mašīnu

Braitona, Anglija, 2009. gada septembris. Es pamostos viesnīcas numurā astoņtūkstoš kilometrus no savām mājām Sietlā. Pēc brokastīm izeju sāļajā āra gaisā un dodos pastaigāt gar jūras krastu. Es esmu zemē, kura izgudrojusi manu valodu, taču izrādās, ka man nav saprotama liela daļa ceļā ieraudzīto uzrakstu. LET AGREED,  acīs krītošiem, lieliem burtiem vēsta viens no tiem. Man tas neko neizsaka.

Es apstājos un brīdi truli veros jūrā, domās vēl un vēlreiz analizējot mīklaino paziņojumu. Parasti mani intriģē šādas lingvistiskas dīvainības un kultūru atšķirības; šodien tās drīzāk gan vieš manī bažas. Nepilnu divu stundu laikā man vajadzēs apsēsties pie datora un iesaistīties virknē piecminūšu virtuālo sarunu ar vairākiem man pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem. Mani neredzamie sarunu biedri būs psihologs, lingvists, datorzinātnieks un populāra tehnoloģijas jautājumiem veltīta britu televīzijas raidījuma vadītājs. Visi kopā šie cilvēki veidos tiesnešu grupu, kas vērtēs manu spēju tikt galā ar vienu no dīvainākajiem uzdevumiem, kādu savā mūžā esmu saņēmis.

Man vajadzēs viņus pārliecināt, ka es esmu cilvēks.

Laimīgā kārtā es patiešām esmu cilvēks; nelaimīgā kārtā nav īsti skaidrs, kā tas man palīdzēs.

Tjūringa tests

Nu jau gandrīz divdesmit reizes mākslīgā intelekta pētnieku aprindas pulcējušās šīs sfēras gaidītākajā un strīdīgākajā pasākumā – ikgadējā saietā, lai pasniegtu Lēbnera balvu par uzvaru konkursā, kas pazīstams kā Tjūringa tests. Tas šādi nosaukts par godu britu matemātiķim Alanam Tjūringam, vienam no datorzinātnes pamatlicējiem, kurš 1950. gadā mēģināja atrast atbildi uz vienu no šīs disciplīnas vecākajiem jautājumiem: vai mašīna spēj domāt? Proti, vai jebkad būs iespējams uzbūvēt tik sarežģītu datoru, lai par to patiešām varētu sacīt, ka tas domā, tam piemīt intelekts, tam ir prāts? Un, pieņemot, ka šāda ierīce reiz tiešām tiks uzkonstruēta, kā mēs to varēsim zināt?

Tīri teorētisku debašu vietā Tjūrings piedāvāja eksperimentu. Vairāki tiesneši ar datora starpniecību uzdod katrs savus jautājumus vairākiem neredzamu sarunu biedru pāriem; katrā pārī ir viens cilvēciskas izcelsmes respondents (Tjūringa testa kontekstā dēvēts par konfederātu) un viena datorprogramma. Tiesnešu uzdevums ir noteikt, kurš ir kurš. Dialogs svārstās no saviesīgām pļāpām līdz viktorīnas tipa jautājumiem, no smalko aprindu tenkām līdz “jaudīgai” filozofijai; īsi sakot, pārstāvēts viss cilvēku sarunu tematu spektrs. Tjūrings prognozēja, ka līdz 2000. gadam datori būšot spējīgi pēc piecu minūšu sarunas apvest ap stūri 30% tiesnešu (cilvēku); varēšot jau “runāt par domājošām mašīnām, nerēķinoties ar tūlītējiem iebildumiem”.

Tjūringa prognoze nav piepildījusies, tomēr 2008. gada konkursā veiksmīgākajai datorprogrammai līdz šādam rezultātam pietrūka vienas vienīgas balss. Izlasījis šo ziņu, es acumirklī aptvēru, ka 2009. gada tests Braitonā var kļūt par izšķirošo. Es šādā pasākumā līdz šim nebiju piedalījies, taču nu biju pārliecināts, ka man jābrauc – turklāt ne jau kā vienkāršam skatītājam, bet gan kā cilvēces aizstāvības komandas biedram. Tā vien likās, ka manī šķietami ne no kurienes atskanējusi tēraudcieta balss: “Tas nenotiks, ja man būs kāda teikšana!” Es biju apņēmies kļūt par vienu no konfederātiem.

Doma, ka es cīnīšos smadzeņu (smadzeņu un mātes plates?) divkaujā ar kādu no pasaules labākajām mākslīgā intelekta programmām, iedvesa manī romantisko pārliecību, ka, piedaloties eksperimentā, es aizstāvēšu visu cilvēku dzimumu, gluži kā Garijs Kasparovs savā šaha partijā ar Deep Blue.

Konkursa laikā katrs no četriem tiesnešiem iesaistīsies piecas minūtes garā rakstiskā dialogā vispirms ar vienu, pēc tam otru no mums; tad viņu rīcībā būs desmit minūtes pārdomām, kuru laikā vajadzēs izlemt, kurš no mums ir cilvēks. Tiesneši dalībniekus arī vērtēs, piešķirot punktus; tas tiek darīts tāpēc, lai izvairītos no neizšķirta rezultāta. Datorprogrammai, kas saņems lielāko balsu skaitu un augstāko tiesnešu vērtējumu (neatkarīgi no tā, vai tā izturēs Tjūringa testu, piemānot 30% no viņiem), tiks piešķirts Cilvēciskākā datora tituls. Tas ir goda nosaukums, par kuru tik aizrautīgi cīnās programmu izstrādātāju komandas; tam līdzi nāk arī naudas balva, parasti 3000 dolāru. Tieši šis tituls šķiet pats svarīgākais gandrīz visiem, kas iesaistījušies sacensībā. Taču interesanti, ka pasākumā tiek piešķirts vēl viens tituls, ko saņem vispārliecinošākais konfederāts – Cilvēciskākais cilvēks.

Par vienu no pirmajiem, kuriem tas piešķirts, 1994. gadā kļuva žurnālists un zinātniskās fantastikas autors Čārlzs Plats. Kā tas viņam izdevās? Viņš bija “īgns, viegli aizkaitināms un nekaunīgs”, vismaz tā rakstnieks pats skaidrojis žurnālā Wired. Man šķiet, ka tas ir ne tikai vienlaikus smieklīgs un drūms fakts, bet arī, kādā dziļākā līmenī, visīstākais kaujas sauciens: nudien, kā mēs visi varētu būt tik cilvēciski cilvēki, cik vien tas iespējams – ne tikai testa šaurajos rāmjos, bet arī dzīvē?

Esi tas, kas tu esi

Kopš 1991. gada Tjūringa tests notiek tā saucamās Lēbnera balvas konkursa ietvaros. Tā sponsors ir visnotaļ kolorīta persona – bijušais pārnēsājamo saritināmo plastmasas diskotēkas grīdu magnāts Hjū Lēbners. Kad Lēbneram vaicā, ar ko izskaidrojams viņa atbalsts minētajam pasākumam, šis cilvēks gluži negaidītā kārtā aizbildinās ar savu slinkumu; izrādās, ka viņa utopija ir nākotne, kurā valda gandrīz simtprocentīgs bezdarbs, bet ražošana un tikpat kā viss pārējais pagaidām vēl cilvēka veiktais darbs uzticēts ar intelektu apveltītām mašīnām.

Lai noskaidrotu, kā kļūt par testa dalībnieku, es uzmeklēju pašu Lēbneru; viņš savukārt saveda mani kopā ar konkursa rīkotājiem. Es paskaidroju, ka esmu populārzinātnisku un filozofisku darbu autors, kuru fascinē doma par Cilvēciskākā cilvēka balvu. Drīz vien mans vārds jau bija ierakstīts konfederātu sarakstā. Mani informēja par konkursa norises kārtību, bet citādi neko daudz nepaskaidroja. “Patiesībā jums nekas īpašs nemaz nav jāzina,” man teica. “Jūs taču esat cilvēks. Nu tad esiet tas, kas jūs esat.”

