Kāja

1974. gadā mani nogrūda no klints. Apstākļi bija nedaudz sirreāli: es stāvēju uz kalna Ziemeļnorvēģijā, un man bija radušās zināmas domstarpības ar biežu bulli. Tas bija ļoti nomaļš apvidus, un neviens nezināja, kur es atrodos. Es biju viens, ar smagi savainotu un pilnīgi nederīgu kreiso kāju. Biju pārliecināts, ka iešu bojā, taču, man par lielu pārsteigumu, mani izglāba. Mani uzgāja kāds ziemeļbriežu mednieks; pulciņš vīru aiznesa mani uz tuvāko arktisko ciemu, bet neatliekamās palīdzības mašīna un lidmašīna nogādāja līdz Londonai. Jau nākamajā rītā bija paredzēta ārkārtas operācija.

Es kļūstu par pacientu

Es lūdzu, lai mani ievieto kopējā palātā, pie citiem pacientiem. “To jūs nevarat gribēt,” man pateica. “Jūs esat ārsts. Jums vajadzīga pašam sava palāta.” Taču, kad es jautāju, vai nebūtu iespējams operāciju veikt ar spinālo anestēziju, man paskaidroja, ka arī tas esot pilnīgi izslēgts. “Mēs nevaram ļaut pacientam novērot pašam savu operāciju.” Divus gadus pirms tam nopietna operācija bija nepieciešama manai mātei, kura pati bija ķirurģe. Viņa toreiz lūdza, vai nevarētu to darīt ar spinālo anestēziju un slīpu spoguli, kas novietots tā, lai viņa varētu sekot savai operācijai. Ķirurgs, sens mātes draugs, ar prieku tam piekrita ‒ un viņa savukārt guva patiesu prieku no iespējas vērot un vēlāk man aprakstīt “skaisto” anatomiju un ķirurga meistarību. Viņa ne tikai to izbaudīja un savā ziņā “piedalījās” šajā procedūrā, bet arī paglābās no baisās apziņas, ka neko nekontrolē un ir spiesta samierināties ar pilnīgu pasivitāti. Es neko neteicu, tomēr paliku dziļi neapmierināts, ka man tāda iespēja netiek dota.

Ķirurgs

Ķirurgs, vīrietis ar koptu ārieni un strupu runas manieri, vienmēr radīja iespaidu, ka kaut kur ārkārtīgi steidzas. Viņš pie manis ienāca, kad biju jau saņēmis pirmsoperācijas medikamentus.

‒ Saks! ‒ viņš izmeta. ‒ Jūs esat sarāvis četrgalvainā muskuļa cīpslu. Mēs to sastiprināsim. Tas arī viss.

To pateicis, viņš nozuda. Es viņam tā arī nepateicu ‒ un nebūtu varējis pateikt ‒ neviena vārda.

Operācija

Es dzīvoju, lai novērotu, atcerētos un iemūžinātu, un tāpēc man ir ļoti skumji konstatēt, ka par pašu operāciju es neko pateikt nevaru. Mana apziņa bija izdzēsta, bet tikmēr ķirurgi paveica savu darbu. Viņi ņēmās ilgi, piecas vai sešas stundas, jo, neskaitot atrauto cīpslu, kājā bija vēl citi saspiesti un saplēsti audi. Turpmākās divas dienas es pavadīju dziļā šoka un intoksikācijas stāvoklī, tāpēc par tām manas atmiņas ir visai saraustītas.

Es nāku pie samaņas

Trešajā dienā drudzis norima, un es atguvos, bezgala laimīgs, ka esmu palicis dzīvs un vienā gabalā. Nu, vismaz dzīvs ‒ bet vai es tiešām biju vienā gabalā? Operētā kāja bija viscaur ieģipsēta, tāpēc redzēt es to nevarēju. Bet kāda vajadzība skatīties uz savu ķermeni ‒ galvenais, ka to var sajust un kustināt. Es izbijos, sajutis, kā sarukuši un cik mīksti kļuvuši mani augšstilba muskuļi: es varēju zem ģipša iebāzt abas dūres, un kāja zem tām likās kā želeja. Es mēģināju tos sasprindzināt ‒ un nekas nenotika. “Četrgalvainais muskulis ļengans. Nekādas reakcijas. Kāpēc?” es ierakstīju savā dienasgrāmatā un nekavējoties padzinu šo jautājumu no savām domām.

Taču naktī no tā vairs nebija tik viegli atkratīties. Sapņos es atkal un atkal atgriezos pie sava negadījuma un pēkšņi nekam nederīgās kājas; es mēģināju likt tai atkal klausīt ‒ proti, sasprindzināt savu dīvaini lupatīgo augšstilba muskuli. Šī piepūle mani beidzot pamodināja, un es konstatēju, ka miegā patiešām esmu centies darbināt cietušo muskuli. Taču ne sapņos, ne nomodā tam nebija nekādu panākumu. “Tas ir vienkārši muļķīgi,” es sev teicu. “Esmu aizmirsis, kā tas jādara... Drīz būs klāt fizioterapeite, viņa man parādīs.”

Mazliet vēlāk viņa tiešām atnāca ‒ rosīga un pilna dzīvesprieka.

‒ Mums jādabū jūsu kāja ierindā, ‒ viņa teica. ‒ Drīz vien tā atkal darbosies.

Fizioterapeite lika man sasprindzināt augšstilba muskuli.

‒ Saņemieties, centieties no visa spēka!

Es pūlējos zils palikdams, bet nekas nemainījās.

‒ Saņemieties! ‒ viņa mudināja. ‒ Jūs tā īsti nemaz nemēģināt.

Vai es īsti nemēģināju? Ko nozīmē “mēģināt”? Es visādā ziņā pieliku milzu piepūli, taču, lai kā es censtos, kājā nekas nenotika.

‒ Labi, ‒ viņa teica, ‒ mēģināsim citas procedūras.

