Dvieļu zagļi

Nezinu, pa kuru laiku un cik piesardzīgi tas darīts, jo visu nakti es atkal sēdēju nomodā pie saviem rakstu darbiem un aizdomīgus trokšņus aiz loga nemanīju, bet mums burtiski no paša deguna gala ir aiznesti ne vairāk, ne mazāk, bet DVIEĻI. Tie žuva tepat mājiņas priekšā uz lieveņa. No rīta izejot ārā, atradām vien žāvējamo rāmi, kas kā salauzts metāla kukainis mētājās pagalma priedītēs. Bet abu dvieļu nekur. Nav tikai dvieļu, jo krekli un bikšeles uz otra žāvētāja turpina draiski plivināties. Apstaigāju piemājas pļavas, izlīkņājos zem koku pazarēm, nav. Nevarētu taču būt, ka vētras aizrauti debesīs kā Remediosa Daiļā. Kādam ir savajadzējies tieši dvieļus. Dvieļus, nekādus dvielīšus, lielus, biezus frotē dvieļus pieaugušiem cilvēkiem. Es vēl saprastu, ja zagtu sadzīves tehniku, cirvjus, zāģus, velosipēdus vai bišu stropus, nu labi, Meldriņa kundzes smalko veļu, bet ne jau nolietotus dvieļus. Kādam pārītim varbūt tik ļoti sala, ka aizņēmās katrs pa dvielim, kur ietīties? Varbūt kādam vienatnē sala un viņš ietinās dubultdvielī? Bet varbūt šis pārītis gribēja atlaisties meža pļaviņā un paklāt tos dvieļus zem sevis? Uz viena gulēt, ar otru apsegties. Nē, nu gan jau bomži, kuri klīst pa sētām, savāc visu, kas nav piesiets, un pēc tam mēģina notirgot. Vai varbūt kāds nelaimīgs kleptomāns, kam nav ko zagt, un tad nu nozog vismaz dvieļus. Tas gan izklausās briesmīgi skumji un depresīvi. Vai arī dvieļu fetišisti. Mazums kas mūsu trauksmainajā laikmetā, cilvēku varbūt vairs neuzbudina nekas, tikai cita cilvēka dvielis. Variantu par faniem es izslēdzu, nav mums vēl tādu fanu un neesmu tik populārs (tā man šķiet), lai kāds brauktu kilometriem tālu un nakts tumsiņā lavītos pie mana trīs gadus vecā dušas dvieļa. Es pats, par piemēru, no Moriseja dvieļa neatteiktos, turētu vakuuma maisiņā un ik pa brīdim paošņātu. Kas vēl atliek? Putni. Bet tad tiem ir jābūt diezgan lieliem putniem, kādam ērglim vai milzu pūcei, lai aiznestu nagos tādu smagu, pusizžuvušu lupatu. Un putni pilnīgi noteikti nezagtu abus dvieļus, bet vienu, tie nav tik saprātīgi un organizēti, un vispār– priekš kam putniem cilvēka dvieļi? Ligzdā ieklāt? Kā pēdējā, visneticamākā versija atliek citplanētieši vai kaut kādi bumbaraškas Stīvena Kinga stilā, kas ievelk ko neko aliņā zem zibens sasperta dižozola saknēm, pat negribu zināt, kāpēc. Bet nu visdrīzāk tie bijuši visparastākie dvieļu zagļi. Tā ka, mīļie vienciemieši, piesargiet savus dvieļus, dvieļu sezona, pēc visa spriežot, ir sākusies.

