Asaras

Cilvēki ir savdabīga suga. To jūs droši vien zinājāt. Taču varbūt jūs, gluži kā es pats vēl nesen, nenojaušat, cik daudz iezīmju un uzvedības veidu piemīt tikai cilvēkiem.

Mēs neesam tikai lielsmadzeņu divkājaiņi bez spalvām, ar īpašām spējām attiecībā uz valodu, darbarīkiem un kultūru. Mēs esam arī vienīgās radības, kas dzied, stāvot uz zemes, dzied un dejo grupās, apglabā savus mirušos, izmanto norādošu žestu, lai pievērstu kaut kam uzmanību, bauda asus ēdienus, sarkst un ģībst¹ (es nemaz nerunāju par mūsu savādajiem seksuālajiem paradumiem). Mūsu smadzenes ir visnesimetriskākās, mūsu mazuļi – visatkarīgākie, un mūsu prasme mest priekšmetus – visātrākā un visprecīzākā. Un tikai mums piemīt instinktīva dziņa apvaldīt agresiju sabiedrības grupās; par to nedaudz vēlāk.

Bet galvenokārt es vēlos apspriest raudāšanu jeb, precīzāk, asaru liešanu aiz skumjām vai jūtu pārpilnības. Cilvēki, protams, nav vienīgā suga, kuras pārstāvju acis laiku pa laikam piepildās ar šķidrumu (piemēram, kairinājuma dēļ). Mēs neesam arī vienīgie, kas ciešanās vaimanā. Bet mēs esam vienīgie, kas asaras un skaļas raudas apvieno vienā uzvedībā.

Tātad: raudāšana, asaru liešana aiz skumjām vai jūtu pārpilnības – ko tas nozīmē?

Sāksim ar dažu aplamu priekšstatu kliedēšanu.

Greizākais ar raudāšanu saistītais mīts ir tāds, ka ar tās palīdzību mēs “pārstrādājam savas emocijas”, jo sevišķi skumjas, citiem vārdiem sakot, ka raudāšana ir mūsu reakcija uz bēdām. Šis priekšstats ir tik ļoti aplams, ka tam jāveic rūpīgs eksorcisms, pirms turpinām tālāk.

Problēma numur viens: dabai nav nekāda iemesla evolūcijas ceļā izveidot mūs tā, lai acu pilēšana vai krūšu cilāšanās tiktu izmantota emociju “pārstrādāšanai”. Parasti jau emocijas nav nekas tāds, ko vajadzētu “pārstrādāt” – it kā tās būtu rūpnieciski blakusprodukti, kas jāizvada laukā no domu fabrikas. Emocijas (un to konkrētās izpausmes) nav nekādas blaknes, tām ir savs mērķis. Tās attīstījušās, lai mūsu (tehniski runājot, mūsu priekšteču) smadzenes un ķermenis ieņemtu optimālu stāvokli, saskaroties ar konkrētām problēmām vai apstākļiem. Ja evolūcija piešķīrusi mūsu ķermeņiem spēju kaut ko izdarīt, tad diez vai šī darbība ir nenozīmīga blakusparādība. Tai ir jābūt ar jēgu.

Problēma numur divi: mēs neraudam tikai aiz skumjām. Mūsdienu Rietumu kultūra skumjas un asaras attēlo kā nesaraujami saistītas, bet mums šī saite ir jāpārrauj, lai virzītos uz priekšu. Jā, dažkārt mēs raudam aiz skumjām (dažkārt), bet raudam arī, kad mūs pārņem dusmas vai frustrācija, kad jūtamies bezspēcīgi vai pazemoti vai arī kad pieredzam dziļu saviļņojumu, vai lūdzot piedošanu, vai vienkārši tad, kad sāp. Mēdz teikt, ka dažreiz mēs raudam aiz neprātīgas laimes, bet man tas šķiet nedaudz garām. Es drīzāk teiktu, ka mēs raudam, kad kaut kas dižens liek mums sajusties maziem: es runāju par kaut ko tādu, kas citādi, ja neiedvestu mūsos šādas jūtas, liktu mums just nevaldāmu prieku. Piemēram, mēs raudam, kad jūtam, ka neesam pelnījuši nozīmīgu dāvanu vai godu, vai kad pieredzam neiedomājamu labestību. Mēs raudam, satiekoties ar sen neredzētiem mīļajiem, kā raudāja Odisejs ar dēlu un sievu, kad satikās pēc viņa 20 gadus ilgās prombūtnes. Mēs raudam, kad uzzinām par jauniem ģimenes locekļiem. Mēs raudam, ne tikai kad zaudējam svarīgās sporta sacīkstēs (piemēram, olimpiskajās spēlēs), bet arī kad uzvaram. Mēs raudam ne tikai bērēs, bet arī kāzās. Ja meklējam raudāšanai emocionālu ierosinātāju, sauksim to par “jūtu uzplūdumu”. Arī šis apzīmējums nav nevainojams, taču ir daudz precīzāks nekā “skumjas”.

