Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Telefona zvans atskanēja trijos no rīta. Mana māte Deli bija asarās. Viņa teica, ka tēvs atkal nokritis un tagad runājot pilnīgi nesakarīgi. Māte pavērsa pret viņu klausuli. Tēvs svešā, augsti nazālā balsī lēni murmināja kaut kādu bezjēdzīgu vārdu savirknējumu. Viņš ik pa brīdim atkārtoja pats savu iesauku, Šibu, un sava bērnības ciema nosaukumu – Dehergoti. Izklausījās, it kā viņš skaitītu pats savas pēdējās svaidīšanas lūgšanu.
– Ved viņu uz slimnīcu, – es no Ņujorkas lūdzu. – Es ar pirmo reisu lidošu mājās.
– Nē, nē, vajag nogaidīt, – māte iebilda. – Varbūt viņš atlabst pats saviem spēkiem.
Viņas laikos šādi pēdējā brīdī iegādāties biļeti starptautiskam lidojumam skaitījās nepiedodama ekstravagance, ko varēja atļauties tikai starpkontinentāla mēroga gangsteri un kinozvaigznes. Viņa nepazina nevienu cilvēku, kurš pie mirstoša tēva vai mātes būtu ieradies “laikus”. Mātes paaudzes taupīgums nu jau bija sabiezējis par neslēptu māņticību: ja es tagad sēstos lidmašīnā, tad ar to pašu varētu nelaimi izprovocēt – likt tai piepildīties.
– Pagaidi līdz rītam, – viņa teica, izklausoties arvien bažīgāka. Es noliku klausuli un aizsūtīju e-vēstuli savai ceļojumu aģentei, lūdzot, lai viņa man rezervē vietu pirmajā pieejamajā Air India reisā.
Jau vairākas nedēļas mana 83 gadus vecā tēva veselība arvien pasliktinājās. Šādi vēlie telefona zvani tagad sekoja cits citam arvien ciešāk un atbalsojās tālāk – kā viļņi pirms vētras: negadījumi kļuva biežāki, bet to sekas – nopietnākas. Tas togad nebija viņa pirmais kritiens. Dažus mēnešus pirms tam māte viņu kādu dienu bija atradusi guļam uz balkona grīdas; lauztā roka bija greizi saliekta zem ķermeņa svara. Kamēr māte, paņēmusi šķēres, mēģināja pārgriezt un novilkt viņam kreklu, tēvs kliedza divkāršā agonijā: sāpes, ko sagādāja krekla atlieku stīvēšana pār galvu, apvienojās ar šausmām, ko viņš juta, redzot, kā tiek sagriezts vēl pilnīgi lietojams apģērba gabals. Es zināju: tas ir sens strīds. Viņa māte, kurai Indijas sadalīšanas laikā nācās vienai pārdabūt savus piecus dēlus pāri robežai uz Kalkutu un kurai nekad nepietika drēbju, ar ko viņus apģērbt, būtu izdomājusi, kā tikt galā, nesabojājot kreklu.
Arī toreiz māte centās notušēt šī incidenta nopietnību. “Kicchui na,” viņa man teica, klausies, tas nekas nav. Tā bija frāze, pie kuras viņa, mūsu ģimenes līdzsvarojošais spēks, tvērās bieži. “Mēs tiksim galā,” māte sacīja, un es viņai ticēju. Bet šoreiz es vairs nebiju tik drošs.
Divdesmit stundas pēc mātes zvana es piezemējos svelmes nokaitētajā, smoga smacētajā Deli. No lidostas es vispirms devos uz mūsu ģimenes māju, nosviedu somas uz gultas un tūlīt sēdos taksometrā uz neiroloģiskās intensīvās terapijas centru. Tas bija iekārtots četrās ap atvērtu iekšpagalmu izkārtotās ēkas daļās. Tobrīd tur laboja daļu grīdas seguma: pulētajā mozaīkas betonā, gluži kā pārsistā lūpā, bija izrauta vaļēja brūce, un tajā rēgojās ēkas ūdens caurules un elektrības kabeļi; gaiteņa grīda bija piemētāta ar robainiem betona gabaliem. Es iedomājos: ja gadītos pār tiem paklupt un sasist galvu, tad neirologs gluži ērti jau gaidītu tepat aiz stūra.