Nu tā. Šonakt jau mazliet no horora žanra. Ap 3.00, kad ārā vēl tumšs, es, kā parasti, sēžu augšā pie kompja, un ko es dzirdu. Baisu trākš-ākš-ākš troksni, it kā pa lieveni kāds vilktu prom mākslinieka Tillberga betona solu-epitāfiju un tā metāla kājas skrāpētos pa ķieģeļu klājumu. Zin, kā skan tādā nakts klusumā. Ā, nujā, un pirms šī trokšņa vēl viens troksnis– it kā būtu sagāzies tas otrs veļas žāvētājs ar krekliņiem un bikšelēm. Tad tikai nodomāju– vējš. Kaut gan nekādas baigās vēja šalkas tobrīd pār jumtu nedimdēja. Es tobrīd viss biju tekstā un sānu domas par tik, par cik. Bet, kad atskanēja tas betons, tad jau man reāli acis uz vidu. Pasnaikstījos no augšas un ieslēdzu lielās gaismas, man te augšā arī ir slēdzis. Ja iekšā gaišs, tad tumsā aiz loga neko lāgā nevar redzēt. Tā ir ar tām gaismām bandītu gadījumos, bail, kad neslēdz, un bail, kad slēdz, sūda būšana. Tomēr troksnis tur nerimās, tāda kā berzēšanās gar sienu, švirksti, švarksti, sazin kas. Mozzai šobrīd ir draudziņu laiks, varbūt suņu puikas ciemojas. Bet nu suns taču nepavilks betona solu! Tikai cilvēks, turklāt stiprs. Iedomājos par lāci. Pilnīgi nopietni iedomājos par pilnīgi reālu lāci. Daži te nesen esot manīti. Bail iet ārā, ka neuzklūp, lācis visplēsīgākais dzīvnieks. Un bandīti arī visādi. Var gadīties bailīgs, bet var uzbrukt no aizmugures, tas ir neprognozējami. Mana suņu līgava arī labā– guļ dīvānā kā baltā pelīte un nereaģē, it kā pati būtu vainīga pie tā ārprāta vai nobijusies, vai vienkārši liela princese. Sāku jau viņu saukt par Sunīti Kas Nerej. Ierejas vienreiz mēnesī, kad gar māju iet kaimiņu bērni. Nu ko? Neko! Sēžu un gaidu debesu gaismu. Trokšņu vairs nav.

4.00. Veru augšējo sānu logu un rāpjos uz garāžas jumta, drošāk tomēr no turienes novērtēt situāciju. Ja nu tur tiešām lācis vai kāds ap stūri paslēpies aizsegā. Un ko es redzu. Nevis betona sols, bet koka klubkrēsls, kurš mums iznests ārā uz vasaru, guļ iemests zālājā kājām gaisā. Ak tad tas, izrādās, tika strīķēts prom pa to lieveņa bruģi. Kā jums tas patīk, ko? Otro nakti pēc kārtas. Nav šaubu, tie ir tie paši pagājušnakts dvieļu zagļi.

Kad saule jau augstu, izeju uzpīpēt, skatos– ha! Veļas žāvētājs salocīts un glīti piesliets pie sienas. Varbūt Armīns veļu sen ienesis iekšā. Ienāku, meklēju, veļas nav. Un kas tad tās bija par gāšanās skaņām, ja tas tur stāv tik glīti nolikts? Dīvaini... Izeju uzpīpēt otrreiz, skatos– uz takas cauri priedīšu jaunaudzei rēgojas kaut kas zaļš. Jā, tās taču manas ķīniešu apakšbikses. Pāris metrus tālāk– dzeltenās. Tad zeķe šur, tad zeķe tur, vēl vienas apenes pagriezienā uz mežu, un tur mežmalā vēl vienas. Nevar saprast, vai izmētātas speciāli vai steigā bēgot izkritušas. Tik izkritušas, ka savārtījušās un apķepušas ar skujām. Armīns saka, ka bija taču divi rāmji, tas otrs ir prom. Kas tas vispār par tusiņu?

Kas tie par cilvēkiem? Un cik lielā skaitā? Izklausījās vairāk par vienu. Labticīgi domājot– kaut kādi dzērāji pārpālī. Noteikti sēdējuši pie mājas un dzēruši, grūstījuši to krēslu, bet, logiem iedegoties, krēslu aiz dusmām iemetuši zālē un laidušies ar rāmi padusē, bikšeles pa ceļam bārstot. Nelabticīgo variantu nemaz negribas minēt. Kādā slepenā dvēseles nostūrī mierīgi pieļauju ļaunos garus. Tie sātani var arī krēslu aizmest pa gaisu, Indijā neredzami spēki cilvēkus mētā divstāvu mājas augstumā, ir visādas mistikas lasītas. Neko. Piezvanīju uz policiju. Mums te vietējie poliči forši, tādi stiprinieki labsirži, runā ar mani kā savējo. Viņi mūsu adresi zina, te nemaz nav tik tālu, solījās piebraukt jebkurā stundā, lai zvanot droši, dienā, naktī, jebkad.

