Karaoke ar Zefļiku

Agrs rīts. Krakova. Tramvajs uzkarsis kā cepeškrāsns. Pasažieri nesarunājas, taupa spēkus garai un mokošai darba dienai vecpilsētā. Kā jau iebraucējiem pienākas, mēs ar Dž. sēdējām neuzkrītoši un svīdām. “Nekas,” kā rakstīja vecos romānos, “neliecināja par briestošo nelaimi.”

Pēkšņi klusumu pārtrauca dārdošs baritons: tramvajā bija iekāpis briļļains sirmbārdis. Par spīti karstumam, viņš bija tērpies biezā, zaļā tvīda uzvalkā, vēl biezākā zaļā vilnas vestē, gaiši zaļā flaneļa kreklā ar tumši zaļu kaklasaiti, zaļos alpīnista zābakos un zaļā filca hūtē ar ļoti platām malām. Vienīgais nezaļais aksesuārs viņa garderobē bija vismaz pusotru pēdu gara maitu lijas spalva, kas bija piestiprināta pie platmales ar zaļu kaņepju virvi.

Jādomā, ka savu runu sirmais vīrs bija iesācis jau pieturā, un, pēc visa spriežot, viņš ar kaut ko nebija apmierināts, jo pa gaisu kā diriģenta zizli vicināja bezmaksas laikrakstu Gazeta Krakowska. Pasažieri centās nepievērst viņam nekādu uzmanību, arī mēs ne, taču vienalga viņš caur pūli devās taisnā ceļā pie mums. Pienācis viņš atplauka, pieklusināja balsi, pacēla platmali, noskūpstīja Dž. roku un pavaicāja, kādi ceļi mūs atveduši uz skaisto pilsētu pie Vislas.

Jau pēc dažām pieturām mēs par viņa dzīvi bijām noklausījušies, tā teikt, saistošu ievadkursu. Mūsu jauno poļu draugu sauca Jozefs H., un viņam bija 70 gadu. Saskaņā ar viņa stāstīto viņam bija bijusi veiksmīga solista karjera Berlīnes operā, tad viņš nopircis jahtu, apbraucis apkārt zemeslodei un atgriezies dzimtajā Krakovā, lai uzbūvētu ne mazāk veiksmīgu karjeru žurnālistikā: pēdējo apgalvojumu viņš pastiprināja, uzsizdams pa Krakovas bezmaksas avīzi. Brīvajā laikā Jozefs dziedāja karaoki un Krakovas klubos bija pazīstams kā Zefļiks – un ar “pazīstams” šeit jāsaprot “žilbinoši slavens”. Vēl Zefļiks paguva pavēstīt, ka viņam jāsteidzas uz bibliotēkas lasītavu, jo nesen viņam salūzis datora monitors, bet žurnālistam vienmēr jābūt kaujas gatavībā. Uz atvadām viņš nodziedāja Figaro ārijuun it kā nejauši izmeta, ka vakarā uzstāsies klubā Kulturalny. Arī mēs, protams, būšot viesu sarakstā.

Mēs bijām norunājuši satikties pie Mickeviča pieminekļa. Zefļiks kavējās. Ir tādi cilvēki, kuri vienmēr atrod veidu, kā pat visvienkāršākos uzdevumus veikt vissarežģītākajā ceļā. Piemēram, alus iegāde. Vienkāršākie no mums zina, ka atliek pienākt pie bāra, pateikt: “Man, lūdzu, alu,” – samaksāt, un voilà, glāze alus rokā. Sarežģītākie eksemplāri cenšas apiet šo sistēmu, pa kluso ienesot bārā alu, kas nopirkts veikalā. Zefļiks nebija mierā arī ar šādu pieeju. Viņš uzskatīja, ka vajag ar diviem tramvajiem braukt cauri visai Krakovai ar mazām plastmasas pudelītēm pilnu somu, lai tad pie speciāliem cilvēkiem uzpildītu tās ar kaut kādu pašbrūvētu suslu, bet pēc tam ar diviem tramvajiem atkal mērotu visu ceļu atpakaļ līdz vecpilsētai, tādējādi ietaupot veselu zlotu piecdesmit. Ieraudzījis, kā mēs klubā Kulturalny pērkam alu pie bāra, Zefļiks gandrīz sacēla histēriju. Par laimi, tai brīdī vakara vadītājs paziņoja, ka karaoke var sākties.

