Kā tas ir – būt dzīvniekam?

Tomasam Tveitsam kļūt par dzīvnieku pirmoreiz ienāca prātā kādā 2013. gada pavasara dienā. Viņš staidzināja gar Temzu krustmeitas īru terjeru Ķobi un attapās, ka pārdomā savu dzīvi. Viņam bija 33 gadi. Pirms dažiem gadiem viņš bija sācis mākslinieka un konstruktora karjeru ar atjautīgu projektu – tostera būvi no nekā, pašrocīgi iegūstot dzelzi un izgatavojot plastmasu. Līdztekus viņš kataloģizēja vides postījumus, ko izraisa cilvēces masveida tieksme grauzdēt – milzīgs noziegums pret dabu, kas tiek pastrādāts brokastu dēļ. Tveitsa tosteru pastāvīgajai kolekcijai iegādājās Viktorijas un Alberta muzejs. Ja neskaita faktu, ka ar šo tosteru nav pagatavots neviens grauzdiņš (izrādījās, ka dažas būtiskas detaļas ir pārāk grūti izgatavot), no visiem citiem aspektiem tas bija veiksmīgs projekts.

Kopš tostera pabeigšanas bija pagājuši trīs gadi. Tagad Tveitss sāka raizēties par nākotni. Viņam bija neregulārs darbs, un viņš dzīvoja pie tēva. Vai viņš visu mūžu būs nošņurcis pāraudzis? Kā viņš nopelnīs pietiekami, lai izveidotu ģimeni? Vai būvēt tosterus vai ko citu, kas sāji apliecinātu mūsdienu dzīves absurdu, patiešām ir labs veids, kā izmantot savu laiku uz zemes? Garām plūda aizņemti ļaudis, bet Tveitss uzdeva sev šos jautājumus un vēroja Ķobi. Viņš domāja: cik brīnišķīgi gan būtu dzīvot Ķobja mūžīgajā tagadnē – ostīt zāli, vēju un ūdeni bez raizēm par nākotni, pagātni, dzīves jēgu un nāves neizbēgamību. Cik daudz vienkāršāk ir būt dzīvniekam!

Pēc dažām dienām Tveitss nosūtīja finansējuma lūgumu Velkoma fonda medicīnas un humanitāro zinātņu birojam Londonā. Kad līdzekļi projektam bija sagādāti (“Komiteja uzskata, ka šī ir brīnišķīgi aizraujoša ideja,” atbildēja fonds), Tveitss sāka prātot, kāds dzīvnieks viņš gribētu būt. Vispirms viņš gribēja kļūt par ziloni. Ziloņi ir lieli, viņš domāja, un, ja viņam izdotos uzbūvēt ziloņa ārskeletu, viņš varētu tajā ierāpties un slāt apkārt, ēdot zāli un izdzīvojot mirkli. Taču, aizbraucis uz Dienvidāfriku un ieraudzījis ziloņus, viņš saprata, ka pieaudzis zilonis ir pietiekami spēcīgs, lai nogāztu koku. Lai padarītu sevi tikpat stipru, būtu vajadzīgs masīvs, buldozeram līdzīgs ārskelets; motora troksnis un benzīna smaka traucētu izjust dzīvniecisko svētlaimi. Turklāt tiek uzskatīts, ka ziloņi sēro par aizgājējiem un apklāj mirušos draugus ar lapām un zariem. Tā kā viens no projekta mērķiem bija izbēgt no cilvēkbūšanas eksistenciālajām raizēm, Tveitsam vajadzēja ne vien mazāku, bet arī mazāk saprātīgu dzīvnieku – tādu, kura garīgā dzīve būtu vienkāršāka un bezrūpīgāka nekā viņējā.

Drīz pēc tam kāda skandināvu šamane ieteica Tveitsam pievērsties “dzīvniekam, kas ir jums tuvāks un ar kuru jūs vieno kopīga vide”. Anglim nav nekāda pamata būt zilonim, viņa sacīja; viņam ir jābūt aitai vai kazai. Uznira bērnības atmiņas: Tveitss atminējās, ka reiz, kad bija mazs, mēģināja ēst istabas augu tikai ar muti. Kaza daudz lielākā mērā atbilst manam līmenim, viņš nodomāja. Šamane iepazīstināja Tveitsu ar animisma un totēmisma vēsturi. Viņa norādīja, ka lielāko daļu cilvēces pastāvēšanas laika ļaudis ir veidojuši mākslas darbus un veikuši rituālus, lai šķērsotu robežu starp cilvēku un dzīvnieku. Šovē alā Francijā ir 30 tūkstošus gadu vecs zīmējums, kurā attēlots cilvēka un bizona krustojums. “Gribēt kļūt par kazu tiešām ir visai tipiski,” Tveitss secina grāmatā “Āžcilvēks: kā es paņēmu brīvdienas no būšanas par cilvēku”¹. “No vēsturiskā viedokļa raugoties, ir gandrīz vai dīvaini negribēt kļūt par kazu.”

