Proletāriskā terapija

Šī mazā iestāde atrodas pilsētas pievārtē; to var arī uzreiz nepamanīt, jo pagrabiņš un pats divstāvu nams ar mazo dzertuvi ir nostāk no galvenās ielas. Uz pagrabiņu ved šaurs asfaltēts celiņš, augsti koki aizsedz namu no svešām acīm, bet pie ieejas dzertuvē aug jasmīna krūms.

Lai gan bija ziema un krūmi bija kaili, tik un tā vajadzēja zināt, kur tieši iet, lai nokļūtu šajā iestādē. Bet es zināju, kur un kāpēc es eju. Iespējams, bija piektdiena vai sestdiena, jo mazā bāra telpa bija piebāzta ar ļaudīm. Es uzreiz sapratu, ka skaidrāka par mani šajā iestādē bija tikai bufetniece. Telpa šķita vēl šaurāka masīvo koka solu dēļ, kādi mēdz būt šāda veida dzertuvēs, turklāt telpas vidū stāvēja liels biljarda galds. Es uzreiz devos pie letes, taču, kamēr aiz tās neviena nebija, pagriezos, lai novērtētu apstākļus un manas iespējas apsēsties. Visi galdi bija aizņemti, kāds stāvēja kājās, vēl kāds cits spēlēja biljardu. Kad pagriezos atpakaļ, uz mani jau skatījās bufetniece ar sarkanrudiem krāsotiem matiem un dziļu dekoltē, kas atsedza sausu, gadu gaitā izžuvušu ādu. Viņas skatiens bija vērsts man tieši acīs un mani pārsteidza, jo tajā nebija vis, kā ierasts, rakstīts “Ko vajag?”, bet drīzāk gan kaut kas patīkams un pat maigs. Es nolēmu ierunāties, taču viņa pasteidzās pirmā.

– Tev sārtas acis! Tu esi raudājis?

Es aizdomājos, taču nespēju atcerēties, ka būtu raudājis.

– Nepārdzīvo, mīļais! Es nezinu, kas tev gadījies, taču viss pāries. Laikam meitene, vai ne? Nepārdzīvo, viss nokārtosies!

Es klusēju un centos pārdomāt viņas teikto. Pēc tam es sāku domāt, ko teikt pašam.

– Ko tev ieliet? – viņa jautāja.

Es pasūtīju alu un pistācijas, vienlaikus ar sānu redzi atklādams mazu galdiņu ar diviem krēsliem bāra kaktā, pie pašas tualetes.

– Tu sēdies, es pēc pāris minūtēm pienākšu, – teica viņa, bet es pamāju.

Izrādījās, ka no manas vietas bija labi pārskatāma visa bāra telpa, turpretī es pats varēju ērti sēdēt kaktā un nevienu netraucēt. Tas bija visai noderīgi, jo drīz vien atmosfēra krogā strauji mainījās – brieda kautiņš. Spriežot pēc vairāku klātesošo dzēruma pakāpes, pulkstenis varēja būt trīs vai četri naktī. Par ko skaļi strīdējās divi vīrieši, kāpēc sievietes spiedza, kādēļ biljarda spēlētāji turpināja mierīgi dzenāt bumbas, kāpēc bufetniece auroja pāri bāra letei, draudēdama izsaukt policiju, lai gan visi zināja, ka neviens policiju saukt negrasās, kāda iemesla dēļ drīz sekoja pirmais un vienīgais sitiens ar labo dūri tieši pa degunu, no kura tūlīt pat sāka šļākties neiedomājams daudzums asiņu, kas lija uz cietušā krekla, kāpēc mani tas itin nemaz neuztrauca, es nezināju. Es joprojām domāju par to, ko man pirms brīža bija sacījusi bufetniece. Es pat sāku šaubīties, vai esmu pareizi viņu saklausījis, man pat ienāca prātā, vai tik tas nebija bijis kāds divdomīgs piedāvājums. Tikmēr asinis no flīžu grīdas jau bija nozudušas, bija dzirdamas vien saraustītas frāzes par to, kurš ir mudaks, bet kurš – kuces dēls, un idejas par nākotni, kad abi varētu atkal satikties un līdz galam atrisināt savstarpējo attiecību jautājumu.

Beidzot bufetniece apsēdās pie mana galdiņa, uz kura nolika pusizdzertu glāzi ar greipfrūtu sulu.

– Tev tiešām sarkanas acis. Pat bail skatīties. Bet tu, mīļais, nebēdājies. Tādus kā tu es redzu katru dienu. Viņi nāk, sāk sūdzēties par dzīvi...

Šajā brīdī es gribēju iebilst, ka ne par ko nesūdzos, taču nepaspēju.

– Bet tu esi kaut kāds savāds. Ne no šejienes. Neesmu tevi šeit redzējusi. Pirmo reizi?

Es gribēju atbildēt, bet atkal nokavēju.

– Tici man, mīļais. Es nezinu, kas ar tevi notiek, kas tavā jaunajā dzīvē nav pareizi, bet esmu pārliecināta, ka viss būs labi, un raudāt nevajag. Ja tā ir meitene – bet es esmu pārliecināta, ka tā ir meitene –, tad tavas asaras viņai ne sūda nav vajadzīgas. Saproti, mīļais? A ja tu šeit tāpēc, ka kāds ir nomiris, vēl jo vairāk – kāpēc raudāt? Aizgājēju neatgriezīsi. Vai, dieviņ, cik tev sarkanas acis!

Uz brīdi viņa apklusa. Es nolēmu pagaidīt, vai viņa turpinās vai tomēr gaidīs manu atbildi, taču drīz vien sapratu, ka atbildi viņa negaida. Patiesībā viņa no manis vispār neko negaidīja. Viņa sēdēja, pagriezusies pret zāli, it kā pieskatīdama, vai nebriest vēl kāds kautiņš. Pie letes līgojās kāds vīrietis.

– Es tūlīt atgriezīšos, – viņa teica un piecēlās. Es vēl nedaudz pasēdēju, izdzēru alu un, sabēris neapēstās pistācijas mēteļa kabatā, aizgāju.