Hrestomātiskais biezpiens

Pirms kādiem gadiem iekrita prātā pārlasīt šo to no latvju literatūras klasikas, un ne tādēļ, ka kārotu atmiņā atsvaidzināt sižeta līkumus vai tēlu struktūru. Gluži otrādi, pārlapojot darbus, kuru saturs jau pamatā ir zināms, vieglāk uzķert detaļas, kas jaunībā paskrējušas garām nepamanītas. Tā nu pusmūžību pēc skolas beigšanas atšķīru “Mērnieku laikus”, meklēdams norādes, cik laika paņēma jēra zupas vārīšana visiem mīļajā epizodē, kurā slātaviešiem un čangaliešiem nevedās ar ēdāju skaitīšanu. Sev par pārsteigumu, šai reizē pamanīju ko citu, proti, kas tirdziniekiem ceļā ir līdzi no ēdamā un kā rīkojas taupīgi un prātīgi ļauži. Citātā minētais “piens” mūsu laikos pazīstams kā biezpiens:

– Nezin vai drīz būs zupa? – Prātnieks, savu nastiņu vaļā raisīdams, jautāja. – Ko viņi tur tik ilgi vāra? Esmu izsalcis kā vilks.

– Būs drīz, – Ķencis atbildēja, – ir jau labs brīdis, kamēr vārās. Sēstaties vien tik pie galda un ņemat maizi rokā, es iešu palīdzēšu ienest.

Visi sasēdās pie galda, iededzināja vēl kādu sveci uz tā gala, kur sēdēja Oļiņš, ņēma ikkatrs savu maizes doniņu, nogriezās pa riecieniņam un sāka, lēni drupinādami, izsalkumu mānīt. Dažs atvāza arī cibu un, uzlicis uz viena paša maizes kumosa kādu naža galu piena, to atkal ātri aizsita, it kā kad nebūtu paļauts bijis cibas aiztikt. Tādus kumosiņus tad gremoja ilgu laiku, arvienu uz durvīm rēgodamies un prasīdami, ko tur tik ilgi darot. Valoda nekāda nevedās, jo ikkatrs kavējās pie tām domām, ka tagad savu pavalgu pie maizes ņemt būtu bijis tīri grēks, tāpēc ka bij gaidāma kopzupa, par kuru jāmaksā visiem vienlīdz, lai ēd daudz vai maz; bet sausu maizi vien ēst – tāds muļķis atkal neviens negribēja būt, jo kur tad pēc gaļu liktu?