Princips esi tas, kas tu esi nu jau būtībā kļuvis par konfederātu moto, tomēr man gan tā šķiet tāda naivi pārspīlēta ticība cilvēciskajiem instinktiem. Ļaunākajā versijā tas nozīmētu cīņu ar iepriekš izlemtu rezultātu. Daudzas no mākslīgā intelekta programmām, ar kurām mēs, konfederāti, mērojamies spēkiem, ir daudzu desmitu gadu darba augļi. No otras puses, to pašu varētu teikt arī par mums. Taču mākslīgā intelekta veidotāju komandu rīcībā ir milzīgas programmu izmēģinājumu datu bāzes, un šie arhīvi tiek pakļauti rūpīgai statistiskajai analīzei – programmas zina, kā izmanīgi novirzīt sarunu tālāk no vājajām vietām un tuvāk spēcīgajām; tās zina, kādi sarunas pavedieni aizved pie dziļākas domu apmaiņas un kādi vienkārši izčūkst tukšumā. Maz ticams, ka vidusmēra konfederāta (tas būtu tā saucamais “cilvēks no ielas”) – un, protams, arī tiesneša – intuīcija nostrādās tikpat labi. Tas ir īpatnējs, bet ārkārtīgi interesants arguments, ko krāšņi apstiprina mūsu sabiedrībā valdošais neizsīkstošais pieprasījums pēc ekspertiem, kas māca, kā sarunāties randiņos, vai nodarbībām, kurās palīdz apgūt publiskas uzstāšanās iemaņas. 2008. gada konkursa transkriptos redzams: cilvēku nometnes pārstāvji bijuši tādi ņergas un čīkstuļi, ka tiesneši jutušies spiesti atvainoties par garlaicīgajām sarunām. “Man tiešām žēl pie monitora sēdošo cilvēku; viņiem droši vien apriebušās šīs sarunas par laika apstākļiem,” raksta viens; kāds cits lēnprātīgi piebilst: “Atvainojos par banalitāti.” Tajā pašā laikā kāds dators ar savu šarmu pilnīgi aptinis ap pirkstu vienu no tiesnešiem, kurš jau pēc īsa brīža sāk piebārstīt sarunu ar smaidīgiem emotikoniem. Nē, mēs taču esam spējīgi startēt labāk!

Tā nu mans nolūks bija pilnībā ignorēt ieteikumu vienkārši ierasties un izturēties dabiski; es apņēmos vairākus mēnešus rūpīgi gatavoties un konkursā cīnīties ar pilnu atdevi.

Citā situācijā šāda doma, protams, neliktos dīvaina – mēs taču trenējamies un gatavojamies tenisa sacensībām, pareizrakstības olimpiādēm, standartizētām spēju un zināšanu pārbaudēm. Taču ņemot vērā, ka Tjūringa testam būtu jānovērtē, cik cilvēcisks es esmu, iznāk, ka tādā gadījumā būt cilvēkam (un izturēties dabiski) nozīmē darīt ko vairāk, nekā vienkārši ierasties uz testu.

Liktenīgais teikums

Lai saprastu, kāpēc mūsu cilvēciskā sevis apzināšanās ir tik cieši saistīta ar datoru vēsturi, svarīgi zināt, ka skaitļotāji taču kādreiz bija cilvēki. 20. gadsimta sākumā, kad vārds skaitļošana vēl neasociējās ar digitālajām datu apstrādes ierīcēm, kuras nesaraujami saistītas ar 21. gadsimta dzīvi, tas tika attiecināts uz gluži ko citu: šis apzīmējums aprakstīja zināmas cilvēku kategorijas profesionālos pienākumus.

Sākot no 18. gadsimta vidus, skaitļotāji (visbiežāk gan skaitļotājas) bija kompāniju, inženieru firmu un universitāšu darbinieki (darbinieces), kas veica matemātiskus aprēķinus un skaitļu analīzi, reizēm par palīglīdzekli izmantojot primitīvas skaitļošanas ierīces. Pirmajiem (cilvēciskajiem) skaitļotājiem mums jāpateicas par sarežģītiem aprēķiniem, sākot ar 1757. gadā iegūto pirmo precīzo Haleja komētas atgriešanās prognozi (tas bija agrīns Ņūtona gravitācijas teorijas pierādījums) un beidzot ar Losalamosas laboratorijas Manhetenas projektu, pie kura fiziķa Ričarda Fainmana vadībā strādāja arī vesela skaitļotāju komanda.

Šodien ir aizraujoši atskatīties uz pirmajām datorzinātnieku publikācijām un papētīt, kā autori pūlējušies izskaidrot, kas tad šīs jaunās uzpariktes īsti ir. Piemēram, Tjūringa darbā līdz tam nedzirdētais “digitālais skaitļotājs” aprakstīts, velkot paralēles ar cilvēciskajiem skaitļotājiem:

Digitālo skaitļotāju ideju iespējams paskaidrot, sakot, ka šīs mašīnas paredzētas, lai veiktu jebkuru darbību, kas pa spēkam cilvēciskas izcelsmes skaitļotājam.

Protams, mēs zinām, ka turpmāko gadu desmitu gaitā sākumā lietotās pēdiņas nobīdījušās un tagad vārds skaitļotājs tiek pašsaprotami uztverts apzīmējuma digitālais skaitļotājs jeb dators izpratnē; vēl vairāk, tāds ir tā burtiskais tulkojums. 20. gadsimta vidū par novatorisku matemātisku ietaisi sacīja, ka tā ir “gluži kā skaitļotājs”. 21. gadsimtā frāze “īsta skaitļošanas mašīna” tiek apbrīnā attiecināta uz cilvēku ar ģeniālām matemātiķa spējām. Cik dīvaini viss iegrozījies: mēs līdzināmies priekšmetam, kas savulaik līdzinājās mums. Mēs imitējam savus kādreizējos imitētājus – lūk, viens no īpatnējākajiem pavērsieniem garajā cilvēka unikalitātes sāgā.

Par to, kādai vajadzētu būt cilvēka unikalitātes precīzākajai definīcijai, jau kopš rakstītās vēstures pirmsākumiem galvu lauzījuši filozofi, psihologi un zinātnieki. Hārvardas psihologs Daniels Gilberts saka, ka jebkuram psihologam kādā savas karjeras punktā būtu jāpiedāvā sava versija fenomenam, kuru viņš dēvē par Teikumu. Proti, Teikums skan šādi:

Cilvēks ir vienīgais dzīvnieks, kurš...

Varētu teikt, ka cilvēciskās pašapzināšanās vēsture ir stāsts par Teikuma versijām, kuras kritušas nežēlastībā un atmaskotas. Bet nu jau mūs uztrauc ne tikai dzīvnieki.

Savulaik mēs domājām, ka cilvēks ir unikāls ar savu spēju lietot valodu, taču ar katru gadu šāds pieņēmums kļūst arvien apšaubāmāks. Mēs domājām, ka cilvēks ir unikāls ar spēju izmantot darbarīkus, taču, pateicoties arvien jauniem dzīvnieku uzvedības pētījumiem, arī šis apgalvojums pamazām izčākst. Mēs domājām, ka cilvēks ir unikāls ar spēju veikt matemātiskas darbības, bet tagad mēs tikai ar milzu piepūli spējam iztēloties, ka varētu tikt galā ar to, ko paveic mūsu kalkulatori.

Mēs varētu sev jautāt: vai ir pieņemami pieļaut, ka mūsu unikalitātes definīciju ietekmē tehnoloģijas progress? Un kāpēc mēs vispār jūtam tik nepārvaramu vēlēšanos justies unikāli?

Pulicera balvas laureāts kognitīvists Duglass Hofstaters saka: “Reizēm tā vien liekas, ka katrs nākamais solis mūsu ceļā uz mākslīgo intelektu nevis piedāvā kaut ko tādu, ko visi vienprātīgi atzītu par īstu saprātu, bet gan kārtējo reizi parāda, kas nav mākslīgais intelekts.” Pirmajā acu uzmetienā tā šķiet mierinoša pozīcija, kas ļauj mums arī turpmāk turēties pie savām pretenzijām uz mūsu domāšanas spējas unikalitāti; no otras puses, šāds viedoklis visai nepatīkami atgādina pakāpenisku atkāpšanos: mēs esam kā viduslaiku armija, kas pamet pili, lai patvertos cietoksnī. Taču atkāpšanās nevar turpināties bezgalīgi. Padomājiet paši: ja izrādās, ka viss, kas, mūsuprāt, balstījās uz domāšanu, nemaz nav ar to saistīts, tad... kas vispār ir domāšana? Tā tiktu pazemināta statusā vai nu par epifenomenu – kaut ko līdzīgu smadzeņu izdalītai izplūdes gāzei – vai, vēl ļaunāk, par ilūziju.

Kur ir mūsu patības cietoksnis?

21. gadsimta vēsture vismaz daļēji būs stāsts par to, kā tiks iezīmētas un pēc tam labotas šīs frontes līnijas; tas būs stāsts par to, kā homo sapiens zvēru un mašīnu ielenkumā, iesprostots starp miesu un matemātiku, izmisīgi pūlas noturēties uz pamata, kas tik nedrošs zem kājām.

Vai šī atkāpšanās ir kaut kas labs vai slikts? Piemēram, vai fakts, ka datoriem tik labi padodas matemātika, kaut kādā ziņā atņem vienu no cilvēka darbošanās laukiem, vai arī tas mūs atbrīvo no nepieciešamības veikt cilvēkam neraksturīgas darbības, ļaujot dzīvot daudz cilvēciskāku dzīvi? Tīkamāks šķiet otrais viedoklis, taču tas zaudē krietnu daļu no sava vilinājuma, ja mēs sākam iztēloties, ka nākotnē pienāktu tāds brīdis, kad pēc šādas “atbrīvošanas” mums atlikušo “cilvēcisko aktivitāšu” skaits būs sarucis biedējoši mazs. Ko tad?

Alans Tjūrings savu testu piedāvāja kā tehnoloģijas progresa mērīšanas metodi, taču tikpat labi mēs to varam izmantot, lai novērtētu paši savējo. Piemēram, Oksfordas filozofs Džons Lūkass saka – ja mums neizdosies nepieļaut, ka mašīnas iztur Tjūringa testu, tad tas būs “ne jau tāpēc, ka mašīnas ir tik gudras, bet gan tāpēc, ka cilvēki, vismaz daudzi no viņiem, ir tik stīvi”.