Problēma numur trīs: ir vilinoši domāt, ka raudāšana ir atbildes reakcija uz kaut ko (ja ne uz skumjām, tad kādu iezīmi vai iezīmēm, kas kopīgas visām iepriekšminētajām situācijām). Tādā gadījumā mūsu uzdevums būtu mēģināt noskaidrot, kas tad tās īsti ir par iezīmēm – tātad kāds stimuls izraisa raudāšanu. Diemžēl “stimuls–reakcija” ir nepareizā formula raudāšanas izpratnei, galvenokārt tāpēc, ka tā laupa raudātājam jebkādas saprātīga un rīcībspējīga indivīda pazīmes. Tā smadzenes uztver kā fizisku sistēmu bez prāta un gribas, gluži kā želejas piku, kas noļum, kad tajā iebaksta, nevis kā pielāgoties spējīgu darbības veicēju ar noteiktiem mērķiem, ko tas sasniedz, sperot drošus soļus. Tāpēc par raudāšanu būtu jājautā nevis: “Kas to izraisa (kā par simptomu)?” bet gan: “Ko cilvēks cenšas panākt, to darot (kā par uzvedību)?”

Uzskatīt asaras par atbildes reakciju uz skumjām (vai emociju uzplūdu) ir tāpat kā uzskatīt erekciju par atbildes reakciju uz iekāri. Sava patiesība tur droši vien ir, bet tas neizskaidro, kāpēc erekcija pastāv. Erekcija nav tikai simptoms vai reakcija uz stimulu (piemēram, kailu ķermeni), vai veids, kā “pārstrādāt” vai “izrādīt” libido, – tā ir risinājums noteiktai problēmai. Tātad analizēt erekciju vienkārši kā atbildes reakciju nozīmētu netrāpīt mērķī (apzināta vārdu spēle).

Un tāpat ir ar raudām. Tā ir uzvedība, ko mēs kā bioloģiski organismi īstenojam konkrēta mērķa sasniegšanai. Un, jā, neskatoties uz mūsu daudzināto pašapzināšanos, mums nav ne mazākās nojausmas, kāpēc mēs raudam. Raudāšana nav lēmums, tā ir kaut kas, ko mēs vienkārši darām. Bet mēs arī smejamies un sarkstam mums nezināmu iemeslu dēļ. Ko lai saka? Cilvēki ir savdabīga suga.

Tikpat aplams ir arī priekšstats, ka raudāšana nez kādā veidā dziedē. Jā, raudāšana var likt justies labi, bet nē:

asaras nedziedē šī vārda medicīniskajā nozīmē;

asaras nepilda izvadfunkciju, t.i., toksīnu vai stresa hormonu izskalošanu no ķermeņa;

raudāšana nav “katartiska” augstāk minētajā nozīmē, t.i., nepieciešama, lai mēs varētu pārstrādāt savas emocijas un tādējādi justies labāk.

Jau atkal, īss atgādinājums par to, kā darbojas evolūcija, palīdzēs atbrīvoties no šiem maldiem. Jaut.: vai daba radītu organismu, kas izmanto tik aplinku ceļu, lai sevi dziedinātu vai liktu justies labāk? Atb.: neradītu.

Ceru, ka esmu jūsos pamodinājis ziņkāri par asarām – šo fascinējošo mīklu, kuras atminējums glabā atskārsmi par cilvēka stāvokli. Tomēr tās ir pārsteidzoši maz pētītas, nostumtas mūsu zinātniskās cilvēka izpratnes tumšākajā kaktā. Tāpēc cilvēkiem (tādiem kā mēs) ir visas iespējas nodoties minējumiem par to izcelsmi.

Un ar minēšanu mēs arī nodarbosimies. Bet neuztraucieties: uz šiem spekulatīvajiem kauliem ir gana daudz empīriskas un teorētiskas miesas, lai asaras būtu izpētes cienīga tēma. Tāpēc ķersimies klāt!

Stilizēti fakti

Mūsu izpētes mērķis ir noskaidrot trīs lietas. Pirmkārt, ko raudāšana paveic. Otrkārt, kā cilvēks evolūcijas gaitā līdz tai ir nonācis. Un, treškārt, kāpēc raud tikai cilvēki. (Starp citu, Ada Vingerhūtsa “Kāpēc raud tikai cilvēki”² ir noderīgākā grāmata par raudāšanu, kādu esmu lasījis.) Ņemot vērā šos mērķus, tad nu aplūkosim intriģējošākos faktus un novērojumus par šo uzvedības parādību.

Iesākumam: asaras ir vienīgais ķermeņa šķidrums, kas neiedveš riebumu. (Aiziet, pamēģiniet izdomāt vēl kādu piemēru. Varbūt mātes piens?)

Rituāls sveiciens: dažās kultūrās asaras izmanto rituālos sveicienos.

Vingerhūtss:

Ceļotāji, misionāri, kareivji un antropologi kopš 16. gadsimta ziņojuši par savdabīgo asarainā sveiciena paražu. Tā novērota daudzās Dienvidamerikas indiāņu ciltīs, bet arī Ziemeļamerikā, Austrālijā, Indijā un Andamanu salās.

Kompleksa uzvedība: dažkārt mēs nobirdinām pa asarai, un viss, bet saspringtākās situācijās asaras ir tikai viens no plašākas fizioloģiskas atbildes reakcijas elementiem. Citi šīs reakcijas elementi ir krūšu cilāšanās, elsošana, sarkanas vai pietūkušas acis, pilošs deguns, trīsoša lūpa, dreboša balss (kamols kaklā). Tāpēc tas, ko uzskatām par centrālo elementu, – proti, asaras – varētu būt vienkārši parocīga metonīmija visa komplekta apzīmēšanai.

Asaras ir ārkārtīgi nepakļāvīgas: reiz sākušas plūst, tās ir grūti apturēt, un vēl grūtāk ir tās izvilināt pēc pieprasījuma. Lai raudātu, kad ievajagas, nepieciešama izcila aktiermeistarība – parasti balstīta t.s. metodes apmācībā vai kādā citā “īstu” jūtu atmodināšanas veidā. Un pilošs deguns ir vēl nepakļāvīgāks.

