Brīdinājums no Eiropas: ļaunākais vēl tikai priekšā

Mēs sarīkojām viesības 1999. gada 31. decembrī. Beidzās viena tūkstošgade, un sākās jauns gadu tūkstotis; cilvēki ļoti vēlējās to nosvinēt, ja iespējams – kādā eksotiskā vietā. Mūsu viesības pilnībā atbilda šim kritērijam. Mēs tās sarīkojām Hobelinas ciemā Polijas ziemeļrietumos, muižiņā, ko mans vīrs un vīra vecāki bija iegādājušies pirms desmit gadiem, kad ēka nebija nekas vairāk kā pelējuma klātas drupas. Māju mēs pamazām bijām atjaunojuši – ļoti lēni. 1999. gadā tā nebija vēl gluži gatava, taču vismaz jauns jumts bija uzlikts. Mājai bija arī liela, svaigi izremontēta un pilnīgi nemēbelēta viesistaba, kā radīta lielām viesībām.

Viesi bija raiba sabiedrība: mūsu draugi žurnālisti no Londonas un Berlīnes, daži diplomāti no vēstniecībām Varšavā, divi draugi, kuri atlidoja no Ņujorkas. Taču vairums bija poļi – mūsu draugi un mana vīra, toreiz Polijas ārlietu ministra vietnieka, kolēģi, kā arī saujiņa valsts ierēdņu un pāris valdības locekļu.

Lielāko daļu no šiem cilvēkiem varēja nosacīti pieskaitīt pie tās plašās kategorijas, ko poļi sauc par labējiem – konservatīvajiem, antikomunistiem. Taču konkrētajā vēstures momentā vairumu no maniem viesiem varēja saukt arī par liberāļiem – brīvā tirgus liberāļiem, klasiskajiem liberāļiem vai varbūt tečeristiem. Pat tie, kuri varbūt nebija tik pārliecināti ekonomikas jautājumos, pilnīgi noteikti atbalstīja demokrātiju, likuma varu un tādu Poliju, kas ir NATO dalībvalsts un gatavojas iestāties Eiropas Savienībā, – pilnībā piederīgu modernajai Eiropai. Tieši to 90. gados nozīmēja “būt labēji orientētam”.

Mūsu viesības sanāca mazliet haotiskas. 90. gados Polijas laukos nebija nekādas iespējas iegādāties jau gatavu ēdienu, tāpēc mēs ar vīramāti pašas pagatavojām milzu toverus ar gaļas sautējumu un krāsnī ceptām bietēm. Nebija arī viesnīcu, un mūsu vairāk nekā simts viesus nācās izmitināt apkārtnes lauku saimniecībās vai pie draugiem tuvējā mazpilsētā. Es rūpīgi pierakstīju, kas kur nakšņos, taču pāris cilvēkiem tik un tā iznāca gulēt uz dīvāna mūsu pagrabstāvā. Vienīgo nopietno kultūras plaisu tovakar ieviesa mūzikas izvēle: kā jau pirms-Spotify laikmetā, bijām ierakstījuši magnetofona kasetēs dažādu stilu savārstījumu. Dziesmas, ko no koledžas laikiem atcerējās mani amerikāņu draugi, nebija tās pašas, kas par studiju gadiem atgādināja mūsu poļu viesiem, tāpēc bija grūti panākt, lai visiem gribētos dejot vienlaicīgi. Vakara gaitā es uz laiciņu uzkāpu augšstāvā, uzzināju, ka atkāpies Boriss Jeļcins, uzrakstīju īsu komentāru kādam britu laikrakstam, tad atgriezos pirmajā stāvā un izdzēru vēl vienu glāzi vīna. Aptuveni trijos no rīta viena no ekscentriskākajām poļu viešņām izvilka no somiņas nelielu pistoli un vienkārši aiz jūtu pārpilnības izšāva gaisā vairākas tukšas patronas.

