Kara balsis

Divos mēnešos [2022. g. maijs, jūnijs] nointervēju simtiem cilvēku. Reportāžā tikusi maza daļa no tā. Pārējais virmo kaut kāda attālu balsu mākoņa dūmakā. Kā man teica rokmūziķis Ļoša, kurš Kijivas apgabala okupācijas laikā kļuva par partizānu: “Dzīve piepildījās ar milzumu cilvēku, milzumu stāstu, tie visi līdzīgi.” Autorība nav būtiska. Man šķiet, šīs anonīmās balsis apraksta to atmosfēru, kādā pašreiz dzīvo Ukraina.

^***

Bet es taču biju ieplānojis svinēt Bārmeņu dienu, tieši 24. februārī. Visu nedēļu par to domāju! Tam vajadzēja būt grandiozam kokteiļu vakaram: vajadzētu uzminēt 15 litrus kokteiļu. Kā tas var būt? Kāpēc šodien? Vai nevarēja visa šī huiņa notikt rīt? Un cilvēki man zvana: “Viktor Ivanič, droši vien šodien nebūs?” Es saku: “Nezinu! Laikam nebūs gan…” Biju ieplānojis svinēt sava drauga iestādījumā. Kad es pēc divām nedēļām atnācu izkrāmēt bāru, šis cilvēks pateica: “Atvaino, man te armijnieki, nenāc, viss armijai, viss uzvarai, ekspropriēja.” Bļin, pārdeva draudzību par tabakas kripatiņu, par sešām viskija kastēm.

^***

Bet es viņiem teicu: tā ir stulba doma! Es negrasījos turp braukt, tā būtu pašnāvība. Tie ir murgi, jūs neuzvilksiet uz lafetes mašīnu bez riepām, es taču esmu mehāniķis, fizika to neļaus. Bet komandieris man saka: “Var gulēt zem segas un neko nedarīt, bet var izpildīt pavēli.” Es saku: “Es labāk gulēšu zem segas. Tu gulēji, es sēdēju, jo nebija vietas. Kāpēc lai nepagulētu?”

Todien bija jūtama nāves elpa. Intuitīvi redzu, ka mūs sāk apstrādāt mīnmetēji, pārāk tuvu. Bet viņi: “Tēvoci Veņa, tikai nesāciet!” Pasperu divus soļus – man acu priekšā uzsprāgst mīna. Un mēs lecam mašīnā, redzam, ka Putns ievainots, bet Ņikitoss malacis, precīzi nostrādāja: turnikets, nalbufīns, pilināmā pudele, ievilkām mašīnā, gāzi – mēs pat neaizdomājāmies, kurp traucamies pa galvu pa kaklu, tāpēc ka viņš mūsu draugs. Nedod dievs, mēs viņu zaudēsim. Tās ir pavisam citas jūtas, ja tu ved kādu un ja tu ved draugu. Tie nomirs – nu… nomirs. Mēs viņam teicām: vai nu mēs savācam tavu ieroci, vai arī mums ar tevi būs sekss. Tā mēs ar viņu runājām, ar viņu vajadzēja runāt, lai viņš neatslēgtos.

Pēc tam komandieris man saka: “Tu uz mani dusmojies?” Es saku: “Ko lai es tev saku? Neko negribu tev teikt.”

^***

Māja deg, es iznesu dokumentus. Nolieku zemē, saku: “Tas viss, kas man palicis, es pēc dēla.” Skrienu, un te izskrien kaimiņš: “Es Andrjušku savākšu, skrien uz manu māju.”

