Lasošais cilvēks

Kanādiešu rakstnieks Hauards Engels, kurš radījis romānu sēriju par detektīvu Beniju Kūpermanu, 2002. gada janvārī man atsūtīja dīvainu vēstuli. Dažus mēnešus iepriekš viņš kādu rītu pamodies un, juzdamies gluži normāli, saģērbies, pagatavojis brokastis un tad izgājis uz lieveņa pēc rīta avīzes. Taču ar avīzi, ko viņš pacēla no sava sliekšņa, šķietami bija notikušas pārmaiņas. Viņš to vēlāk aprakstīja šādi:

Ciktāl runa ir par kopējo dizainu, attēliem, virsrakstu izvietojumu un izcēlumiem, 2001. gada 31. jūlija The Globe & Mail izskatījās tieši tāpat, kā tā bija izskatījusies vienmēr. Vienīgā atšķirība bija tāda, ka es vairs nespēju izlasīt, kas tur bija rakstīts. Burti (tik daudz es sapratu) bija tie paši divdesmit seši burti, kas man bija pazīstami no mazotnes, vienīgi tagad, uz tiem skatoties, tie vienu brīdi izskatījās pēc kirilicas, nākamajā – pēc korejiešu alfabēta. Vai šī bija eksportam paredzēta Globe versija serbu–horvātu valodā? [..] Vai kāds gribēja mani izjokot? [..]

Man būtu vajadzējis krist panikā, taču, it kā nekas nebūtu noticis, manī ieplūda nosvērts miers. “Šādi neviens parasti nejoko; tātad mani ir ķērusi trieka.”

Līdz ar šo atskārtu viņš atcerējies rakstu, ko bija lasījis dažus mēnešus iepriekš, – manu “Mākslinieka daltoniķa gadījumu”. Jo sevišķi viņš atcerējies to, kā mans pacients A. kungs pēc galvas traumas atklājis, ka nespēj izlasīt policijas protokolu par notikušo – viņš redzējis dažādu formu un izmēru drukātas zīmes, taču neko tajās nav sapratis un teicis, ka tie izskatījušies pēc “grieķu vai ivrita burtiem”. Tāpat viņš atcerējies, ka A. kunga nespēja lasīt – aleksija – turpinājusies piecas dienas, bet tad pagaisusi.

Hauards turpināja sevi pārbaudīt, šķirstot lappuses, lai redzētu, vai viss piepeši atkal nenostāsies savās vietās. Tad viņš devās uz savu bibliotēku; varbūt, viņš nodomāja, “grāmatas uzvedīsies labāk nekā avīze”. Bibliotēkas telpa izskatījās kā parasti, un viņš ievēroja, ka joprojām spēj nolasīt pulksteņa rādītājus, taču grāmatas – kā franču un vācu, tā arī angļu valodā izdotās – bija nesaprotamas, pildītas ar to pašu “austrumnieciska” paskata rakstu.

Viņš pamodināja savu dēlu Džeikobu, un abi kopā ar taksi devās uz slimnīcu. Pa ceļam Hauardam šķita, ka viņš redz “pazīstamus objektus neierastās vietās”, un viņš nespēja izlasīt ne ielu nosaukumus, pa kurām viņi brauca, ne arī uzrakstu “Neatliekamās palīdzības nodaļa” slimnīcā – lai gan viņš uzreiz pazinis virs durvīm redzamo ātrās palīdzības mašīnas attēlu. Viņš izgāja vairākas pārbaudes, un tās apstiprināja viņa aizdomas: viņu patiešām bija ķērusi trieka. Viņam pavēstīja, ka tā skārusi smadzeņu redzes sektora nelielu daļu kreisajā pusē. Vēlāk viņš atcerējās, ka uzņemšanas nodaļā bijis visai apjucis: “Es nespēju precīzi nosaukt savu saistību ar Džeikobu... Es biju aizmirsis savu vārdu, vecumu, adresi un citas lietas.” Nākamo nedēļu Hauards pavadīja Toronto Sīnāja kalna slimnīcas Neiroloģijas nodaļā. Šajā laikā kļuva skaidrs, ka līdztekus nespējai lasīt viņam ir arī citas ar vizuālo uztveri saistītas problēmas: viņa redzes lauka augšējā labajā kvadrantā bija liels tukšs laukums, un viņam bija grūtības pazīt krāsas, sejas un ikdienišķus priekšmetus. Šīs grūtības, kā viņš piezīmēja, te parādījās, te pazuda:

Āboli, apelsīni un citi pazīstami priekšmeti piepeši izskatījās savādi, tikpat sveši kā kādi eksotiski Āzijas augļi. Kā rambutāni. Pašam par pārsteigumu, es nezināju, vai tas, ko turu rokā, ir apelsīns vai greipfrūts, tomāts vai ābols. Lielākoties es tos atšķīru paostot vai paspaidot.

Viņš bieži aizmirsa lietas, ko agrāk lieliski zināja, un sāka kautrēties no sarunām, jo varēja “aizmirst, kā sauc premjerministru vai kurš sarakstījis “Hamletu””.