Un viņa izmēģināja ‒ mēs izmēģinājām ‒ veselu “procedūru” arsenālu. Mēs pūlējāmies veselas divas stundas, bet kāja kā bija, tā palika nedzīva. Ne jau pēda; tā bija tikpat dzīva kā senāk ‒ bet visa pārējā kāja zem ģipša pilnīgi ne uz ko nereaģēja, sevišķi ievainotais un operētais muskulis. Man tas likās ļoti savādi, satraucoši un mulsinoši. “Vai mans muskulis ir paralizēts?” es sev jautāju. “Vai tas ir denervēts? Vai es patiešām cenšos ‒ un man neizdodas? Vai arī es kaut kādā veidā neprotu censties?” Normāli cilvēks aicina savu ķermeni atsaukties, pakustināt roku vai kāju, un atbilde ir nekavējoša ‒ tik lielā mērā, ka “aicinājums” un “atbilde” vispār liekas viens un tas pats. Tagad es aicināju – un atbildes nebija. Vai muskulis neuzklausīja manu aicinājumu, vai varbūt es pats patiesībā nemaz neaicināju? Vai muskulis nespēja paklausīt manam aicinājumam, vai arī es kaut kādā veidā nepratu dot tam pavēli? Manā priekšā pavērās negaidīti sarežģīta un mulsinoša aina, neko tamlīdzīgu es vēl nebiju piedzīvojis.

Kur palikusi kāja?

Pilnīgā spēku izsīkumā es iegrimu neilgā un, pēc visa spriežot, nemierīgā miegā, no kura, iebrāžoties pa durvīm, mani pamodināja māsiņa:

– Uzmanieties, doktor Saks! – viņa sauca. – Jūsu kāja tūlīt nokritīs no gultas!

– Kā, nokritīs? – es pārjautāju. – Kāja ir tepat, man tieši priekšā.

– Nav vis, – viņa neatlaidās. – Tā jau ir pa pusei aiz gultas malas.

– Ko jūs runājat? – es noprasīju, prātojot, vai tikai viņa neizklaidējas, mēģinot mani izjokot. – Vai man pašam nevajadzētu labāk zināt, kur ir mana kāja?

– Vajadzētu, – māsiņa atbildēja, – bet, pēc visa spriežot, jūs to tomēr nezināt... Lūdzu, beidziet runāt un paskatieties pats.

Es paraustīju plecus, paskatījos uz leju ‒ un aina, kuru ieraudzīju, mani pilnīgi apstulbināja. Kāja nebija man priekšā, kā es biju domājis vai iedomājies, ‒ tā bija izstiepta slīpā leņķī, pa pusei pāri gultas malai. Brīdī, kad ieraudzīju, ka kāja neatrodas tur, kur to iztēlojos, es aptvēru, ka vispār to nejūtu. Palūdzu, lai māsiņa ieceļ kāju atpakaļ gultā. Viņa tā arī izdarīja ‒ un es nesajutu neko, itin neko. Es nejutu ne to, ka manu kāju pārvieto, ne arī to, kur tā atrodas. Un šajā mirklī, kad atklāju, ka nespēju sajust, kur kāja atrodas, es atklāju arī, ka nejūtu, ka tā vispār ir. Es skatījos, kā māsiņa to pārvieto, un tas bija tikpat kā noraudzīties, kā cilā kāda cita cilvēka kāju ‒ vai kādu mēbeli. Šajā brīdī mana kāja vairs nebija mana, un tā vairs nebija daļa no mana ķermeņa vai no manis paša. Tā vairs nepiederēja vispār ne pie kā – cik nereāli, cik absurdi! (“Tas, kas nav Ķermenis, nav daļa no Universa,” raksta Hobss, “un, tā kā Universs ir Viss, tas ir Nekas un Nekur.”) Tātad mana kāja (mana bijusī kāja) piepeši bija Nekas un Nekur: ciktāl tas attiecās uz manu eksistenci vai sajusto realitāti, tās vairs nebija ‒ tā vairs nebija “šeit”. Vēl vairāk, nebija nekāda “šeit”; tas bija pazudis, neatstājot aiz sevis nekādas pēdas – ne pēdas, ne vietu vai telpu (Leibnica Nekas ‒ “ne pēdu, ne vietas vai telpas”).

Pēkšņi atcerējos kādu neiroloģijas nodaļas pacientu no piecpadsmit gadus senas pagātnes; kādos Ziemassvētkos viņš pamodās no miega un atklāja savā gultā “svešu kāju”. Slimnīcā tieši tobrīd gāja vaļā Ziemassvētku ballīte, un vienīgais “izskaidrojums”, kas šim cilvēkam nāca prātā, bija tāds, ka kāda māsiņa joka pēc nospērusi kāju Anatomijas zālē un, izmantojot, ka viņš aizmidzis, pabāzusi to zem segas. Uzjautrināts, tomēr ar riebumu, viņš izsvieda “to nolādēto draņķību” no savas gultas, taču tad ar milzu izbrīnu un šausmām atklāja, ka arī pats izkritis tai līdzi ‒ ka šī “nolādētā draņķība” ir ar viņu savienota. Es atceros šī pacienta nobālējušo seju, kad viņš sacīja: “Tā taču nav mana. Kas tas ir? Vai es esmu traks? Kas noticis?” Izrādījās, ka viņam smadzeņu labajā paura daivā ir audzējs, kas Ziemassvētku pēcpusdienas snaudas laikā sācis asiņot, pilnīgi atslēdzot smadzeņu “kāju zonu” un līdz ar to neļaujot viņam sajust paša kājas. Tāpēc, kad viņš pamodies to “atrada”, tā nebija viņa kāja ‒ tā bija “nolādētā draņķība”. Brīdis, kad es sapratu, ka paša kāja kļuvusi man sveša, atkal uzjundīja spēcīgas atmiņas par šo jauno cilvēku, un es nodomāju: “Ak debess! Vai tiešām man narkozē varēja gadīties smadzeņu trieka? Varbūt embols? Kas lēcies manām smadzenēm? Kas noticis ar manu smadzeņu kāju zonu?”

Bailes

Es jau biju iepazinis bailes ‒ kad gulēju kalnā ar sašķaidītu kāju un sapratu: izredzes, ka mani atradīs dzīvu, ir niecīgas. Tās bija bailes no nāves realitātes ‒ un nebija nemaz tik šausmīgas. Tagad es gulēju drošībā, slimnīcas gultā, un iepazinu pavisam citādas bailes nekā tās, kalnā. Toreizējās bija bailes no kaut kā zināma un reāla, bet šīs ‒ no pārdabiskā un nereālā. Doma par trieku, lai cik šausmīga, tomēr sniedza man zināmu mierinājumu ‒ tā vismaz piedāvāja zināmu izskaidrojumu, zināmu jēgu. Man šķita, ka pats baisākais pasaulē ir sadurties ar kaut ko tādu, kas savā dziļākajā būtībā ir pretrunā gan ar saprātu, gan dabu, ‒ ar, tā sakot, caurumu pasaulē. Kopš paša piedzīvotā 1974. gadā es esmu runājis ar simtiem pacientu, kuri zaudējuši spēju sajust kādu sava ķermeņa daļu kā sev piederīgu, un konstatējis, ka ikviens no viņiem iepazinis šīs pirmatnējās bailes – iepazinis un nav varējis par tām runāt ar citiem.