Pagriežos, un šāda aina: stāv manas somas, virsū otrādi uzlikts balts kosmētikas maciņš un mans maks. Tur tikai Andrjuškas invalīda apliecība. Kaimiņiene noliecas, paņem naudas maku un pabāž sev zem jakas. Tā pati kaimiņiene, kura ar dēlu atnāca man palīdzēt. Es saku: “Ei, tu ko, ko tu paņēmi?!” Es ķeru, izrauju, bet viņa piespiedusi to pie vēdera: “Tu saproti, man taču stikli izbiruši, nav par ko ielikt.” Man acis kvadrātā: “Bet man?” – “Bet tev vispār vairs neko nevajag.” – “Tu domā, tur ir nauda?” – “Jā…” Es saku: “Tur tikai kvītis par komunālajiem.” – “Bet kur nauda?” – “Mājās.” – “Tu ko, naudu atstāji mājās? Skrien žigli!” Un es taču ar viņu kopā izaugu…

^***

Pēc divām nedēļām mani sazvanīja no mūsu ciema [pie Harkivas], pateica, ka atnākuši krievi, savākuši manu krusttēvu un citus vīriešus, piecus cilvēkus, nezina, kur palikuši. Viņi savākuši vīriešus, taču vēl nav redzējuši meitenes. Es gāju uz turieni kājām, man atsūtīja foto, kur svaigi ieraktas mīnas. Es sapratu, ka pietiek pāris reizes uzlīt, un tās nepamanīsi. Kopā ar volontieriem aizbraucu līdz mūsu priekšējām pozīcijām, pēc tam nogāju 10 kilometrus. Protams, tas bija risks, mīnas varēja būt jebkur. Es atnācu, ļaudis baidījās, taču es pierunāju, izvedu 15 cilvēkus. Viņi gāja man līdzi. Ja nu biju aizgājusi, tātad pa šo ceļu mīnu nebija. Tur starp mīnām neliels atstatums, taču bija redzamas manas pēdas. Tiesa, jau purvains, lija lietus. Mēs gājām pa pēdām, cilvēki man nopakaļ, pēdu pēdā. Turp gāju pusotru stundu, bet viņi gāja divarpus, viņiem bija ļoti grūti. Tāpēc, ka deviņi bērni, mazākajai pusotrs gadiņš, viņi, nabagi, raudāja, un vēl mantas. Mēs gājām pa pelēko zonu, es saprotu, ka mūs var redzēt termovizorā, 15 punktiņi, kaut kādi diversanti, tos vajag apstrādāt. Nogājām atpakaļceļā 10 kilometrus līdz maniem volontieriem, kuri stāvēja un gaidīja.

^***

Spilgtākie iespaidi? Jā, bija spilgti iespaidi! Pilnīgi degoši! Es vēroju saulrietu, bet riet trīs saules – tāpēc ka pie horizonta deg divi nami. Melnu dūmu stabi, priedes, asiņaini nami un skaņa: bliež visu veidu ieroči – artilērija, tanki, mīnmetēji, kalašņikovi –, Šivaratri notiek, dzied absolūts. Kāds reivs! Kad bliež haubice, sāk trīcēt žoklis. Es jutu traģisku sajūsmu. Es nelietoju vairāk nekā 20 gadus, bet tas viss ir kā normāla sēņu deva, turklāt saglabājas estēta apziņa. Tomēr visi priekšstati par sevi pagaist – es mākslinieks, es tāds, lūk, visāds, ar to nodarbojos. Satiekos ar īsto sevi.

Te bija aka, savācās 10–15 cilvēki pēc ūdens. Un atlidoja drons. Tikko atgājām no akas, un babāc! Viņi redz kādu sapulcēšanos, un viņiem pie vienas vietas, kas tur sapulcējušies. Izeju – akas vairs nav, bet staba galā caurs spainis. Krustojumā bliež tanki, pāri sētai svilpodamas lido mīnas. Bet, kad viss uz sekundi pieklust, ļoti skaļi čivina putni.

