Prezidents 2023

Valsts prezidents nav varas amats, tas ir intelektuāls amats, intervijā aģentūrai BNS sacīja Valsts prezidenta amata kandidāts Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Egils Levits. [..] “Mēs nevaram ietekmēt pasauli ar savu spēku, bet mēs varam to ietekmēt ar savu domu,” tā Levits.

Latvijas Avīze

Tagad, kad Valsts prezidenta amatā jau ievēlēts Raimonds Vējonis, ir vērts paskatīties atpakaļ nesenā pagātnē un censties atbildēt uz dažiem jautājumiem. Par ko īsti liecināja visa tā viļņošanās saistībā ar Egila Levita kandidēšanu? Un – kāda būtu izskatījusies Levita prezidentūra? Šo jautājumu pārdomāšana var mums tīri labi noderēt nākotnē. Levits ir spēka pilns, un, par spīti it kā negribīgajai koķetērijai, viņš joprojām lolo nopietnas ambīcijas Latvijas politikā. Man ir tas gods pazīt gan viņu pašu, gan cilvēkus, kas bijuši viņam līdzās viņa karjeras agrākajos posmos un ir dalījušies ar mani pārdomās. Tādēļ būs iespējams gan novērtēt viņa izcilību, gan arī paraudzīties uz dažām Levita politiskajām izpausmēm, kā saka, cum grano salis. Tas ir cilvēks ar savām stiprajām pusēm un trūkumiem – vienlīdz tāls gan no tā superidealizētā tēla, kādu viņā vēlas ieraudzīt zināma daļa latviešu inteliģences, gan no tā “dēmoniskā ekstrēmista”, par kādu viņu cenšas pataisīt pretējās puses mediji.

Tas, ko viņš apgalvo augstāk minētajā citātā, lielā mērā atspoguļo viņa paša stiprās puses. Protams, Valsts prezidentam kā valsts galvai vajadzētu būt spējīgam patstāvīgi domāt par valsts iekārtas pamatiem, reflektēt par tās pamatvērtībām un skaidrot tās sabiedrībai. Šajā lomā Levits, bez šaubām, būtu ļoti atbilstošs prezidents. Viņam piemīt abstraktas domāšanas, konceptuālas skaidrības un pārliecinošas argumentācijas spēja valsts un tiesību jomā, kuru Vācijas juridiskā izglītība acīmredzot ieaudzina ļoti pamatīgi. Elementāras lietas, kuras daudzi pie mums klāsta nesakarīgi un dogmatiski, Levits spēj pasniegt eleganti, interesanti un pārliecinoši. Tieši tādēļ Levita uzstāšanās Latvijas juristu auditorijās vienmēr ir notikums, viņa runas bieži atstāj fascinējošu iespaidu, kas bija skaidri vērojams Satversmes preambulas apspriešanas laikā. Turklāt vairākums klātesošo parasti pat nenojauš, ka viņš vienkārši sakarīgi izklāsta valststiesību vai politoloģijas pirmā kursa mācību grāmatas saturu. Viņa koncepcijas var patikt vai nepatikt, tomēr tās vienmēr sniedz skaidru materiālu diskusijai. Galu galā, preambulas pretinieki tā arī nespēja piedāvāt tikpat izvērstu juridisku alternatīvu Levita koncepcijai. Turklāt, lai gan viņa prezentācijas manierei piemīt zināms vācisks “profesoriskums”, viņš lielākoties ir gatavs debatēt un uzklausīt dažādus viedokļus. Vismaz šajā ziņā viņš ir absolūts pretstats tiem “atsaldētajiem”, ar kuriem liktenis nesen bija savedis viņu kopā.

Protams, konceptuāla domāšana nav vienīgā prezidentam nepieciešamā īpašība. Viņam ir jābūt gatavam runāt ar dažādām auditorijām, ne tikai ar izglītoto Rīgas latviešu inteliģenci. Tā ir prasme, kuru nevar apgūt teorētiski. Katrs, kurš to nopietni mēģina darīt, agri vai vēlu iemanās – nezinu, kādēļ lai Levits šeit būtu izņēmums. Iespējams, nopietnākas grūtības viņam sagādātu prezidenta amatam piemītošā nepieciešamība spēlēt “pa visu laukumu”, nevis tikai šaurā “Melngalvju nama sapņotāja” nišā. Skaidrs, ka valsts dzīvē ir virkne jautājumu, kurus nevar risināt tikai no likuma normas viedokļa. Tiesiskā loģika šeit tiek nepārtraukti konfrontēta ar ekonomisko un politisko loģiku; bieži vajadzīgi situatīvi risinājumi bez skaidra juridiska algoritma; te ir darīšana ar praktisku varbūtību izvērtēšanu, nevis pareizu normas piemērošanu. Tas viss varētu būt nopietns izaicinājums hipotētiskai Levita prezidentūrai. Turpretī tas, ka Levits nav nekāds dižais administrators un menedžeris, gan nekādus nopietnus riskus neradītu – Valsts prezidents patiešām ir “intelektuāls” amats tajā ziņā, ka kancelejas ikdienas dzīvi vada ierēdņi, nevis viņš pats.

Protams, vārdos neizteikts, taču svarīgs iebildums priekšvēlēšanu procesā bija pieņēmums, ka Levita prezidentūra antagonizētu Latvijas krievus. To, protams, jo īpaši pastiprināja viņa vēlēšanu alianse ar Nacionālo apvienību (tiesa gan, tās pamatā ir fakts, ka Vienotība viņu savlaicīgi atšuva). Jā, Levits tiešām ir Pilsoņu kongresa aktīvists, valsts nepārtrauktības doktrīnas (un tādējādi arī pilsonības politikas) ideologs un cilvēks, kurš reizēm nekautrējoties saukā Latvijas krievus par talebaniem. Taču vienlaikus Levits neapšaubāmi ir eiropietis, kurš patiesībā ir darījis krietni daudz, lai Latvijas valsts pārvalde tiktu sakārtota atbilstoši civilizētās Eiropas standartiem – tajā skaitā administratīvo un cilvēktiesību jomā. Šajā ziņā situācija nebūt nav tik melnbalta, kā to reizēm iedomājas, un diez vai tūlītēja krievu skolu likvidācija tiešām būtu Levita prezidentūras prioritāte. Tiesa, viņa līdzšinējā darbība nerada iespaidu, ka viņš ikreiz pilnībā apzinātos savu skaisto formulējumu nozīmi Latvijas realitātes kontekstā. Taču tieši tādēļ viņa prezidentūra būtu lieliska iespēja koncepcijai saskarties ar realitāti.

Par spīti mūsu domstarpībām, es joprojām uzskatu, ka Levits ar visām savām priekšrocībām un trūkumiem būtu lielisks ieguvums mūsu valsts politiskajai dzīvei. Savukārt nožēlu raisa ne tik daudz tas, ka Egils nekļuva par prezidentu, bet gan tas, ka viņa līmeņa cilvēkus Latvijas politika diemžēl nespēj piesaistīt citos līmeņos kā vienīgi pašā augstākajā, t.i., prezidentūras, līmenī.