Pilnīgi šķirti no šīm metafiziskajām bailēm es sajutu pavisam citas ‒ mežonīgas un šausminošas dzīvnieciskas bailes. Būtībā es jau biju piedzīvojis iekšēju amputāciju ‒ vai tagad ārsti ķersies pie īstās un novāks šo nefunkcionējošo objektu, kas bezpalīdzīgi nokarājās no manas gūžas? Kāja palika pilnīgi nederīga, un ar katru nākamo dienu bailes no amputācijas pieņēmās spēkā. Es par tām nevienam neteicu un ne ar vienu tās neapspriedu, un tieši tāpēc, ka bailes bija slēptas un slepenas, tās auga augumā.

Man bija vēl arī trešās bailes, kuras savā ziņā apvienoja gan viltus amputācijas, gan milzu cauruma sajūtu. Es nejutu vienkārši, ka man trūkst kājas, kā mētelim var trūkt vienas pogas; es jutu, ka trūkst daļas no manis paša, no manas personas, un līdz ar to jutos ievērojami sarucis. Tikai pēc vairākiem gadiem es izlasīju stāstu “Džordža Dedlova slimības vēsture”. Šo stāstu, kas apraksta izdomātu pacientu (mediķi), kuram amputētas rokas un kājas, sarakstījis Vīrs Mičels, brīnišķīgs neirologs (un rakstnieks), kurš pirmais runājis ne tikai par fantomlocekļiem, bet arī par negatīvo fantomu, par šo kādas ķermeņa daļas neapzināšanos, ko tagad pieredzēju es. Viņa fiktīvais mediķis un reizē pacients Džordžs Dedlovs raksta:

atstarpe, mazākiem burtiem

“Es ar šausmām atklāju, ka reizēm pats sevi, savu eksistenci apzinos daudz vājāk nekā senāk. Šī sajūta bija tik jauna, ka iesākumā mani pilnīgi samulsināja. Man nemitīgi gribējās kādam jautāt, vai es patiešām esmu Džordžs Dedlovs, taču, lieliski saprazdams, cik smieklīgs citiem likšos ar šādu jautājumu, atturējos par to runāt, bet centos jo vērīgāk analizēt savas izjūtas. Reizēm šī pārliecība, ka es neesmu gluži es, bija nomācoša un ārkārtīgi sāpīga. Šķiet, labākais veids, kā to varu aprakstīt, ir “egoistisku individualitātes jūtu deficīts”.”

mazie burti beidzas

Galdniecība

Man vajadzēja saņemt sevi rokās, man vajadzēja saprast. Smadzeņu bojājuma hipotēzi es drīz vien atzinu par nepārliecinošu. Teiksim, nekāds šāda veida bojājums nebūtu saudzējis manu pēdu. Turklāt šī versija pārkāpj Okama bārdas naža principu: es nedrīkstu vairot hipotēžu skaitu, ja pietiek ar vienu. Ciktāl man bija zināms, cietusi bija vienīgi mana kāja, taču pašai sajūtai bija izteikti cerebrāla daba, jo tā izpaudās kā sava veida agnozija un amnēzija ‒ savas kājas nepazīšana un neatcerēšanās. Tām jābūt kaut kādām nervu signālu satiksmes pārrāvuma sekām vai rezonansei: kāja bija ievainota, daļēji denervēta un padarīta nekustīga ar ģipša šinas palīdzību; radās iespaids, ka nervu impulsi nevarēja ne tajā iekļūt, ne no tās izkļūt. Tādējādi manām smadzenēm nebija pieejama nekāda informācija par kāju; tām bija liegts viss, kas nepieciešams, lai, kā parasti, veidotu priekšstatu vai iztēles ainu. Mans ķirurgs, bez šaubām, varēs visu par to pastāstīt. Nākamajā dienā, kad viņš mani apmeklēja, es par to ierunājos.

– Kā veicas ar kāju, Saks? – viņš jautāja, paklaudzinot pa ģipsi.

– Jūs esat teicami pastrādājis, – es atbildēju, – bet kāja kaut kā neliekas īsti kārtībā.

– Kāpēc tā, kas par lietu? Sāp?

– Ne gluži. Baidos, ka tas izklausās muļķīgi, bet... liekas, ka kājai nav nekāda muskuļu tonusa, un es to īsti nemaz nejūtu un nevaru pakustināt.

Es ieraudzīju viņa sejā pilnīgu apjukumu, vismaz man tā likās; taču šī izteiksme ‒ ja tāda vispār bija ‒ ilga tikai sekundes daļu; seja, kuru viņš pret mani pavērsa jau nākamajā brīdī, bija mierīga, pat neizteiksmīga.

– Blēņas, Saks! – viņš sacīja. – Jūs maldāties, kājai nekas nekaiš.

Viņš pagriezās un izgāja no palātas ‒ kā jau visi konsultanti¹, vesela ļaužu bara, milzu svītas pavadīts; viņi visi kaut ko skribelēja savās piezīmju grāmatās, droši vien ‒ “Kājai nekas nekaiš”.

Nekas nekaiš! Kā tas būtu jāsaprot? Kāpēc viņš neklausījās, ko es cenšos pateikt? Šī noraidošā attieksme mani aizvainoja, un man likās, ka tas bija ārkārtīgi neiejūtīgi. Un tomēr ķirurga acīs pazibēja tā bažu izteiksme ‒ it kā viņš ne tuvu nebūtu nejūtīgs; it kā, tieši otrādi, viņu tobrīd būtu pārņēmušas spēcīgas jūtas, kuras viņš nekavējoties censtos par varītēm noliegt: “Es redzu, ka viņam ir bail, un es baidos līdz ar viņu. Es baidos vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš slēpj savas bailes, un es tās redzu vēl jo skaidrāk tieši tāpēc, ka viņš nevēlas man tās rādīt.” Cik daudz iejūtības vispār no ķirurga var gaidīt? Patiesībā tas ir jautājums, ko kādā vēlākā sarunā man uzdeva viņš:

– Mēs, ortopēdi, esam tikai galdnieki, Saks. Mūs ataicina izdarīt konkrētu darbu, mēs to paveicam, un viss.

