Kā būt labam

Filozofs Dereks Pārfits (11.12.1942.–01.01.2017.) precīzi atbilst tam, ko Lielbritānijā dēvē par “universitātes donu”. Tas nav tikai pasniedzējs kādā no Oksfordas vai Kembridžas koledžām, bet arī erudīts īpatnis, kas iemieso šo universitāšu garu un padara tās nevis vienkārši par mācību iestādēm, bet leģendām un neaizvietojamu britu kultūras sastāvdaļu. Šo universitāšu tradīcija ir rūpēties par saviem īpatņiem, un Oksforda rūpējās par Pārfitu: vairāk nekā 40 gadus viņš dzīvoja un strādāja All Souls koledžā, kas ir viena no ekskluzīvākajām un privileģētākajām Oksfordas koledžām. Pārfits visplašāk ir pazīstams ar saviem domu eksperimentiem, kuros viņš apspēlēja dažādus mūsu pieņēmumus par personas identitāti, tomēr viņa filozofiskās rakstības stils nav īsti domāts plašai publikai, tas ir diezgan tehnisks. Vienīgi rūpīgāk ieskatoties, aiz slēdzienu virknēm atklājas nevis vēss, bet kaislīgs prāts. Cik man zināms, neviens Pārfita darbs latviski nav tulkots. Rīgas Laikā varēja būt intervija ar viņu – varēja, bet nebija. Pārfits un rakstā minētais Bernards Viljamss bija divi filozofi, kurus Arnis Rītups plānoja intervēt; viens (Pārfits) piedāvāja interviju veikt rakstiski, otrs intervijai piekrita, taču nomira. Tagad miris ir arī Pārfits.

Artis Svece

Iztēlosimies, ka jūs esat cietis baisā negadījumā. Jūsu ķermenis ir pagalam, taču smagi cietušas ir arī jūsu divu brāļu – jūs esat trīnīši – smadzenes. Jūsu smadzenes sadala divās puslodēs un katru no tām veiksmīgi transplantē brāļu galvās. Pēc operācijas abi izdzīvojušie sāk sevi uzskatīt par jums, atceras jūsu dzīvē pieredzēto kā savu, tiem piemīt pat jūsu rakstura iezīmes. (Tas viss neizklausās nemaz tik neticami, jo dzīvas smadzenes jau ir tikušas ķirurģiski sadalītas, veidojot divas atšķirīgas apziņas plūsmas.) Bet kas gan būtu noticis? Vai jūs būtu uzskatāms par gājušu bojā vai tomēr izdzīvojušu? Un, ja jūs skaitītos izdzīvojis, kas jūs īsti būtu? Viens no šiem abiem? Abi divi? Vai neviens? Un kas notiktu, ja viens no viņiem neizdzīvotu un paliktu tikai otrs – ar pusi no jūsu smadzenēm? Lai gan šis gadījums šķiet diezgan atšķirīgs, tomēr diez vai viena cilvēka nāve var kaut kā mainīt cita identitāti.

Filozofs Dereks Pārfits uzskata, ka neviens no šiem abiem nebūtu jūs, taču tam nebūtu nozīmes. Tam, ka jūsu vairs nav, nebūtu nozīmes, jo tas, kas ar jums būtu noticis, nepavisam nebūtu uzskatāms par parastu nāvi: attiecībā uz abiem jaunajiem radījumiem turpinātos viss, ko parasti uzskata par svarīgu, kādam izdzīvojot, – atmiņas un rakstura iezīmes, kas laika gaitā parasti mēdz izzust un mainīties. Vairums no mums par savu nākotni raizējas tikai tāpēc, ka tā ir mūsu, taču, kā uzskata Pārfits, šī fundamentālā cilvēciskā instinkta pamatā ir kļūda. Ne jau personas identitāte ir svarīga.