^***

Mani vecāki mēnesi nosēdēja Saltivkā [Harkivas rajonā]. Logu nav, sienas dreb, gulēt nav iespējams. Tētis saka: “Nu, man jāaplaista dēsti.” Personīgā telpa, nedrīkst tā atstāt. Aizbrauca, kad atslēdza visu – gaismu, gāzi, ūdeni. Tikai tad, kad māja zaudēja jebkādas sadzīves pazīmes, viņiem kaut kas noklikšķēja. Bet tur daudzi palika, cepot uz mangaliem. Kad es savācu vecākus, kāpņu telpā bija viens vīrelis, ar žurku. Kāds to nebija paņēmis, būris, žurka pa to skraidelē. Un stāv viņš tāds tieviņš, kalsns, piepīpē cigareti no iepriekšējās. Izgāja kopā ar mums un bargi noteica: “Gaismas nebūs līdz septītajam!”, tādā intonācijā, ka kuģis grimst un kapteinis uz tā palicis viens: man pakaļ nebrauciet, man ir žurka, viss tiek kontrolēts. Man bija fiziska sajūta, ka tur nevar izturēt ilgāk par stundu. Taču ļaudis tur dzīvoja, pieraduši, viņiem bija gluži cits slieksnis.

^***

Kad apšaudīja baterijas komandiera māju, mums ir tāds Vlads, bija atnācis karot kopā ar dēlu. Šķemba viņam trāpīja zem apakšlūpas, cauri mutei un nezin kā izlidoja ārā, neko neaizķērusi. Mums nebija iespējas viņu evakuēt, es viņu sašuvu tieši pagrabā. Uz pieres lukturītis, pieliecos, instrumenti – adatiņa, diedziņš, adatas turētājs –, un visu izdarīju. Viņu atveda, prasa: “Bet kas jums tā sašuva?” Viņš saka: “Tur, pagrabā, mums mediķis.” Viņi tādi: “Ei, nevar būt!”

^***

Risks, ka nomirsi, daudz lielāks, bet nekādu baiļu nebija. Vienkārši gribas pabeigt darāmo. Uzreiz saproti, ka dzīvē kaut kas patiešām ir svarīgs, bet kaut kas – štrunts, kam nav jāvelta laiks. “Bet kas ir vissvarīgākais?” – “Droši vien tas, ka es maz peldējos un sauļojos.”

^***

Tur dzīvoja mūsu ģimenes labākais draugs, tēvocis Borja. Viņi visu laiku sēdēja dzīvoklī, ne pagrabā. Gadījās, ka viņiem vajadzēja iziet ārā, kaimiņi pasauca. Viņi iziet no mājas, un pa viņu dzīvokli trāpījums, precīzi viņu logā, dzīvoklis deg. Bet viņiem bija kaimiņš ar mašīnu, nezinu, kāpēc viņš nebija agrāk aizbraucis no pilsētas. Viņš viņus iesēdināja, un viņi brauca DTR virzienā. Uz mašīnas bija uzraksts “Bērni”. Brauc, uz ceļa stāv ukraiņu armijnieki, apstādina mašīnu, ar varu visus izvelk ārā, noliek uz ceļiem, automāts pakausī. Lamājas: “Uz kurieni, velns lai parauj? Mēs te nosprāgsim, un jūs kopā ar mums. “Bērni”? Jums te ir bērni? Kāda velna pēc tas uzraksts pielīmēts?” Apaļīgā Nataša saka: “Man iekšā! Esmu stāvoklī!” Taču viņus tas neapstādināja, vienkārši blakus sāka krist šāviņi. Un viņi paslēpās, bet šie apdulluši iesēdās mašīnā un gāzi grīdā. Armijnieki sāka dzīties pakaļ, lai atņemtu mašīnu. Bet tam čalim bija ļoti forša mašīna.

^***

Bez kalcija es lēnām pārvēršos par Buratīno, gulošu baļķi. Sirds stājas, viena no pēdējām stadijām – kad tu vienkārši nespēj elpot, jo muskuļi pārstāj darboties.

Gājām ar kaimiņieni, arī viņai kalcijs vajadzīgs. Aptiekas izlaupītas, kalcijs kaut kur ir, kādam mājās stāv, bet mums tas vajadzīgs. Daudzi cilvēki nomiruši – vienkārši tāpēc, ka nebija zāļu. Parasti cilvēki deva mums savas aptieciņas, pārpalikumus, kam izbeidzies termiņš. Cilvēkiem vajadzēja: viņi mums kalciju, mēs viņiem – kaut ko apēst. Naudu ne. Mums bija kaut kāds šņabis, cigaretes. Mēs nesmēķējam, bet cigaretes mums bija, draugi aizmirsuši.