– Bet kāja nedarbojas, – es pārsteigts nomurmināju.

– Tā nav mūsu darīšana, – viņš atcirta.

– Bet kā darīšana tad tā ir?

Lieta ar lietu

Kaut kad savas sašutuma lēkmes vidū es pēkšņi saskatīju komiski tuvas paralēles starp to, kā es pats uztveru savu kāju un kā mans ķirurgs uztver mani. Es raudzījos uz savu kāju kā uz “lietu”, un viņš, pēc visa spriežot, kā “lietu” uztvēra mani. Tā nu es tagad biju divkārši “lietiskots” ‒ kļuvis par lietu ar lietu. Un iespējams, ka šajā divkāršajā vienaldzībā ir zināms taisnīgums, kas saistīts ar fantomu (un tieši par to bija kļuvusi vai ar to bija aizvietota mana kāja) vienaldzīgo dabu. Līdzās bēdām un rūpēm vai citām jūtām, kas dabiski tiktu veltītas ievainotai ķermeņa daļai, manī bija arī skaidri izteikta vienaldzība: tik tiešām, ko gan cilvēks var just pret fantomlocekli? Ja cilvēks ir ievainots un acīmredzami cieš, viņa ciešanas acumirklī izraisa līdzjūtības rezonansi, taču fantomloceklis šādas jūtas neizsauc nevienā ‒ ne savā īpašniekā, ne kādā citā.

Un tomēr pēc ķirurga aizrādījuma, kurš nedaudz oda pēc klases, tiesas zāles vai bērnistabas un kurš, likās, nostādīja mani vienā līmenī ar apsūdzēto vai mazu bērnu, es jutos iebiedēts un apklusu. Man likās, ka viņš runājis visas slimnīcas vārdā ‒ ka viņš būtībā pateicis: “Mēs nepieņemam jūsu pretenzijas. Mēs neuzskatām, ka te vispār būtu kas apspriežams,” – un līdz ar to uzlicis veto jebkādām tālākām diskusijām. Nebūtu bijis prātīgi kaut ko iebilst, un es patvēros pasaulē, kur nejutos tik neaizsargāts.

Uzticēšanās

Dienasgrāmata kļuva ne tikai par manu slepeno atzīšanos krātuvi, bet arī par ideālu draugu, kurš uzklausa un saprot mani, kurš gatavs klausīties un atbildēt: es rakstīju ar divu krāsu pildspalvām, ar vienu – pats, ar otru ‒ kā mans ideālais “cits es”, ar kuru es biju uzsācis intīmu saraksti. Šī “sarakste” bija vienīgais, kas izlauzās cauri citādā ziņā absolūtas izolācijas sajūtai. Tikai tad, kad es jutu, ka man kļūst labāk ‒ lai gan vēl joprojām biju notikušā dziļi apstulbināts ‒, es spēju sākt izkratīt sirdi īstam “citam es”, un cilvēks, kuram uzrakstīju, bija Aleksandrs Lurija Maskavā. Vairākas dienas es izmisīgi un pilnīgi absurdi centos sazvanīt viņu Maskavā, metot pārvietojamās telefona kabīnes aparātā simtiem divpensu monētu un bezcerīgi strīdoties ar telefona centrāles operatori, kura skaidroja, ka uz Maskavu tā vienkārši nemaz nav iespējams piezvanīt. Beigās nosūtīju viņam vēstuli, īstu bezkaislīga un detalizēta apraksta brīnumdarbu, kas rūpīgi slēpa manu dvēseles agoniju. Kad beidzot saņēmu atbildes vēstuli, man kļuva skaidrs, ka viņš visbrīnišķīgākajā kārtā visu sadzirdējis un sapratis: “Jūsu novērojumi man šķiet ārkārtīgi nozīmīgi,” viņš rakstīja. “Tiešām satriecoši, cik maz darīts, lai aprakstītu periferālu ievainojumu centrālās sekas. Jūs atklājat pilnīgi jaunu jomu.” Taču viņa vēstule pienāca tikai pēc deviņām nedēļām. Līdz tam valdīja absolūts klusums.

Klusēšanas sazvērestība

Un liekas, ka visa šī tēma ir tīta šādā savādā klusumā. Nav daudz tādu pacientu, kas spēj saklausīt mēmo balsi sevī un izteikt to vārdos savam ārstam, un nav daudz tādu ārstu, kuri to patiešām sadzird un nelaiž pacienta sacīto gar ausīm. Pagāja vairāk nekā trīs gadi, iekams es atklāju, ka ir zināmi arī citi gadījumi, kas līdzīgi manis pieredzētajam. Un tad, uzreiz citu pēc cita, es uzgāju trīs šādus aprakstus: Vīra Mičela darbu par viņa pieredzēto Pilsoņu kara gados, Žozefa Babinska pētījumu no Pirmā pasaules kara laikiem un Alekseja Ļeontjeva un Aleksandra Zaporožeca grāmatu, kam pamatā novērojumi par 200 karavīriem Otrajā pasaules karā. Vienīgi īpašie karalaika apstākļi, kad ir tik daudz šādu ievainojumu, spēj izlauzties cauri klusēšanas barjerai ‒ bet, kad karš beidzas, viss atkal tiek aizmirsts. Lai gan visi šie autori bijuši medicīnas spīdekļi un viņu publikācijas ‒ ārkārtīgi nozīmīgi pētījumi, es neesmu sastapis nevienu, kurš par tiem būtu dzirdējis, kur nu vēl tos lasījis, un šī savādā aizmiršanas tendence nav gājusi secen arī pašiem rakstītājiem. Vīrs Mičels bija “aizmirsis” savu “negatīvo fantomu”, Babinskis bija “aizmirsis” savu syndrome physiopathique un Lurija bija “aizmirsis” Ļeontjeva darbu ‒ lai gan pats bija to iedvesmojis un grāmata patiesībā bija veltījums viņam.