Atšķirības starp dzimumiem: sievietes, vismaz mūsdienu Eiropā un Amerikā, raud daudz biežāk nekā vīrieši (apm. četras reizes), ilgāk (apm. divas reizes) un intensīvāk (šņukst apm. desmit reizes spēcīgāk), lai gan šī atšķirība parādās tikai pusaudža gados. Raudāšanu uzskata par sievišķīgu uzvedību, lai gan to acīmredzami ietekmē kultūra. Viens pretējs piemērs: Homēra varoņi raudāja daudz. Odisejs raud vismaz reizi katrā “Odisejas” grāmatā, savukārt “Īliadā” raud vesela rinda varoņu, kuri iemieso vīrišķību, sākot ar valdniekiem Priamu un Agamemnonu un beidzot ar karotājiem Patroklu, Antilohu un Ahilleju.

Sieviešu asaras samazina testosterona līmeni vīriešos(!): 2011. gadā veiktā pētījumā atklāts: ja savāc sieviešu asaras (liekot viņām skatīties sentimentālas filmas) un uztriepj tās uz marles, ko pēc tam pielīmē pētījuma dalībniekiem zem deguna, vīriešu testosterona līmenis samazinās salīdzinājumā ar kontrolgrupu, kuras dalībniekiem zem deguna pielīmē marli ar fizioloģisko šķīdumu. Par šo pētījumu acīmredzamu iemeslu dēļ ziņoja plašsaziņas līdzekļos, bet metodoloģija bija ārkārtīgi aizdomīga (ja ne pavisam negodīga), jo tika pētīta tikai sieviešu asaru ietekme uz vīriešiem. Pētītas netika ne vīriešu asaras, ne sieviešu asaru ietekme uz sievietēm, ne sievietes asaru ietekme uz viņu pašu (varbūt pēc kāda laika). Gandrīz vai šķiet, ka šis eksperiments izstrādāts, lai veicinātu steidzīgu, plašas sabiedrības uzmanības cienīgu interpretāciju. (Jebkurā gadījumā doma, ka raudāšanai ir kāda saistība ar testosteronu, intriģē, tāpēc neaizmirstiet to; pie tās mēs atgriezīsimies vēlāk, kad būsim nostiprinājuši teorētisko perspektīvu.)

Vecuma atšķirības: protams, bērni raud biežāk nekā pieaugušie. Pēc Vingerhūtsa teiktā, sasniedzot pusmūžu, vīrieši sāk raudāt vairāk (un dusmoties mazāk), bet ar sievietēm notiek pretēji.

Bērnu raudāšana: pētīt pieaugušo raudāšanu ir grūti, tādēļ laba daļa vērtīgāko datu iegūta, pētot bērnus. Atkal Vingerhūtss:

Kritieni un ķildas ir biežākie raudāšanas iemesli, it īpaši, ja tos izraisījis cits bērns. Pārsvarā raudāšana saistīta ar sociāliem kontaktiem, un gandrīz pusi raudāšanas gadījumu izraisa fizisks kontakts. Raudāšanas izraisīšanā gan zēniem, gan meitenēm biežāk iesaistīti zēni. [..] Vairumā gadījumu (76%) [raudāšanas cēlonis] varētu būt klasificējams kā konflikts ar citiem bērniem.

Visi šie novērojumi apstiprina mūsu sākotnējo pieņēmumu, ka asaras jāuztver kā uzvedība, nevis simptoms. Precīzāk, asaras ir sociāla uzvedība, kaut kas tāds, ko mēs evolūcijas gaitā esam pasākuši darīt, lai izraisītu noteiktu reakciju apkārtējos. Tātad, runājot bioloģijas valodā, asaras ir signāls.

Īsā signalizēšanas ābece

Signāls ir ziņa, komunikācijas akts, kas nodod informāciju par sūtītāju (piem., cilvēku, kurš raud) saņēmējam (piem., tiem, kas šo raudāšanu pamana).

No saņēmēja perspektīvas signāls ir noderīgs, jo satur informāciju (parasti uzticamu) par kaut ko, kas ir zināms tikai sūtītājam, – piemēram, par viņa vai viņas emocionālo stāvokli – un ļauj saņēmējam attiecīgi reaģēt. No sūtītāja perspektīvas signāls ir noderīgs tieši tāpēc, ka maina saņēmēja uzvedību, un tas ir noderīgs tikai tik lielā mērā, cik šāds efekts tiek sasniegts.

Lai signāls evolucionētu, vajag vismaz divus nosacījumus:

abpusējs labums, t.i., gan sūtītājam, gan saņēmējam no signāla kaut kas jāiegūst;

uzticamība, t.i., tam jābūt grūti viltojamam.

Kad lācis mežā satiek vilku un palaiž pamatīgu rēcienu, tas kalpo par signālu, ka lācis ir gatavs uzbrukt un ka tam ir milzīgs ķermeņa dobums (viltot šādu rūcienu neviens cits dzīvnieks – teiksim, pele – nespētu). Rēcot lācis dara vilkam zināmu, ka nejoko. Patiesībā lācis nemaz negrib cīnīties. Viņš cer, ka viņa rēciens vilku aizbiedēs. Un arī vilks priecājas dzirdēt rēcienu, nevis, nesaņemot nekādu informāciju par lāča emocionālo stāvokli, tikt pārsteigts ar uzbrukumu. Tātad tas, ka lāča un vilka intereses daļēji pārklājas – abi ir ieinteresēti saglabāt mieru –, ļauj rūcienam kalpot par noderīgu signālu.

Tādējādi komunikācijas pamatā ir sadarbība. Situācijā, kad intereses nepārklājas, nav pamata komunikācijai, nav kopīgas “augsnes”, kurā signālam iesakņoties un ieaugt. Plēsoņa un upuris, piemēram, parasti nekomunicē, vismaz ne tīšuprāt, jo viņi ir ieslēgti gandrīz vai tīrā nulles summas sacensībā, kur kopīgo interešu ir ārkārtīgi maz. Daži izņēmumi, piemēram, gazeļu lēkāšana, tikai apstiprina vispārējo likumību.

Tas rosina mūs izvēlēties pieeju, kas būs noderīga mūsu šībrīža mērķim (asaru izprašanai), bet kalpo arī par vispārīgāku principu signālu analīzei: novērot, kā saņēmēji uz tiem reaģē. Saņēmēju reakcija jāanalizē līdz ar pašu signalizēšanas uzvedību, jo signāls un atbildes reakcija ir vienas monētas divas puses.

Kā mēs reaģējam uz asarām

Tas, ka mums kā saņēmējiem bieži šķiet, ka raudošs cilvēks mēģina ar mums manipulēt, jau nozīmē, ka raudāšana ir signāls – tāpēc, ka tās mērķis ir mainīt mūsu uzvedību. Kad kāds raudot izvirza, mūsuprāt, pamatotu “prasību” (un kad mūsu un sūtītāja intereses daļēji sakrīt), mēs labprāt paklausām. Bet mums jāpārliecinās, ka mūs nevazā aiz deguna, tāpēc dedzīgi sākam novērtēt situāciju, lai noteiktu, cik pamatota ir raudāšanas epizode. Citiem vārdiem sakot, pret asarām mēs mēdzam attiekties ar lieliem aizspriedumiem.

Tas labi redzams tajā, kā mēs noniecinām cilvēkus, kas raud, mūsuprāt, nepamatoti vai nepietiekami nopietna iemesla dēļ. Šādus cilvēkus mēs saucam par pinkšķiem, vārguļiem vai memmesdēliņiem un viņu asaras – par viltus vai krokodila asarām. Piemēram, daļa populārāko raudāšanas video vietnē Reddit iesniegti ar tādiem virsrakstiem kā “Rūdīts gangsteris pēc mūža ieslodzījuma piespriešanas raud kā kuce”, ar to šķietami cenšoties skatītājos izraisīt morālu sašutumu un/vai Schadenfreude. Pat tad, kad raudāšana pati par sevi nav manipulatīva, cilvēkus, kas lej asaras pārlieku viegli, mēs bieži vien uzskatām par raksturā vājiem vai emocionāli nestabiliem un dažkārt arī par nederīgiem noteiktu uzdevumu izpildei, jo sevišķi vadītāja lomā.

Tātad nosodošs vērtējums ir veids, kādā mēs noraidām ar asarām izteikto lūgumu. Bet svarīgāk ir papētīt, kā mēs lūgumam paklausām. Un tas savukārt atkarīgs no tā, vai asaras mūs uzrunā kā “slikto” (agresoru, kurš šīs asaras izraisījis) vai “labo” (kādu, kas varētu palīdzēt).

Ja mēs esam sliktais jeb agresors, asaras šķietami lūdz mums atkāpties. “Tu esi aizgājis par tālu,” tās vēstī. “Tu esi pārkāpis robežu.” Ja izvēlamies atbildēt, tad atkāpsimies un, iespējams, pat atvainosimies un raudzīsim pārestību labot. Mēs, protams, neesam spiesti paklausīt lūgumam, bet šķiet, ka tieši to asaras no mums prasa. Un šajā ziņā liekas, ka tās pilda baltā karoga funkciju, proti, raida padošanās signālu.

No otras puses, ja mēs esam labie, kas nav devuši iemeslu asarām, tad tās šķietami lūdz ko citu. “Man patlaban vajag atbalstu,” tās sauc. “Palīdzi man.” Ja tev piezvana draugs, kurš telefonā šņukst un šņaukājas, tu esi gatavs pamest visu un doties palīgā. Pēc Vingerhūtsa rakstītā, pat gadu veci mazuļi cenšas mierināt citu raudošu bērnu. Mierināšana var izpausties kā apskāviens, rokas uzlikšana uz muguras, mutautiņa piedāvāšana vai vienkārši kā klātbūšana un uzklausīšana – vārdu sakot, plecs, uz kura paraudāt. Vienalga, kas izraisījis asaras – atsists kājas pirksts, strīds ar kādu, mīļota cilvēka nāve –, piedāvāt plecu, uz kā paraudāt, ir pienācīga atbilde. Jau atkal, mums kā signāla saņēmējiem tas nav obligāti jāņem vērā, bet šķiet, ka tieši to asaras no mums prasa. Un šajā ziņā tās, šķiet, pilda briesmu signāla funkciju.

Šie ir divi visskaidrākie apraksti tam, kas notiek, kad raudam, un ko mūsu asaras “nozīmē”: tās ir vai nu padošanās signāls, vai briesmu signāls, vai abi divi. Neviens neapstrīd, ka šie patiešām ir divi veidi, kādos izmantojam asaras. Un te nu mēs nonākam pie jautājuma: tieši kā tie attīstījušies? Kas tā bija par problēmu, ar kuru saskārās mūsu priekšteči un kuras optimālais risinājums (lokāli) bija asaras?

