ChatGPT iznīcinās romantisko ģēniju

Nudien jānoņem cepure cieņā pret japāņu rakstnieces Ries Kudanas dzelzs iekšām. Viņa bija ieradusies saņemt vienu no prestižākajiem Japānas literatūras apbalvojumiem, Akutagavas balvu. Žūrija saldās balsīs dziedāja slavas dziesmas rakstnieces jaunajam romānam “Tokijas līdzcietības tornis”; viens no komisijas ekspertiem pasludināja, ka “šis darbs ir nevainojams un tajā grūti atrast jebkādus trūkumus”. Un tad romāna autore, tieši tajā brīdī, turpat, tai pašā telpā, visnotaļ nevērīgā tonī pavēstīja, ka lielu daļu grāmatas teksta sarakstījis čatbots ChatGPT. “Rakstot šo grāmatu, es aktīvi izmantoju ģeneratīvo MI, piemēram, ChatGPT,” viņa sacīja. “Es teiktu, ka aptuveni 5% romāna vārds vārdā citē MI ģenerētos teikumus.”

Un tūlīt pat par japāņu balvu, kas angliski runājošajā pasaules daļā līdz šim bijusi praktiski nezināma, sāka vēstīt laikrakstu virsraksti visā pasaulē. Vai piepildījies lielās literatūras vārtu sargātāju ļaunākais murgs? Vai balvas žūrija ar blīkšķi izgāzusies – gluži kā vīnzinības eksperts, kas aklajā degustācijā izvēlējies Blue Nun? Un vai Rie Kudana savukārt vainojama negodīgā rīcībā? Atbilde ir: nē un nē.

Atbildot uz pēdējo jautājumu, varētu norādīt, ka rakstniece izmantojusi MI ģenerētu valodu tieši ar nolūku kaut ko pasacīt par MI ģenerētu valodu: proti, viņa vēlējās (kā viņa pati formulē) pārbaudīt, kā “stingri nedefinēti un izplūduši vārdi” var aizmiglot mūsu ētisko skaidrību. Tāpat mēs varētu atgādināt, ka ChatGPT neizlēma, ne kurus 5% romāna sarakstīs ChatGPT, ne arī kuri fragmenti no ChatGPT ģenerētās valodas tiks iekļauti darbā.

Attiecībā uz pirmo jautājumu – vai žūrija vienkārši kļūdījās, atzīstot romānu par labu, – mēs varam sacīt: vai gan tiešām neesam tikuši tālāk par šādu domāšanu? Ja žūrija uzskatīja, ka “Tokijas līdzcietības tornis” ir nevainojams, tad atbilstoši viņu kritērijiem (un, ja tie ir cienījami kritiķi, tad paredzams, ka viņiem piekritīs arī lasītāji) romāns tiešām tāds arī ir. Vai gan mēs visi jau vidusskolā neiemācījāmies, ka lasītāja interpretācija ir daudz svarīgāka nekā centieni tikt skaidrībā, ko ar dzejoli gribējis pateikt pats autors? Vai gan Rolāns Barts jau 1967. gadā nepasludināja “autora nāvi”?

Pats priekšstats par iedvesmas pārņemtu autoru, kurš tikai paša spēkiem rada teju vai sakrālas oriģinalitātes tekstu, ir romantisma ēras atrauga. Tā ir nieka divus gadsimtus nodzīvojusi iedoma. Pirms tam daiļliteratūras autori bieži vien visiem spēkiem centās izlikties, ka savu darbu norakstījuši no kāda cita, – pat tad, ja patiesībā visu sacerēja paši. Čosers “savu autoru” (myn auctor) piesauca priekšā un pakaļā, un teksts, kas bija tapis, pārstrādājot kādu iepriekšēju sacerējumu, baudīja lielāku uzticību un augstāku statusu nekā pašu sarakstītie darbi. Miltons pārstrādāja Bībeli, Šekspīrs pārstrādāja Holinšedu un tā tālāk.

Nesenākos laikos eksperimentāli orientēti autori un modernisti jau 100 gadus vai vēl ilgāk tekstu ģenerēšanai izmantojuši nejaušības principu vai pašu uzmeistarotus algoritmu ekvivalentus. 1920. gadā dadaisma dižgars Tristāns Carā paziņoja, ka dzeju iespējams rakstīt, paņemot avīžrakstu – tik garu, cik garam jābūt iecerētajam dzejolim –, ar šķērēm to sagriežot sastāvdaļās, proti, vārdos, saberot tos maisiņā un sakratot, tad pārrakstot tajā nejaušajā secībā, kādā tie izvilkti. Tam veltīta jautra ainiņa Toma Stoparda lugā “Parodijas”.