Tādas bija mūsu viesības. Tās ilga visu nakti, tur-pinājās ar vēlām brokastīm nākamajā pēcpusdienā un šķita tam laikam tik tipiskā optimisma caurstrāvotas. Mēs bijām uzcēluši no drupām savu māju. Mūsu draugi no jauna cēla savu valsti. Īpaši skaidri atmiņā iespiedusies kāda sniegota pastaiga – varbūt dienu pirms viesībām, varbūt nākamajā dienā – divvalodīgā sabiedrībā: visi pļāpāja cits caur citu; angļu un poļu valoda sajaucās un atbalsojās bērzu birzī. Tobrīd, kad Polija bija tikai soli no pievienošanās Rietumiem, likās, ka mēs visi esam vienoti. Mēs bijām vienisprātis par demokrātiju, par ceļu uz labklājību, par to, kā viss ievirzījies.

Šis brīdis ir pagājis. Tagad, gandrīz divdesmit gadus vēlāk, es esmu gatava šķērsot ielu, lai izvairītos no daža laba savu Jaungada svinību viesa. Šie cilvēki savukārt ne tikai atteiktos spert kāju manās mājās, bet arī kautrētos atzīt, ka vispār tur jebkad bijuši. Var teikt, ka aptuveni puse no tiem, kas toreiz piedalījās šajās viesībās, vairs nesarunājas ar otru pusi. Šī atsvešināšanās ir tīri politisku, ne personīgu iemeslu motivēta. Polija kļuvusi par vienu no polarizētākajām sabiedrībām Eiropā; mēs stāvam katrs savā pusē dziļai plaisai, kas sašķēlusi ne tikai agrākās poļu, bet arī ungāru, itāļu un, ar zināmām atšķirībām, arī britu un amerikāņu labējās aprindas.

Daži no maniem Jaungada svinību viesiem, tāpat kā mēs ar vīru, turpina atbalstīt proeiropeiskos centriski labējos politiskos spēkus, kas iestājas par likuma varu un tirgu – paliekot partijās, kas lielākā vai mazākā mērā orientējas uz Eiropas kristīgajiem demokrātiem, Vācijas un Nīderlandes liberāļiem un Džona Makeina republikāņiem. Daži sevi tagad pieskaita pie centriski kreisajiem. Taču pārējie gājuši pilnīgi citā virzienā un atbalsta natīvistu partiju, kas saucas “Likums un taisnīgums” (Prawo i Sprawiedliwość jeb PiS), – partiju, kas dramatiski novērsusies no principiem, pie kuriem pati turējās īso brīdi, kad vadīja valdību (no 2005. līdz 2007. gadam), un laikā, kad tās rokās bija valsts prezidentūra (no 2005. līdz 2010. gadam). Kopš tiem laikiem partija “Likums un taisnīgums” pievērsusies pilnīgi citām idejām, kuras ir ne tikai ksenofobiskas un balstītas uz aizdomu pilnu attieksmi pret pārējo Eiropu, bet arī atklāti autoritāras. 2015. gadā, kad partija izcīnīja nepārliecinošu vairākumu parlamenta vēlēšanās, tās līderi pārkāpa konstitūciju, ieceļot jaunus konstitucionālās tiesas tiesnešus. Vēlāk partija ķērās pie tikpat nekonstitucionāliem spēles noteikumiem, mēģinot sasēdināt savus cilvēkus arī Polijas Augstākajā tiesā. Tā pārņēma savās rokās valsts televīziju, Telewizja Polska – atlaida vairākus populārus žurnālistus un sāka par nodokļu maksātāju līdzekļiem pārraidīt atklātu politisku propagandu, kas piebārstīta ar viegli atmaskojamu dezinformāciju. Valdība kļuva bēdīgi slavena starptautiskā mērogā, kad pieņēma likumu, kas ierobežo publiskas diskusijas par holokaustu. Lai gan ASV spiediena ietekmē likums vēlāk tika mainīts, to atbalstīja plaša “Likuma un taisnīguma” ideoloģiskā bāze – žurnālisti, rakstnieki un domātāji (viņu vidū arī daži no maniem viesiem), kuri uzskata, ka pret viņu valsti naidīgi noskaņoti spēki mēģina uz Poliju novelt vainu par Osvencimas noziegumiem.

