Dievišķā Sāra

Nav brīnums, ka mēs tik maz zinām par sievieti, kura gandrīz pusgadsimtu bija pasaulē slavenākā aktrise. Kad 1923. gadā Sāra Bernāra nomira, Parīzes ielās viņu pavadīt izgāja pusmiljons cilvēku. Lielākā daļa bija viņu redzējuši uz skatuves un filmās spēlējam tā, it kā katrs sižets būtu viņas pašas pārdzīvots, it kā katra luga, ar Rasina “Faidru” sākot un Dimā “Kamēliju dāmu” beidzot, būtu rakstīta kā Sāras Bernāras psihobiogrāfija. “Iespējams, ka vēsturē nav bijis otra tik skatuviska temperamenta kā Bernāras kundzei,” teikts laikraksta The London Times nekrologā. “Lasīt viņas memuārus nozīmē dzīvot kaislību un piedzīvojumu virpulī – asaru plūdos, niknuma viesuļvētrās, nāvējošu slimību un nepārspējamas veselības un enerģijas virpulī.” Kā atbilstoši dzīvīgajā biogrāfijā brīdina Roberts Gotlībs, “viņa bija absolūta reāliste, savu dzīvi vadot, bet nelabojama pasaku stāstītāja, to aprakstot”.¹

Aleksandrs Dimā (dēls) mānīšanos uzskatīja par būtisku viņas ģenialitātes sastāvdaļu: “Ziniet,” viņš teica par aktrisi, kura bija slavena ar savu slaido figūru, “viņa ir tāda mele, ka, iespējams, pat ir resna!” Pašai Bernārai maldināšana nebija tikai skatuves ilūzijas tēma. Pat bērnībā viņai bija iemesli slēpt patiesību. Viņas māte, ebrejiete Jūle, dzimusi vai nu Nīderlandē, vai Vācijā, bija ceļojoša demi-mondaine² – šajā gadījumā pieklājīgāks apzīmējums prostitūtai, kuras specializācija ir turīgi kungi. Sāra jeb Rozīna, kā viņa figurē dažos dokumentos, bija Jūles trešais bērns: pirmos divus – dvīnītes – viņa bija dzemdējusi jau 15 gadu vecumā. Visas trīs meitas bija dzimušas ārlaulībā, un visām trim, iespējams, bija viens un tas pats tēvs, kāds kara flotes virsnieks no Havras. Šis tēvs, lai kas viņš arī būtu, nozuda uz neatgriešanos. Bernāras uzvārds tika patapināts no Jūles tābrīža mīļākā, “viena no trakulīgākajiem Latīņu kvartāla jaunekļiem”. Viņu sauca Eduārs de Terārs; Bernārs bija viņa nom de guerre³.

Pašas Bernāras versija par vecāku ģimeni – skaistu, bet nevērīgu jaunu māmiņu un izskatīgu tēti, kurš noslēpumainos apstākļos nonācis cietumā Ķīnā, – liecina par lētas melodrāmas pārņemtu prātu, lai gan varbūt klišejas vienkārši tika pieskaņotas emocionālajai realitātei. Izsalkusi pēc vecāku mīlestības, viņa izauga nemierīga, dauzonīga un savādi disponēta uz negadījumiem. Viņa iekrita ugunī, no kuras izrautu viņu “iemeta, visu vēl kūpošu, lielā spainī ar svaigi slauktu pienu”; viņa metās priekšā savas tantes ratiem un divās vietās salauza roku; viņa sita klases biedriem un histēriski raudāja līdz dzīvībai bīstamam uzbudinājumam. Viņa savāca mazu baisu zvērudārzu no ķirzakām, circeņiem un zirnekļiem, kurus līksmi baroja ar mušām.

Kamēr mazā Sāra mācījās tikt uzmanības centrā un, saskaņā ar viņas memuāriem, izturēties kā nākamā aktrise, māte viņu gatavoja nedaudz atšķirīgai, tomēr arī ar tēlošanu saistītai karjerai. Viņa tika nosūtīta uz klostera skolu Versaļā, kur viņai bija jākļūst tik respektablai un katoļticīgai, lai sekotu mātei augstākās sabiedrības ēnainajā pusē. Ap to laiku, kad Sāra pabeidza skološanos, mātei bija izdevies kļūt par hercoga de Mornī, imperatora Napoleona III pusbrāļa, mīļāko. Pateicoties hercogam, Sāra tika uzņemta Parīzes Konservatorijā studēt aktiermākslu un pēc tam pārsteidzošā kārtā pēc pieticīgiem panākumiem divu gadu garumā – klasiskās drāmas templī Comédie-Française⁴. Tobrīd viņa bija, šķiet, 16 gadus veca (Sāras dzimšanas gads nav precīzi zināms), nemoderni un neveselīgi kalsna, maza auguma (drusku virs pusotra metra) un, pēc dažu domām, pārāk pamanāmi ebrejiska.

Viņas pirmās publiskās uzstāšanās notika 1862. gadā kā daļa no tradicionālās Comédie-Française jauno aktieru izrādīšanas. Viņas trešo izrādi vērtēja vadošais tālaika teātra kritiķis Fransisks Sarsē. Viņa recenzija liecina, pirmkārt, ka jaunā Bernāra bija izcila tikai savā viduvējībā un, otrkārt, ka pat aktrisei debitantei var nākties ciest no pārsteidzoši cietsirdīgas vecāko ļaužu attieksmes:

Šis sniegums bija ļoti vājš. [..] Tas, ka Bernāras jaunkundze nepelna nekādu ievērību, patiesībā ir mazsvarīgi: viņa ir debitante, un ir tikai dabiski, ka no visiem šiem mums ik gadu priekšā celtajiem daži izrādās vēja ziedi.