Tjūringa tests ir ne tikai tehnoloģijas progresa mērs; dziļākajā būtībā tas ir saziņas akts. Manā izpratnē pašiem dziļākajiem no tā izvirzītajiem jautājumiem ir tīri praktiska daba: kā mēs savā starpā veidojam jēgpilnus – tik jēgpilnus, cik vien tas iespējams – kontaktus valodas un laika noteiktajos ietvaros? Kā iespējama empātija? Kāds ir tas process, kura gaitā kāds ienāk mūsu dzīvē un sāk mums kaut ko nozīmēt? Manuprāt, tieši šie ir testa galvenie jautājumi – cilvēciskuma galvenie jautājumi.

Pētot programmas, kuras Tjūringa testā guvušas vislielākos panākumus, visaizraujošāk šķiet vērot, kā saruna var risināties pilnīga emocionālas intimitātes trūkuma apstākļos. Ieskats iepriekšējo Tjūringa testu atšifrējumos ir, taisnību sakot, visnotaļ atskurbinošs: cik labi gan mēs protam minstināties, izvairīties no jautājumiem, ievirzīt sarunu nenopietnā gultnē, mainīt tematu, novērst uzmanību, nosist laiku! Jebkuru dialogu, kurš netiktu ieskaitīts pēc Tjūringa testa kritērijiem, laikam gan nevajadzētu uzskatīt par īstu sarunu arī ikdienas dzīvē.

Runā kā īsts cilvēks

1950. gadā, kad tapa Tjūringa testa pamatideja, tam bija tīri teorētiska nozīme – tehnoloģijas vēl ne tuvu nebija tādā stadijā, lai tās varētu izmēģināt praksē. Taču mēs zinām, ka ar laiku tas kļuva iespējams. Pirmā sarunu programma, kas piesaistīja vērā ņemamu uzmanību, bija 1964.–1965. gadā sarakstītā Elīza; programmas autors bija Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta (MIT) zinātnieks Džozefs Vaizenbaums. Elīza bija izstrādāta, atdarinot Rodžersa humānistiskās skolas psihoterapeita sarunas stilu, un darbojās pēc ārkārtīgi vienkārša principa – izlasot no paša lietotāja valodas atsevišķus atslēgvārdus un atbildot ar viņa paša teikumiem, tikai nedaudz tos pārveidojot. (“Es jūtos nelaimīga.” – “Jums liekas, ka šie seansi palīdzēs jums nejusties nelaimīgai?”) Neskaidrību gadījumā Elīzas rīcībā bija vesels krājums vispārīgu, neko neizsakošu frāžu, piemēram: “Lūdzu, turpiniet.” Šī tehnika – lietotāja izteikumu pielāgošana iepriekš izstrādātiem modeļiem un gatavu frāžu izmantošana (“šablonu pieskaņošana”) – bija Elīzas vienīgā iemaņa.

Ieskats kādā Elīzas sarunas transkriptā parāda, cik veikli šāds nabadzīgs un vienkāršots noteikumu kopums pareizā kontekstā rada patiesas sapratnes ilūziju – vismaz pirmajā acu uzmetienā:

LIETOTĀJS: Visi vīrieši ir vienādi.

ELĪZA: Kādā ziņā?

LIETOTĀJS: Viņi mūs vienmēr grib uz kaut ko pierunāt.

ELĪZA: Vai jūs varētu minēt kādu konkrētu piemēru?

LIETOTĀJS: Teiksim, mans puisis piedabūja mani atnākt pie jums.

ELĪZA: Jūsu puisis piedabūja jūs atnākt pie manis?

LIETOTĀJS: Viņš saka, ka es visu laiku esot par kaut ko nomākta.

ELĪZA: Man ļoti žēl, ka jūs esat nomākta.

LIETOTĀJS: Tā ir taisnība. Es jūtos nelaimīga.

ELĪZA: Jums liekas, ka šie seansi palīdzēs jums nejusties nelaimīgai?

LIETOTĀJS: Man ir nepieciešama palīdzība, tik daudz nu es saprotu.

ELĪZA: Ko tas mainītu, ja jums izdotos saņemt palīdzību?

LIETOTĀJS: Varbūt es iemācītos labāk saprasties ar savu māti.

ELĪZA: Pastāstiet man sīkāk par savu ģimeni.

Rezultāti bija šokējoši – liela daļa cilvēku, kuri pirmo reizi kontaktējās ar Elīzu, bija pārliecināti, ka sarunājušies ar visīstāko cilvēku. Dažos gadījumos nelīdzēja pat Vaizenbauma autoritatīvie apgalvojumi par pretējo. Cilvēki lūdza, lai viņiem ļauj “parunāt divatā”, reizēm pat vairākas stundas, un pēc “seansa” ziņoja, ka saruna ar “psihoterapeitu” bijusi saturīga un dziedējoša. Savukārt zinātnieki pasteidzās izdarīt secinājumu, ka Elīza iemieso “universālu risinājumu problēmai – kā iemācīt datoram saprast dabisko valodu”.

Tomēr viens no dīvainākajiem pavērsieniem šajā stāstā par Elīzu bija medicīnas aprindu reakcija – mediķi uzskatīja, ka Vaizenbaumam tiešām izdevies atklāt kaut ko ģeniālu un vienlaikus arī ļoti noderīgu. Piemēram, izdevumā Journal of Nervous and Mental Disease 1966. gadā par Elīzu bija rakstīts šādi:

Īpaši izstrādāta datorsistēma varētu apkalpot vairākus simtus pacientu stundā. Sistēmas izveidošanā un darbināšanā iesaistītais psihoterapeits nebūt netiktu aizstāts ar mašīnu; viņš vienkārši varētu strādāt daudz efektīvāk.

Slavenais zinātnes popularizētājs Karls Seigans 1975. gadā piekrita:

Varu iztēloties, ka attīstīsies psihoterapeitisko datortermināļu tīkls, kaut kas līdzīgs lielu telefona būdu rindai; jebkurā no tām mēs par dažiem dolāriem varēsim parunāt ar uzmanīgu, pārbaudītu un lielākoties nedirektīvo metodi piekopjošu psihoterapeitu.

Bet pats Vaizenbaums, sašutis un satriekts, izdarīja kaut ko gandrīz nepieredzētu, pilnībā atsakoties no visas savas līdzšinējās karjeras. Viņš apturēja projektu, sāka atbalstīt pats savus kritiķus un kļuva par vienu no skaļākajiem mākslīgā intelekta izpētes pretiniekiem zinātnieku vidū. Tomēr džins no pudeles bija izlaists, un atpakaļceļa vairs nebija. Kopš tā laika Elīzas darbošanās un pieejas pamatprincipi tikuši pārstrādāti un, šādā vai tādā formā, izmantoti gandrīz visu turpmāko tērzēšanas programmu izveidē, ieskaitot visas 2009. gada Lēbnera balvas konkursa dalībnieces. Gan entuziasms, gan bažas, ko šīs programmas vieš dažādi noskaņotos vērtētājos, pagaidām tikai turpina pieņemties spēkā.

Ģeniāls rupeklis

Pirmais Lēbnera balvas konkurss notika 1991. gada 8. novembrī Bostonas Datoru muzejā. Pirmajos gados noteikumi sarunas ierobežošanas nolūkos prasīja, lai katra datorprogramma un konfederāts izvēlas noteiktu tematu. Viena no konfederātiem 1991. gadā bija šekspiroloģe Sintija Kleja, kas kļuva slavena ar to, ka pēc sarunas par dramaturga daiļradi trīs no tiesnešiem atzina viņu par datoru. Izšķirošā atziņa, šķiet, bija tāda: “Tik daudz par Šekspīru nevar zināt neviens.” (Tieši tāpēc Kleja šo kļūdu uztvēra kā komplimentu.)

Programmētājs Džozefs Veintraubs savam lolojumam ar nosaukumu PC Therapist III izvēlējās tematu “Rotaļīga saruna” un saņēma pašu pirmo Cilvēciskākā datora balvu. Tādā izpratnē, kādā to piekopa programma, “rotaļīga saruna” bija nevis temats, bet gan maniere, un tā ir būtiska atšķirība. Veintraubs vienlaikus apspēlēja konkursa noteikumu nekonkrēto formulējumu, tērzēšanas programmu dabiskās uzvedības modeļus un cilvēku stereotipiskos priekšstatus par datoriem. Tas bija ģeniāls stratēģisks risinājums.

Kleja, atbildot uz jautājumiem ar apzinīgi un pedantiski rūpīgi izklāstītu informāciju, tiesa gan – reizēm aprobežojoties ar sausiem faktiem un tīri enciklopēdisku stilu, kas parasti asociējas ar datorsistēmām –, parādīja savas zināšanas un izpratni. Lūk, piemērs no vienas sarunas:

TIESNESIS: Kāds ir jūsu viedoklis par Šekspīra lugām?