Pirmais pie mikrofona tika jauns poļu puišelis, kurš nodziedāja veselu Selīnas Dionas dziesmu, netrāpīdams nevienā notī.

– Nu, ko var gribēt no diletantiem, – teica Zefļiks un gandrīz izrāva mikrofonu puikam no rokas.

Šķiet, viņš dziedāja “O sole mio”. Vecajā pagrabā bija velvēti griesti un briesmīga akustika, taču Zefļiks bez piepūles pārdziedāja gan skaļruņus, gan pūli. Dziedājums tika novērtēts ar ovācijām: Zefļiku klubā Kulturalny pazina un mīlēja. Cilvēki lauzās cauri pūlim, tikai lai paspiestu viņam roku. Zefļiks, saskandinājis ar citiem dziedātājiem, paziņoja, ka šī bijusi tikai iesildīšanās, tagad pienācis laiks doties uz īsto vietu.

“Īstā vieta” atradās daudz smalkākā vecpilsētas daļā, tur bija plaša skatuve, neona gaismas, laba aparatūra un ādas krēsli. Kluba īpašnieks ieveda mūs speciālā VIP ložā, kur Zefļikam bija pašam sava vieta. Viņš sēdēja pie hromētā galdiņa, izklaidīgi sveicinājās ar faniem, iepazīstināja mūs ar visiem, kas vietējā karaokes vidē bija pazīšanas vērti, un dzēra līdzpaņemto suslu, pārliedams un miksēdams to no pudelītes pudelītē pēc pašam vien zināmas sistēmas.

– Vitamīni balsij, – viņš teica.

Lai nu kā, viņa ārijas salīdzinājumā ar pārējo sniegumu bija gandrīz vai klausāmas. Bet varbūt tā bija viņa vientiesīgā āriene un dabiskais šarms, kas lika cilvēkiem uzgavilēt ik reizi, kad viņš pārbaudīja mikrofonu, ieblēdamies kā aitiņa vai imitēdams kādu no Pavaroti vokalīzēm. Tā vai citādi, Zefļiks staroja rampas ugunīs.

Mēs ar Dž. dzērām piesardzīgi, jo agri no rīta bijām ieplānojuši doties kaut kur uz kalniem, piemēram, Zakopani, pāris dienas pavazāties, kur acis rāda, un tad tālāk caur Katovici uz Varšavu.

– Nekad nebrauciet uz Zakopani, – Zefļiks piekodināja, – tur tūristi visu ir sačakarējuši.

Viņš piedāvāja dažus alternatīvus maršrutus un ieminējās, ka, ja nu mēs gadījumā gribētu redzēt īsto Poliju, tad viņam principā rīt tieši ir brīvs laiks.

– Tas būs ātri, – viņš teica, – aizbrauksim, pastaigāsimies, vakarā aizvedīsiet mani turpat netālu pie draugiem un mierīgi dosieties savu ceļu.

Kaut kādu iemeslu dēļ mēs piekritām: varbūt pie vainas bija alkohols, bet varbūt mums vienkārši likās, ka pilsēta darbojas pēc viņa noteikumiem. Tas tiešām bija jūtams uz katra soļa – atceļā no kluba, piemēram, Zefļiks ieveda mūs vēl vienā modīgā naktslokālā, kur viņam bija “ātri jāsavāc dažas lietas”. “Dažas lietas” izrādījās divi spainīši marinētu siļķu, kurus viņam pasniedza smaidīgs, tetovēts bārmenis ar tuneļiem ausīs. Mēs iekāpām autobusā, kur Zefļiks pierunāja šoferi aizvest mūs par brīvu, un, kad pirms savas pieturas viņš izgāza siļķes uz grīdas, šoferis tikai priecīgi noskatījās, kā Zefļiks nesteidzīgi, pa vienai liek tās atpakaļ spainīšos.

