Aizliegts dalīties ar simptomiem

Bijām ar palātas biedreni jau iedzērušas zāles un ērti iekārtojušās gultās, kad durvis atsprāga vaļā un mūsu istabiņā ievēlās neliela auguma puisis pelēkā kapučjakā. Trīcēdams pie visām miesām, viņš nokrita uz grīdas un kliedza:

– Es mirstu! Glābiet mani, glābiet!

Nospiedām sarkano trauksmes pogu, taču māsiņas kā nenāca, tā nenāca, un puisis turpināja apgalvot, ka mirst. Kad ieminējos, ka panikas lēkme var gadīties jebkuram, viņš saķēra galvu un ievaidējās: “Tas viss ir tās sievietes dēļ! Man vajadzēja palikt pie sievas. Tas viss VIŅAS DĒĻ!”

Tā es iepazinos ar Aleksu. Viņš cieta no depresijas, trauksmes, depersonalizācijas un pašas ļaunākās diagnozes, kas nebija ierakstīta viņa medicīniskajā profilā, – nelaimīgas mīlestības.

Liktenīgās sievietes vārds bija Larisa. Viņa bija neliela auguma, nenosakāma vecuma būtne ar blondiem matiem, kurus allaž nēsāja astītē, kas padarīja viņu līdzīgu mazai vāverītei. Larisa valkāja brilles un pārsvarā staigāja nonēsātā treniņtērpā. Vēl neuzkrītošāku sievieti būtu grūti atrast, taču mīlestībā valda savi likumi.

Larisa jeb Laročka iestājās klīnikā kopā ar Aleksu un Māri, sauktu par Supermario. Kādu laiku Larisa staigāja pa dārzu, pīpēja un visu laiku runāja ar Aleksu. Sarunas klīnikā ir īpašas. Nekur, nevienā citā vietā, izņemot jauno literātu nometni Aicinājums, neesmu piedzīvojusi tik dziļas, ilgstošas sarunas par dzīvi. Nekur neesmu diendienā kopā ar citiem izgājusi caur visām dvēseles bedrēm un satricinājumiem, nekur nav bijis tā. Lai gan pie pīpētavas gozējās uzraksts “Aizliegts dalīties ar simptomiem”, mēs to tik vien darījām, un tas ārstēšanās procesā bija pats interesantākais. Skaidrs, ka pienāk brīdis, kad sirdis ir tik atvērušās un trauslas un notiek nenovēršamais: Amors atlido un neko negrib dzirdēt par “pārnesi”.

Tieši tajā brīdī, kad Alekss pateica sievai, ka atradis jaunu mīļoto, Larisa paziņoja, ka viņa… tagad ir kopā ar Supermario. Jo bija tā. Supermario piederēja pie bezmiegniekiem. Tie parasti negulēja visu nakti un tad četros no rīta pamazām izlīda no savām alām un pulcējās sarunām virtuvē, līdz pulksten sešos tika atslēgtas durvis un varēja iet ārā pīpēt. Kādā brīdī, kamēr Alekss gulēja, Larisa bija nolēmusi pieslieties bezmiegniekiem un vakara zālēm uzdzēra litriņu kafijas. Tā viņa ar Supermario satuvinājās. Neviens nezināja, kas īsti viņam kaitēja; viņš vienmēr staigāja baltās apspīlētās biksēs, ikvienu uzrunāja “manu eņģel” un lietoja daudz deminutīvu. Un negulēja, par spīti visai zāļu buķetei, ko viņam deva.

Par oficiālo Supermario boifrenda statusu Laročka paziņoja drāmas terapijā, kur piedalījās arī Alekss. Jautrā, pozitīvā noskaņā bija jāmet bumba un jāstāsta citiem, kā jūties un kas uz sirds, – tieši tā, kā rāda filmās. Otrā dienā Aleksa klīnikā vairs nebija. Kāds zināja teikt, ka viņš aizgājis klosterī. Citi baumoja, ka atsācis lietot stiprās narkotikas. Vēl citi – ka nokļuvis slēgta tipa medicīnas iestādē (tas mums visiem bija lielākais bieds). Bet kā tad zāles, dakteru veidotā farmakosimfonija, ko katram rūpīgi piemeklēja un slīpēja mēneša garumā?

Kamēr klīnikas draudze sagremoja šo notikumu, Supermario izrakstījās. Taču Larisai pie bezmiegniekiem iepatikās un viņa atrada citu laipnu sirdi – Danielu, kurš pa naktīm deju terapijas istabā skatījās seriālus. Sēdēdama un grauzdama pistācijas, kas pastiprināja viņas burunduka tēlu, meitene visu nakti skatījās uz Danielu un dalījās savos simptomos.

Tikmēr klīnikā atgriezās Alekss: nebija viņš bijis nekādā klosterī, toties bija paceļojis uz Sanktpēterburgu pie īpašas ikonas lūgties, lai tā viņu atsvabina no nelaimīgas mīlestības.

– Un palīdzēja? – es jautāju.

– Nezinu. Bet tagad man nekustas viena sejas puse.

