Jūsu tauki vajadzīgi tautai!

Vairāk nekā 10 gadus pirms Konstitūcijas 19. labojuma, kas piešķīra viņai vēlēšanu tiesības, 1909. gadā, Lulu Hanta-Pītersa jau bija sasniegusi tālaika sievietei neierastu statusu. Viņa bija ieguvusi medicīnas doktora grādu Kalifornijas Universitātē laikā, kad Amerikas medicīnas studentu vidū sieviešu bija mazāk nekā 5%, un viņa bija pirmā sieviete, kas stažējās Losandželosas apgabala Vispārīgajā slimnīcā. Kādu laiku viņa vadīja slimnīcas patoloģijas laboratoriju un vēlāk bija Kalifornijas Sieviešu klubu federācijas Sabiedrības veselības komitejas priekšsēdētāja Losandželosā. Santa Cruz Evening News rakstīja, ka šis amats viņai deva “lielāku varu nekā visai pilsētas Veselības pārvaldei”. Viņa bieži uzstājās ar lekcijām par sabiedrības veselību un bērnu uzturu.

Tomēr nākamajā desmitgadē tam, ko Lulu Hanta-Pītersa sāka uzskatīt par savu lielāko triumfu, bija drīzāk personisks, ne profesionāls raksturs. Kad viņai apritēja 40 gadi, Hanta-Pītersa ar stingru un neatlaidīgu disciplīnu notievēja, nometot 30 kilogramus no sava, kā viņa teica, “pārlieku masīvā ķermeņa”. Par to viņa ļoti vēlējās pastāstīt citiem – ar dedzību, kas jau līdzinājās mesiānismam. Lekcijās viņa sāka pievērsties jaunatklātajam “svētajam grālam” – rīkam, ko viņa uzskatīja par svara samazināšanas atslēgu, kaut kam, ko sauca par kalorijām.

Kalorija – vārds, kura nozīmi mūsdienās zina pat skolēni, – vairāk nekā pirms 100 gadiem bija nišas jēdziens, kas tikai sāka nākt ārā no laboratorijām un parādīties sabiedrības redzeslokā. Hanta-Pītersa bija gatava šo evolūciju paātrināt, apgriežot kājām gaisā kaloriju nozīmi un pielietojumu un pārvēršot to par vienu no noturīgākajiem un nozīmīgākajiem mūsdienu veselības konceptiem. Kalorija ļāva sabiedrībai pirmo reizi “ieskatīties dziļāk” pārtikas produktos, ko tā lietoja, un iegūt elementāru izpratni par uzturu. Taču tā arī metās mocīt miljoniem cilvēku, vairot bagātību korporācijām, iedvesmot vairākas reklāmas kampaņu paaudzes, izraisīt plaši izplatītu vainas apziņu un lepnumu un pat, kā tagad daži apgalvo, – gramu pa gramam, kaloriju pa kalorijai – novest amerikāņus līdz aptaukošanās epidēmijai, liekot ļaudīm uztraukties par kalorijām, nevis uzturvielām un pievēršot viņus pārmērīgi apstrādātiem ogļhidrātiem.

Galu galā Hanta-Pītersa savu aizraušanos ar kaloriju skaitīšanu destilēja līdz plānai rokasgrāmatai, kas tika publicēta 1918. gadā un kļuva par pirmo diētām veltīto bestselleru. Grāmatā ar nosaukumu “Uzturs un veselība ar kaloriju atslēgu” Hanta-Pītersa nevairījās no humora un rotaļīguma. Viņa iesaistīja savu 10 gadus veco māsasdēlu (“mazo resgali”), kurš uzzīmēja ērmīgas strīpiņfigūru ilustrācijas, un pati nelaimīgajiem “Draudzīgās resno brālības” locekļiem, kā viņa tos sauca vēlākajos darbos, izdomāja tādus satīriskus vārdus kā Ima Rīmas kundze un Sīkaļa Tonnas kundze (mūsdienās šādus epitetus un terminoloģiju diez vai uzņemtu ar sapratni). Tai pašā laikā viņa izrādīja stabilu cieņu neredzamajai, neizsakāmajai kalorijai. “Vārds “kalorija” jums jāzina un jālieto tikpat bieži vai pat biežāk nekā vārdi “pēda, jards, kvarts, galons”,” viņa rakstīja. “Turpmāk jūs ēdīsit pārtikas kalorijas. Jūs turpmāk teiksiet nevis “viena maizes šķēle” vai “kūkas gabals”, bet “100 kalorijas maizes” un “350 kalorijas kūkas”.”