Lai gan es biju iedzīts zināmā filozofiskā izolācijā, tomēr nepaliku vienaldzīgs pret vienkāršajiem priekiem, ko var gūt no sociāliem kontaktiem. “Laimīgā kārtā, tā kā saprāts nav spējīgs izkliedēt šos mākoņus, pati Daba ir šim nolūkam pietiekams spēks un dziedē mani no filozofiskās melanholijas un delīrija, vai nu atvieglojot tamlīdzīgas gara noslieces, vai arī ņemot talkā kādu tīkamu vaļasprieku un spilgtus jutekļu iespaidus, kas iznīcina šīs himeras. Es baudu maltītes .., tērzēju, līksmi pavadu laiku ar draugiem.” Tāpat kā Hjūmam, arī man draugi bija ļoti svarīgi; mēs ēdām, tērzējām, kopā līksmi pavadījām laiku. Draugi priecājās, redzot mani labā omā un sveiku un veselu ‒ tas ir, neskaitot manu dīvaino apsēstību ar savu kāju, ko viņi mīļuprāt lielā mērā vienkārši ignorēja. Bet, kad viņi aizgāja, “himera” nekur nebija pazudusi.

Cik ilgi?

Cik ilgi šī dīvainā nespējība varēja turpināties? Kad ‒ un kā ‒ es varēju cerēt atgūt savu kāju? Tie bija ne tikai sarežģīti, bet pat neatbildami jautājumi. Uz ko tad šādas prognozes iespējams balstīt? Uz pieredzi, uz pašreizējo situāciju. Taču man visburtiskākajā un radikālākajā nozīmē nekādas pieredzes nebija. Nedaudz vēlāk es reiz tomēr runāju ar savu ķirurgu par “amnēziju”, jo ne tikai nebiju spējīgs kāju uztvert, es to kaut kādā mērā nespēju arī atcerēties: es neatcerējos, kā ir dzīvot ar veselu kāju un staigāt normāli. Tāpat kā depresijas, migrēnas vai Pārkinsona slimības krīzes gadījumos pacientam var likties, ka tas turpinās mūžīgi un tieši tāpat arī turpināsies mūžīgi, arī pie manas bezkājas eksistences piederēja jebkādu pārmaiņu un laika izjūtas trūkums.

Divas nedēļas es nogulēju gultā bez jebkādām cerībām; ar mani nenotika nekas taustāms, nekas konkrēts, nekas reāls. Es ne ar vienu nerunāju par šo bezcerību, un tā arī neizplatījās tālāk: tas bija, ja tā varētu teikt, intelektuāls izmisums un pastāvēja vienīgi saistībā ar manu kāju. Ārpus šīs jomas es jutos pilns dzīves spara; man sagādāja prieku lasīšana un rakstīšana, draugi un brīvais laiks. Dienas bija aizpildītas ar visdažādākajām nodarbēm, bet naktis ‒ pilnas ar savas bezkājības apziņu, ar sapņiem, kuros nekas patiesībā nenotika, ‒ sapņiem, kas sastāvēja no vienas vienīgas nekustīgas ainas, kurā bija tikai viena figūra: es pats, bez kājas. Nekad agrāk man tādi sapņi nebija rādījušies, un pēc kāda laika es aptvēru, ka tas ir neiroloģisks fenomens ‒ sapņi, kurus diktē galvenokārt neiroloģiski vai fizioloģiski apstākļi un kuri tāpēc radniecīgāki fantomiem.

Zīmes

Divpadsmitajā dienā pēc operācijas es ievēroju periodiskas trīsas muskulī, kas citādā ziņā bija pilnīgi slābans, ‒ reizēm tikko manāmu muskuļu šķiedru kūlīša saraušanos, kas neizraisīja nekādas fiziskas sajūtas un paliktu nepamanīta, ja vien man negadītos to ieraudzīt; reizēm tā bija spēcīgāka spazma vai saraušanās, iesaistot jau krietnu muskuļa daļu. Līdz ar šīm jūtamākas noraustīšanās reizēm atnāca arī zibenīgi sāpju dūrieni, bet reizēm ‒ acumirklīgi sāpju uzplaiksnījumi bez muskuļa saraušanās. Šie sensorie un motorie fenomeni apstiprināja manas aizdomas par muskuļa denervāciju, taču vienlaikus bija arī zīmes, ka inervācija atjaunojas. Es visnotaļ priecājos kaut ko tādu novērot, taču nezināju, cik lielu uzlabojumu tas varētu solīt ‒ šādi zibšņi var liecināt arī par 1% funkciju atjaunošanos, bet tas būtu vēl ļaunāk nekā pilnīgi nekas (šādu traumu gadījumos 0% ir labāk nekā 1%).

Tajā pašā dienā man bija vēl viens iepriekš nenovērots un (man pašam tā likās) nozīmīgs pārdzīvojums: kāds draugs atnesa kasešu magnetofonu un vienu vienīgu ierakstu ‒ Mendelszona vijoļkoncertu. Slimnīcā pavadītajā laikā es biju nopietni izbadējies pēc mūzikas, un brīdī, kad no aparāta sāka plūst mūzikas skaņas, es sajutu neaprakstāmu prieku ‒ it kā tur, kur agrāk bijis tukšums un Nekas, tagad būtu radīta pasaule. Tonakt pirmo reizi mani sapņi nebija tikai kā nekustīgas fotogrāfijas un fantomi. Es atkal un atkal izsapņoju Mendelszona skaņdarbu un pamodies nodomāju: “Cik savādi, vai kāds ieslēdzis magnetofonu?” Es pastiepu roku un atklāju, ka tas nav ieslēgts, taču mūzika turpinājās ‒ ar nelieliem pārtraukumiem tā manā galvā skanēja visu dienu. Atcerējos, ka Kants mūziku nosaucis par “atdzīvinošu mākslu”, un tajā skaistajā, ar Mendelszona skaņām pildītajā nedēļas nogalē es sevī sajutu kaut kādas jaunas kustības tīkami dzidro atbalsi ‒ pilnīgu pretstatu iepriekšējo divu nedēļu pretīgajam vizuālajam nekustīgumam, sasalumam. Sajūta kājā bija tāda pati ‒ pareizāk sakot, tajā nebija nekādas sajūtas; taču manī neizskaidrojamā kārtā ierunājās jauna cerība.