KONFEDERĀTS: Tas ir ļoti vispārīgs jautājums. Vai jūs varētu jautāt konkrētāk? Citādi es jums vienkārši atbildēšu, ka man tās patīk.

Dators, kurš risināja “rotaļīgo sarunu”, izklausījās pilnīgi citādi:

TIESNESIS: Šī nu gan ir gara dieniņa! Tagad es esmu gatavs drusku izklaidēties. Šodien nav īpaši patīkams laiks. Vai jums nav padomā kāds joks, kas mazliet izkliedētu mākoņus?

DATORS: Visi runā par laiku, bet neviens neko nedara lietas labā. Kāpēc jums tagad man jāsaka, ka jūs esat gatavs drusku izklaidēties? Smaga nopūta...

TIESNESIS: Kāda ir rotaļīgas sarunas definīcija?

DATORS: Vai tad jūs neteicāt – nu labi, lai būtu. Domāju, ka rotaļīga saruna ir kaut kas līdzīgs gājienam ar zirdziņu šahā – tā iet pa zigzagu, nevis pieturas pie vienas npteiktas līnijas.? [Veintrauba programma, tāpat kā daudzas tās sekotājas, simulēja drukas kļūdas. Netīšas drukas kļūdas tālākajos atšifrējumos ir izlabotas.] Kāpēc jūs jautājat? Tas bija atjautīgs komentārs? Vai tādi jautājumi jūs bieži nodarbina?

TIESNESIS: Man patīk līdzība ar nejaušiem zirdziņu gājieniem pa visu šaha galdiņu. Vai tas nozīmē, ka rotaļīgā sarunā nekādu domu nav?

DATORS: Es varētu apzvērēt, ka jūs tikko jautājāt, kā jūs definējat rotaļīgu?? Kā jūs pats definējat rotaļīgu? Vai jūs vienmēr esat tik truls truls truls? Kāpēc jums man jāsaka, ka jums patīk līdzība ar nejaušiem zirdziņu gājieniem pa visu šaha galdiņu?

“Es biju pārliecināts, ka PC Therapist ir cilvēks, jo tas [..] bija dīvains un asprātīgs, bet izklausījās pilnīgi normāli,” teica viens no tiesnešiem, Hārvarda universitātes students. Veintrauba programma, kura pārgalvīgi lēkāja no temata uz tematu, mētājot neloģiskus iestarpinājumus un iepriekš sagatavotus jociņus, radīja iespaidu par ākstīgu jokupēteri, daudz “cilvēciskāku” personības tipu. Vismaz tā man likās, kamēr es nebiju uzzinājis, cik viegli panākt šādu efektu.

Ričards Volless, trīskārtējs Cilvēciskākā datora balvas ieguvējs, paskaidro:

Pieredze ar Vollesa tērzēšanas programmu Alise rāda, ka pašas neformālākās un paviršākās sarunas ir “nepiesaistītas” – katra atsevišķa atbilde atkarīga tikai no konkrētā jautājuma un tiek veidota bez jebkādām zināšanām par šīs sarunas vēsturi, kas būtu nepieciešama tās noformulēšanai.

Tieši tāpat veidojas daudzas īstas cilvēku sarunas, un mākslīgā intelekta pētniekiem jānoskaidro, kāda tipa sarunās katra nākamā replika atkarīga tikai no iepriekšējās, un jāmēģina izprovocēt tieši šāda veida mijiedarbību. Mūsu, konfederātu – cilvēku, uzdevums ir viņiem turēties pretim.

Viens no klasiskajiem nepiesaistīto sarunu tipiem ir tieši tāda ekscentriski asociatīva frāžu atkārtošana, kādu piekopa Veintrauba programma PC Therapist III. Vēl viens, izrādās, ir arī vārdiska agresija.

1989. gada maijā 21 gadu vecais Dublinas Universitātes koledžas students Marks Hamfrīzs pieslēdza tiešsaistei paša izstrādāto Elīzas tipa programmu (viņš to bija nosaucis par MGonzu), atstājot to nepieskatītu uz visu dienu. Kāds lietotājs (ar signatūru Kāds) no Aiovas Dreika Universitātes uz labu laimi nosūtīja uz Hamfrīza kontu komandu pirksts; tas ir agrīnā interneta tīkla protokols, kas darbojas kā lietotāja datu pieprasījums. Par lielu pārsteigumu Kādam, viņš nekavējoties saņēma atbildi: “Izbeidz šito diršanos mīklās, runā pilnos teikumos.” Tā sākās Kāda un MGonzas kašķis, kas turpinājās apmēram pusotru stundu. (Pats labākais tajā, protams, bija Kāda izmestā frāze: “Tu runā kā tāds stulbs robots, kas visu tikai atkārto.”)

Nākamajā rītā, atgriezies laboratorijā, Hamfrīzs izlasīja šo sarunu un apstulba. Viņu pārņēma dīvainas un visai pretrunīgas jūtas. No vienas puses, viņa programma, iespējams, bija nodemonstrējusi, kā izturēt Tjūringa testu. No otras puses, pierādījums bija piebārstīts ar tik piparotiem izteicieniem, ka jaunais cilvēks baidījās to publicēt.

Elīzas paradigmu Hamfrīzs bija uzlabojis, nomainot “psihoterapeitu” ar agresīvu rupekli. Kad MGonzam trūka skaidra norādījuma, ko atbildēt, viņš ķērās nevis pie psihoterapijas klišejām, teiksim, “Un kā tas liek jums justies?”, bet gan pie tādām frāzītēm kā “Skaidrs, ka tu esi kretīns” vai “Uzraksti kaut ko jēdzīgu vai arī aizveries”. Tas bija ģeniāls risinājums, jo, lai cik bēdīgi tas būtu, lasot sarunas atšifrējumu, kļūst skaidrs, ka šāds strīds ir nepiesaistīta, proti, kontekstā nenoenkurota saruna, tāda kā Markova ķēde: atcirstai replikai seko metareplika, kurai seko metametareplika. Jebkura replika, kas seko pašai pirmajai, izriet tikai no iepriekšējās. Ja programma spēj panākt, ka mēs nolaižamies līdz šādam līmenim, tad tā, protams, var izturēt arī Tjūringa testu.

Jautājums, kādu cilvēka uzvedību dators spēj imitēt, palīdz labāk izprast, kā mēs dzīvojam paši savu cilvēcisko dzīvi. Vārdiska agresija gluži vienkārši ir mazāk sarežģīta par daudzām citām sarunas formām. Jāteic – kopš esmu lasījis par MGonzu un iepazinies ar tā sarunu atšifrējumiem, es esmu iemācījies daudz konstruktīvāk izturēties strīdos un emocionālās domu apmaiņās. Apzinoties, ka strupajai replikai, kas man uz mēles, ir tieši šāda nepiesaistīta, automātiskai reakcijai līdzīga daba, es saprotu, ka tai patiesībā ir vairāk sakara ar iepriekšējo teikumu nekā ar apspriežamo jautājumu vai manu sarunas biedru. Un tad piepeši kļūst skaidrs, cik absurdas un smieklīgas ir uzbangojušās emocijas; neparko nevēloties izturēties kā kaut kāds nožēlojams datorrobots, es stūrēju sevi uz noenkurotākas atbildes pusi. Lūk, kā zinātne man palīdz dzīvot labāk.

Bīsties no banalitātes

Nonācis Braitonas Centrā, uzmeklēju telpu, kurā notika Lēbnera balvas konkurss. Es ieraudzīju krēslu rindas, jau bija sapulcējusies saujiņa skatītāju, un dažus cilvēkus, kuri varēja būt vienīgi programmētāji: viņi drudžaini skraidelēja ar vadu mudžekļiem vai, izmantojot pēdējo iespēju, zibināja pirkstus pa klaviatūru. Tomēr es nepaguvu viņus kā nākas apskatīt – mani sagaidīt iznāca šī gada testa organizētājs Filips Džeksons. Viņš mani ieveda ar samta aizkaru norobežotajā konfederātu stūrītī. Te, paslēpti no tiesnešu un skatītāju acīm, mēs sasēdāmies ap galdu – katrs sava portatīvā datora priekšā: kanādiešu lingvists Dags, amerikāņu inženieris Deivs, dienvidafrikāņu runas izpētes aspirante Olga un, visbeidzot, es. Mēs stādījāmies cits citam priekšā; fonā varēja dzirdēt, kā tiesneši un skatītāji pamazām ieņem savas vietas, taču redzēt mums to neļāva samta aizkars. Bez mitas tērgājot un steidzīgi tiesājot sendvičus, garām aiztraucās kāds vīrs zaļi puķainā kreklā. Lai gan nekad mūžā nebiju šo cilvēku saticis, es uzreiz sapratu, ka tas var būt vienīgi Hjū Lēbners. Visi jau ir savās vietās, viņš mums pavēstīja starp kumosiem, – pēc brīža sāksies testa pirmais raunds. Mēs, četri konfederāti, apklusām un pievērsāmies datoru ekrānos mirgojošajiem kursoriem. Es turēju rokas sastingušas virs datora klaviatūras, gluži kā nervozs vesternu varonis uz savu pistoļu makstīm.