Zefļiks dzīvoja celtniecības konteinerā aiz daudzstāvu jaunbūves. Astoņos no rīta viņš izskatījās žirgtāks nekā mēs, lai gan vakara gaitā bija iztukšojis visas savas pudelītes. Arī šoreiz viņš ar tām bija piekrāmējis pilnu somu, taču tagad tajās atradās nevis alus, bet gan dīvains garšvielu uzlējums, kurš visus šos gadus esot viņu noturējis pie izcilas veselības. Mašīnas salonu piepildīja krustnagliņu, ķimeņu, žāvētu diļļu un siļķu marinādes smārds.

Aiz Krakovas robežām ceļi kļuva vijīgāki, un saulainie pakalni ražas laikā izskatījās pārklāti ar zelta pulveri. Zefļiks sēdēja aizmugurējā sēdeklī, norādīdams, kur braukt, un izklaidēja mūs, rādīdams vecus fotoalbumus, kuros viņš bija redzams te kopā ar Džoharu Dudajevu, te lidmašīnā virs Ararata, te aitādas cepurē uz Afganistānas robežas, te ciemos pie Kaukāza vecākās iedzīvotājas. Albumu lapas bija salipušas kopā, un starp tām es atradu arī apdzeltējušu, laminētu bibliotēkas kartīti ar Zefļika fotogrāfiju.

– O, paldies, – Zefļiks iesaucās, – man tieši vajadzēja tikt lasītavā, lai pastrādātu pie datora!

Kartes derīguma termiņš bija beidzies 1994. gadā.

Mēs joprojām nezinājām, uz kurieni braucam.

Polijas dienvidos atrodas vairāki mazi, gadsimtiem veci ciematiņi ar koka baznīcām un dižozolu guļbūvēm, gandrīz vai tādi kā etnogrāfiski rezervāti, kur dzīve rit nesteidzīgi, ganot kazas, kopjot vēsturiskās ēkas un grebjot Dievmātes figūriņas. Tūristus tur uzņem nelabprāt, taču Zefļiks apgalvoja, ka viņam vienā šādā ciemā esot sens paziņa (viņš izmantoja frāzes иметь знакомых poļu formu mieć znajomych), vietējās baznīcas ērģelnieks, pie kura tad viņš arī palikšot pa nakti. Zefļiks, tiesa, neatcerējās, kur īsti šis paziņa dzīvo, tāpēc dienas pirmo pusi mēs pavadījām, sekojot Zefļikam pa pēdām, kamēr viņš metodiski klauvēja pie katrām ciema durvīm un izprašņāja katru vietējo, kas gadījās pa ceļam. Nevienam, protams, nebija ne jausmas, par kuru ērģelnieku ir runa, jo Zefļiks bija aizmirsis arī, kā viņu sauc. Tikai viena veca tantiņa atmeta ar roku:

– Nu, ko jūs, pans Janeks tak jau 20 gadus kā miris!

Zefļiks iedzēra garšvielu uzlējumu un domīgi noslaucīja bārdu.

Mēs atgriezāmies stāvvietā, un Zefļiks ierosināja aizbraukt uz minerālūdens avotiem. Viņš izņēma no kabatas vecu karti ar peļu izēstiem caurumiem un izklāja to uz motora pārsega. Avoti pa ceļam bija vairāki, bet Zefļiks teica, ka uz tiem nevajagot braukt, jo tūristi tur visu sačakarējuši. Tuvākais Zefļika aprobētais avots atradās dziļi Slovākijas teritorijā, bet tas mums derot, jo viņš turpat netālu имел знакомых, kuriem Tatru ielejā piederot viesu nams, un viņš skaidri zinot, ka paziņas esot dzīvi.

Slovākijas pusē Zefļikam sagribējās ēst. Viņš, protams, to neizpauda tieši, bet izteica bažas, ka mēs varētu būt izbadējušies. Viņam jau pietiekot ar garšvielu uzlējumu. Kad atbildējām, ka nemaz tik izbadējušies neesam, viņš brīdināja, ka priekšā tāls ceļš, bez tam mums noteikti esot jānogaršo slovāku alus, slivovica un karbonādes.