Šī ideja bija tik svaiga un vienkārša, ka aizsāka veselu kustību. 1922. gadā “Uzturs un veselība” bija bestselleru sarakstos un noturējās tur četrus gadus – līdzās Marka Tvena un Emīlijas Poustas grāmatām. Un tieši tā – par laimi vai, kā tagad noskaidrojies, diemžēl – sākās kaloriju skaitīšanas gadsimts.

Kad Hanta-Pītersa 20. gadsimta sākumā sāka sludināt par kalorijām, šī ideja plašākai publikai bija tik jauna, ka viņai nācās lasītājiem mācīt, kā šis vārds ir izrunājams. (“Kal-o-ri,” viņa paskaidroja un kautrīgi piebilda, ka, jā, kalorijas ir košers.) Taču zinātnieki kalorijas bija pētījuši jau vairākas desmitgades, bet viņu iemesli bija pilnīgi atšķirīgi. Terminu “kalorija”, kura pamatā ir latīņu valodas sakne calor, kas nozīmē siltumu, pirmais ieviesa franču ķīmiķis un fiziķis Nikolā Klemāns, kurš 19. gadsimta 20. gados to aprakstīja kā siltuma mērvienību, ko var pārvērst enerģijā. Precīzāk, tā tika definēta kā siltuma daudzums, kas nepieciešams, lai paaugstinātu viena kilograma ūdens temperatūru par vienu grādu pēc Celsija. Klemānu neuztrauca ēdiens vai ķermeņa svars, bet gan tas, kā izmērīt tvaika enerģiju, kas nepieciešama dzinēja darbināšanai. Tomēr nākamajās desmitgadēs citi Eiropas zinātnieki šo ideju attiecināja arī uz cilvēka ķermeni, lietojot loģiku, ka arī ķermenis ir mašīna, kas, lai radītu enerģiju, sadedzina degvielu (ogļu vietā izmantojot pārtiku). 19. gadsimta beigās vācu fiziologi, izmantojot Klemāna metodes, mērīja pārtikas produktu enerģētisko vērtību ar “elpas kalorimetru” – slēgtu kameru, kurā mēra dzīvnieka skābekli un oglekļa dioksīdu, kā arī izdalīto siltumu, – lai noteiktu, kā šī enerģija organismā tiek pārstrādāta.

1869. gadā un pēc tam arī 19. gadsimta 80. gados kāds Jaunanglijas ķīmiķis, vārdā Vilburs Atvoters, devās uz Vāciju studēt jauno uztura zinātni. Viņš atgriezās ar ideju, kas izmainīja amerikāņu attieksmi pret ēdienu. Viņš uzskatīja, ka kalorija var palīdzēt uzlabot cilvēku uzturu laikā, kad lielākā problēma bija nevis aptaukošanās, bet nepietiekams uzturs. Tas bija lielisks papildinājums tālaika industriālajai revolūcijai, jo demonstrēja, kā zinātne spēj mainīt ikdienas dzīvi: kalorijas varētu celt amerikāņu strādnieku produktivitāti, bet tas neko nemaksātu.

Atvoteru sāka dēvēt par Amerikas uztura zinātnes tēvu. 19. gadsimta 90. gados viņš dedzīgi rakstīja par “intelektuālā un morālā stāvokļa un izaugsmes” uzlabošanu, radot standartizētu formulu kaloriju daudzuma noteikšanai dažādos pārtikas produktos, ko nosauca par “fizioloģiskās degvielas vērtību”. Šāda formula ļautu amerikāņiem izvēlēties produktus pēc skaitļiem, nevis minējumiem vai emocijām, tādējādi saņemot no ēdiena vislielāko uzturvielu daudzumu. “Reālajā ēšanas praksē esam pārāk atkarīgi no garšas,” viņš rakstīja. Risinājums bija “regulēt apetīti ar saprāta palīdzību”, izmantojot viņa kaloriju tabulu. Viņa darbs izrādījās tik ilgtspējīgs, ka mūsdienās uzturvērtības marķējumu var atrast uz visām pārtikas precēm veikalā. Kalorijas joprojām tiek aprēķinātas, pamatojoties uz izdalīto siltumu, lai gan zinātnieki vairs neizmanto kalorimetru, jo pārtikas produktu uzturvērtību var aprēķināt pēc “Atvotera sistēmas”, kas nosaka kaloriju vērtību katram gramam olbaltumvielu, tauku un ogļhidrātu pārtikas produktos.

