Dolce vita rustica

Labāk dzīvot dziļā provincē

Josifs Brodskis

Par lauku dzīvi vienmēr esmu zinājis maz. Savus 60 un vēl drusciņ gadus esmu nodzīvojis pilsētās – Sverdlovskā, Jaltā, Maskavā, Saratovā (kazarmās), Telavivā. Lauku dzīvi aprakstošo zināšanu korpuss man aprobežojās ar novērojumiem, kurus biju izdarījis piecu gadu vecumā, vienu vasaras mēnesi pavadīdams savas aukles, babas Aņas, dzimtajā ciemā Čeļabinskas apgabala malienā, un jau pieaugušā stāvoklī notikušajos retajos braucienos pie draugiem uz Abramcevu.

Uzturēšanās babas Aņas ciemā mani, puisēnu no inteliģentas ģimenes, pārsteidza ar vairākām lietām, kas nebija savietojamas ar manu dzīves pieredzi, toties likās pilnīgi dabiskas tajā sadzīves kontekstā, kurā biju nokļuvis. Biju ārkārtīgi izbrīnīts, ka babas Aņas mazdēli – tie tur auga skaitā pieci vai seši gabali aptuveni manā vecumā –, izrāvuši dārzā burkānu, to nevis mazgāja, bet noslaucīja ar dadža lapu un ēda nost. Turpat dārzā viņi, kad radās tāda vajadzība, nokārtoja lielās vajadzības un apslaucījās jau atkal ar dadža lapu; es jau nu biju pieradis to darīt civilizēti, savrupi, tualetē, izmantojot īpaši sagrieztu avīzi. Taču šeit tualete bija klasiska būdiņa virs atejbedres, kur vircā locījās tārpi – arī tas bija interesanti. Tajā pašā reizē uzzināju, ka kartupeļus var cept tāpat ugunskurā bez nekādas pannas un pēc tam ēst nemazgātām rokām un tā ir ļoti garšīgi.

Savukārt no braucieniem uz Abramcevu pie draugiem man nav palikušas nekādas sakarīgas atmiņas, nesakarīgas vien, jo brauciens piepilsētas vilcienā ilga stundu piecdesmit, dzert mēs sākām jau tamburā un to pašu turpinājām darīt visu ciemošanos, kas galvenokārt izpaudās kā sēdēšana pie galda. Šāds lauku dzīves traktējums man patika, taču, kā jau teicu, atmiņā nav iespiedies neviens konkrēts notikums, kas būtu atgadījies šajā retajā un īslaicīgajā saskarē ar lauku idilli, ja nu vienīgi bezgalīgs mēģinājums melnā naktī nezin kāpēc apiet apkārt kaut kādai upei, kuru biju noturējis par ezeru, un miglains govs tēls – šī govs nez kāpēc, ragus izslējusi, sparīgi skrēja gar dīķmalu man pakaļ.

Šī nelielā faktu un to interpretāciju vācelīte tad arī bija visas manas zināšanas par lauku dzīvi brīdī, kad mūs ar sievu apsēda ideja uzcelt māju laukos. Nu, ja nu vienīgi vēl Saša Zorins man piektajā klasē bija pastāstījis, ka, nolaidušies uz Mēness, amerikāņi atklāja, ka tur jau ir piekakāts un turpat mētājas izlietoti laikraksta Сельская жизнь (1965. gada aprīļa numura) fragmenti. (Zorina tētis strādāja kara komisariātā par majoru.)

Celt māju laukos ierosināja mana sieva Gaļa. “Ģeniāli!” es saucu. “Tu, es un Ruso! Un Henrijs Toro!” Tolaik mēs piekto gadu dzīvojām Izraēlā īrētos dzīvokļos un nākotne nevēstīja šajā liktenī pārmaiņas: mēs strādājām veikalos, saņēmām minimālo un materiāli nodrošināt savas krasi iezīmējušās eskeipisma alkas nekādi nebijām spējīgi.¹ Izraēla, protams, ir paradīze, bet dārga. Uzcelt māju mēs ar mūsu naudu varējām tikai Krievijā un paši. Un mēs atgriezāmies Krievijā. Ak, cik ļoti nelaikā, notikumu komentēja kāds mans paziņa.