Alkohols un halucinogēni Sibīrijas aborigēnu dzīvē

Par krievu un aborigēnu attiecībām, kad Sibīriju pievienoja Krievijai, izteikti vispolārākie viedokļi: vieni atzīst krievu miermīlīgās civilizēšanas misiju; citi apgalvo, ka krievu metodes bija kā kolonizatoriem, ka nozīmīga vietējo iedzīvotāju un to kultūras daļa tika iznīcināta, bet paši kolonizatori pakļautajām tautām neko nozīmīgu, izņemot alkoholu, neiedeva.

Šajā rakstā pēc atbildēm griezīsimies pie 1733.–1743. gada Otrās Kamčatkas (Lielās ziemeļu) ekspedīcijas akadēmiskā korpusa dalībniekiem – akadēmiķiem G. F. Millera un J. G. Gmelina, adjunkta G. V. Štellera, studenta S. P. Krašeņiņņikova un tulka J. J. Lindenava.

Kumiss un araka

Zināms, ka lopkopji, pamatā daudzskaitlīgās tirku un mongoļu valodās runājošās tautas, tāpat kā Aizbaikāla tungusi, ar alkoholu iepazinās ilgi pirms Sibīrijas pievienošanas Krievijai. Pirmām kārtām tas ir vājā alkohola (1–3% spirta) skābpiena dzēriens kumiss, kura lietošana lielos daudzumos, pēc ceļotāju novērojumiem, izraisa jūtamu reibumu. Tikai viens pats Lindenavs uzskatīja, ka kumiss izraisa vienīgi atslābuma sajūtu, nevis reibumu:

Ja to izdzer pārāk daudz, tad kļūsti tāds kā slims un miegains, taču ne piedzēries, kā daži apgalvo.

“Sibīrijas tautu aprakstā” Millers detalizēti izklāsta kumisa pagatavošanu no ķēves piena. Viņš apgalvo, ka kumisu “reizēm gatavo arī no govs piena, taču tas šīm tautām nav tik stiprs un tik garšīgs kā no ķēves piena gatavotais”. No govs piena kumisu pārsvarā gatavoja nabagākie, jo ķēves piena viņiem vienkārši varēja nebūt. Salīdzinājis 13. gadsimta ceļotāja Rubruka teikto par kumisa gatavošanu pie mongoļiem ar saviem Dienvidsibīrijas tautu novērojumiem, zinātnieks secināja, ka piecu gadsimtu laikā šī tehnoloģija tikpat kā nav mainījusies. Tie, kuri gatavoja kumisu, no tā parasti dzina arī stiprāku alkoholisko dzērienu – piena degvīnu. Vienīgi par jakutiem ir pretrunīgi viedokļi. Gmelins jakutus ierindo to tautu vidū, kuras no kumisa gatavo degvīnu, turpretī Millers apgalvo, ka jakuti “šņabi nedzen”. Šī dzēriena gatavošanu pētnieks apraksta šādi:

Pagānu tatāri, kalmiki, mongoļi, Nerčas un bratu tungusi abās Baikāla pusēs kumisu lieto ne tikai dzeršanai, bet arī dzen no tā šņabi, ko viņi dēvē par arakì. Tam viņi izmanto plakanu čuguna katlu, ko apsedz ar koka vāku, kurā ir caurulīte, pa ko šņabis ietek zem tās novietotā koka traukā.

Vērtējot piena degvīna kvalitāti, Millers raksta:

Šņabis ļoti vājš, vājāks par parasto jeb ordināro graudu šņabi, turklāt tam piemīt mums nepatīkama smaka. Tomēr piena šņabja stiprums ir atkarīgs no gadalaika. Vislabākais tas ir no pirmā pavasara piena, bet vissliktākais – ziemā. Vēl var teikt: ja kumisu dzītu pēc eiropiešu parauga ar dzesēšanas muciņu un caur cieši noslēgtām caurulītēm, un arī savācējā ar šauru kakliņu, lai tik daudz neiztvaikotu, tad tas būtu daudz stiprāks. Es ne reizi vien esmu mēģinājis šīm tautām paskaidrot mūsu paņēmienu, bet viņi neizrāda nekādu interesi un saka, ka viņu senči darījuši tā un viņi negrib nekādus jauninājumus.

Millers par piena degvīna kvalitāti izsakās vairākkārt un ikreiz nonāk pie viena un tā paša secinājuma: šņabis no ķēves kumisa ir sliktāks nekā no maizes, taču labāks par govs piena kumisa šņabi. Viņš piezīmē, ka Sibīrijas tatāri “šņabi gatavo arī no nokrejota govs piena, taču dzēriens ir sliktāks un no tā sāp galva”. Par to pašu raksta arī Gmelins, tomēr degvīna stipruma vērtējums abiem pētniekiem atšķiras. Pēc Gmelina aptaujāto Nerčas tungusu liecībām, tas atgādina šņabi no ķēves piena: “Mēs patiešām ieraudzījām, ka šņabis, mūsu klātbūtnē izgatavots no govs piena, bija tik stiprs, ka to varēja aizdedzināt.” Tomēr citā gadījumā pētnieks apgalvo, ka “kumiss no ķēves piena dod vairāk alkohola nekā no govs piena gatavotais”.

Pēc pētnieku novērojumiem, brāgu no graudiem gatavoja tikai dažas Rietumsibīrijas tautas, pārsvarā tās, kurām bija cieša saskare ar krieviem. Gatavoja no pārrūgušas prosas, arī no miežu vai rudzu miltiem, pievienojot apiņus. Šīs ražošanas apjomi bija nelieli.

Tradicionālajiem alkoholiskajiem dzērieniem, it īpaši kumisam, bija nozīmīga loma praktiski visu Sibīrijas tautu pagāniskajā rituālajā praksē. Ne vien kumisam, bet arī traukiem, kurā to gatavoja, krūzītēm, no kurām to dzēra, bija piešķirta sakrāla nozīme. Tāpat arī nozīmīgākie svētki parasti notika tajā laikā, kad sāka kumisa masveida gatavošanu, – pavasarī un vasaras sākumā.

Vēstot par svarīgākajiem Isiaha svētkiem (Ысыах) jakutu dzīvē, kuru laikā notika kumisa upurēšana visvairāk pielūgtajām dievībām un gariem, Millers raksta:

Jakuti pirmo pienu savāc, kad visas ķēves ir apbērnojušās, saraudzē un taisa kumisu Isiaham. Visu pagatavoto kumisu izdzer Isiaha laikā.