Tveitss ir mākslinieks ar inženiera dvēseli, tāpēc ķērās pie sava projekta īstenošanas caur problēmu risināšanas prizmu. Viņš saskatīja trīs problēmas. Pirmā bija kazas prāts. Lai to izprastu, viņš sāka pavadīt laiku lauku saimniecībā Kentā – kazu patversmē Gundegas. No kazu uzvedības speciālista Alana Makeligota viņš uzzināja, ka kazas ir samērā mierīgas un robustas radības, kuru sabiedrībā valda stingra hierarhija: tās bija gan labas, gan sliktas ziņas viņa gaidāmajai āža dzīvei. Līdztekus, lai saprastu, ko varētu nozīmēt “būt” āzim (vai, ja reiz par to runājam, “būt” jebkam), Tveitss sāka lasīt filozofa Martīna Heidegera darbus, kurš apgalvoja, ka cilvēka patību veido nevis viņa domāšana, kas balstās valodā, bet gan viņa prasmes, paradumi un dvēseles stāvokļi, kuri mijiedarbojas. To, kas mēs esam, vairāk nosaka mūsu mijiedarbības veids ar pasauli, nevis mūsu uzskati. Heidegera lasīšana pārliecināja Tveitsu, ka kazas psihiskajai dzīvei piekļūt vajadzēs, attiecoties pret apkārtni kaziski. “Man ir jāmaina konteksts,” viņš nolēma, “tā, lai, skatoties uz krēslu, es automātiski nesaistītu to ar sēdēšanu.” Viņš būtu sasniedzis kazību, kad varētu skatīties uz vārdu, bet nelasīt to vai, vēl svarīgāk, “skatīties uz (citu) kazu un domāt par to kā par citu personu, kas ir līdzīga man”.

Tad Tveitss pievērsās kazas ķermenim. Lai iemācītos kustēties kā kaza, viņš sāka tikties ar protēzistu Glinu Hītu no Solfordas Universitātes, kas atrodas netālu no Mančestras. Viņš pastāstīja Hītam, ka vēlētos iegūt kazas kāju protēžu komplektu un uz tām lēkšot pa Šveices Alpiem. Hīts, kam ir arī doktora grāds zooloģijā, norādīja, ka kazu un cilvēku anatomiskā uzbūve ir atšķirīga. Bez kazas stiprajām priekškājām un elastīgās muskulatūras cilvēks, kas veiks kazām raksturīgas kustības, piemēram, lēkšos vai lēks no augstākas vietas uz zemāku ar galvu pa priekšu, sevi smagi savainos. Tveitss par atbildi uzkāpa uz četriem apzāģētiem kruķiem un sāka rikšot pa laboratoriju. Hīts pret savu gribu bija sajūsmināts par Tveitsa kustību dabiskumu. Viņš piekrita izveidot kazas ekstremitāšu protēzes un ieteica dažus stiepšanās vingrojumus.

Pēdējā problēma bija barība. Kazas ēd zāli, ko cilvēki nespēj sagremot. Tveitss piedalījās kazas sekcijā Karaliskajā veterinārajā koledžā. Viņš apbrīnoja kazas kuņģa četrus nodalījumus un uzzināja, ka lielākajā – spureklī – atrodas baktērijas, kas pārvērš zāli fermentētā un sagremojamā putrā. Vispirms Tveitss gribēja kazas mikrobiomu, kas veicina zāles sagremošanu, pievienot savai, izmantojot kazas fekālijas, bet, kad saprata, cik tas ir bīstami – tā no kazas var inficēties ar parazītiem –, nāca klajā ar jaunu ideju: viņš izveidos mākslīgo spurekli, sakošļās zāli, izspļaus to plastmasas maisiņā ar kazas zarnu baktērijām un tad dzers tā fermentēto saturu.

Tveitss izskaidroja savu plānu Aberistvitas Universitātes Zālēdāju zarnu ekosistēmu laboratorijas vadītājai Alisonei Kingstonei-Smitai. “Es jūsu vietā tā nedarītu,” viņa teica. Viņa paskaidroja, ka ne visi kazu zarnu mikroorganismi ir labdabīgi. Tveitss nolēma no mikrobiomas atteikties. Tā vietā viņš internetā nopirka pudeli celulāzes – fermenta, kas spurekļa baktērijām ļauj sašķelt zāli. Viņš izmantos celulāzi savā mākslīgajā kazas spureklī. Apmierināts ar šo eleganto risinājumu, viņš nopirka lidmašīnas biļeti uz Šveici un norunāja tikšanos ar kazu ganu.