Zem ģipša

Divas nedēļas pēc operācijas mani aizveda uz ģipsēšanas telpu, lai noņemtu šinu un izņemtu no rētas diegus. Vienā no maniem sapņiem, kas mēdza atkārtoties (un šis bija viens no ļaunākajiem), izrādījās, ka zem ģipša nav pilnīgi nekā: tas bija vai nu tukšs cilindrs, vai arī blīvs bluķis. Palaikam šīs pārakmeņošanās un neorganiskās nāves ainas iespiedās arī manā nomoda apziņā, tāpēc uz ģipsēšanas telpu es devos vienlaikus ar nepacietīgām gaidām un bailēm.

Es biju iztēlojies, ka ģipša pārsējs ir ārkārtīgi smags un sver vismaz kādus 20 vai 25 kilogramus; tas tāpēc, ka draugi, pēc mana lūguma pacilājuši abas kājas, izsaucās:

‒ Ķitvainazīt! Tā ieģipsētā jau sver veselu tonnu! Tā ir vismaz divdesmit kilogramus smagāka par otru.

Tāpēc es biju neizsakāmi pārsteigts, redzot, ka pēc pārsēja pārgriešanas to bez mazākās piepūles paņēma rokās un pavisam viegli iesvieda istabas kaktā. Es pajautāju, cik ģipsis sver, un man atbildēja: “Kādu pusotru kilogramu.” Manas nekustīgās kājas svars, šie liekie divdesmit kilogrami, bija izskaidrojami tikai un vienīgi ar to, ka muskuļiem trūka normāla pozicionālā tonusa, kāds veseliem locekļiem raksturīgs pat pilnīgā miera stāvoklī.

– Paskatieties pats, – teica ģipsētājs. – Cik skaisti viss izdarīts!

Es atbalstījos uz elkoņa un ilgi, ilgi skatījos. Tas, ko es redzēju, mani reizē dziļi nomierināja un satrauca: kāja izskatījās vienlaikus pilnīgi normāli un vienkārši drausmīgi nepareizi. Kāja bija savā vietā; vizuāli tā bija tur, kur tai jāatrodas, ‒ taču dzīvi, būtiski un “patiešām” tās tur nebija.

Mani satrieca, cik ļoti kāja bija izdilusi ‒ kā tā bija sarukusi; mani satrieca arī rētas izmēri. Es biju domājis, ka tā būs pavisam maza, taču izrādījās, ka tā ir apmēram 30 centimetrus gara. Mani satrieca kājas skaistais trauslums, gandrīz caurspīdīgums ‒ un satrieca tās absolūtā, gandrīz šausminošā nerealitāte. Kāja gulēja manā priekšā ‒ brīnišķīga un nedzīva, kā lieliski veidots vaska modelis no anatomijas muzeja. Es pastiepu roku, lai tai pieskartos, – un aptaustot tā bija tikpat dīvaina un nepārliecinoša, cik aplūkojot. Kāja izskatījās pēc vaska un arī pēc taustes atgādināja vasku ‒ smalki izveidota, neorganiska un spokaina. Ar kāju es nesajutu savu pirkstu pieskārienu, tāpēc iekniebu tajā un izplūcu vienu matu ‒ tikpat labi es būtu varējis ietriekt nazi. Ienāca kāds ārsts, paskatījās un noteica: “Mm, ļoti glīti!”; likās, viņš nezina, ka tā ir tikai vaska kāja. Māsiņa sacīja, ka izņemšot šuves un es varot sajust zināmu vilkšanu un raustīšanu; ja sāpes būšot lielas, varot iedot man lokālo anestēziju. Es bezgalīgi ilgi noraudzījos, kā viņa rosās ap kāju, izpildot kaut kādas dīvainas, bezjēdzīgas kustības ar pinceti un šķērēm, un pēdīgi pajautāju:

– Kad jūs sāksiet?

Māsiņa uzmeta man savādu skatienu un atbildēja:

– Es tikko beidzu.

Es ne tikai nesajutu, kā viņa izņem no rētas šuves, bet pat pilnīgi neaptvēru, ka viņa to dara: kustības likās nesaprotamas, ar mani nekādā veidā nesaistītas.

Jā, vēl joprojām “kāja”, nevis “mana kāja”. Skatoties uz to, pieskaroties tai, es guvu zināmu mierinājumu un priekšstatu par realitāti (tagad es pat sapņos vairs neredzēju pilnīgi tukšu vai viscaur pilnu ģipša šinu), taču ne eksistenciālas realitātes apziņu. Kāja vēl joprojām likās pilnīgi nedzīva. Un tomēr bija arī būtiska pārmaiņa: līdz šim es to uztvēru kā objektu pēcnāves stadijā, kaut ko līķim piederīgu, bet tagad ‒ drīzāk kā embriju, kas vēl tikai gaida dzīvību. Agrāk kāja bija pretīga kā mironis; tagad tai piemita vēl nedzimuša bērna trauslais, caurspīdīgais skaistums.

Es stāvu, es staigāju

Sešpadsmitajā dienā pēc operācijas tika atzīts, ka es esmu “gatavs sākt staigāt”. Ar ko lai staigāju? Kā lai staigā? Kā lai nostājas, kur nu vēl pārvietojas, uz spokaina recekļa gabala, uz Nekā, kas brīvi nokarājas no manas gūžas? Un pat pieņemot, ka, savas krītainās čaulas atbalstīts, šis absurdais izaugums spētu noturēt manu svaru, ‒ kā lai es staigāju, ja esmu aizmirsis, kā to dara? Divu dūšīgu fizioterapeitu uzstutēts un atbalstīts, atspiedies uz kruķiem, es nostājos ‒ uz savas veselās kājas.

– Tas nederēs, – viņi teica. – Jums jālieto arī otra kāja.

– Kāda otra kāja? – man gribējās pārjautāt. Tas viss likās bezjēdzīgi, tas bija neiedomājami, taču es pavēlēju sev to pamēģināt, daļēji atraujot no zemes veselo kāju ‒ tā, lai kaut kas vai nu notur manu svaru, vai arī sabrūk.

