Jušanās savā sievietes ādā

Pagājis krietns laiks, kopš es 53 gadu vecumā kļuvu par sievieti. Tagad, pēc 20 gadiem, esmu gados veca sieviete, kura dažkārt staigā, atbalstoties uz jauka saliekamā spieķa, un kurai bijušas divas gūžas locītavu operācijas, kura dzīvo Čikāgas centrā, loftā ar 8000 grāmatām, priecājas par saviem suņiem, ģimeni, draugiem no Čīles līdz Ķīnai, episkopāļu baznīcu ielas pretējā pusē, vakariņu klubu netālu no Mākslas institūta un, par visu vairāk, par savu profesores darbu. Jeb, kā tik šarmanti saka itāļi: una professoressa. Ak, šī -essa! Viņa pārstājusi lasīt lekcijas, bet ne skricelēt savos 73 gados, 20 gadus pēc pārtapšanas – emerita. Nevis, redziet, emeritus.

Bet, protams, “patiesībā” dzimumu mainīt jau nevar, vai ne? “Patiesībā” parādās tad, kad raksta dusmīgs konservatīvais vai dusmīga feministe esenciāliste blogā vai redaktora slejā, vai komentāru lapā. Dusmīgajiem ir taisnība, bioloģiski runājot. Tādēļ šīs dusmas viņiem pašiem izklausās kā veselais saprāts. Katra mana ķermeņa šūna kliedz: XY, XY, XY! Es tiešām vēlos, kaut tās aizvērtos. Mazās, nožēlojamās hromosomiņas. Kādā brīnumjaukā nākotnē, domājams, mēs spēsim izmainīt tos XY uz XX. Bet ne tagad.

Vēl svarīgāk ir tas, ka tāda 53 gadus veca dzimuma maiņas veicēja, kāda biju es 1995. gadā, nevar būt izdzīvojusi dzimušas meitenes un sievietes dzīvi. Viņa nevar būt guvusi meitenes, mātes un visa pārējā labo un slikto pieredzi. Nekāda zinātne nevar izmainīt viņas dzīves gājumu. Tāpat ir ar dzimušu sievieti, kura dodas pretējā virzienā – kļūst par vīrieti, kas, starp citu, saskaņā ar neseniem pētījumiem šķiet tikpat gribēts kā no vīrieša kļūt par sievieti. Piemēram, dziedātājas un aktrises Šēras dēls. Neviens no abiem virzieniem nav ļoti bieži sastopams – aptuveni viens no katriem 400 dzimušajiem. Tas ir daudz mazāk nekā, teiksim, gejiskums, ar ko to hroniski jauc. Un tomēr vēlme mainīt dzimumu ir daudz izplatītāka nekā no gaisa pagrābtais minējums, ko psihiatri pārliecināti izplatīja tumšajos 60. gados, – ka tie ir viens no 20 000 dzimušajiem. Pārspīlējums? Jūs droši vien paši pazīstat kādu transseksuālu cilvēku, vai tas būtu mainījis dzimumu vai ne. Kad es pirmoreiz aizgāju uz mazo, progresīvo episkopāļu baznīcu Čikāgā, tur bija kāds, kas devās pretējā virzienā, no sievietes par vīrieti, un pēc dažiem gadiem vēl viens.

Bet piedodiet, ka ieslīgu statistikā. Ekonomists vai vēsturnieks, kas uzskata, ka daudzi, ja ne visi zinātnes jautājumi sākas ar “cik”, vienmēr sliecas uz to pusi. Bet, liekot mierā statistiku, meitenes dzīve ir citāda nekā zēnam, un man bija normāla zēna dzīve un visas vīrieša priekšrocības tādā mačo jomā kā ekonomika pusi no manas akadēmiskās dzīves. Jautājums par to, kas tu esi, ir kvalitatīvs, nevis kvantitatīvs. Kāda veida? Kāda dzīve? Kura komanda? 1995. gada beigās es izvēlējos komandas mainīt.

Es negribu izklausīties nesaprātīgi esenciālistiska¹. Dzimtes ļoti pārklājas. Mēs esam cilvēki vai amerikāņi, vai auguši Bostonā. Cilvēkiem – kā vīriešiem, tā sievietēm –, kas, tāpat kā es, dzimuši Savienotajās Valstīs baltādainu vidusšķiras vecāku ģimenē 1942. gadā, ir daudz kopīga. Tieši tādēļ vidusskolu un augstskolu salidojumi ir tik patīkami, tā ir atkalredzēšanās ar seniem draugiem, ar kuriem tik daudz kopā piedzīvots. Mana māte, kas dzimusi 1922. gadā, saka, ka viņa labprātāk uzturas kopā ar “tiem, kas dejojuši pie Harija Džeimsa”, 40. gadu džezmeņa, mūzikas.

Mana sievietes dzīve kopš 1998. gada, kad ar stāstījumu par trim trakajiem pārtapšanas gadiem (1995–1997) beidzas mana autobiogrāfija “Crossing”, ir bijusi pasniedzējas, rakstnieces... un meitas, māsas un draudzenes dzīve. Šāda dzīve brīvā valstī ir iespējama, neskatoties uz traucējošajām hromosomām un iepriekšējo dzīves pieredzi. Paldies Dievam. Ja nebūtu veikusi maiņu, es tagad būtu nožēlojams vecs vīrs, kas skaudīgi vēro Opras Vinfrijas sarunu šovus², jauko un dziļdomīgo filmu “Transamerica” (2005) un Keitlinas Dženeres iznācienu visā viņas atjaunotajā spožumā.