Kursors turpināja mirkšķināt, es – pārtraucu. Un tad piepeši cits pēc cita sāka materializēties burti un vārdi:

Sveiki, kā iet?

Tjūringa tests bija sācies.

Lasot iepriekšējo Tjūringa testu atšifrējumus, biju sapratis, ka tiesneši iedalās divās kategorijās – pļāpās un pratinātājos. Pēdējie uzreiz ķeras pie teksta uzdevumiem, telpiskās loģikas jautājumiem, tīšām drukas kļūdām. Viņi nosprauž vārdisku šķēršļu trasi, un tev tā ir jāizskrien. Programmētājiem ir ļoti grūti sagatavoties šāda tipa sarunām, jo tajās iespējami jebkādi pavērsieni – tieši tāpēc Tjūrings sava testa pamatā lika valodu un sarunu, jo tās patiesībā pārbauda visu, uz ko tu esi spējīgs. Šādai pieejai ir arī savi trūkumi – tā neatstāj daudz vietas personības individualitātes izpausmēm.

Tērgātāju pieejai ir tāda priekšrocība, ka tā ļauj vieglāk gūt zināmu priekšstatu par to, ar kādu cilvēku tu sarunājies – protams, pieņemot, ka tu sarunājies ar cilvēku. Šis sarunas stils dabiskāk padodas neprofesionāļiem. Vai nu šī, vai arī kāda cita iemesla dēļ, bet Lēbnera balvas tiesnešu aprindās tērgāšana vienmēr tikusi atbalstīta – gan tiešā, gan netiešā veidā. Šāda pieeja pazīstama arī kā paradigma ar nosaukumu “Svešinieki lidmašīnā”. Tās galvenais trūkums ir nenoliedzamais fakts, ka šāda tipa sarunas ir diezgan vienādas; programmētājiem tas ļauj jau iepriekš paredzēt zināmu daļu iespējamo jautājumu.

Es sāku rakstīt savas atbildes.

KONFEDERĀTS: sveiki!

KONFEDERĀTS: paldies, labi, priecājos beidzot sākt sarunu

KONFEDERĀTS: un kā jums?

Iztēlojos visu gurdeno sarunu, kas mani vēl sagaida: “Jauki. No kurienes jūs esat? – No Sietlas. Un jūs? – No Londonas.”

Vēl četras minūtes un četrdesmit trīs sekundes. Mani pirksti bažīgi klidzināja pa taustiņiem.

Es gandrīz fiziski sajutu, kā pulkstenis tikšķina sekundes, kamēr mēs nekādi netiekam tālāk par pieklājības frāzēm. Jutu izmisīgu vēlēšanos nospļauties uz scenāriju, izbeigt gvelzt muļķības un ķerties vērsim pie ragiem – es taču zināju, ka datori lieliski pieprot saviesīgu tērgāšanu; šādas sarunas ir tieši tas, kam tie sagatavoti. Ļaunas priekšnojautas mocīts, es iztēlojos nebeidzamu savstarpēju laipnību ķēdi, kas man vēl priekšā, un sapratu, ka tieši šāds sarunas šablons ir mans ienaidnieks – ne mazākā mērā kā datorroboti. “Kā panākt, lai starp mums rodas nepārprotami cilvēcisks kontakts?” – es domāju, rakstot kārtējo neko neizsakošo pieklājīgo repliku.

Man bija būtiski saprast, kā labāk izmantot Lēbnera balvas neikdienišķo “dzīvās rakstīšanas” mediju. Konkursā izmantotais protokols būtiski atšķīrās no e-pasta, īsziņām un parastajām tūlītējas ziņojumapmaiņas sistēmām: mūsu rakstītais teksts adresātu sasniedza pa vienam burtam. Mēs ar tiesnesi sekojām viens otra rakstīšanas procesam, tajā skaitā redzot arī to, kā rakstītājs nospiež atkāpšanās taustiņu, lai izlabotu drukas kļūdu. Atceros, ka 90. gados dažas interneta tērzēšanas programmas izmēģināja šādu pieeju, taču cilvēki lielākoties to vērtēja negatīvi. Lietotājiem šī metode likās pārāk uzbāzīga – galu galā, daudzi dod priekšroku rakstiskai saziņai tieši tāpēc, ka cilvēka rīcībā ir laiks un iespēja tekstu nesteidzīgi formulēt un izrediģēt, pirms tas nonāk pie otra. Taču principam zīme pa zīmei ir cita priekšrocība – šī pieeja ir daudz tuvāka dzīvai cilvēka runai, kam raksturīga tendence palaikam pārtraukt otru runātāju un juceklīga gramatika – zināmu daiļrunības trūkumu kompensē temps un elastīgums.

Tā ļauj mums pavērot arī virtuālās sarunas “negatīvo telpu” – svārstīšanos. Sarunā, kurā uzrakstītais teksts tiek nogādāts pie adresāta lielākās porcijās, tikai skandalozi garas pauzes tiek uztvertas kā daļa no kopējā sazināšanās procesa. Situācijā, kad saziņa ir plūstoša un reakcija – acumirklīga, klusēšana iegūst pati savu nozīmi. Piemēram, reālā klātienes sarunā nekavējošas atbildes trūkums daudzos gadījumos jau pats par sevi ir atbilde. Atceros, kā reiz apvaicājos draugam, kas jauns viņa attiecībās ar sievieti, ar kuru viņš nesen bija sācis satikties. Drauga neizlēmīgais ēēē... un īsā pauze, kuras laikā viņš centās atrast īstos vārdus, skaidri pateica, ka pāra attiecībās ir problēmas.

Ko tad Lēbnera balvas neparastie (un pavisam nesen ieviestie) protokoli ļāva vai neļāva, salīdzinot ar parasto “rācijas tipa” metodi (pārraidi tekstu, pieņem atbildi)? Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, garāki vēstījumi vairs nelīdzēja. Līdz šim programmas varēja uzspiest tiesnešiem savus noteikumus, piesavinoties lielāko daļu sarunai atvēlētā laika un ražojot smieklīgi liekvārdīgas atbildes. Ja divas puses risina laika ziņā ierobežotu sarunu, stingri ievērojot izteikšanās secību, dalībnieki ir atkarīgi no tā, cik daudz laika iztērē otrs. Lūk, piemēram, kādas programmas sarunas atšifrējums no 1996. gada konkursa:

DATORS: Varbūt pastāstīsiet man kādu joku?

TIESNESIS: Nē.

DATORS: Šis ir mans mīļākais joks. Bārā ieklibo suns, kam uz ķepas asiņains pārsējs. Sunim galvā kovboja cepure, pie sāniem makstīs revolveri. Suns norūc: meklēju nelieti, kurš sašāva manu ķepu. 

“Joks nav smieklīgs,” raksta tiesnesis, tā dodot programmai iespēju izstāstīt vēl vienu joku; dators šo izdevību izmanto (“Bārā ienāk vecs, nodilis, mezglains striķis...”). Tikmēr pagājušas jau trīs minūtes. Lietojot jauno “dzīvās rakstīšanas” protokolu, tiesnesim ir iespēja vienkārši pārtraukt datoru (vai konfederātu), kurš ļāvies runas plūdiem, – un viņš to arī izmantos.

Tā manā konfederāta stratēģijā savā vietā nostājās vēl viens elements. Es nolēmu uztvert Tjūringa testa sarunu tekstu drīzāk kā mutvārdu, ne rakstīto valodu, mēģinot izjaukt datoriem tik labi saprotamo secīgas izteikšanās modeli un būvējot vienotu, plūstošu verbālās izturēšanās dialogu, īpašu uzsvaru liekot uz laika izjūtu. Datori visai maz sajēdz no vārdiskas harmonijas, bet par sarunas ritmu tiem ir vēl niecīgāka saprašana.

Ja manā ekrānā nekas nenotika, es, neatkarīgi no tā, vai bija mana kārta runāt, mazliet konkretizēju savu iepriekšējo repliku, kaut ko piemetinot vai pārjautājot, – tieši tāpat, kā mēs mēdzam aizpildīt izveidojušos klusuma brīdi mutiskā sarunā. Ja tiesnesis pārāk ilgi apsvēra nākamo jautājumu, es turpināju runāt. Atšķirībā no programmām, man bija, ko zaudēt. Ja man kļuva skaidrs, ko tiesnesis grasās rakstīt, es aiztaupīju viņam pirkstu deldēšanu un pasteidzos pirmais.

Protams, jāatrod kompromiss starp serves vai bumbas atsišanas izdevībām un to, cik sarežģītas būs pašas atbildes. Pirmajā gadījumā par labu nāk lakoniska izteiksme, otrajā – tieši pretēji. Man tomēr likās, ka liela daļa sarunas niansētības (vai sarežģītības) atkarīga no tā, kā mēs saprotam (vai pārprotam) jautājumu un cik piemērotu (vai nepiemērotu) atbildi sniedzam; tāpēc likās prātīgi kāpināt dialoga intensitāti.

Es atklāju, ka dažus tiesnešus mana steiga pārsteidza vai mulsināja; redzēju, ka viņi nogaida, minstinās, atkāpjas, pat sāk dzēst daļu no jau uzrakstītā. Citi uzreiz saprata manu taktiku un ar aizrautību pievienojās.