Daudzi uzskata, ka Pārfits ir oriģinālākais morāles filozofs angļvalodiskajā pasaules daļā. Viņš sarakstījis divas grāmatas, un abas novērtētas kā nozīmīgākās savā nozarē pat ne šajā gadsimtā, bet kopš 1874. gada, kad iznāca klasiskā utilitārisma augstā dziesma, Henrija Sidžvika “Ētikas metodes”. Pārfita pirmais darbs, “Iemesli un personas”¹, kuru izdeva, kad viņam bija 41 gads, izraisīja sensāciju. Grāmata bija blīvs domas eksperimentu krājums, kas rosināja bezkaislīgāk palūkoties uz cilvēka eksistenci, nepieķeroties personiskajiem vai fiziskajiem aspektiem.

Tā, pieņemsim, kāds zinātnieks sāk aizstāt jūsu šūnas ar šūnām no 30 gadus vecās Grētas Garbo organisma. Eksperimenta sākumā noteikti būsiet jūs, noslēgumā – Grēta Garbo, bet kas gan tas būs viduspunktā? Neliekas jēdzīgi pieņemt, ka starp abiem būtu iespējams novilkt skaidru robežlīniju – ka kāda atsevišķa šūna varētu izšķirt, vai tas esat jūs vai neesat. Tādējādi nav atbildes uz jautājumu par to, vai šī persona esat vai neesat jūs, taču notikušajā nav arī nekā mistiska: mēs zinām, kas notika. Patība, kā šķiet, nav vis nekas vai viss, bet gan kaut kas tāds, kā var būt vairāk vai mazāk. Kurā apaugļotas olšūnas dalīšanās brīdī sāk pastāvēt persona? Un kurā brīdī persona, kas ieslīgst vecuma demencē vai komā, pārstāj būt? Vienkāršas atbildes nav, jo tas ir jautājums par pakāpēm.

Pārfita uzskati savā ziņā atgādina budismā sastopamos priekšstatus par patību, to viņam jau pirms daudziem gadiem bija teicis kāds Austrumu reliģiju profesors, un Pārfitu tas bija ļoti iepriecinājis. Tā kā viņu nodarbināja vispārēju patiesību meklējumi, iespēja, ka pat laikā un telpā no viņa pamatīgi tālais Buda nonācis pie līdzīgiem secinājumiem, viņu ļoti iedrošināja. (Vēl pēc kāda laika viņš padzirdēja, ka “Iemeslus un personas” topošie mūki kādā Tibetas klosterī mācoties no galvas un skandējot līdz ar sūtrām.) Ir grūti ticēt, ka nav tādas patības, kura vai nu ir, vai nav, – ka nav nekādas “dziļākas īstenības” vēl aiz tiem daudzajiem psiholoģiskajiem krikumiem, kuri arī veido to, kas jūs esat. Taču Pārfits atzīst, ka viņa paša pārliecība nav pastāvīga – viņam sevi jāpārliecina arvien no jauna. Arī Buda esot uzskatījis, ka nonākt pie šādas pārliecības ir ļoti grūti, tomēr tas ir iespējams, daudz meditējot. Taču, pat ja pieņem, ka mēs varētu būt par to pārliecināti, kā mums par to būtu jādomā?

Vai patiesība ir nomācoša? Varbūt kādam arī ir. Taču mani tā atbrīvo un mierina.

(Pārfita izteiksmei – gan grāmatās, gan e-pastā, gan pat runājot – ir vienota intonācija, ko varētu raksturot kā ļoti spēcīgu, tomēr apvaldītu emocionalitāti.)

Kamēr uzskatīju, ka mana eksistence ir šāda dziļāka īstenība, man likās, ka esmu sevī ieslodzīts. Likās, ka dzīvoju tādā kā stikla tunelī, pa kuru gadu no gada pārvietojos aizvien ātrāk, un galā mani gaida tumsa. Taču, kad sāku domāt citādi, tuneļa stikla sienas izzuda. Nu es dzīvoju ārā. Vēl aizvien pastāv atšķirība starp manu un citu cilvēku dzīvi, taču tā vairs nav tik liela. Citi cilvēki tagad ir tuvāk. Mani mazāk nodarbina paša dzīves atlikums, bet vairāk – citu cilvēku dzīve.