1894. gadā Atvotera uztura apraksts kļuva par pirmo ASV Lauksaimniecības departamenta publicēto rokasgrāmatu. Lai propagandētu ekonomisko aspektu, tajā bija ietverti dažādu pārtikas produktu cenu aprēķini, ņemot vērā kaloriju daudzumu, ko tie nodrošina. Sadaļā ar nosaukumu “Lēti un dārgi pārtikas produkti” bija salīdzinātas “enerģijas kalorijas”, ko var iegūt, piemēram, no 25 centus vērtām austerēm un 25 centus vērtiem kviešu miltiem (pārsteidzoša ziņa: milti bija mazāk “dārgi”). Šķiet, ka kulmināciju šis mazāk pazīstamais ekonomiskais kaloriju aspekts sasniedza 1920. gadā, kad bijušais Mičiganas gubernators Čeiss Osborns ierosināja starptautiskajā tirdzniecībā kā universālo valūtu izmantot kaloriju, nevis dārgmetālus. Viņš ierosināja preces vērtību noteikt pēc tās ražošanā nepieciešamajām kalorijām. Piemēram, vilnas mēteļa cena būtu atkarīga no kalorijām, kas nepieciešamas, lai izaudzētu aitas, cirptu vilnu, šūtu apģērbu, transportētu to uz tirgu utt. Maigi izsakoties – neparocīgi.

Tālaika progresīvie ideāli, kas bija vērsti uz zinātni, racionalitāti un kvantificēšanu, bija ļoti populāri, un plaukstošā pārtikas industrija saredzēja tajā izdevīgumu. 1915. gadā kalorijām pieķērās Džozefa Šlica alus rūpnīca. “Tīrs alus ir nākamais labākais enerģijas avots pēc piena,” Šlics sludināja laikraksta reklāmā. “Glāzē piena ir 184 kalorijas, glāzē tīra alus – 137… un tas nevairo žulti.” Presto miltu maisījuma reklāma salīdzināja mārciņu liellopa gaļas ar mārciņu miltu – 1000 kalorijas pret 1600 kalorijām – un attiecīgi cenu, 25 centus pret 6 centiem. “Tas pierāda, ka Presto ir četras reizes izdevīgāks par liellopa gaļu: padomājiet par to!”

Satraukums pārņēma arī akadēmiskās aprindas. Kad Hanta-Pītersa mācījās par ārstu, viņa, visticamāk, studēja Atvotera darbus un viņa kaloriju rokasgrāmatu, lai noteiktu bērnu uztura vajadzības, kas bija viena no viņas specializācijām. (Atvoters nomira 1907. gadā, kad viņa vēl mācījās medicīnas skolā.) Taču viņas novatoriskā pieeja bija palūkoties uz kalorijām no otras puses, izvirzot hipotēzi, ka tās var izmantot ne tikai veselīga svara pieauguma, bet arī svara samazināšanas vadlīnijās. “Lulu Hanta-Pītersa pārstāvēja tālaika pārtikas reformatoru kustību, ko interesēja racionālāka pārtikas ražošana,” raksta Helena Zouija Vaita, Mičiganas Valsts universitātes uztura vēsturniece un grāmatas “Moderna pārtika, morāla pārtika: paškontrole, zinātne un mūsdienu amerikāņu ēšanas uzplaukums 20. gadsimta sākumā” autore. “Ideja bija ēst nevis tradīciju vai, nedod Dievs, baudas dēļ, bet gan saskaņā ar zinātni un skaitļiem, saskaņā ar jaunajām zināšanām par uzturu.”

Pati cīnījusies ar, viņasprāt, lieko svaru, Hanta-Pītersa par pirmo pētījuma objektu izvēlējās savu ķermeni un nomestos 30 kilogramus uzskatīja par pārliecinošu argumentu.