Trešā nakts pagāja mierīgi. Nē, nu mums ap namiņu salikti kustību detektori. Visu laiku bija izslēgti, tagad tos atkal ierubīju. Līdzko kāds ienāk pagalmā, tā iedegas lielās gaismas. Telefons arī pie rokas, bildēšanai gatavs. Kāda draudzene ieteica, varbūt man sākt rakstīt detektīvu? Jā, forši– ap rakstnieka māju klīst nenormālie, bet rakstnieks tup iekšā un trīcēdams drukā detektīvus. Atstāju lejā ieslēgtu lampu, lai redz, ka te visi ir mājās un nomodā. Ieregulēju kamerai zibspuldzi un pāris reizes noknipsēju tumsu uz mežiņa pusi– ja nu kāds no tālienes skatās, lai redz tos zibšņus un zina: es, kā dziedāja Žoržs Siksna, pasmaidīt vēl varu.

Nākamajā rītā ar suni apstaigājām teritoriju un atradām zagļu pēdas. To es tā figurāli domāju – pēdas. Zālē jau pēdas nepaliek. Vienkārši atradu ceļu, pa kuru viņš nācis un gājis. Pāri pļavai zāle bija piemīdīta, taisni mežiņā iekšā. Tur cauri krūmiem taka, bet tai blakus mans sarkanais krekliņš ar uzrakstu NICE1. Samačkāts netīrs un slapjš, kaut kādas baltas putas vietām. Zaglis ir epileptiķis? Visi krūmi vienās taciņās. Tur tas slimiķis laikam slēpjas un mūsu namiņu iztālēm vēro. No turienes pāri laukam un cauri priežu audzei redzams, deg mums te gaisma vai nedeg. Drēbes viņam arī nemaz nevajag, ja jau tās tā samētātas. Bet ne visas. Neko nesaprotu. Varbūt tikai viens krekliņš izkritis. Nē, nujā, viens. Ja tomēr zaglis, tad ne īpaši adekvāts, paša sazagto zaudē. Pat izsekoju gar upīti tālāk līdz lielajai šosejai– tur arī, spriežot pēc piemītās zāles, ir staigāts. Aiz šosejas jau Latvijas valsts meži, riktīga biežņa. Varbūt, ka tajā mežā viņš dzīvo un, tiklīdz satumst, zombo šurp. Skaļi nobļāvos pāri šosejai– Nāc ārā, maita!– un steidzos atpakaļ. Mājupceļā pie iebrauktuves, tepat pie kaimiņa Anda sētas, skatos– mūsu izsmēķu trauciņš ar izbirušiem čināriņiem visapkārt. Tas arī stāvēja nolikts uz lieveņa. Tas arī ir savākts un izmests. Tātad arī pa turieni viņš ir staigājis. Bet tas taču pagalma otrā galā un vēl tik klajā vietā! Un kurš cilvēks pie pilnas saprašanas zog mazus māla podiņus?

Skaidrs, ka cilvēks, ne jau zvērs, varbūt meklējis kādu garāku izdeguli. Zvērs taču neaiznestu veļas žāvējamo rāmi. Nu bet kā? Uz ragiem? Zobos? Un mazs māla podiņš, vismazākais puķupodiņš vienam stādiņam, līdz malām pilns ar izsmēķiem. Tādu neizbārstot neviens zvērs nekur neaiznestu. Drīzāk darīšana ar kādu tā saucamo meža malu dīvainīti, visas šīs lietas kopā izskatās pārāk klīniski, un tas ir tas briesmīgākais– tieši tā neadekvātuma sajūta.

