Uz Rīgu!

“Lauksaimniecība ir vajadzīga, lai nācija mācītos darba tikumu.”

Pedvāles muzeja direktors Ojārs Feldbergs, Diena, 2008. gada 31. maijā

Samērā plaši ir izplatīts priekšstats, ka latviskās vērtības – kāds teiktu, īstās vērtības – ir jāmeklē laukos. Tieši laukos dzīvojot krietni, čakli, godīgi, “dzīvesgudri” cilvēki. Tos, kuriem piemīt šie tikumi, var pazīt pēc sastrādātām darba cilvēka plaukstām pretstatā pilsētnieka “baltajām” rokām. Roku darba slavinājumu var lasīt tautasdziesmās, bet noliegumu dzirdēt no sliņķiem. Laukos pat mēdz teikt: “Paskaties uz rokām un redzēsi, vai šis ir strādātājs!” Atšķirībā no pilsētnieka, kurš dienu pavada “neveselīgi” – pie datora, birojā, kondicionētā vai pilsētas gaisā – pie tam bieži nav saprotams, ar ko īsti viņš nodarbojas, laucinieks strādā saprotamu, “īstu” darbu – ar, ecē, pļauj, novāc ražu, uzkopj kūti, nevis lobē, attīsta, pieņem lēmumus un gūst peļņu. Zemnieks nenododas teoretizēšanai, viņu neinteresē abstraktas problēmas, viņš ir tuvāk īstajām lietām, “pie zemes”. Vēl tiek uzskatīts, ka pilsēta ir sabojājusi cilvēku attiecības, tās vairs nav patiesas kā laukos, bet gan pastarpinātas ar savtīgumu, viltību, meliem un kārdināšanu. Tikmēr zemnieks apstrādā tīrumu un dzied tautasdziesmu. Cēloņi, kas latviešiem liek idealizēt lauku dzīvi, ir augstākajā mērā neveselīgi. Priekšstats par “zemnieku tautu” nav nekas cits kā mēģinājums nolikt latviešus pie vietas (“pie zemes”). Kamēr vācieši, krievi, ebreji, zviedri, amerikāņi un citi brīnišķīgajā Rīgā nodarbosies ar komerciju un mākslu jeb strādās ar galvu, latvieši savos laukos ars un ecēs jeb strādās ar rokām. Laucinieki latvieši piegādās pārtikas produktus pilsētniekiem cittautiešiem. Pētījumus par sociālo stāvokli laukos ir grūti atrast – iespējams, kāds “patriots” pat tos slēpj, tomēr ir pamats pieņēmumam, ka Latvijas lauku vide caurmērā ir degradēta. Nav nedēļas, kad televīzija vai avīzes neziņotu par kārtējā alkoholiķa vardarbību pret saviem bērniem, ģimenēm, kas dzīvo pilnīgā trūkumā un apātiski vada savas dienas. Varbūt šādi tiek saprastas “īstas” cilvēku attiecības saskaņā ar idealizēto priekšstatu par laukiem. Kopējo ievirzi nemaina atsevišķi veiksmīgi lauku uzņēmēji, kuri pārsvarā pārtiek no devīgajām Eiropas subsīdijām, jo lauksaimniecības (kopā ar medniecību un mežsaimniecību) īpatsvars iekšzemes kopproduktā ir mazāks par 3 %, kas apliecina nozares zemo pievienoto vērtību. Nav iespējams atzīt Latvijas politisko neatkarību un vienlaicīgi mudināt latviešus praktizēt lauksaimniecību, jo šī nodarbošanās ir simbols gadsimtiem ilgušajai latviešu politiskai ekspluatācijai no vācu muižniecības puses un mūsdienu apstākļos ir ekonomiski margināla. Tie, kas mudina latviešus pievērsties zemkopībai, grib šo tautu padarīt par rezervātā dzīvojošiem iezemiešiem. Ir izgudrots pat Eiropas Savienībai saprotams attaisnojums šādam modelim, proti, “tradicionālā dzīvesveida” jēdziens, ar kura palīdzību var pamatot Eiropas naudas piešķiršanu sociālām vajadzībām. Statistika liecina, ka lauksaimniecībā ir nodarbināti 7% iedzīvotāju, bet šīs nozares ieguldījums nacionālajā kopproduktā ir mazāks par 3%. Tātad, nodarbinātībai šajā jomā būtu jāsamazinās vismaz uz pusi, bet tās palielinājums nozīmētu zemas pievienotās vērtības ražošanas pieaugumu, tas ir, vairotu nabadzību. Mēģinājums iztēlot, ka lauksaimniecība varētu mācīt nācijai darba tikumu, ir ne tikai ekonomiski, bet arī politiski bīstams, jo mudina latviešus atgriezties okupācijai pielīdzināmā stāvoklī – čakli darīt zemes darbus, kamēr citi gluži kā savulaik muižnieki un cara ierēdņi gūtu labumu un skaitītu peļņu. Latviešu un Latvijas iedzīvotāju ir pārāk maz, lai tie varētu atļauties strādāt zemes pievienotās vērtības darbu. Viens no risinājumiem būtu lauku iedzīvotāju, kuri, kā zināms, pārsvarā ir latvieši, pārvākšanās uz Rīgu vai vismaz uz Liepāju, Daugavpili un citām lielajām pilsētām. Dzīve pilsētā ne tikai mudina cilvēku būt ekonomiski vai intelektuāli aktīvam, bet arī piedāvā vairāk – salīdzinājumā ar laukiem – iespēju par tādu kļūt. To nosaka gan naudas daudzums, gan kultūras dzīves blīvums pilsētā, it īpaši, galvaspilsētā. Rīgā jau ir radies tāds pilsētnieka antropoloģiskais tips, kura dzīvesveids un psiholoģisku kompleksu trūkums padara šos cilvēkus par pirmajā acu uzmetienā līdzīgiem Berlīnes vai Kopenhāgenas veiksmīgajai šķirai. Te, protams, ir nepieciešama atruna, ka “jauno profesionāļu” jeb “japīšu” dzīvesveids ir kritizējams no daudziem aspektiem, taču nav noliedzams, ka šāda tipa cilvēki ar savu darbību modernizē ekonomiku. Pētniecība, inovācijas, izglītība, kultūra, finanses un „pasaules elpa” ir raksturīga vienīgi pilsētām, it īpaši lielpilsētām. Ja latviešu tautas izredzes saista ar Latvijas konkurētspēju un labklājību, tad palikšana laukos ir īsākais ceļš uz latviešu tautas iznīcību. Daļas cilvēku pārcelšanās no laukiem uz Rīgu ļautu atrisināt arī būtisku Latvijas politikas problēmu, proti, populistiski iekrāsoto priekšstatu, ka pats galvenais ir “reģionu attīstība”, kas droši vien ir ekonomiski neracionālākā “mantra” Latvijas politikā. To, protams, nosaka fakts, ka lielākā daļa latviešu vēlētāju dzīvo laukos, bet skaitliski lielākā citu tautību cilvēku daļa mīt Rīgā. Lai gan ikviens ekonomisks pētījums uzrāda, ka galvaspilsēta ir Latvijas ekonomikas dzinējspēks, bet valsts tēla pētījumi runā par Rīgu kā pozitīvāko iezīmi Latvijas tēlā, politisko darbu saraksts parasti tiek sākts ar reģionu attīstību un kritiska reakcija uz šādu pieeju ir liels retums.