Šādu uzskatu dēļ man un dažiem no maniem tā Jaungada viesiem šodien ir grūtības vispār sarunāties par jebkādu tēmu. Piemēram, pēc histēriska telefona zvana 2010. gada aprīlī man nav bijis nevienas pašas sarunas ar sievieti, kura reiz bija viens no maniem tuvākajiem draugiem, viena mana bērna krustmāti – sauksim viņu par Martu; tas notika pāris dienas pēc toreizējā Polijas prezidenta lidmašīnas avārijas Krievijā, netālu no Smoļenskas. Kopš tā laika Marta satuvinājusies ar Jaroslavu Kačiņski, “Likuma un taisnīguma” līderi un bojāgājušā prezidenta dvīņubrāli. Viņa regulāri rīko Kačiņskim pusdienas savā dzīvoklī un ar viņu apspriež, kuriem politiķiem piedāvāt portfeļus Ministru kabinetā. Es nesen mēģināju ar Martu norunāt tikšanos Varšavā, bet viņa atteicās. “Par ko gan mēs sarunātos?” viņa rakstīja īsziņā un kopš tā laika nav ar mani sazinājusies.

Kāda cita viešņa, tā sieviete, kura tonakt šāva gaisā, pēc dažiem gadiem izšķīrās ar savu vīru britu. Rodas iespaids, ka mūsdienās viņa kļuvusi par pilnas slodzes interneta trolli, kas fanātiski izplata visdažādākās sazvērestības teorijas, tajā skaitā – histēriski antisemītiskas. Šī sieviete tvīto par to, ka ebreji paši atbildīgi par holokaustu. Reiz viņa pārpublicēja angļu viduslaiku gleznas reprodukciju, kurā attēlots zēns, ko ebreji it kā piesituši krustā; attēlam viņa pievienoja komentāru: “Un tad viņi brīnījās, ka tiek padzīti!” Viņa seko amerikāņu alternatīvo labējo (alt-right) spīdekļiem, kuru izteicienus pārņem un atkārto.

Es zinu, ka politisko uzskatu dēļ šīs sievietes ir atsvešinājušās no saviem bērniem. Taču arī tas ir tikai tipiski: šī plaisa sašķēlusi ne tikai draugu pulciņus, bet arī ģimenes. Mums Hobelinā ir kaimiņiene, kuras vecāki klausās valdības propagandu un katoliskas sazvērestības teorijas sludinošu radiostaciju, ko sauc Radio Maryja. Viņi atkārto tās mantras; tās ienaidnieki ir arī viņu ienaidnieki. “Es esmu zaudējusi savu māti,” kaimiņiene man sacīja. “Viņa dzīvo citā pasaulē.”

Lai nerastos nekādi pārpratumi par manu ieinteresētību un neobjektivitāti, jāpaskaidro, ka zināmā mērā šī sazvērestību meklēšana attiecas tieši uz mani. Mans vīrs pusotru gadu bija Polijas aizsardzības ministrs koalīcijas valdībā, kuras priekšgalā bija “Likums un taisnīgums”; tā bija partijas pirmā un ļoti īsā reize pie varas stūres. Vēlāk viņš sarāva attiecības ar “Likumu un taisnīgumu” un septiņus gadus ieņēma ārlietu ministra posteni citā koalīcijas valdībā; šoreiz to vadīja centriski labējā “Pilsoņu platforma” (Platforma Obywatelska); 2015. gada parlamenta vēlēšanās viņš nekandidēja. Būdama žurnāliste un poļu politiķa amerikāņu izcelsmes sieva, es vienmēr esmu piesaistījusi zināmu preses interesi. Taču togad pēc “Likuma un taisnīguma” uzvaras mana seja bija skatāma uz divu režīmam labvēlīgu žurnālu, wSieci un Do Rzeczy, vākiem (abu redakcijās strādā mūsu bijušie draugi); šajos izdevumos mani aprakstīja kā ebreju slepeno aģenti – ārzemju preses koordinatori un Polijai nelabvēlīgu publikāciju režisētāju. Līdzīga satura sižeti rādīti Telewizja Polska vakara ziņās.