Delīrijs Gregorija stilā

Piepeši un bez mazākā brīdinājuma iestājās pilnīgs haoss. Vienu mirkli zeme likās neiedomājami tālu, bet kāja ‒ bezgalīgi garš krīta cilindrs; nākamajā brīdī tā bija sarukusi pavisam niecīga, bet grīda atradās turpat man zem deguna. Zeme pacēlās, atkal atkāpās, piešķiebās, sagriezās. Uztveres ilūzijas sekoja cita citai ar ātrumu piecas vai sešas pārmaiņas sekundē. Es iedomājos par Hjūmu ‒ “Mēs neesam nekas vairāk kā dažādu uztvērumu saišķis jeb krātuve, un tie seko cits citam neaptverami strauji un ir pastāvīgā plūdumā un kustībā” ‒ un arī par [neiropsihologu] Ričardu Gregoriju un viņa “uztveres hipotēzēm”. Šīs ilūzijas, parādības, vienalga, kā es tās nosaucu, nepārprotami bija pieņēmumi, minējumi... uztveres hipotēzes. Pilnīgi bezpalīdzīgs šo ellišķīgo ilūziju virpuļa vidū, es nikni un izmisīgi uzsaucu fizioterapeitiem: “Turiet mani!”, un būtu tajā pašā mirklī nokritis, ja viņi nebūtu paklausījuši. Pirmais ilūziju ducis vai piecdesmitnieks bija pilnīgi nejauši klejojumi milzīgā, iespējams, pat bezgalīgā spektrā. Tad klejojumi pakāpeniski kļuva īsāki; bija skaidrs, ka norit kaut kāds samērošanas, izmēģināšanas jeb tēmēšanas process, un šiem minējumiem un pārbaudes mēģinājumiem nebija nekāda sakara ar mani.

No nekā, no haosa pamazām tapa mēraukla; visi šie lēkājošie, ņirbošie mērogi pamazām virzījās uz vienu kopīgu standartu vai skalu. Ar katru nākamo sekundi tas kļuva arvien skaidrāk saprotams, un man radās sajūta, ka tiek radīta jauna pasaule ‒ vai varbūt ja ne gluži pasaule (jo apkārt viss vēl joprojām zibinājās, viss bija tikai acīm skatāms un nereāls), tad vismaz pasaules iespējamība. Es pēkšņi iedomājos par Ījabu: “Kur tu biji tolaik, kad Es zemi veidoju? [..] Kas ir noteicis tās samērus?” Un es ar prieku sajutu, ka es biju tur klāt ‒ es to redzēju. Ir tāda grāmata par kosmosu ‒ “Pirmās trīs minūtes”.² Es jutu, ka savās pirmajās trīs minūtēs pats esmu bijis klāt ‒ novērotājs, aculiecinieks tam, kā aizsākas tas, kas kļūs par manu pasauli, lai gan pagaidām tam vēl nebija ne satura, ne jēgas.

Trīs minūtes, tūkstoš “kadrus”, es, krietno fizioterapeitu balstīts, stāvēju nekustīgi un nespēju paspert ne soli ‒ jo kā gan lai sper soli pasaulē, kas nemitīgi maina savus izmērus un apveidus? Un tomēr ‒ tagad tur, kur divas nedēļas bija bijis tikai pilnīgs tukšums bez matērijas, bez dimensijām, savas kontūras pamazām ieguva kaut kāda jauna, kaut arī spokaina telpa.

Tiklīdz šī pustelpa likās pietiekami nostabilizējusies, es sāku spert tajā pirmos soļus. Nerealitātes sajūta vēl joprojām bija ārkārtīga spēcīga: tas, ar ko spēru savu soli, nebija “mana kāja”; tā bija milzīga, neveikla protēze ‒ vai varbūt hipotēze, dīvains izaugums, kājveidīgs krīta cilindrs. Es nebiju vēl lāgā pat sācis, kad kāja jau iestrēga, turklāt tik nožēlojami, ka es gandrīz nokritu uz sejas. Man likās, ka ir neizskaidrojami grūti kāju izkustināt ‒ līdz brīdim, kad paskatījos uz leju un ieraudzīju, ka tā aizķērusies aiz manas labās pēdas. Es atklāju, ka pilnīgi nespēju aprēķināt nevienu soli ‒ ne tā platumu, ne virzienu ‒, vadoties tikai pēc savām sajūtām. Man vajadzēja paskatīties uz zemi un redzēt, ko es daru. Šādos pilnīgi jebkādas iekšējas izjūtas (vienalga, vai saucam to par muskuļu izjūtu, kustību izjūtu, pozīcijas izjūtu vai propriocepciju) trūkuma apstākļos man nācās samierināties ar to, ka jāseko katram solim un jāpielāgojas ārējām lietām ‒ dažādu objektu izvietojumam ‒ un ārējiem mērogiem. Man likās, ka šī staigāšana ‒ vai pseidostaigāšana ‒ būtībā ir nodarbošanās ar ārkārtīgi smalkiem, nogurdinošiem un apnicīgiem aprēķiniem. Tā gan bija sava veida pārvietošanās, taču pilnīgi vājprātīga ‒ atjautīgi hjūmiska, bet ne gluži cilvēciska. “Un tā ir staigāšana?” es sev jautāju.

Vērotājs

No Nekurienes es biju nonācis Kautkurienē. Biju izcīnījis kaut kādu atrašanās vietu. Es varēju sacīt kā vērotājs: “Te ir kaut kāda kāja,” taču nevarēju pateikt: “Šī ir mana kāja.” Tādi izteikumi ir darītāja prerogatīva, bet es pagaidām vēl nebiju nekas vairāk par vienkāršu vērotāju.