Tēvs bija saņēmis krietnu sedatīvu devu. Es pasaucu viņu vārdā, un īsu mirkli likās, ka viņš, mani pazinis, strauji pagriež galvu uz manu pusi. Es sajutu pakrūtē spēju prieka uzplūdu, taču tūlīt ieraudzīju, ka tēvs turpina šūpot galvu no vienas puses uz otru, un sapratu, ka tas, ko es vēroju, ir tikai automātiska kustība – monotona, ritmiska, cikliska. Likās, ka viņa smadzenes sākušas lejupslīdi pa evolūcijas ķēdi, lai, izkrītot cauri virknei filoģenētisku lūku – bum-bum-bum –, tuvotos kaut kādai primitīvai reptiliskai apziņai. Ar laiku es šo tukšo riņķveida kustību sāku uztvert kā žestu signālos iešifrētu ziņojumu, kādu ārpasaulei varētu sūtīt no Elles dziļākajiem nostūriem.
Pie manis pienāca neiroķirurģijas nodaļas rezidents. Viņš zināja, ka esmu mediķis; viņš sniedza man roku un uzrunāja par doktoru Mukherdžī. Tas bija aptuveni 35 gadus vecs vīrietis ar bālu seju, lielām ausīm un pašpārliecinātu izturēšanās manieri. Es pret viņu acumirklī sajutu iracionālu nepatiku.
– Jūsu tēvam smadzenēs bijusi spēcīga asiņošana, – viņš man pavēstīja. – Ņemot vērā demences fonu, es neesmu pārliecināts, kādā mērā mēs varam cerēt uz atlabšanu.
Viņš piemetināja, ka tēvam nātrija līmenis asinīs nokrities līdz 128; tas ir kritiski zems rādītājs – vēl viena pazīme, ka smadzeņu audi ir nopietni bojāti.
Manām dusmām bija tāda kā otrkursnieka sašutuma pieskaņa: ļoti gribējās viņam pateikt, ka es labi zinu, kā nolasīt datortomogrāfijas attēlu, un saprotu, ko nozīmē zems nātrija līmenis, taču iekodu mēlē.
– Mēs par visu parūpēsimies, – viņš apgalvoja. – Dariet, kas dēlam jādara, un pārējo atstājiet mūsu ziņā.
To pateicis, viņš aizsteidzās pie citiem pacientiem.
Dažas minūtes pēc ierašanās es ievēroju, ka tēva sirdsdarbības frekvences rādītāji monitorā ir biedējoši augsti. Brīdi taustījos zem palagiem, līdz sajutu viņa pietūkušajā plaukstas locītavā pulsu. Tas bija normāls; aparāts to rādīja gandrīz divreiz ātrāku. Es pasaucu medmāsu. Tā bija maza auguma sieviete ar izteiksmīgu seju; baltais uzsvārcis bija sapogāts virs zila sari.
– Ak tas monitors? Tas jau nekad nedarbojas, – viņa teica, nevērīgi atmetot ar roku, it kā runa būtu par rotaļu mašīnu, kam lāgā negriežas ritenis. Un tad, man par neizsakāmām šausmām, viņa pastiepa roku un vainīgo ierīci vienkārši izslēdza. Aparāts pārstāja pīkstēt. Manam tēvam tagad oficiāli nebija pulsa. Tā, par laimi, vismaz šīproblēma ir atrisināta, lika noprast māsiņas uzvarošā sejas izteiksme, un viņa devās pie nākamās gultas.
Apmēram pēc stundas viņa atgriezās, lai tēvu apkoptu. Puspavērtajā mutē bija izveidojusies dīķa aļģu konsistences un krāsas siekalu peļķīte. Medmāsa to savāca ar nosūkšanas katetra palīdzību. Vakuuma sūknis, kam katetrs bija pievienots, pēkšņi izdvesa īsu dūcošu skaņu un tad, skaļi nošņācies, saplaka; tā varētu sabrukt mirstošs zilonis. Es piecēlos un piegāju tuvāk paskatīties: viena no gumijas blīvēm vietā, kur katetra caurulīte piestiprināta pie sūkņa, bija saplīsusi. Māsiņa kā atvainojoties paraustīja plecus. Viņa pienākuma pēc palūkojās, vai neatradīsies rezerves blīve, taču mēs abi tāpat zinājām, ka tās nebūs.
Tovakar es no slimnīcas aizgāju vienpadsmitos. Dažus kilometrus no mūsu mājas uz šosejas bija apgāzies motocikls, katapultējot kaut kur izplatījumā jaunu vīrieti bez ķiveres galvā. Kāds, lai novirzītu satiksmi, bija ap nelaimes gadījuma vietu iededzis signāllāpas. Šīs pilsētas slavenie smilšu vēji bija noslīpējuši taksometra logus kā jūras izskalotas pudeļu lauskas, un, skatoties caur tiem, aina atgādināja ar miglainu videokameru uzfilmētas svinības – kādus svētkus vai kāzu viesības. Doma par to, cik tālu tas ir no patiesības, mani gandrīz sasmīdināja. Deli bija sagriezusies ar kājām gaisā. Pilsēta bija salauzta. Slimnīca bija salauzta. Mans tēvs bija salauzts.
Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies