Biznesa bulšits

Kronifikācija

Jauns vīrietis smokingā šķērso balles zāli. Viņam visapkārt – nosvinētu svētku paliekas: baloni, tukšas glāzes, konfeti. 1984. gada 1. janvārī šis attēls aplidoja visas Amerikas Savienotās Valstis. Uzraksts tam līdzās vēstīja: “Ballīte beigusies.” Sludinājuma pasūtītājs bija AT&T, tolaik – ASV lielākā sabiedrisko pakalpojumu kompānija. Šajā jaungada rītā AT&T oficiāli sadalījās vairākos mazākos uzņēmumos. Tiem tagad vajadzēja iejusties jaunā pasaulē, kur ērtā monopola vietā stājās skarbā konkurences cīņa.

Viens no meitasuzņēmumiem, kam nācās atrast savu vietu jaunajos konkurences apstākļos, bija Pacific Bell. Tam vairs nepiederēja līdzšinējais faktiskais monopols Kalifornijas telefona sakaru infrastruktūrā. Administrācijai vajadzēja pamatīgi izanalizēt kompānijas darbu. Pacific Bell vadība nolēma, ka šāda pārbaude vajadzīga ne tikai firmas bilancei, sīki jāizvērtē arī uzņēmuma darbinieki. Šim nolūkam kompānija nolīga plaši pazīstamu organizāciju attīstības speciālistu, vārdā Čārlzs Krons. Krons ķērās pie darba un izstrādāja vadošo darbinieku apmācības programmu, kas solīja pilnībā mainīt to, kā šie cilvēki domā, izturas un sarunājas. Kompānijas direktori cerēja, ka viņu padotie pēc mācībām spēs pacelties jaunos, augstākos apziņas līmeņos un uzņēmums būs gatavs ar pilnu krūti mesties jaunajā konkurences pasaulē.

Krona izstrādātā programma saturēja daudzus no tiem pašiem krietni nolietotajiem standartiem, kas varētu likties pašsaprotami. Tomēr šī elementārā menedžeru apmācība tika pasniegta visai dīvainā iesaiņojumā – 20. gadsimta krievu mistiķa Georgija Gurdžijeva idejās.

Gurdžijevs uzskatīja, ka lielākā daļa no mums savas dienas pavada “nomoda miegā”. Mēs uz visu reaģējam automātiski un nesasniedzam “apziņas augstākos līmeņus”. Lai izrautos no šī sastinguma, jānododas tam, ko Gurdžijevs sauca par “darbu”. “Darba” uzmanības centrā ir pats cilvēks. Gurdžijevs apgalvoja, ka, strādājot ar sevi, lai noārdītu iesīkstējušos domāšanas paradumus, iespējams atbrīvot savu iekšējo potenciālu un ieraudzīt visdziļākās patiesības.

Sākumā Gurdžijeva mācību ar atsaucību uzņēma galvenokārt mākslinieki, intelektuāļi un brīvdomātāji. No tās iespaidojās tādi cilvēki kā rakstniece Katrina Mansfīlda, arhitekts Franks Loids Raits un psihonauts Timotijs Līrijs. Taču 80. gados Gurdžijeva misticismam radās piekritēji samērā dīvainā vidē – lielā Kalifornijas sabiedrisko pakalpojumu kompānijā. Uz Gurdžijeva idejām balstītajai vadības apmācības programmai tagad vajadzēja palīdzēt visiem 70 000 Pacific Bell darbiniekiem ceļā uz augstāku apziņas līmeni.

Šajā programmā, ko iesauca par kroningu, darbiniekiem vajadzēja piedalīties 10 divu dienu sesijās; katrā no tām aptuveni 70 cilvēku noklausījās lekcijas par jaunajiem domāšanas principiem. Pēc apmācības personāls bija bruņots ar iespaidīgu jaunu leksiku, ko iesauca par Krona valodu. Viņi runāja par “centrēšanos”, “gala stāvokļa vizualizēšanu”, “tālākceļiem”, “mērķtiecīgumu” un “intencionalitāti”. Jaunā leksika bija izstrādāta, lai sapurinātu darbiniekus, pamodinātu no birokrātiskās snaudas un atvērtu viņiem acis uz citu – augstāka līmeņa – apziņu.

Kroningam bija nevēlamas blaknes. Pirmkārt, nepiederošām personām tagad bija gandrīz neiespējami saprast, kas šajā kompānijā notiek. Kāda bijusī darbiniece atceras:

– Ik pa laikam kādā apspriedē piedalījās cilvēki no malas, un viņi absolūti nespēja sekot sarunai, kas notika kroniski. Jaunā valoda noveda pie tā, ka vajadzēja rīkot daudz vairāk sanāksmju. Viss vilkās divtik ilgi.

Kāds darbinieks sprieda:

– Ja visu šo enerģiju, kas ieguldīta Kronā, liktu lietā, lai risinātu konkrētas problēmas, mēs būtu paveikuši daudz vairāk.