Kā uzskata kāds Pārfita draugs, viņa personības identitātes teorijas pamatā varētu būt ārkārtīgas bailes no nāves. Taču Pārfitam neliekas, ka viņš jebkad būtu baidījies no nāves vairāk nekā citi, un tagad viņam šķiet, ka šīs bailes gājušas mazumā.

Mana nāve pārraus tiešākās saiknes starp manu pašreizējo un nākotnes pieredzi, taču nepārraus dažādas citas.

Kāds viņu atminēsies. Citi iespaidosies no viņa rakstītā vai izmantos viņa padomus. Atmiņas, kas saistīsies ar viņa atmiņām, domas, kas saistīsies ar viņa domām, rīcība, kas saistīsies ar viņa nodomiem, – tas viss pastāvēs arī tad, kad viņa vairs nebūs, tikai citos ķermeņos.

Un tas ir viss, kas izriet no fakta, ka nedzīvos neviens tāds, kas būtu es. Tagad, kad esmu to aptvēris, nāve man vairs nešķiet tik ļauna.

Kad Pārfits pabeidza “Iemeslus un personas”, viņu arvien vairāk sāka satraukt tas, cik daudzi ir pārliecināti, ka nekādas objektīvas morālās patiesības nav. Tas lika viņam rakstīt otro grāmatu, “Par svarīgo”, kuru filozofi ilgi gaidīja un kura beidzot iznāca 2011. gada vasarā. (Saistībā ar topošo grāmatu, kuras melnraksti cirkulēja apritē, jau bija notikusi konference, bija iznācis rakstu krājums un notika nebeidzamas diskusijas.) Pēc Pārfita domām, pastāv patiesas atbildes uz morāles jautājumiem, tieši tāpat kā uz matemātiskiem jautājumiem. Cilvēki šīs patiesības spēj atrast ar intuīcijas un kritiskās domāšanas palīdzību, tomēr tās ir patiesas neatkarīgi no tā, vai tās kāds atrod vai neatrod. Pārfits uzskata, ka svarīgākais, kas viņam darāms šajā īsajā laikā uz zemes, ir atklāt šīs patiesības un pārliecināt pārējos, ka tās pastāv. Viņaprāt, pasaule, kurā nav morālas patiesības, būtu drūma vieta, kurā nekam nebūtu jēgas. Šāda doma viņu šausmina.

Mums vairs nebūtu iemeslu, kāpēc lemt, kā dzīvot. Šādi lēmumi būtu patvaļīgi. Mēs vadītos vienīgi pēc instinktiem un iekārēm un dzīvotu tāpat kā citi kustoņi.

Viņam ir sajūta, ka visapkārt ir bīstami skeptiķi. Daudzi viņa kolēģi ne vien netic objektīvai morāles patiesībai, bet pat nesatraucas, ka tādas nav. Tie ir pragmatiķi, kas apgalvo, ka morālās patiesības ideja ir lieka, tā ir tāds kā piektais ritenis: ar to vai bez tās ļaudis tāpat turpinās dzīvot kā allaž, labi saprotot, ka kaut kas ir slikti un kaut kas – labi, bez īpašas vajadzības pēc norādēm no augšas. Pārfits uzskata, ka tas ir atbaidošs nihilisms.

Subjektīvisti dažkārt apgalvo: lai arī nekas nav objektīvi svarīgs, pietiek ar to, ka kaut kas ir svarīgs cilvēkiem. Un tieši tas parāda dziļo atšķirību starp šiem uzskatiem. Subjektīvisti it kā saka: “Tavā nozīmē Dieva nav, taču Dievs ir mīlestība un daži cilvēki mīl cits citu, tāpēc manā nozīmē Dievs pastāv.”