Ar laiku par mani beidza rakstīt: negatīvas starptautiskās preses publikācijas par Poliju kļuva par tik izplatītu parādību, ka to nekādi nevarētu vienpersoniski koordinēt kāds konkrēts cilvēks, pat ebrejs. Protams, šī tēma gluži dabiski palaikam uzpeld sociālajos medijos.

Savā slavenajā dienasgrāmatā, kas sarakstīta laikā no 1935. līdz 1944. gadam, rumāņu rakstnieks Mihails Sebastians fiksēja vēl radikālāku pavērsienu pats savā zemē. Tāpat kā es, arī Sebastians bija ebrejs; tāpat kā man, arī viņam lielākā daļa draugu bija no labēji orientētām aprindām. Savā dienasgrāmatā Sebastians aprakstīja, kā viņus citu pēc cita pievilinājusi fašistiskā ideoloģija – kā naktstauriņu baru pie sevis aicina nenovēršama liesma. Viņš rakstīja par augstprātību un pašpārliecinātību, kas pārņēmusi šos cilvēkus, kuri vēl nesen sevi uzskatījuši par eiropiešiem, par Prusta cienītājiem un Parīzes mīļotājiem, bet nu sākuši dēvēties par “asiņu un zemes” rumāņiem. Sebastians klausījās, kā viņi aizrāvās ar sazvērestību meklējumiem vai pavirši mētājās ar cietsirdīgām frāzēm. Cilvēki, kurus rakstnieks pazina ilgus gadus, viņu apvainoja, acīs skatīdamies, un tūlīt pēc tam izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis. “Vai vispār iespējama draudzība ar cilvēkiem, kurus vieno vesela virkne man svešu ideju un izjūtu – tik svešu, ka man pietiek ienākt pa durvīm, lai viņi, kauna un apmulsuma pārņemti, piepeši apklustu?” Sebastians prātoja 1937. gadā.

Mēs nedzīvojam 1937. gadā. Un tomēr līdzīgas pārvērtības notiek arī manā laikā, Eiropā, kurā es dzīvoju, un Polijā, kuras pilsonību esmu ieguvusi. Un to nav iespējams attaisnot ar tāda mēroga ekonomisko krīzi, kādu Eiropa piedzīvoja pagājušā gadsimta 30. gados. Polijas ekonomika pēdējā ceturtdaļgadsimta laikā bijusi viskonsekventāk veiksmīga visā Eiropā. Pat pēc 2008. gada globālā finanšu kraha šajā zemē nesākās recesija. Vēl vairāk, bēgļu vilnis, kas skāris citas Eiropas valstis, šeit vispār nav jūtams. Polijā nav migrantu nometņu, nav islāmistu terorisma – vispār nekāda terorisma.

Vēl būtiskāk ir tas, ka, lai gan cilvēki, par kuriem es rakstu, šie natīvisma ideologi, varbūt nav guvuši gluži tādus panākumus kā vēlētos (par to sīkāk pēc brīža), viņi ne tuvu nav trūcīgi provinciāļi, viņi nekādā veidā nav politiskā režīma maiņas upuri, un viņi nepieder pie kaut kādas nabadzībā grimstošas zemākās šķiras. Tieši otrādi, tie ir labi izglītoti cilvēki, kas prot svešvalodas un dodas ceļojumos uz ārzemēm – gluži kā Sebastiana draugi 30. gados.

Kas izraisījis šādas pārmaiņas? Vai daļa mūsu draugu vienmēr bijuši slepeni autoritārisma piekritēji? Vai varbūt cilvēki, ar kuriem mēs saskandinājām glāzes jaunās tūkstošgades pirmajās minūtēs, kaut kā mainījušies šo pēdējo pārdesmit gadu laikā? Mana atbilde ir sarežģīta, jo es uzskatu, ka situācijas izskaidrojums ir universāls. Zināmos apstākļos jebkura sabiedrība var vērsties pret demokrātiju. Vēl vairāk: ja varam spriest pēc vēstures notikumiem, jebkura sabiedrība to agri vai vēlu arī izdara.