Iekšējā balss

Man tas nostrādāja ar “Ulisu”. Džeimsa Džoisa versijā. Jaunībā biju mēģinājis šo grāmatu lasīt kādas trīs vai četras reizes, bet ikreiz padevos pēc aptuveni vienas nodaļas. Un te pēkšņi pirms pāris gadiem es tiku pie audiogrāmatas un beidzot sapratu, par ko visi tik ļoti cepas. Tas bija nepārspējams šedevrs, kas stundu pēc stundas mani apbūra ar savu šarmu, viltu, humoru, rupjību, tuvību, bravūru un līksmi. Tajā bija ierakstīta visa cilvēka dzīve. Un man beidzot tapa skaidrs, kādēļ tik daudzi Džoisu uzskata par 20. gadsimta izcilāko romānu rakstnieku.

Tāpat notika arī ar otru Ulisu jeb Odiseju, Homēra “Odisejas” varoni. Biju vairākas reizes neveiksmīgi mēģinājis lasīt dažādus “Odisejas” tulkojumus grāmatas formā, bet gandrīz nekad netiku tālāk par atziņu, ka Uliss bijis viens sarežģīts vīrs. Līdz uzgāju Emilijas Vilsones tulkojuma audioizdevumu, ko lasīja Klēra Deinsa. Es biju sajūsmā. Es ne tikai pieļāvu, bet uzskatīju par gandrīz pašsaprotamu, ka šis ir visu laiku dižākais literārais darbs. Un atkal jau – tajā bija ietverta visa cilvēka dzīve, kā arī diezgan daudz no dievu dzīves.

Tā es sāku klausīties pēc kārtas visus klasiskos romānus – Ostinu, Eliotu, Dikensu; visas tās grāmatas, kuru lasīšana studentu gados bija likusies kā smags darbs, tagad, ierunātas Dženijas Agateres, Maikla Džeksona u.c. balsīs, bija kļuvušas par vistīrāko baudu. Kā gan tas iespējams? Tie taču bija tie paši vārdi, kurus es pats, lasot no lapas, būtu varējis iedzīvināt ar savu iztēli un iestudēt pēc sava prāta – kāpēc tas man sagādāja daudz mazāk prieka?