2009. gada konkursa pirmajā raundā tiesnesis Šaloms Lapins, datorlingvists no Londonas, vispirms sarunājās ar datorprogrammu vārdā Cleverbot un tad – ar mani. Mana liekvārdības stratēģija bija uzskatāmi redzama: 1089 taustiņu piesitieni piecās minūtēs (3,6 piesitieni sekundē); salīdzinājumam – Cleverbot šādā pašā laikā izdarīja 356 taustiņu piesitienus (jeb 1,2 piesitienus sekundē). Manas sarunas laikā Lapinam tika reģistrēti 548 taustiņu piesitieni (1,8 sekundē), bet tiesnesim runājot ar Cleverbot – 397 taustiņsitieni (1,3 sekundē). Es pateicu apmēram trīs reizes vairāk nekā mans silīcija sāncensis, daudz vairāk iesaistot sarunā arī tiesnesi – runājot ar mani, Lapins uzrakstīja par 38% vairāk nekā dialogā ar programmu.

Tomēr vēlāk, pārskatot sarunu pierakstus, es meklēju veidu, kā izmērīt divu cilvēku sarunas dabisko plūdumu, lai salīdzinātu to ar cilvēka un mašīnas sazināšanās stīvumu. Tad man ienāca prātā, ka varētu saskaitīt, cik reizes mainījusies puse, kurai pieder pēdējais taustiņa piesitiens – sauksim tās par maiņām. Jā, es tiešām uzrakstīju trīs reizes vairāk teksta nekā Cleverbot, taču izrādās, ka patiesībā āķis ir tieši šajās maiņās. Lapina sarunā ar programmu to bija 33, bet mūsu dialogā – 492, gandrīz piecpadsmit reižu vairāk.

Konfederāta gambīts

Interesanti, ka daudzi Lēbnera balvas tiesneši attiecas pret Tjūringa testu kā pret kaut kādu nopratināšanu – jautājumu krustugunīm. Savādā kārtā tieši ar tādu pašu attieksmi to uzlūko arī ne viens vien konfederāts. 2008. gada kādai sarunai divu cilvēku starpā neizdevās izrauties no šī stīvā jautājumu un atbilžu režīma:

TIESNESIS: Vai jums bija tālu jābrauc?

KONFEDERĀTS: Diezgan tālu.

TIESNESIS: Man arī :( Nu, ko. Vai jūs būtu varējis izmantot sabiedrisko transportu?

KONFEDERĀTS: Būtu gan.

TIESNESIS: Kāpēc tad neizmantojāt?

KONFEDERĀTS: Izlēmu neizmantot.

TIESNESIS: Nu, ko, tā jau ir. Kā jums liekas, vai uz mūsu ceļiem ir pārāk daudz automašīnu vai varētu būt vairāk?

KONFEDERĀTS: Es par to nevaru spriest.

Krampjainas žāvas. Bet šajā pārī dators jau no pirmās frāzes uzņēmis rotaļīgu toni:

TIESNESIS: Sveiki!

DATORS: Uz to es saku: āmen.

TIESNESIS: Kā īsts sludinātājs.

DATORS: Mūsu Tēvs kibertelpā, mūsu dienišķo joslas platumu dodi mums šodien.

TIESNESIS: Sludinātājs/datorsausiņš. LOL. Kā tad šodien sviežas?

Un tā programma jau ar savu otro teikumu bija tikpat kā nostiprinājusi tiesneša pārliecību, ka viņš sarunājas ar cilvēku. Pievērsiet uzmanību tam, kā konfederāta kokainās atbildes tikai izprovocē tālāku pratināšanu un piespiestas sarunas par tematu “Kādas ir jūsu domas par tādu un tādu politisku jautājumu?” Taču dialogā ar datoru tiesnesis, kurš, pateicoties programmas asprātīgajai sprēgāšanai sarunas sākumā, nolēmis, ka te viņam darīšana ar cilvēku, saglabā saviesīgu toni: “Kā sviežas?” Tas konkursu atvieglo datoram un padara grūtāku konfederātam.

Es pārsteigts ievēroju, ka daži konfederāti ar saviem tiesnešiem teju vai koķetē. Vaicāts, kāds inženieris viņš ir, Deivs, kurš sēdēja man pa kreisi, atbildēja: “Labs :).” Un Dags pa labi no manis uz jautājumu, kas licis viņam doties uz Braitonu, atteica: “Ja es jums pateikšu, jūs uzreiz sapratīsiet, ka esmu cilvēks ;-).” Manas domas ir tādas, ka asprātība testā tiešām ļoti palīdz, bet šāda koķetērija ir koks ar diviem galiem. Jūs nodemonstrējat humora izjūtu, bet vienlaikus bāžat sprunguļus sarunas riteņos. Laikam gan bīstamākais, ko konfederāts Tjūringa testā var darīt, ir vilcināties. Tas ir aizdomīgi un iznieko pašu dārgāko resursu – laiku.

Cilvēki Tjūringa testā ir svešinieki, kuri spiesti samierināties ar to, ka saruna norit gausi, jāiztiek bez balss intonācijām un trūkst laika. Piecu sekunžu Tjūringa tests nozīmētu drošu uzvaru mašīnām – tiesneši tik tikko pagūtu sasveicināties, un viņiem nepietiktu datu, lai izdarītu secinājumu. Piecu stundu testā bez problēmām uzvarētu cilvēki. Kopš konkursa pirmsākumiem Lēbnera balvas organizētāji izmēģinājuši dažādus laika ierobežojumus, taču pēdējā laikā viņi pieturas pie Tjūringa sākotnējā ierosinājuma mēroties spēkiem piecas minūtes – apmēram tik daudz laika nepieciešams, lai saruna kļūtu pa īstam interesanta.

Svarīgākais, ko es konfederāta lomā šajās minūtēs varēju darīt, bija iesaistīties sarunā tik intensīvi, cik to ļāva mani fiziskie un garīgie spēki. Oficiāli nopratināta liecinieka strupā lakonisma vietā es piedāvāju rakstniekam tipisku izteik­smi. Es runāju tiešām daudz. Beidzu rakstīt tikai, kad jutu, ka turpināt nozīmētu izturēties vai nu klaji nepieklājīgi vai klaji aizdomīgi. Visu pārējo laiku es nebeidzu zibināt pirkstus. Visiem spēkiem centos izlikties par pasaules garlaicīgāko cilvēku – tādu tipu, kurš, vaicāts, kā viņam klājas, tiešām sāk stāstīt par savu dzīvi.

TIESNESIS: Sveiki, kā iet?

KONFEDERĀTS: sveiki, sveiki

KONFEDERĀTS: paldies, labi

KONFEDERĀTS: Bija ilgi jāgaida, bet...

KONFEDERĀTS: prieks, ka esmu atpakaļ un varu turpināt

KONFEDERĀTS: un kā jums?

Kad bijām beiguši un tiesnesis pievērsās sarunai ar vienu no maniem digitālajiem konkurentiem, es pastaigāju ap galdu, vērojot, kā veicas maniem biedriem. Ieskatījies kolēģa Deiva datora ekrānā, ievēroju, ka viņa saruna sākusies kā īsta nopratināšana: Deivs savās atbildēs turējās pie tāda kā minimālistiska staccato:

TIESNESIS: Jūs esat no Braitonas?

KONFEDERĀTS: Nē, no Savienotajām Valstīm.

TIESNESIS: Ko jūs darāt Braitonā?

KONFEDERĀTS: Esmu darīšanās.

TIESNESIS: Kā jūs iesaistījāties konkursā?

KONFEDERĀTS: Es atbildēju uz e-pastu.

Kā jau kārtīgs liecinieks, viņš ļāva, lai visu darbu paveic izvaicātājs. Atzīšos, ka, redzot, cik stīvi sarunājas Deivs, es sajutu zināmu pārliecību par savām izredzēm – savā pasaules sliktākā liecinieka lomā man bija visnotaļ labas cerības uz Cilvēciskākā cilvēka balvu.

Šī pašpaļāvība ilga apmēram 60 sekundes – tieši tik, cik vajadzēja, lai es, turpinot savu ceļu, ieraudzītu, par ko ar savu tiesnesi sarunājas Dags:

TIESNESIS: Sveiki, vecīt, es esmu no Toronto.

KONFEDERĀTS: Forši.

TIESNESIS: Leafs ir kretīni.

KONFEDERĀTS: :)

TIESNESIS: Tikko atgriezos no akadēmiskā. Esmu atpakaļ Toronto Universitātes Datorzinātnes fakultātē.

KONFEDERĀTS: Forši.

TIESNESIS:Es vēl atceros laikus, kad tā bija kārtīga komanda.

TIESNESIS:Tas laikam nodod manus gadus.

KONFEDERĀTS: Habs jau arī kādreiz bija foršie...

KONFEDERĀTS: “nopūta”

TIESNESIS: Jā, tie arī kretīni.

KONFEDERĀTS: Ja jūs vēl nesapratāt – es esmu no Monreālas.

