Ar ko sadomājumi atšķiras no meliem

“Vai Freids bija melis?” Kopš Frankam Čofi (Frank Cioffi) 1973. gadā pietika dūšas tā pajautāt, šis jautājums nemitīgi drebinājis psihoanalīzes pasauli. Pirms tam viss bija licies tik vienkārši. Mēs, “Freida gadsimta” bērni, bijām iemācīti domāt par Zigmundu Freidu kā cilvēku, kurš bijis “absolūti godīgs” un “morāli nevainojams”, kā viņu raksturojis uzticamais biogrāfs Ernests Džonss. Cik gan reižu mums tas ir sacīts? Kas gan cits, ja ne patiesības alkas mudināja viņu, par spīti pacientu “pretestībai” un kolēģu uzbrukumiem, stāties pretī paša bezapziņas dēmoniem un novelt gadu simteņus ilgo jūgu, kas smagi nospieda seksualitāti. Kas gan cits, ja ne zinātnieka godīgums lika viņam arī atzīt savu alošanos par fantastiskajām incesta un seksuālās izmantošanas “ainām”, ar kurām pie viņa nāca pacienti, lai cik smagu triecienu tas nozīmēja viņa profesionālajai karjerai. Freida personā sastapās zinātne un tāda zinātnieka morālais spēks, kura pamācošo biogrāfiju mums nekad neapnīk lasīt: Annas O. brīnumainā “ārstēšana ar runāšanu”, norobežošanās no Jozefa Breiera jautājumā par seksualitāti, vientulīgais gājiens caur tuksnesi, sāpīgā atsacīšanās no “pavedināšanas teorijas”, varonīgā pašanalīze, terapeitiskās pārneses izbeigšana attiecībās ar Vilhelmu Flīsu, stoicisms kolēģu uzbrukumu paciešanā...

Jauks pastāsts, taču nu jau mēs zinām, ka tā ir tikai viena liela “leģenda”. Psihoanalīzes vēsturnieki cits pēc cita nākuši klajā ar pierādījumiem, ka viss nenotika tā, kā Freids un viņa autorizētie biogrāfi mums klāstījuši. Nē, Annas O. “ārstēšana ar runāšanu” nebija nekāds “izcils terapeitisks panākums”, kā vēlāk lielījās Freids. Nē, Breiers nepavisam nenoliedza seksualitātes lomu neirozēs. Nē, Freids neatradās tik lielā intelektuālā izolācijā, kā pats apgalvoja, un viņa kolēģu reakcija sākumā nebūt nebija nelabvēlīga. Gluži pretēji, daudzi – it īpaši viņa draugs Flīss – padziļināti interesējās par seksualitāti, arī zīdaiņiem piemītošo. Nav tiesa, ka Freida pacienti jebkad būtu spontāni sākuši viņam stāstīt viltus atmiņas par seksuālu pavedināšanu zīdaiņa vecumā; šīs perversiju ainas no viņiem ar varu izspieda pats Freids, par spīti dedzīgajiem pacientu protestiem. Freids bija melojis, mēs uz viņu vairs nevarējām paļauties. Bija sācies aizdomīguma laikmets. Pētnieki pēkšņi sāka pamanīt, ka par “objektīviem” gadījumiem Freids uzdevis savas pašanalīzes fragmentus, ka viņš slēpis savus avotus, ka dažas analīzes viņš itin kā nejauši reģistrējis ar atpakaļejošu datumu, ka dažkārt piedēvējis pacientiem paša sadomātas “brīvās asociācijas”, ka viņš pārspīlējis savus terapeitiskos panākumus, ka cēlis neslavu oponentiem. Dažs labs pat atļāvās ieminēties – tas nu būtu viņa augstākais noziegums –, ka Zigmunds esot krāpis sievu ar savu svaini Minnu. Psihoanalīzes aizstāvji ir sašutuši; viņi runā par dzelteno presi, paranoju un “Freida nomelnošanas kampaņu”, taču ir skaidrs, ka viņu pūliņi ir tikai tāda atšaudīšanās.

Tomēr mērīt un atsegt to, cik dziļi Freids pārrakstījis vēsturi, ir viena lieta, kaut kas pavisam cits – izprast šādas rīcības motīvus. Kāda joda pēc psihoanalīzes pamatlicējam vajadzēja stāstīt visas šīs pasaciņas? Aiz tīrās lielības? Aiz bērnišķīgas vēlēšanās apliecināt savu oriģinalitāti un intelektuālo pārākumu? Vai tā bija rūpīgi aprēķināta mārketinga stratēģija? Veids, kā veicināt personības kultu paša radītajā kustībā? Izskaidrojums, ko savā grāmatā, “Freida gadījums: psihoanalīzes dzimšana no meliem” piedāvā vēsturnieks Hans Israelss, ir patīkami vienkāršs. Freids, apgalvo Israelss, par savām pirmajām teorijām bija tik ļoti pārliecināts, ka publiski izlielījās ar terapeitiskiem panākumiem, kurus vēl nebija guvis. Kad šie panākumi nematerializējās un Freids bija spiests savas teorijas pārskatīt, viņam vajadzēja paskaidrot, kāpēc viņš no tām atteicies, taču patiesos iemeslus nedrīkstēja atklāt: tad nāktos atzīties, ka viņš pastrādājis nopietnu zinātnisku viltojumu. Gluži kā bērns, kurš pieķerts nedarbos, viņš glābās jaunos melos, uzveļot vainu citiem, kas it kā melojuši viņam. Pie visa vainīgs tas viktoriānis Breiers, kurš bija no viņa slēpis Annas O. “mīlestības pārnesi” un tās katastrofālo galaiznākumu! Vai arī vainīgas viņa pacientes, kas safleitēja visas tās blēņas par saviem papiņiem. Uzveļot vainu parocīgiem grēkāžiem, Freids atļāvās pat tādu greznību kā neveiksmju pataisīšanu par uzvarām. Galu galā, vai tad ne viņš bija tas, kurš aizracies līdz visu viņam sastāstīto melu slepenajam cēlonim? Tā apritē tika palaista varoņteika.