Pirmās dienas dzēru pa 100 gramiem, uzreiz izlēmu ekonomēt, pēc tam sāku dzert pa 50 gramiem, pēc tam 30 gramus, 25. Un sanāca tā, ka bija izvēle: vai nu paliekam, pēc tam ietinam paklājā un nesam uz prospektu, vai arī mēģinām visi kopā bēgt. Mēs nevarējām gaidīt pēdējo devu, vajadzēja būt kaut kādai rezervei, lai varētu staigāt. Mēs taču nevis vienkārši gājām, bet ar mantām. Un pudelītē tieši bija palikuši 50 grami.

^***

Tobrīd visu laiku bija diversanti. Krieviem tak naudas daudz – viņus saveda jau gandrīz pirms gada, viņi noīrēja dzīvokļus un tur sēdēja. Es personīgi redzēju nopietnu, sagatavotu specaģentu. Bija arī kaut kādi kreisie narkomāni, kas darknetā it kā atrada darbu, gāja, kaut ko filmēja un caur Kiwi saņēma naudu. Bet bija pamatīgi sagatavoti, ar leģendu, viņi tēloja pamuļķus. Vienu tādu atveda, viņš staigāja un pētīja pozīcijas, kur kādi ierakumi. Tādus kādus septiņus noķēra dažādās vietās, visiem viena leģenda. Viņam drēbes ar oderi uz āru uzvilktas, kaut ko īd. Nav skaidrs: it kā psihs, it kā nav. “Paskatieties, kādi viņam zobi!” Bet zobi balti. Un krosenes vecas, nomītas. Es domāju, kā viņš tādās staigā ziemas laikā, var taču saslimt. Novelkam krosenes, bet kājas baltas, nagi apgriezti. Pratinājām – ļoti izturīgs izrādījās, maksimāli. Tēloja psihu, bet tāds pavisam droši nebija, fiziski ļoti spēcīgs, gatavs, ka viņu saķers, spīdzinās. Neko tā arī nepateica, tikai: “Mumu…” Viņam saka: “Viss, uz pagrabu, šausim nost, pēdējā vēlēšanās.” Un viņš normālā balsī: “Vai varu paelpot gaisu pie vēdlodziņa?”

^***

Es vienkārši sen jau esmu pieradis: ja nav iespēju situāciju mainīt, tad jāsamierinās. Un dzeramais šajā ziņā palīdz. Dzirdu rēkoņu, izeju – lidmašīna tieši virs galvas, lido gar Dņipru, pēc tam sprādzieni. Es nodomāju: “Nu ko, Mitja…” Paņēmu konjaku un izdzēru pudeli – un no jauna likos gulēt. Citādi vienkārši sēdētu panikā, un viss.

Tas ļoti palīdz, kad virs tevis lidmašīna un dzirdi sprādzienu, – uzreiz paķer, sekundes laikā. Smadzenes uzreiz vietā. Tā depresija, kas man bija, pārgāja, it kā ar aukstu ūdeni būtu apliets. Uzreiz atskaidroja, milzīgs adrenalīna sprādziens. Domāju: vai tad tās ir problēmas? Skatos uz sevi spogulī – it kā būtu skābi sarijies, acu zīlītes kā pogas, pilnīgs skaidrums!

Uzreiz visiem tuviniekiem, radiem, piezvanīju, uzreiz visiem. Kam nebiju atzinies mīlestībā – atzinos. Man bija ļoti saspīlētas attiecības ar mammu. Bet, tikko sākās karš, viņa kļuva tik iejūtīga. Un arī es pret viņu pavisam citādi izturos. Agrāk ar viņu nevarēju par visu runāt, bet tagad varu par visu ko. Es sapratu, ka man vajadzēja pavisam citādi sarunāties, un tad viss būtu bijis kā patlaban. Mēs tagad sarunājamies maksimāli maigi, viņa vairs neuzdod liekus jautājumus, sākusi saudzēt mani.