Noskaidrojās arī žāvējamā rāmja liktenis. Andis stāsta, ka braucis uz veikalu un redzējis vienu žāvējamo mētājamies uz apvedceļa, pašā grantētā ceļa vidū. Saliektu. Kāds jau pārbraucis pāri. Nevar būt divu domu, ka mūsējais. Veļas žāvējamie tik biezā slānī pa lielceļiem nemētājas. Tas ceļš tieši aiz tā meža, aiz Kučiņa viesu nama, un ved uz centru cauri nomalēm. Trakais to nesis, nesis un tad tur nometis un pametis. Nevajag viņam ne veļu, ne rāmi. Bet ko tad?– Parunāties!– kā nokomentēja draudzene Inta.– Vietējie homofobi!– kā nokomentēja draudzene Ginta. Jā. Divas naktis pēc kārtas iebiedēšana ar bordeljēro, trešā nakts iedzeršanai, bet turpinājumā jau atklāts uzbrukums. Tik viegli šitie mierā neliksies. Doprigalsa zaičik ar saviem geju stāstiņiem.

Ceturtā nakts. Kāds aizsardzības plāns? Plāna nav. Armīns aizbraucis uz Mazirbi, draugi netiek. Viens. Ne gāzes pistoles, ne baloniņa. Savilkt ap māju makšķerauklas ar zvaniņiem kā Vailda pasakā par Kentervilas pils rēgu? Kas notiks šonakt, bail padomāt. Jātup līdz rītam uz garāžas jumta malas ar sālsskābes burku pie sāniem un pirmajam nācējam jāgāž uz galvas. Kamēr vēl krēsla, žigli līdz šķūnītim pakaļ zāģim un cirvītim, un novākt no lieveņa lielos dekoratīvos akmeņus, lai viņiem nav ar ko izdauzīt logus.

Kvernu otrajā stāvā pie kompja un gaidu tumsu. Raustos pat noiet pēc ūdens glāzes. Visas gaismas uz pilnu klapi.

Pusdivpadsmitos vēlreiz zvanu uz policiju. Šoreiz nepaceļ stiprinieks labsirdis, bet kaut kāda ļengana vecene. Solās nodot ziņu dežūrbrigādei, tie patrulēšot. Nekādas ticības tādai balsij, kurai, kā izklausās, ir vienalga.

Pusnaktī ārprāts sasniedz virsotni, aplis ir noslēdzies. Ja šeit būs gaišs, viņi nevis nenāks, bet nāks un gribēs izdabūt mani ārā vai otrādi– lauzīsies iekšā. Grīda jau asins un čuru peļķēs. Gaismā sēžot, es nepamanīšu to detektoru ieslēgšanos, un, ja tie viņus neaizbaidīs, tad iekšā atstātā gaisma ne tik. Skraidu un rubīju visas elektrības ārā un kompi arī, lai logos ne mazākās atblāzmas un lai no ārpuses nevar redzēt, kā es te iekšā pārvietojos. Sēžos uz palodzes, Winston paciņa blakus, jāsagaida pusčetri, skatiens tumsā uz mežiņa pusi, roka bez apstājas plūkā bārdu.

Vienos piķamelnajā kvadrātā nomirkšķina sīka zvaigznīte. Vai tas man tikai izlikās. Tur tālumā lauka vidū kāds aizsmēķēja vai ieskatījās telefonā, vai uzspīdināja drauģelim.

VIŅI NĀK. Tie nav apogu pīkstieni kokos, tur ar norunātiem signāliem, mani ielencot, sazinās vietējie homofobi. Nevaru izšķirties, kā labāk bēgt– vai caur guļamistabas logu pagalmam pāri pie Anda, vai nolecot no garāžas jumta, vai ieslēgties garāžā, sazvanīt glābējus un sagaidīt tur viņu atbraukšanu. Ik pēc pāris minūtēm čekoju pulksteni telefonā un lieku to atpakaļ uz mutes– galvenais, neizgaismoties. Pīpēju istabas vidū, notupies aiz galda, lai ārpusē neredz gailošo oglīti. Lūgšanas smird pēc rūgtas tabakas, bet, kā ir, tā ir, Dievs sapratīs mani, cerams. Esmu jau saplūdis ar telpu, pats esmu kļuvis šī māja, sienas ir tikai izlikšanās, tupu meža vidū pilnīgi neaizsargāts un skaitu. Mozza dipina augšā lejā pa trepēm, bet, kad nedipina, apsēžas blakus un mēmi smilkst. Mozza, ej guli! Neiet.