Kandidātteorijas

Aplūkosim dažas kandidātteorijas. Tās visas (ieskaitot manējo, ko izklāstīšu pēc brīža) ir “reiz bija” stāstiņi, t.i., tīri pieņēmumi bez kāda empīrisku liecību pamata. Dažus no tiem ir grūti uztvert nopietni, bet tie noder, lai sajustu, kāda veida skaidrojumi tiek piedāvāti.

Padošanās signāls:

Blieziena hipotēze (Maikls Gracjāno). Tā ir ideja, ka cilvēka pirmās, prototipa asaras tika lietas pēc tam, kad bija dabūts pa degunu dūru cīņās. Sākumā šīs asaras pēc dabas bija tīri fizioloģiskas (refleksa izraisītas), bet vēlāk tika uztvertas kā padošanās signāls.

Aizmiglotās redzes hipotēze (Orens Hasons). Hasons apgalvo, ka asaras ir labs (uzticams) padošanās signāls, jo miklums acīs aizmiglo redzi, apgrūtinot gan uzbrukumu, gan aizsardzību pret uzbrukumu.

Briesmu signāls:

Bēru sārta hipotēze (Pols Makleins). Makleins domā, ka mūsu priekšteči asaras sākuši liet bēru laikā, kad, dedzinot tuvinieku līķus, viņiem acīs iekļuva dūmi. Tas nozīmē, ka emocionālās asaras sākotnēji bija tikai refleksa izraisītas (kairinājums no dūmiem), bet, pateicoties asociācijai ar nāvi un bērēm, kļuvušas par skumju simbolu.

Fizisko sāpju hipotēze (Huans Murube, pastarpināti no Vingerhūtsa). Murube piedāvā hipotēzi, ka emocionālās asaras sākotnēji (kā refleksa asaras) ierosinājušas fiziskas sāpes no ievainojuma acī vai tuvu acij vai arī ciešas acu aizmiegšanas rezultātā. Šī versija ir līdzīga “bēru sārta” hipotēzei, tikai ar daudz parastāku (lai arī mazāk dramatisku) agrīno asaru izraisītāju.

Jaundzimušā atdarināšanas hipotēze (Franss Rūss). Rūss uzskata, ka raudāšana attīstījusies tādēļ, ka tā mūsu seju padara bērnišķīgāku (līdzīgu miklajai jaundzimušā sejai); tādējādi asaras spēlē uz signāla saņēmēja instinktīvo reakciju saskarsmē ar bērniem, proti, izrādīt rūpes un atbalstu. (Pastāvošu instinktu izmantošana ir visai izplatīts signāla evolucionēšanas veids, jo adresātam nav no tukšas vietas jāiemācās jauna uzvedība. Domājiet par to kā par evolūcijas īsceļu. Protams, jaunajam signālam tāpat jābūt uzticamam un abpusēji izdevīgam.)

Klusā trauksmes signāla hipotēze (Ads Vingerhūtss). Vingerhūtss spriež, ka asaras, atšķirībā no skaļām vaimanām, nepievilina plēsoņas un tādēļ sūta signālu par briesmām, nenododot sevi tuvumā esošajiem lauvām un tīģeriem.

Visas šīs hipotēzes tēmē uz vienu – skaidrojumu, kā asaras evolūcijas gaitā sākušas funkcionēt kā padošanās vai briesmu signāls. Dažas no šīm hipotēzēm cenšas izskaidrot arī, kāpēc šis konkrētais signāls attīstījies tikai starp cilvēkiem. Diemžēl neviena no šīm hipotēzēm neizskaidro, kāpēc agrīnajiem cilvēkiem vajadzēja jaunu padošanās un/vai briesmu signālu, kad viņu rīcībā tādu jau bija daudz.

Ir svarīgi uzsvērt, kāpēc šī ir problēma. Jauni signāli dabā nerodas vienkārši tāpat. Daba šajā ziņā ir diezgan konservatīva un (kad vien iespējams) mēdz būvēt jaunas lietas uz jau pastāvošajām. Lai parādītos jauns signāls, jābūt labam iemeslam – kādai īpašai komunikatīvai vajadzībai, ko esošā signālu vārdnīca neapmierina.

Un lieta ir tāda: mūsu vārdnīcā jau ir vairāki padošanās un briesmu signāli. (Dzīvnieku uzvedībā šie signāli patiesībā ir plaši sastopami.) Lai padotos, varam nokrist uz muguras (kā suņi) vai apsēsties, vai izmantot ķermeņa valodu, kas liecina par padošanos (sakumpt, nolaist acis, sarauties kamoliņā), vai vienkārši izstiept rokas ar atklātām plaukstām: tas viss padarītu mūsu aizsargāšanos vai uzbrukuma turpināšanu sarežģītāku. Lai ziņotu par briesmām, mēs varam smilkstēt, činkstēt, vaidēt, saraukt pieri, pārvērst seju. Tātad, lai izskaidrotu, kāpēc cilvēkam ievajadzējās jaunu signālu, mums jāizvirza pieņēmums vai nu par kādu jaunu saziņas apgrūtinājumu, vai arī par pavisam jaunu komunikatīvu vajadzību.