Dags un viņa tiesnesis bija tikko atklājuši, ka abi ir kanādieši. Un tad gāja vaļā vietējie saīsinājumi, iesaukas un sarunas par hokeju.

Es biju tintē.

Sešus mēnešus pēc 2009. gada konkursa YouTube parādījās video, kurā kāds cilvēks ar datorprogrammu risina šokējoši sakarīgu sarunu par Šekspīra “Hamletu”. Dažiem likās, ka tas ir jaunas ēras sākums mākslīgā intelekta sfērā. Citi, tajā skaitā es, palika vienaldzīgi. Sarežģīta izturēšanās nebūt obligāti nenorāda uz prātu. Pilnīgi iespējams, ka tā liecina tikai par atmiņu. Citējot Dali slavenos vārdus: “Tas, kurš pirmais salīdzināja jaunas sievietes vaigus ar rozi, neapšaubāmi, bija dzejnieks, bet pirmais, kurš to atkārtoja, iespējams – idiots.”

Piemēram, trīskārtējais Cilvēciskākā datora balvas laureāts Ričards Volless atstāsta mākslīgā intelekta pasaules urbāno leģendu, kas vēsta par “kādu slavenu dabiskās valodas pētnieku, kurš pamatīgi izgāzās Teksasas baņķieru auditorijas priekšā, kad tie aptvēra, ka robots konsekventi atbild uz nākamo jautājumu, ko šis cilvēks vēl tikai grasījies uzdot. [..] Šī dabiskās valodas izpratnes demonstrācija [..] patiesībā bija visparastākais programmas skripts.”

Stāsta morāle – ar demonstrējumiem nekad nebūs pietiekami. Vienmēr nepieciešama mijiedarbība. 1997. gada konkursā kādu tiesnesi pamatīgi aiz deguna izvazāja programma vārdā Katrīna, kura izplūda politiskos spriedelējumos un kaismīgi iesaistījās sarunā par Klintoniem un Vaitvoteras skandālu. Viss gāja kā pa sviestu – līdz brīdim, kad tiesnesis grasījās sarunu beigt:

TIESNESIS: Šķiet, ka man jābeidz. Katrīn, man bija ļoti patīkami ar jums parunāt.

TIESNESIS: Vai jums pirms nākamā piecminūšu raunda nevajag glāzi ūdens vai ko tādu?

Un šajā brīdī programma sāka gvelzt pilnīgas muļķības:

DATORS: OK, jā, ja tā padomā... Laikam tiešām jābeidz un jāatgriežas pie kaut kā piezemētāka.

TIESNESIS: Pie kā, piemēram?

DATORS: Jā, gandrīz noteikti ejam tālāk.

DATORS: Laikam svarīgi, no kurienes jūs esat, bet, kā dzied tai dziesmā: “Ak, kāpēc sieviete nav līdzīgāka vīrietim?” 

Zaudējums izrauts uzvarai no rokām.

Tik bieži, domājot par saprātu, par mākslīgo intelektu, mēs to vērtējam pēc sarežģītības pakāpes. Taču daudzos gadījumos par pašu programmu droši pateikt iespējams visai maz, jo attiecīgo uzvedību varētu demonstrēt jebkura “intelekta” līmeņa programma.

Nē, domāju, ka sarežģītība nav noteicošais. Jūs taču nevarat spriest, piemēram, par oratora intelektu pēc iepriekš sagatavotās runas, ko viņš nolasa – jums jāpagaida, līdz klausītāji uzdos jautājumus; tad jūs varēsiet novērtēt, kā viņš ar tiem tiek galā. Datorteorētiķis Hava Sīgelmans reiz aprakstīja intelektu kā sava veida jūtīgumu – spēju reaģēt uz dažādām lietām. Jā, šīs Tjūringa testa programmas, kas prot tik vareni spriedelēt, piedāvā interesantus rezultātus, tomēr tās ir stīvas un neelastīgas. Citiem vārdiem, tās ir nejūtīgas – palaikam aizraujošas runātājas, kuras tomēr neprot klausīties.

21. gadsimtā, datoru tehnoloģijai arvien noteiktāk orientējoties uz mobilām ierīcēm, 90. gadiem raksturīgā procesoru ātruma eksplozija pamazām noplakusi; jauno produktu izstrādātājus mazāk interesē brutāls skaitļošanas zirgspēks, vairāk – vispārējais dizains, tā pielāgojamība, reakcijas veiklība un lietošanas ērtums. Šī aizraujošā akcentu nobīde, iespējams, ir kaut kā saistīta ar jaunu, veselīgāku skatu uz cilvēka intelektu – izpratni, ka tas ir ne tik daudz sarežģīts un jaudīgs, cik reaģētspējīgs, jūtīgs un veikls; tā vienlīdz labi varētu būt šīs jaunās atskārsmes cēlonis vai sekas. Šo patiesību mums ļāvuši saskatīt mūsu datori, lai cik greizi spoguļi tie palaikam būtu.

Cilvēciskākais cilvēks

2009. gada Cilvēciskākā datora balvu saņem Deivids Līvijs ar savu programmu Do-Much-More. Līvijs, kurš uzvarēja arī 1997. gadā ar Katrīnu, ir interesants tips – viņš bija viens no 70. un 80. gadu agrīnā digitālā šaha aprindu iespaidīgākajām personībām, viens no Mariona Tinzlija un datorprogrammas Chinook dambretes mača (90. gadu Kasparova un Deep Blue šaha dueļa priekšteča) rīkotājiem. Nesen viņš sarakstījis populārzinātnisku darbu “Mīlestība un sekss ar robotiem” – tas tā, lai jums rastos zināms priekšstats, kas tad nodarbina Līvija prātu brīžos, kad viņš necīnās par Lēbnera balvu.

Līvijs pieceļas un, aplausu pavadīts, saņem balvu no Filipa Džeksona un Hjū Lēbnera. Viņš saka īsu runu par to, cik svarīgs ir mākslīgais intelekts, lai nākotne būtu gaiša un skaista, un cik svarīga ir Lēbnera balva mākslīgā intelekta izaugsmē. Es zinu, kas sekos, un man pakrūtē sāk kņudēt. Esmu pārliecināts, ka uzvarētājs ir Dags; viņi ar tiesnesi jau pēc pirmajām 30 sekundēm tērgāja par hokeju.

“Smieklīgie kanādieši ar savu smieklīgo hokeju,” es domāju. Un tad es iedomājos, cik smieklīgi, ka es sev ļauju tā pārdzīvot par kaut kādu muļķīgu balvu. Un vēl es domāju, cik smieklīgi lidot 8 000 kilometrus tikai tāpēc, lai dažas minūtes pakavētos virtuālās sarunās. Un pēc tam – ka varbūt būtu lieliski ieņemt kaut vai otro vietu; nākošgad es varētu piedalīties vēlreiz, šoreiz Losandželosā, kur man būtu zināmas priekšrocības, un tad es pierādītu...

“Rezultāti parāda arī, cik veiksmīgi pazīti cilvēki,” Džeksons turpināja, “un reitingu tabula mums vēsta, ka pats cilvēciskākais no visiem bijis Konfederāts Nr. 1, un tas ir Braiens Kristians.”

Un viņš pasniedza man Cilvēciskākā cilvēka balvas sertifikātu.

Nezināju, kā īsti man vajadzētu justies. Likās dīvaini izturēties pret šo balvu kā pret kaut ko bezjēdzīgu vai triviālu, bet vai šī uzvara tiešām kaut ko pasaka par mani kā par cilvēku? Pats svarīgākais man likās tas, ka mēs ar pārējiem konfederātiem kopā bijām ar dramatisku vērienu atriebušies par 2008. gada izgāšanos. Tas bija gads, kad 12 tiesneši veselas piecas reizes atzina, ka datorprogramma ir cilvēciskāka nekā konfederāts. Trīs gadījumos tiesnesi ap stūri apveda programma Elbot, kompānijas Artificial Solutions “roku darbs”. Vēl viens piemānīts tiesnesis, un Elbot būtu piemuļķojis 33% no tā gada 12 tiesnešiem – pārsniedzot Tjūringa nosprausto 30% robežu un ieejot vēsturē. Pēc uzvaras Lēbnera balvas konkursā un tai sekojošās preses saceltās vētras kompānija, šķiet, izlēma pirmajā vietā likt programmas komerciālāk orientētos pielietojuma veidus; visādā ziņā, aizstāvēt savu čempiona titulu 2009. gada konkursā tā nebija pieteikusies.

Vispār jau sīvāka cīņa būtu bijusi vēl dramatiskāka. Kopīgiem spēkiem mēs, konfederāti, panācām, ka mašīnas nesaņēma nevienu pašu balsi. 2009. gads datoriem atnesa pilnīgu sakāvi. Mēs domājam par zinātni kā par neapturamu, nenogurstošu virzību uz priekšu. Taču vismaz Tjūringa testa kontekstā cilvēki, mūžam dinamiskas būtnes, šādu naratīvu vienkārši nepieļauj. Stīvu atskaites punktu mēs nepiedāvājam.