Pulkstenis divi. Vēl stunda līdz trijiem, trijos kļūs gaišāks. Piecpadsmit pāri diviem, un beidzot– IR! Viņi ir klāt. Lejā apdullinošā intensitātē iedegas detektori. Balts! Kā mirklīga apskaidrība. Tikai tos atnācējus neredz, jo priekšā bērzi un jumta stūris. Ātri iedegas, ātri apdziest. Atsprāgstu no loga, telefons kratās rokā. Policijai. Nē, Andim, jo Andis tuvāk. Tad Andim vai policijai? Bet vēl jau neviens iekšā nelaužas. Varbūt, ka sētai cauri izlidoja kāds lielāks putns. Andis guļ, es nevaru modināt viņu putna dēļ. Uzmanīgi jānokāpj pirmajā stāvā un jāpaskatās pa priekšnama logu. Telefonu piekļāvis vēderam, stāvu un ieklausos kaut kādos ritmiskos trokšņos. Fū, tā ir mana elpa bez skaņas, tik asas dvesmas– ha. ha. ha. ha.–, aizžņaudzu kaklu, un baisā hahināšana pārtrūkst. Vēlreiz iedegas detektori, pagalmā gaišs kā dienā, un tajā no kreisās puses uz labo ieskrien milzīgs, plušķains suns, ošņājot zemi, izskrien cauri un pazūd Anda sētas virzienā. Vai viņam sekos saimnieks? Skaidrs, ka sekos, gaidi, draudziņ. Gaismas apdziest. Blenžu logā uz melnajiem stumbriem, elpa ik pa brīdim hahina. Saimnieks neseko, neseko, neseko. Uzkāpju atpakaļ, sēžos uz palodzes un turpinu pirmsnāves lūgsnas. Kad mani griezīs, ir jālūdzas, tad es nokļūšu debesīs. Viņiem drīz jāparādās. Es nevaru bēgt ārpus mājas, mani noķers tas viņu bāskervils. Tomēr nē, neviena paša, nekādu saimnieku.

Minūtes, minūtes, pēc katras jaunas minūtes pamostas jauni putni, tumsu nomaina pustumsa, pustumsu nomaina krēsla. Šīs ir tās baltās naktis. Trijos es ieraugu savas rokas, kļūst redzami priekšmeti istabā, bērzs aiz loga un dzeltenās šķūnīša durvis. Rīts sagaidīts. Kopā ar to lēnītiņām aust arī saprāta gaisma. Atceros, kā Pauls man teica, ka viņa omei kaimiņos bijis suns kleptomāns. Atceros, ka vakar mežā netālu no atrastā krekliņa mētājās suņa vilnas kumšķi, ka otrādi apkritušajam klubkrēslam no apakšas nodīrāta auduma strēmele. Un Andis arī teica, ka pēdējā laikā te viens suns baigi skraidot, es tik laidu gar ausīm. Ieslēdzu kompi un iesitu meklētājā vārdus SUNS ZOG, un ekrāns pielec pilns ar adresēm. Suņi zog mantas. Kā iemācīt suni nezagt? Mans suns zog kurpes. Mans suns zog zeķes. Suns nozog un apēd apakšbikses. Suņi zog metāla priekšmetus. KĀPĒC SUŅI ZOG VEĻU? Kāpēc suņi mīl zagt tieši veļu? Suns veļas zaglis. Latviski, angliski, krieviski, simtiem lapu. Visā pasaulē, masveidā. Suns nozog uz striķa izkārto veļu, aiznes uz slēptuvi un atgriežas nozagt pārējo. Suns nozog visu veļu. VISU. Ar dziļu pateicības nopūtu paceļu acis uz svētbildēm, Jēzus skatiens atkal ir mierīgs. Suns izvelk veļas žāvētāju cauri mežam un pamet uz ceļa. Es droši dodos pa trepēm lejā uz virtuvi uzvārīt kafiju. Pakāpieni jau braši krakšķ, mani atkal var redzēt pa logiem. Mozza dīvāna stūrī saritinājusies baltā kliņģerī, izvelk no dibena purnu un tēmē ar savām melnajām rozīnēm, nevainīgā mēnešreižu princesīte. Brūtgāni viņu neinteresē, viņa tos tikai pievilina.

Visādus dvieļu un biksīšu zagļus. Mans suns.