To cenšas darīt vienīgi klusā trauksmes signāla hipotēze, izvirzot pieņēmumu par klusumu kā saziņas apgrūtinājumu. Lūk, šāda veida izskaidrojums mums vajadzīgs, jo tas cenšas izskaidrot, kāpēc mūsu priekšteči izstrādājuši pilnīgi jaunu signālu. Diemžēl ar klusumu kā evolūcijas radītu apgrūtinājumu ir trīs problēmas. Pirmkārt, mūsu priekštečiem tas nebija nekas jauns, vēl mazāk – unikāls. Katrs dzīvnieks, kas neatrodas barības ķēdes virsotnē, gūtu labumu no klusa trauksmes signāla. Otrkārt, šķiet, ka mūsu priekšteči attīstījās tieši pretējā virzienā, kļūstot arvien skaļāki un pamanāmāki. Visbeidzot, klusuma kā apgrūtinājuma problēmu jau risina divi pastāvoši (un daudz tradicionālāki) briesmu signāli: pieres saraukšana un sejas izteiksmes maiņa.

Tātad mīkla paliek: kāpēc mēs izstrādājām vēl vienu signālu, kas ziņo par padošanos vai briesmām? Un kāpēc šis konkrētais signāls (raudāšana) tik krasi atšķiras no citām sejas izteiksmēm?

Un tagad es gribētu pats doties ringā un izteikt savu hipotēzi par to, kā un kāpēc cilvēki sāka raudāt.

Šo hipotēzi es izklāstīšu no divām dažādām perspektīvām: pirmkārt, kā “reiz bija” stāstiņu, tad kā ekonomisku modeli. “Reiz bija” stāstiņš būs par kādu tipisku situāciju, ar ko saskārās mūsu priekšteči un kas radīja tādu saziņas iespēju, kuru neviens (pastāvošs) signāls nevarēja izmantot savā labā. Nākamajā daļā es sniegšu papildu ekonomisko skaidrojumu “reiz bija” stāstiņam, kas ļaus mums arī nedaudz vispārināt.

Asaras kā reakcija uz bulingu

Zīmīgā situācija, ko vēlētos iztirzāt, lai izskaidrotu, kā un kāpēc radušās asaras, ir saistīta ar bulingu. Proti, es saku:

Raudāšana mūsu priekštečos attīstījās kā paņēmiens, lai pierādītu trešajai pusei, ka viņi ir agresijas upuri, – lai izlūgtos patvērumu un varbūt arī nosūdzētu agresorus. Atšķirībā no citiem padošanās un briesmu signāliem (tie visi ir īslaicīgi ķermeņa valodas izpaudumi, kas neatstāj nekādas pēdas) raudāšana tādas atstāj: slapja seja, sarkanas vai pietūkušas acis, pilošs deguns un krūšu cilāšanās ir zīmes, kas paliek redzamas (un dzirdamas) vairākas minūtes pēc konflikta. Tas lieliski der, lai aizbēgtu no pāridarītāja un lūgtu palīdzību citiem, kuri sākumā varbūt atradušies ārpus dzirdamības un redzamības lauka.]

Citiem vārdiem, raudāšanas sākotnējā funkcija bija kalpot vienlaikus gan par padošanās, gan briesmu signālu, bet tā bija adresēta diviem dažādiem saņēmējiem. Ja dauzonis Bobijs spēlējoties saraudina Sāru, viņas asaras kā padošanās signāls ir adresētas Bobijam un potenciāli, kā briesmu signāls – klāt neesošai trešajai personai (piemēram, Sāras mātei). Bobijam Sāras asaras vēstī: “Tu esi pārkāpis visas robežas, un mana saraudātā seja ir tam pierādījums.” Protams, Sārai nav tūlīt jāmetas pie mātes, bet, ja viņa to darīs, asaras visu izteiks bez vārdiem. “Ar mani notika kaut kas briesmīgs,” tās paudīs. Tad māte sniegs palīdzību un mierinājumu Sārai un varbūt arī sados pa mizu Bobijam.

Strīdi spēļu laukumā, protams, nebija viskritiskākā situācija, kādā nonāca mūsu priekšteči, un diez vai šī uzvedība būtu attīstījusies tikai, lai palīdzētu bērniem saprasties. Svarīgāki bulinga scenāriji varētu būt bijuši:

bērns raud vardarbīgas auklītes dēļ (un aizskrien pie mātes);

meitene raud sava fiziski vai emocionāli vardarbīgā puiša dēļ (un aizskrien pie tēva vai cita puiša);

kāds saskaras ar ilgstošu agresiju no biedra puses (un aizskrien pie drauga vai ģimenes locekļa).

Saskaņā ar šo teoriju asaras ir politiska rīcība, gluži kā politiska ir nosūdzēšana, tenkošana un trauksmes celšana. Tāpēc mums tās nepārtraukti jānovēro un jānovērtē, lai pārliecinātos, ka tās neizmanto ļaunprātīgi. Kad cilvēku raudāšana mums liekas neīsta vai manipulatīva, mūsu dusmas un nosodījums palīdz signālam nezaudēt savu uzticamības līmeni. Cilvēki nevar veltīgi celt trauksmi, kad vien vēlas, un saņemt palīdzību no trešās puses.

Tā nu šis skaidrojums ir diezgan ticams. Bet paliek vismaz viens svarīgs jautājums: kāpēc šis signāls attīstījās tikai pie cilvēkiem? Kāpēc to neizmanto citas radības (piemēram, šimpanzes)?