Lai gan kronings tika pasniegts New Age psihiskās atbrīvošanās leksikas iesaiņojumā, tā ieviešanu nodrošināja ar visiem autoritāras korporācijas rīcībā esošajiem draudiem. Daudziem darbiniekiem likās, ka uz viņiem tiek izdarīts nesamērīgs spiediens atzīt kroninga labumus. Piemēram, kādu menedžeri izsauca uz priekšnieka kabinetu, kad viens no viņas padotajiem bija patvaļīgi aizgājis no kroninga nodarbības. Viņai lika dumpīgo darbinieku “izēst vai aizsūtīt pensijā”. Kāds cits paskaidroja:

– Mums lika skaidri saprast, ka jebkāda pretestība pret apmācību vai jebkādas sūdzības var iespaidot mūsu nākotni. Ja mēs visam nepiekritām, mūs publiski izsmēja vai izteica draudus. Nācās vien piespiedu kārtā pamodināt savu apziņu.

Kronings nebija lēts prieks. 1987. gadā vien apmācība izmaksāja 40 miljonus dolāru. Augstā cena un sabiedrības paustās bažas par kroninga autoritāro dabu un samērā dīvaino New Age toni lika Kalifornijas Sabiedrisko pakalpojumu komisijai ievākt sīkākas ziņas par šo vadības attīstības programmu. Eksperti secināja, ka tai pašos pamatos ir daudz pozitīvu īpašību, taču apmācība ir pārāk dārga. Tā rezultātā Pacific Bell programmu pārtrauca un ieviesa tradicionālākas vadības attīstības metodes.

Var likties, ka kronings ir tikai viena no neskaitāmajām dārgajām un pārsteidzīgajām nejēdzībām, ar kurām tik bagāta korporatīvā dzīve. Tomēr, lai arī kronings šķiet tikpat kā aizmirsts, birojos tā mantojums turpina zelt un plaukt visā plašajā pasaulē. Ja atgriežamies pie leksikas, kas savulaik Pacific Bell darbiniekiem šķita tik dīvaina, nevar nepamanīt, ka tagad tā šķiet pat pārāk labi pazīstama. 1987. gadā likās, ka “centrēšanās”, “tālākceļi”, “gala stāvokļa vizualizēšana” un “mērķtiecīgums” ir augstākās raudzes korporatīvā muldēšana. Salīdzinājumā ar mūsdienu biznesa pasaules žargonu, tādiem apzīmējumiem kā “ideācija”, “iztēles inženierija”, “problēmu skenēšana”, “iesūtnēšana” (inboxing) un “iespaidotspēja” (impactfulness), Krona valoda šķiet pat visnotaļ sakarīga. Lai gan kronings ir likvidēts, menedžmentruna joprojām ir dzīva.

Visas pasaules birojos atrodams vēl cits slēptais kroninga mantojums. Uzmanīgi ielūkojoties jebkuras darbavietas pasteļkrāsu biroja kabīnēs vai apskatot tās skumjos ziņojumu dēļus, visticamāk, atradīsies maza piemiņa no kronizēšanas cirstajām dziļajām psiholoģiskajām brūcēm. Starp nodzeltējušajām drošības noteikumu lapiņām un aicinājumiem uz sen pagājušiem labdarības pasākumiem droši vien būs piesprausts kāds no komiksiem par nošņurkušo inženieri, vārdā Dilberts, un viņa ļauno priekšnieku Dogbertu. Šie komiksi, kas varētu būtu zīmēti biroja datorā darbavietā bezjēdzīgi pavadītajās stundās, augstsirdīgi īsās ainiņās rāda ofisa dzīves traģēdijas, kas ik dienu atkārtojas no jauna, – šos absurdos saukļus, nevajadzīgās pārstrukturizācijas, nebeidzamos ārpakalpojumus un mūžīgo nedrošības sajūtu. Komiksa autora Skota Adamsa radītais universs varētu atrasties jebkur: tā (bez)darbība norisinās kaut kādā (ne)vietā ofisu rajona nomalē, nekurienes piepilsētas vidū. Šīs eksistenciāla riebuma pildītās kantora ikdienas ainiņas kļuvušas fantastiski populāras visā pasaulē. Par mūsdienu biroja dzīvi un tās bezgalīgo tukšumu tās pastāsta kaut ko tādu, ko nespēj aprakstīt neviena vadībzinības grāmata. Kur radies šis drūmais skats uz darba vidi? Kas Adamsu iedvesmojis uzzīmēt tik nožēlojamu universu? Atbilde, protams, ir: pati biroja dzīve. Adamss to savulaik izbaudīja uz savas ādas. Viņš strādāja Pacific Bell par programmētāju laikā, kad kronings tur vēl sita augstu vilni. No kompānijas Adamss aizgāja tikai 1995. gadā.

Bulšita industrializācija

Pirms 30 gadiem Pacific Bell un šīs kompānijas kronismi varēja likties dīvaini. Šodien tamlīdzīga menedžmentruna pārņēmusi organizācijas visā pasaulē. Miljoniem cilvēku bez kādas aiztures izmanto šādus apzīmējumus, apspriežot pilnīgi jebko – no bērnu audzināšanas līdz atomelektrostaciju vadībai. Menedžmentruna kļuvusi par iestāžu vispārpieņemto iekšējās sazināšanās valodu. Vidējā līmeņa vadītāji šādus vārdiņus pārmij kā brīvmūrnieki slepenos rokasspiedienus – lai norādītu uz savu piederību un statusu. Šī nemaz ne tik slepenā valoda atbalsojas visā plašajā starpsienu sadalītajā kantoru ainavā. Tā ir kā pelēcīgs fons, uz kura norisinās mūsdienu biroju dzīve. Šķiet, ka tā ir visur un apraksta visu. Vienlaikus tai arī nav avotu, vēstures un autoru un nav arī īstu piekritēju.