Psihiatrijā izšķir mīlestības traucējumus, kas tālāk iedalās erotomānijā, apsēstības mīlestības traucējumos, attiecību obsesīvi kompulsīvajos un piesaistes traucējumos. Neesmu tik kompetenta, lai spriestu, kura no diagnozēm piemita šī stāsta varoņiem, taču skaidrs bija viens: mīlestība ir teju nāvējoša slimība, kas grūti padodas ārstēšanai; tā ir lipīga un viltīga, un pat viss spožais klīnikas ārstu superzvaigžņu konsīlijs bija bezspēcīgs šīs ligas priekšā. Alekss atkal bija spiests satikt Larisu, par kuru jau vairs nevarēja saprast, ar ko viņa ir kopā – Supermario “manu eņģel” vai šarmanto un skumjo Danielu. Pēdējais bija arī mans favorīts – jo kādā mākslas terapijas nodarbībā vienkārši aizkrāsoja ar korektoru visu lapu baltu.

Tā kā ikona nebija spējusi palīdzēt, tikai izsaukti papildspēki – Aleksa draugs, pareizticīgo mācītājs no Zilupes. Viņš ieradās klīnikā un vienu vakaru ēdnīcā uzstājās ar filozofiski eksistenciālām runām. Visiem ļoti patika, izņemot Aleksu, jo laikam jau viņa mīlestības problēmu (traucējumus) tas neatrisināja.

Tikmēr tuvojās liktenīgā stunda. Larisu gatavojās izrakstīt no klīnikas. Attiecības ar Danielu laikam bija progresējušas, jo pēdējās dienās Larisa sāka žēloties par agrāk nepieminētiem simptomiem – halucinācijām un problēmām ar siekalu norīšanu. Tāda bija slimnieku kategorija, pie kuras sirds dziļumos piederējām mēs visi. Mēs dievinājām klīniku un nekad, nekad negribējām šķirties no saviem biedriem. Iziets kopā bija cauri visiem dvēseles bezdibeņiem, izrunātas visintīmākās, visatkailinātākās lietas saprotošā gaisotnē. Klīnika bija mūsu templis, patvērums no nežēlīgās pasaules, kurā mūs nesaprata, sakot: “Saņemies!”, “Turies!” un “Nomierinies!”, kas visu padarīja tikai sliktāku. Mēs cerējām, ka izdomāsim kādas halucinācijas arī sev, lai varētu klīnikā – safe space – palikt mūžīgi mūžos. Kurš gan spēj paciest realitāti tādu, kāda tā ir? Taču ārstu vanaga acs sekundes laikā atšifrēja Laročkas simulēšanu un viņa nokļuva ārpasaulē.

Nepagāja ne pāris dienas, kad Larisa atskrēja uz klīnikas dārzu noraudājusies un izmisusi. Tur, nežēlīgajā ikdienā, kur nebija jauko ārstu un pacientu pašterapijas, viss, protams, sagruva. Supermario bija viņu uzmetis! Apsolījis braukt līdzi uz Liepāju, bet tad nav atnācis uz autobusu un pateicis, ka starp viņiem ir cauri.

Ko nu? Aleksam pavērās zelta iespēja, un puisis jau atplauka, jo tiešām – Laročka nāca katru dienu tusēt klīnikas ābeļdārzā. Taču ne jau lai satiktu Aleksu. Un arī Danielu ne – bezmiegnieki viņu bija pārstājuši interesēt.

Larisas apsēstības objekts nu bija Klusais Puisis: viņš bija tik kluss, ka pat neatceros, kā viņu sauca. Katrā kolektīvā ir tāds Klusais Puisis. Viņš visur piedalās, bet nerunā ne vārda. Klusais Puisis klīda apkārt viens, un par viņu psihodrāmas nodarbībā uzzināju, ka viņš uz šejieni atbraucis no retrīta (katru rudeni klīnikā bija pieplūdums no vasaras retrītiem) un ka viņa mīļākā krāsa ir sarkana. Un vēl – Klusais Puisis bija ārkārtīgi izskatīgs. Bet kāda no tā jēga, ja viņš nerunāja ne vārda?

Nerunāja ar mums, bet ar Larisu gan. Nu jau divas nedēļas viņa nāca teju katru dienu uz dārzu, lai gan te neārstējās. Kaut kādā brīdī, gluži kā iepriekš ar Aleksu, Larisa un Klusais Puisis sāka riņķot nebeidzamus apļus starp ābelēm un risināt sarunas. Šad tad vakaros redzēju arī Aleksu un Danielu: tagad viņi, abi atraidītie, sēdēja ēdnīcā un spēlēja kārtis.

Cīņa ar saviem dēmoniem ir kā būšana karā. Smagas ir kaujas, un tik ļoti gaidītas – uzvaras. Nu jau citu pēc cita izrakstīja mūsu biedrus, visi gatavojās lielajai un nopietnajai dzīvei. Tikai ne Larisa, ko joprojām redzēju klīnikas dārzā, kad vēl pēc divām nedēļām biju aizbraukusi pēc izraksta. Nu jau viss klīnikas kontingents bija pilnībā nomainījies, taču viņa joprojām klīda pa dārzu kopā ar padzīvojušu vīrieti aitādas jakā un grauza riekstiņus.