Atbilde ir diezgan vienkārša. Cilvēki pārējo dzīvnieku vidū izceļas ar to, ka instinktīvi pretojas agresijai, pat ja tā vērsta pret citiem grupas biedriem (pat ne radiniekiem). Mums ir spēcīgas sociālās normas pret agresiju, turklāt mums piemīt arī dzīvnieku pasaulē unikāla dziņa aizstāvēt vājākos. Mēs izjūtam empātiju pret apspiestajiem, likteņa piemeklētajiem grupas biedriem, un mūsu uzvedības instinkti tai seko. Šo attieksmju un reakciju kompleksu sauc par apvērsto dominances hierarhiju, un tā lieliski izskaidro dažas īpatnējākās cilvēku sociālās uzvedības iezīmes, it īpaši mūsu instinktus saistībā ar sociālo statusu un sadarbību.

Citās sugās signāls “es nesen zaudēju dominances cīņā” draud tikai un vienīgi ar nepatikšanām: tas ir uzaicinājums citiem izmantot gadījumu un uzbrukt, kamēr esi vājš (vai arī prātā atzīmēt, ka tu vairs neesi labs, spēcīgs sabiedrotais). Tātad nekas cits kā vien mirklīga sejas izteiksme vai ātrs žests, kas pauž padošanos agresoram, nekādu ieguvumu upurim nesniedz.

Bet cilvēki ir citādi. Mums padošanās karoga izkāršana nenozīmē tikai un vienīgi nepatikšanas; tā var nozīmēt arī glābiņu, ciktāl tā spēlē uz trešās puses instinktiem palīdzēt tiem, kas kļuvuši par upuriem. Dramatisks piemērs apstiprinās minēto: balstoties uz vairākiem pētījumiem (atkal Vingerhūtss), policisti biežāk sliecas noticēt izvarotas sievietes stāstam, ja viņa raud.

Raudāšanas ekonomika

Tātad bulings (un skriešana pēc palīdzības, varbūt nosūdzēšana) ir jauks stāstiņš, kas šķiet izskaidrojam dažus raudāšanas aspektus. Tagad es gribētu aplūkot šo uzvedību no ekonomiskās perspektīvas. Pat ja bulings nebija raudāšanas uzvedības sākotnējais ierosinātājs, domāju, ka šie ekonomiskie apsvērumi ir pamatoti un būtu jāizmanto, cenšoties izprast, kas notiek, kad mēs raudam.

(Brīdinājums: sekos diezgan bezjūtīgs, visnotaļ klīnisks apraksts, kam asaras paredzētas. Es noteikti nesaku, ka cilvēki apzināti veic šos ekonomiskos aprēķinus. Raudāšana ir interesanta ar to, ka tā ir netīša sociāla uzvedība – kaut kas, ko mūsu smadzenes un ķermenis vienkārši dara, neapgrūtinot “mūs” ar pārāk daudzām detaļām.)

Lūk, ekonomiskā perspektīva:

Mūsu senčiem bija jārisina kompleksa ar optimizāciju saistīta problēma: kā iegūt, izmantot un pret kaut ko citu iemainīt dažādus resursus (pārtiku, veselību, kopdzīves partnerus, sabiedrotos, prestižu un ietekmi) tā, lai vairotu reproduktīvos panākumus, t.i., savu atvašu skaitu un viņu turpmākās izredzes. Raudāšana (es apgalvoju) ir veids, kā cilvēka organisms koordinē sarežģīto maiņas darījumu starp diviem šādiem resursiem. Konkrētāk runājot, tas ir veids, kā atteikties no ietekmes cerībā iegūt sabiedrotos. Citiem vārdiem, tas ir gambīts – īstermiņa upuris, lai pamēģinātu kaut ko iegūt ilgākā perspektīvā.

Šajā skatījumā ietekme ir ļoti svarīgs resurss. Līdzās prestižam tā ir viena no sociālā statusa sastāvdaļām. Mēs netēlojam vājumu (ļaujot cilvēkiem kāpt mums uz galvas), ja vien neesam spiesti to darīt. Tāpēc raudāšana ir taktika, ko mūsu smadzenes izstrādājušas kā pēdējo glābiņu, kad esam, tā sakot, piespiesti pie sienas.

Lūk, konkrēts scenārijs. Iedomāsimies, ka dauzonis pret mani izturas kā īsts kretīns – apsaukā mani, izsmej un varbūt pat grūsta vai stumda. Es turēšos, cik ilgi spēšu, bet, ja viņš neatlaidīsies, manas smadzenes galu galā teiks: “Labi, tā neies. Droši vien ir laiks padoties, pārslēgt zemāku ātrumu un ķerties pie plāna B.” Tad es sāku raudāt. Varbūt tas nostrādās kā padošanās žests, liekot dauzonim atkāpties, bet varbūt arī ne. Lai kā arī būtu, manu raudāšanu daļēji izraisa impulss meklēt sabiedrības atbalstu. Tā nu es skrienu pie draugiem vai (ja viņus nevaru atrast) tuvākajiem draudzīga paskata malā stāvētājiem. Mana saraudātā seja bez vārdiem izteiks lūgumu pēc atbalsta un glābiņa. Varbūt šie draugi, veci vai jauni, man palīdzēs, tiešā veidā iejaucoties konfliktā ar dauzoni, vai vienkārši sniegs man aizsardzību. Man palīdzēt viņus motivēs vai nu tikai cilvēkam piemītošā dziņa nosodīt agresiju un atbalstīt upuri, vai arī savtīgā interese stiprināt attiecības ar mani. Tā kā manas asaras signalizē par pazeminātu sociālo statusu, mana draudzība iegūstama vieglāk. Sniedzot kaut vai nelielu palīdzību, kad to vajag man, viņi var cerēt uz manu uzticību, lojalitāti un atbalstu, kad to vajadzēs viņiem.