Mūzika

Oratorijā “Mesija” ir skaista ārija, kas sākas ar vārdiem “Un piepeši”. Piepeši, pirms divām nedēļām, vairs nebija kājas un bija Nekas, tukšums; piepeši, pirms piecām minūtēm, iestājās ellišķīgs haoss, un tagad, piepeši, pie manis atnāca mūzika. Manā dvēselē pamodās un atskanēja Mendelszons; šīs skaņas atdzīvināja manu dvēseli un tai līdzi arī ķermeni; un piepeši, pats nezinot (un neinteresējoties), kā, es sapratu, ka staigāju līdzi mūzikai, staigāju mūzikas pavadībā, staigāju mūzikā:

atstarpe, mazākiem burtiem

“.. tu esi mūzika,/ Kamēr mūzika vēl skan.”³

atstarpe, normāliem

Un piepeši es sajutu, ka staigāju ‒ staigāju viegli, ar grāciju, pats savā garā un savā stilā; staigāju, kā teiktu Lurija, ar “kinētisku melodiju” (jeb, kā savulaik teica Viljams Hārvijs, ar “ķermeņa kluso mūziku”): pats ar savu kinētisko un uztveres melodiju, pats ar savām sajūtām, savu realitāti ‒ mūzikas atdzīvināts. Tas, par ko biju sapņojis (varbūt fantazējis) nedēļas nogalē ‒ par mūziku kā dievišķu vēstnesi un dzīvības vēsti ‒, tajā brīdī kļuva par īstenību, iemiesojoties manā personā. Un piepeši šajā brīnumā mana kāja tika atdzīvināta ‒ tā ieguva realitāti; tā kļuva par dzīvu miesu, matēriju un realitāti; tā atguva esamību, kas sniedzas tālāk par domu un hipotēzi, esamību, kas eksistē tāpēc, ka ir darbība. (“Esamība ir darbība,” teica Leibnics. “Tas, kas nav darbībā, nepastāv.”) Man neienāca prātā aplūkot savu kāju: es tāpat sajutu, ka muskuļos atgriezies tonuss, ka šaušalīgais nedzīvais ļenganums kļuvis dzīvs un stingrs.

Fizioterapeiti gribēja mani apturēt ‒ “Jūs taču staigājat tikai pirmo reizi, nevajag pārspīlēt!” ‒, taču kustības prieka pārpilnība nesa mani uz priekšu. (Pat Pavlovs runā par “muskuļu prieku”.) Es aizmirsu ‒ vai noliedzu ‒ savu neapšaubāmo vārgumu, kopš kritiena nelietoto un atrofējušos muskuļu vārgumu, tik tikko pietiekami ar nervu signāliem apgādāto muskuļu vārgumu. Un tas, ko es aizmirsu vai noliedzu, piepeši mani pieveica: piepeši, soļa vidū, mana iekšējā mūzika aprāvās ‒ tik pēkšņi, it kā no skaņuplates būtu nocelta atskaņotāja adata. Un tikpat piepeši, tajā pašā mirklī, kad apklusa mūzika, pārtrūka arī mana kinētiskā melodija, mana gaita. Piepeši es atkal biju atgriezies kinematogrāfiskā lēkmē, kur neciešami mežonīgi lēkā attālumi un kadri. Fizioterapeiti aizveda mani līdz margām, pie kurām es pieķēros ar visu spēku. Kreisā kāja ļengani nokarājās bez mazākajām nervu darbības pazīmēm; es tai pieskāros, un tā likās pilnīgi slāba un nereāla.

– Nepārdzīvojiet, – teica fizioterapeiti, – tas ir lokāls nogurums. Ļaujiet nervu galiem mazliet atpūsties, un viss atkal būs kārtībā.

Pa pusei atspiedies pret margām, pa pusei atbalstījies uz veselās labās kājas, es atpūtināju kreiso, un lēkme norima. Pēc kādām divām minūtēm es jutos jau pietiekami stabils un ar savu balstītāju palīdzību atkal devos tālāk. Un piepeši mūzika atgriezās un tai līdzi arī dabiska gaita un kājas normālais tonuss un realitāte. Laimīgā kārtā līdz manai palātai bija jāiet tikai daži metri, un man izdevās noturēties pie mūzikas un kustības muzikalitātes, līdz aizkļuvu līdz krēslam un pēc tam tālāk līdz gultai ‒ pārguris, taču ar uzvaru.

Recidīvi

Mana jaunatrastā realitāte ‒ muzikalitāte ‒ iesākumā bija nenoturīga; noguruma stāvoklī tai bija tendence sabrukt. Šādas epizodes bija atkāpes no manas muzikālās veseļošanās – kinematogrāfiskas lēkmes recidīvi, kas no jauna nodemonstrēja abu stāvokļu absolūto pretstatu. Pēdējo reizi tā gadījās aptuveni mēnesi pēc izrakstīšanās no slimnīcas, kad biju nostaigājis vairākus kilometrus pa sanatorijas teritoriju ‒ aizmirsis, ka vēl joprojām tikai veseļojos. Mana kļūda bija mēģināt šādā stāvoklī uzkāpt pa kāpnēm: pietika sākt, un mans nolādētais murgs atgriezās. Pakāpiens acu priekšā pēkšņi izskatījās milzīgs kā klints, tad saruka mazītiņš, tad piešķiebās; tas raustījās un nemitīgi pārvērtās. Es apsēdos uz kāpnēm un nogaidīju, lai lēkme pāriet. Tas bija pirms septiņarpus gadiem, un kopš tās reizes es to vairs neesmu piedzīvojis.

Solvitur ambulando

Ir tāds vecs teiciens ‒ Solvitur ambulando, “to var atrisināt staigājot”. Vispirms zaudējot un pēc tam atgūstot spēju staigāt, var pētīt ‒ ne kā vērotājam, bet kā darītājam ‒ dzīvnieku kustības būtību. 1627. gadā, tajā pašā gadā, kad Hārvijs publicēja savu darbu par asinsriti, viņš sarakstīja arī grāmatu par dzīvnieku kustību: viņš bija pirmais, kurš to analizēja no mehāniskā, Galileja principu viedokļa un noveda šo analīzi tik tālu, cik vien bija iespējams. Taču, kad tas bija paveikts, Hārvijs turpināja runāt par dzīvnieku kustību kā kaut ko ārpus jebkādas analīzes rāmjiem pastāvošu, kaut ko “iedvesmas spārnotu” un savā dziļākajā būtībā muzikālu; stāju un kustību viņš nosauca par “ķermeņa kluso mūziku”. 1627. gadā Hārvijs drosmīgi apvienoja zinātni un mākslu, taču pēc tam, nobijies pats no savas drosmes, grāmatu tā arī neizdeva (to laida klajā tikai viņa nāves trīssimtgadē). Kamēr šāds apvienojums nav sasniegts, mēs nevaram cerēt, ka izdosies izdibināt uztveres un rīcības noslēpumus, un tā arī paliksim apmaldījušies empīrisma tukšajos labirintos.

London Review of Books, 1982. gada 17. jūnijā

Tulkojusi Sabīne Ozola