Tas bija tikai starta šāviens visvisādiem literāriem pekstiņiem un mahinācijām. Sešdesmitajos gados stafeti no Carā pārņēma Viljams Barouzs un viņa līdzautors Braions Gaisins, eksperimentējot ar graizīšanas jeb cut-up (tas bija visai līdzīgi dadaistu dzejai) un nolocīšanas jeb fold-in (divas lappuses jau eksistējošā grāmatā saloka kopā tā, lai to malas satiekas, un lasa pāri locījuma vietai, veidojot pilnīgi jaunu tekstu) tehniku. Fantasta Džefa Nūna 2001. gada grāmata “Cobralingus” piedāvā algoritmisku norādījumu virkni teksta pārveidošanai, kad to izlaiž caur “filtra vārtiem”, kā Nūns to sauca, apmēram tā, kā dīdžejs remiksē ierakstu. Bērnu rakstnieks Andijs Stantons nesen izdeva grāmatu “Zilais valis Benijs: no stāsta un valodas līdz ChatGPT neprātam”, pa pusei nopietnu, pa pusei aušīgu aprakstu par saviem eksperimentiem, kuros pūlējies piedabūt čatbotu sarakstīt romānu par zilo vali ar mazītiņu peni.

Tātad patvaļīgi nosprausti literāri ierobežojumi vai vispār pilnīga nejaušība – citiem vārdiem, ārpus autora kontroles pastāvoši faktori, kas palīdz noteikt, kāds būs galīgais teksts, – ieņem visai godājamu vietu literatūras vēsturē. Konkrētas dzejas formas, teiksim, sonetu vai vilaneli, varētu pat uztvert kā zināmu algoritma paveidu. 20. gadsimta vidus OuLiPo aktīvisti tīši meklēja dažādus ekstravagantus formālus ierobežojumus (slavenākais gadījums, šķiet, ir Žorža Pereka sarakstītais romāns, kurā nav sastopams burts e), un viņu nolūks bija atbrīvot savu radošo garu, nevis to apspiest. Italo Kalvīno sarakstīja romānu – “Pils, kurā krustojas likteņi” –, sekojot taro kāršu lasījumam. Ķeroties pie B. S. Džonsona “Neveiksminiekiem”, lasītājs saņēma kasti ar neiesietām lapām un aicinājumu lasīt romānu tādā secībā, kā iepatīkas.

Nekas no minētā nenozīmē, ka Kudana ir avangardiste vai ka viņai tādai vajadzētu būt. Tas nozīmē vienīgi to, ka tikai ļoti šaurs un regresīvs priekšstats par literatūru var būt pamatā uzskatam, ka uzticēt kontroli pār daļu sava teksta tīrai nejaušībai vai algoritmam ir “blēdīšanās”. Būtiski ir tas, ko tu pēc tam izdari ar rezultātu, un Kudanas veikums, kā tika norādīts, ir nevainojams.

Nav šaubu, ka situācijā ar ChatGPT rodas zināmas literāri ētiskas problēmas. Ja algoritms ticis apmācīts, izmantojot milzīgus autortiesību aizsargātu tekstu blāķus, nelūdzot atļauju vai neizmaksājot atlīdzību to autoriem, kā patlaban apgalvo vairākas pamatīgas civilprasības, tas tiešām ir pārkāpums, pret ko vajadzētu vērsties. Varbūt pat varētu uzstāt, ka 5% no Kudanai piešķirtās naudas balvas jāsadala starp tiem japāniski rakstošajiem autoriem, kuru ar autortiesībām aizsargātie darbi izmantoti algoritma apmācībā. Taču tā ir biznesa un intelektuālo īpašumtiesību problēma, kas tiešā veidā neskar tīri literāro jautājumu par algoritma lomu “Tokijas līdzcietības torņa” sarakstīšanā.

Būtībā cilvēks ar literatūrzinātnisku domāšanas veidu varētu norādīt uz to pašu, ko savulaik netieši lika noprast Carā ar saviem sekotājiem: intertekstualitāte. Jebkurš teksts galu galā sastāv no citiem tekstiem. Katrs vārds jebkurā romānā vai dzejolī ir patapinājums: tā nozīme atkarīga no veselas plejādes citu kontekstu, kuros tas parādījies un ar kuru starpniecību lasītājs to sapratīs. Jebkurš autors – katrs savā veidā – ir ar miesīgām smadzenēm apveltīts ChatGPT, “apmācīts” ar visa mūža garumā lasītajiem klasikas un autortiesību aizsargātajiem darbiem.

Un tieši šajā punktā gadījums ar Kudanu patiešām uztausta kultūrā sasāpējušas bažas. Ja nu izrādās, ka rakstnieks (izmantojot frāzi, ko Mārtins Eimiss attiecinājis uz V. S. Pričetu) ir spogulis, nevis lampa? Pats svarīgākais romantiķu priekšstatā par mākslinieku taču ir kāda mierinoša doma par cilvēci – ka mēs esam radītāji, nevis kāda radīti, ka no pārējās pasaules mūs atšķir nevis vienkāršs mūsos ievadīto datu neiroloģiskais komposts, bet gan kaut kāda vārdos neizsakāma iekšējā būtība, ko var notvert vienīgi izpausmes aktā.

Vai tādā gadījumā iemesls, kāpēc mēs tik dedzīgi sargājam atšķirību starp to, ko spēj lielie valodu modeļi un ko spēj cilvēka radošā iztēle, nevarētu būt vienkārši fakts, ka… tas mums ir sāpīgs jautājums? Varbūt mēs baidāmies, ka tā varētu būt vienkārši pagaidu atšķirība pakāpē, nevis fundamentāla kategoriāla atšķirība? Vai, citādi izsakoties, mēs baidāmies, ka nekādas atšķirības nav vispār?

© UnHerd, 2024. gada 26. janvārī