Iepriekšminētā loģika, kas mani (raudātāju) savieno ar atbalsta tīklu, mani intriģē visvairāk. Atsakoties no ietekmes (vienpusēji pazeminot savu sociālo statusu), es uz laiku samazinu savu “cenu” draudzības tirgū. Manas asaras ir kā reklāma: “Izpārdodu draudzību! 50% atlaide! Tikai šodien!” Ir tikai loģiski, ka trešā persona gribētu mani dabūt savā pusē. Būtībā laba stratēģija draugu skaita vairošanai būtu atrast tik daudz raudātāju, cik vien iespējams; ir tikai jāpiedāvā plecs, uz kā paraudāt, jāpasēž blakus, un būsi ticis pie jauna sabiedrotā.

Vēlreiz atvainojos par tik vulgāri piezemētu šī jautājuma izklāstu. Šajā brīdī mēs jau atrodamies dziļi neapstrādātajā “Matriksa”kodā, un nevar gribēt, ka mēs kaut ko pateiksim valodā, kas saprotama normāliem cilvēkiem.

Vai atceraties manis pieminēto 2011. gada pētījumu par sieviešu asaru ietekmi uz vīriešiem? To pašu, kas uzrādīja samazinātu testosteronu, bet nepārbaudīja citas permutācijas (piemēram, sieviešu asaru ietekmi uz sievietēm)? Nu, papildu dati te būtu ļoti noderīgi, jo es pieņemu – nē, paredzu –, ka iecerētais asaru efekts ir samazināt testosteronu (un līdz ar to arī agresiju un dominanci) pašos raudātājos, nevis trešajā pusē, kas šīs asaras nejauši pamana. Šajos eksperimentos vīriešus pakļāva sieviešu asaru ietekmei, ar asarām piesūcinātu marli pielīmējot viņiem pie augšlūpas. Bet tas ir neticami samākslots scenārijs. Ja runājam par reālo pasauli, uz kā augšlūpas krīt mūsu asaras? Tieši tā, uz mūsu pašu.

Pēdējās pārdomas

Kad signāls evolūcijas rezultātā ir populācijā nostiprinājies – “iekodējies” kā instinkts gan sūtītājos, gan saņēmējos –, to gluži dabiski sāk izmantot arī citiem (saistītiem) nolūkiem.

Skaidrs, ka mēs neraudam tikai tad, kad mums dara pāri citi. Dažkārt mēs raudam, kad pāri dara fiziskā pasaule, piemēram, kad mūsu rokās nonāk īpaši grūti atverams iepakojums. Daudzas situācijas, kurās raudam (piemēram, atkaltikšanās brīžos vai kad jūtamies pazemīgi), grūti saistīt ar bulingu, lai cik plaši mēs mēģinātu izstiept šo metaforu. Tad kā lai skaidro šīs pārējās raudāšanas epizodes?

Saskaņā ar iepriekš izklāstīto ekonomisko “tu man – es tev” argumentāciju asaras nav radušās kā reakcija uz bulingu. Bulings ir cēlonis, kāpēc tās evolucionēja tālāk (tāds ir mans minējums), bet rasties tās radās vienkārši kā sociāla tehnoloģija, līdzeklis, ar kura palīdzību sabalansēt ieguvumus un zaudējumus, iemainot dominanci pret sociālu atbalstu. Un šis izgudrojums izrādās noderīgs dažādos scenārijos. Ikreiz, kad cilvēki tiek atalgoti par sevis pazemināšanu un/vai atver sirdi, lai satuvinātos, mums nebūtu jābrīnās, redzot asaras.

Tāpēc mēs raudam, atkal satiekot sen neredzētus mīļus cilvēkus. Mūsu asaras šādās reizēs kalpo par dāvanu. Mēs vienpusēji atbruņojamies (vismaz uz laiku atsakoties no pretenzijām uz dominanci) un piedāvājam satuvināšanos, gandrīz par velti. Pēkšņi visi video ar kareivjiem, kas atgriežas mājās, kļūst daudz saprotamāki.

Kad sportists raud pēc zaudējuma svarīgās sacensībās, viņš raud aiz frustrācijas, jo pasaule ir viņam “nodarījusi pāri”. Bet, kad raud uzvarētājs, viņa asaras nāk no pavisam cita avota. Viņš izrāda pazemību, kas var izraisīt simpātijas pret viņu tajos, kuri to redz. (Patiesībā sevis pazemināšana ir viena no mūsu raksturīgākajām reakcijām brīžos, kad tiekam apbalvoti un piedzīvojam sava sociālā statusa kāpumu. Tāpēc mēs klanāmies, sarkstam un pieņemam godalgas, pateicoties citiem.)

Un, visbeidzot, ko lai domājam par mūsu vissāļākajām asarām – tām, ko lejam bērēs, apraudot aizgājēju? Savādi, ka tām ir ļoti maza saistība ar pašām sērām un vislielākā – ar satuvinājuma meklēšanu, kad mums to vajag. Bēres ir vieta, kur mēs nevis katartiski “pārstrādājam savas emocijas”, bet drīzāk piededzinām brūci, ko mūsu kopienā cirtusi dārga cilvēka aiziešana. Mēs dziedinām sevi nevis kā indivīdi, bet kā sociālas būtnes, ko saliedējušas asaras.

meltingasphalt.com