Taču, medmāsas mudināts, viņš, sev par pārsteigumu, atklāja, ka ar visu savu lasītnespēju joprojām spēj rakstīt; medicīniskais termins tam, kā apgalvoja māsiņa, bija “aleksija bez agrāfijas”. Hauards nespēja tam noticēt: skaidrs taču, ka lasīšana ar rakstīšanu iet roku rokā; kā viņš varēja pazaudēt vienu, nepazaudējot otru? Māsa ierosināja viņam pamēģināt uzrakstīt savu vārdu. Viņš vilcinājās, taču, pieliekot roku pie papīra, rakstīšana šķita notiekam pati no sevis, un savu parakstu viņš papildināja ar vēl diviem vai trim teikumiem. Rakstīšanas darbība viņam šķita gluži normāla, tā nāca automātiski un bez piepūles – kā staigāšana vai runāšana. Māsa bez grūtībām izlasīja viņa rakstīto, taču viņš pats nespēja izlasīt ne vārda. Viņa acīs tas bija tas pats neatšifrējamais “serbu–horvātu” raksts, ko viņš bija redzējis avīzē.

Lasīšana mums liekas kā viengabalaina, nedalāma darbība, un lasot mēs pievēršam uzmanību vārdu nozīmei – un varbūt arī rakstītā vārda skaistumam –, neapzinoties daudzos procesus, kas padara lasīšanu iespējamu. Cilvēkam jāpiedzīvo tāds stāvoklis, kāds piemeklēja Hauardu Engelu, lai saprastu, ka lasīšana patiesībā ir atkarīga no veselas procesu ķēdes, kura var pārtrūkt jebkurā brīdī.

1890. gadā vācu neirologs Heinrihs Lisauers, aprakstot pacientus, kuri pēc triekas vairs nespēj pazīt zināmus objektus, lietoja izteicienu “psihiskais aklums”. Cilvēkiem šajā stāvoklī, kuru Freids nosauca par “vizuālo agnoziju”, var būt pilnīgi normāls redzes asums, krāsu uztvere, redzes lauks un tā tālāk, tomēr viņi absolūti nespēj identificēt to, ko viņi redz.

Aleksija ir specifiska vizuālās agnozijas forma – nespēja pazīt rakstīto valodu. Tā kā franču neirologs Pols Brokā 1861. gadā bija konstatējis, kā viņš to nosauca, vārdu motoro attēlu centru smadzenēs, savukārt viņa vācu kolēģis Karls Vernike identificēja vārdu audiālo attēlu centru, 19. gadsimta neirologiem šķita loģiski pieņemt, ka smadzenēs varētu būt arī vārdu vizuālajiem attēliem paredzēts sektors, kura bojājums izraisītu nespēju lasīt jeb “vārdu aklumu”.

1887. gadā oftalmologs Edmunds Landolts lūdza savu kolēģi franču neirologu Žozefu Žilu Dežerinu izmeklēt ļoti inteliģentu, skolotu vīru Oskaru K., kurš pēkšņi bija zaudējis spēju lasīt. Landolts uzrakstīja īsu, bet spilgtu pacienta portretu, un Dežerins savā aprakstā no tā iekļāva garu fragmentu.

Viņi aprakstīja, kā tā paša gada oktobrī Oskars K., pensionēts uzņēmējs, atklājis, ka nespēj lasīt. (Iepriekšējās dienās viņš bija manījis īsus nejutības uzplaiksnījumus labajā kājā, taču nepiegriezis tiem lielu vērību.) Lai gan lasīšana nebija iespējama, Oskars K. bez grūtībām pazina apkārtējos cilvēkus un objektus. Nospriedis, ka pie vainas ir acis, viņš griezās pie Landolta, kurš rakstīja:

Kad palūdzu K. nolasīt redzes pārbaudes tabulu, viņš nespēj nosaukt nevienu burtu. Tomēr viņš apgalvo, ka redz tos ļoti labi. Viņš instinktīvi atveido burtu formu ar roku, tomēr tāpat nav spējīgs tos nosaukt. Kad palūdzu viņam to, ko viņš redz, uzrakstīt uz papīra, K. spēj atdarināt burtus ar milzu grūtībām, velkot līniju pēc līnijas – it kā veiktu smalku rasējumu, kurā uzmanīgi pārbaudītu katru vilcienu, lai pārliecinātos, ka zīmējums ir precīzs. Neskatoties uz šiem pūliņiem, viņš joprojām nespēj burtus nosaukt. Viņš saka, ka A līdzinās molbertam, Z – čūskai, P – sprādzei. Viņa nespēja izpausties viņu biedē. Tā kā viņš skaidri zina, ka zīmes, kuras viņš nespēj nosaukt, ir burti, viņš domā, ka ir “sajucis prātā”.[1. Šeit un citur es citēju Izraēla Rozenfīlda tulkojumu, kuru viņš iekļāvis savā lieliskajā 1988. gada grāmatā “Atmiņas izgudrošana”. – Autora piezīme]

Tāpat kā Hauards Engels, Oskars K. nespēja izlasīt pat rīta avīzes virsrakstus, lai gan pēc formāta joprojām saprata, ka tā ir viņa parastā Le Matin. Un, tāpat kā Hauards, viņš bez grūtībām spēja rakstīt:

Lai gan lasīt viņš nespēj, pacients .. tekoši un bez kļūdām uzraksta visu, kas viņam tiek diktēts. Bet, ja viņu iztraucē rakstītās frāzes vidū, .. viņš saputrojas un nespēj atsākt. Tāpat, ja viņš pieļauj kādu kļūdu, viņš nevar to atrast. [..] Viņš nespēj pārlasīt to, ko pats ir uzrakstījis. Pat atsevišķi burti viņam neko nenozīmē. Viņš tos spēj pazīt, tikai .. izsekojot burta kontūrai ar roku. Tātad fiziskas kustības radītā jēga ir tā, kas ļauj atklāties burta nosaukumam. [..]