Runājot par mākslīgā intelekta nākotni – ir cilvēki, kuri datoru nākotni iedomājas kā īstu paradīzi. Tādi cilvēki kā Rejs Kurcveils (grāmatas “Singularitāte ir tuvu” autors) un viņa sekotāju grupa, izvēlējušies par savu lozungu ideju, kam dots vārds “Singularitāte”, iztēlojas laiku, kad mēs būvēsim mašīnas, kuras ir gudrākas par mums un būvēs mašīnas, kuras būs gudrākas par tām, un tā līdz bezgalībai. Viss šis process eksponenciāli paātrinās, tiecoties uz grandiozu ultraintelektu, kuru mēs būtībā nespējam pat iztēloties. Šis brīdis, pēc minēto cilvēku domām, kļūs par sava veida tehnoekstāzi: cilvēks varēs augšupielādēt savu apziņu internetā un tikt uzņemts – ja ne fiziski, tad vismaz garīgi – mūžīgā, neiznīcīgā aizkapa dzīvē kaut kur elektrības pasaulē.

Citi datorzinātnes nākotni iztēlojas kā elli. Mašīnas aptumšo sauli, nolīdzina mūsu pilsētas, iesloga mūs hiperbāriskos kambaros un bez mitas nosūc mūsu ķermeņa siltumu.

Es neesmu nekāds futūrists, bet ja nu man vispār jāiztēlojas mākslīgā intelekta nākotne, tad es sacītu, ka tā būs kaut kas līdzīgs šķīstītavai: vietai, kurp cilvēki ar krietnu sirdi, bet zināmām vājībām dodas, lai šķīstītos (un tiktu pārbaudīti) un kļūtu labāki un stiprāki.

Kurš gan būtu domājis, ka datora pirmie lielākie sasniegumi būs tieši loģiskās analīzes sfērā? Ne tik senā pagātnē taču tika uzskatīts, ka tieši šī spēja padara mūs atšķirīgus no jebkā cita, kas sastopams uz šīs planētas. Kurš būtu domājis, ka dators iemācīsies vadīt lidmašīnu vai raķeti, vēl neprazdams pārvietoties ar visparastāko divriteni – un ka tas spēs sarakstīt gluži ciešamu prelūdiju Baha stilā, vēl pirms būs apguvis kaut cik pārliecinošu saviesīgas tērzēšanas mākslu? Kurš būtu domājis, ka dators iemācīsies tulkot, vēl nespēdams parafrāzēt – un ka tas būs spējīgs “uzcept” tīri pieklājīgu eseju par postmodernisma teoriju, bet nemācēs izdarīt to, ko prot gandrīz jebkurš divgadnieks, kurš, ieraudzījis krēslu, tā arī paziņo: “Krēsls”?

Datori apguvuši augsti intelektuālas prasmes, kuras agrāk tika piedēvētas vienīgi cilvēkiem. Tajā pašā laikā tiem nav izdevies tikt galā ar pašām elementārākajām cilvēciskajām iemaņām – orientēšanos telpā, priekšmetu pazīšanu, dabisko valodu, izvirzīto mērķu pielāgošanu. Šādā veidā tie mums parādījuši, cik iespaidīgas patiesībā ir šādas ik minūti nepieciešamas pamatprasmes.

Mēs aizmirstam, cik iespaidīgi paši esam. Datori mums to atgādina.

Kāda mana laba draudzene vidusskolas laikos piestrādāja kafijas bārā. Katru dienu viņai vajadzēja ieviest neskaitāmas tikko manāmas izmaiņas automāta gatavotā espreso receptē – vajadzēja ņemt vērā neskaitāmus faktorus, sākot ar kafijas pupiņu svaigumu un beidzot ar automāta temperatūru un atmosfēras spiediena ietekmi uz tvaika strūklas apjomu; viņa ar astoņkāja cienīgu izmanību manipulēja ar kafijas automātu, vienlaikus tērzējot ar visdažādākā tipa klientiem par visu, kas vien viņus interesēja. Tad mana draudzene sāka studēt un tika pie sava pirmā “īstā” darba – datu ievadīšanas. Jaunā sieviete ar ilgošanos atcerējās darbu espreso bārā, kad viņas pienākumi patiešām prasīja likt lietā arī intelektu.

Iespējams, ka analītiskās domāšanas fetišizācija un paralēlā cilvēka eksistences dzīvniecisko un ķermenisko aspektu noniecināšana ir divas lietas, ko mums vajadzētu atstāt pagātnē. Varbūt mākslīgā intelekta ēras rītausmā mēs beidzot esam sākuši meklēt centru, zināmu līdzsvaru – tikai tagad, pēc daudziem gadu desmitiem, kas nodzīvoti, pastāvīgi nedaudz nošķiebjoties uz vienu pusi, uz loģiskās, kreisās puslodes pusi? Tāpat ņemsim vērā arī to, ka cilvēku nicīgajai attieksmei pret “bezdvēseles dzīvniekiem”, mūsu nepatikai pret domu, ka esam cēlušies no sev līdzīgiem “zvēriem”, tagad tiek mests izaicinājums visdažādākajos līmeņos: pieņemas spēkā sekulārisms un empīrisms, arvien augstāk tiek novērtētas citu organismu kognitīvās un biheviorālās spējas un, ne jau nu nejauši, uz skatuves uznākusi kāda jauna būtne, kas ar dvēseli apveltīta krietni mazākā mērā, nekā mēs to sajūtam, vērojot šimpanzi vai bonobo; kas zina, mākslīgais intelekts var pat izdarīt lielu pakalpojumu dzīvnieku tiesībām.

Tik tiešām, pilnīgi iespējams, ka mūsu aizspriedumi par labu smadzeņu kreisajai puslodei jau ir sasnieguši pašu augstāko punktu un sācies pretējais process. Es domāju, ka atgriešanās pie līdzsvarotāka priekšstata par smadzenēm un prātu (kā arī par cilvēka identitāti) ir pozitīva parādība; tā ļaus palūkoties uz dažādu uzdevumu sarežģītības pakāpi no nedaudz cita skatpunkta.

Es esmu cieši pārliecināts, ka mēs, vārda tiešā nozīmē, nāksim pie prāta tikai piedzīvojot un izprotot patiesi bezķermenisku izziņu, tikai redzot, cik salts, nedzīvs un atsvešināts ir tas, kas patiešām spēj nolasīt tikai tīru abstrakciju, kura šķirta no jebkādas jutekliskas realitātes.

Kādā 2006. gadā publicētā rakstā par Tjūringa testu Roberts Epšteins, viens no Lēbnera balvas dibinātājiem, raksta šādi: “Viens ir pilnīgi skaidrs: konfederāti, kas piedalās konkursā, gudrāki nekļūs, bet datori gan.” Es pilnīgi piekrītu otrajam apgalvojumam, bet kategoriski protestēju pret pirmo.

1996. gadā, kad pasaules šaha čempions Garijs Kasparovs samērā pārliecinoši uzvarēja savā pirmajā duelī ar Deep Blue, viņi ar kompāniju IBM bez ilgas domāšanas vienojās nākamajā gadā tikties revanša mačā. 1997. gadā, kad Deep Blue uzvarēja Kasparovu (ne tuvu ne tik pārliecinoši), šahists piedāvāja tikties vēlreiz, 1998. gadā. IBM par to negribēja ne dzirdēt. Kompānija savu lolojumu demontēja, un tas vairs nekad nav mēģinājis spēlēt šahu.

Šķietamais secinājums ir šāds: ņemot vērā, ka tehniskā evolūcija, pēc visa spriežot, norit ievērojami straujāk nekā bioloģiskā (galu galā, tā mērāma drīzāk gados nekā gadu tūkstošos), cilvēki, reiz panākti, mašīnas vairs nekad neapdzīs. Vienkāršāk izsakoties, izturēt Tjūringa testu vienreiz nozīmē izturēt to uz visiem laikiem. Tam nu es nekādi nevaru piekrist.

Dīvainā steiga, ar kādu IBM pēc 1997. gada mača nolēma pielikt šim jautājumam punktu, drīzāk liek domāt, ka kompānija nejutās droša par savām izredzēm, un tas runā par labu manam viedoklim. Cilvēce savu pašreizējo attīstības stadiju sasniegusi, pateicoties tam, ka tā bijusi pielāgoties spējīgākā, elastīgākā, novatoriskākā un apķērīgākā suga uz šīs planētas. Mēs nenolaidīsim rokas un nesamierināsimies ar sakāvi.

Nē – lai gan es piekrītu, ka gads, kad datori pirmo reizi izturēs Tjūringa testu, nenoliedzami būs vēsturisks, man tomēr šķiet, ka ar to stāstam vēl nebūs pienācis gals. Visu uzmanību vajadzēs pievērst nākamā gada notikumiem. Tas būs gads, kad mums, cilvēkiem, pēc šī nokdauna vajadzēs piecelties kājās un saņemties. Tas būs gads, kad mēs iemācīsimies būt labāki draugi, mākslinieki, skolotāji, vecāki, mīlētāji – gads, kad mēs atgriezīsimies. Cilvēciskāki nekā jebkad.

Tulkojusi Sabīne Ozola

The Atlantic, 2011. gada marts