Ceļmalas kafejnīcas interjers un personāls nebija mainījies kopš Čehoslovakijas laikiem. Zefļiks nemēdza pasūtīt ēdienus un dzērienus, viņš tos “ieteica nogaršot”, turklāt diezgan lielos daudzumos. Bet pret to mums nebija iebildumu. Iebildumi mums bija pret Zefļika nepiesātināmo kāri pēc uzmanības. Viņam nevajadzēja daudz uzmanības. Viņam vajadzēja visu uzmanību. Mašīnā pilnīgi pietika ar to, ka viņa nepārtrauktās runas un ārijas uzklausām mēs divi, bet ēdnīcā viņš nelikās mierā, kamēr ap viņu nebija sapulcējušies arī visi apmeklētāji, kasiere un vēl ķēkša. Vārdu sakot, tas ievilkās. Galu galā mēs ar Dž. izgājām ārā, lai kaut drusciņ atpūstos no uzmācīgā baritona, kas turpināja vibrēt smadzenēs pat tad, kad Zefļika vairs nebija tuvumā. Mēs stāvējām un baudījām sen nedzirdēto klusumu, ko pārtrauca no ēdnīcas atskanējušais “O sole mio”. Ļoti gribējās sēsties mašīnā un braukt prom, taču ēdnīcas dāmas par Zefļiku bija tādā sajūsmā, ka atļāva viņam paņemt līdzi iztukšoto alus kausu, kuru viņš tagad nēsāja līdzi kā trofeju.

Iestiprinājies ar karbonādēm, alu un pielūgsmi, Zefļiks kļuva vēl aktīvāks. Vecie Slovākijas ceļi vijās starp kalnu grēdām, nobružātā papīra karte jau sen nesakrita ar realitāti, bet navigatora pārkliegšana viņam nesagādāja nekādas grūtības. Kamēr digitālā balstiņa bikli ieteica pagriezties vienā vai otrā virzienā, Zefļiks no aizmugurējā sēdekļa pilnā rīklē dārdināja:

– PA KREISI! PA KREISI! Kur tu brauc?! ES TEICU – PA KREISI! Nē, nevis pa kreisi, es gribēju teikt – PA LABI! PA LABI!!!

Ik pēc pāris kilometriem viņš pieprasīja apturēt mašīnu, lai pajautātu ceļu garāmgājējiem un nodziedātu viņiem kādu āriju. Šais brīžos, nenoliegšu, mēs gluži nopietni apsvērām iespēju atstāt viņu ceļmalā. Taču mazās, noslēpumainās pudelītes un platmale ar lepno spalvu, kas mētājās uz aizmugurējā sēdekļa, nez kādēļ apslāpēja mūsu nodomus. Un nebija arī tā, ka Zefļiks nejustu nomākto gaisotni, kas jau vairākas stundas valdīja salonā. Tāpēc paralēli navigācijas centieniem viņš mēģināja arī uzlabot mūsu omu, komentējot priekšā braucošo mašīnu numuru zīmes.

– Redziet, – viņš teica, – tam pie cipariem rakstīts “EL”. Tas nozīmē, ka viņš ir no Lodzas. Bet re, kur BI. Tātad no Belostokas. Eu, šeit pa labi! PA LABI!!!

Beidzot mēs aizkūlāmies līdz Zefļika izdaudzinātajiem minerālūdens avotiem. Tie atradās pasakaini skaistā ieplakā starp apsnigušām kalnu smailēm. Taču mēs tos tā arī neieraudzījām, jo tiem virsū bija uzbūvēts milzīgs, trokšņains akvaparks. Zefļiks izkāpa no mašīnas un neticīgi ieskatījās kartē, it kā cerēdams uz paskaidrojumu, kā tas viss te uzradies. Asfaltētais stāvlaukums bija uzkarsis kā Krakovas tramvajs. Iestājās dienas garākais klusuma brīdis. Beidzot Zefļiks uzsmaidīja, norādīja uz blakus stāvošu mašīnu un teica:

– Un re, kur WA. Šis ir no Varšavas.

Tad Zefļiks izstaipījās, un no viņa vestes izlīda maza vabolīte, pārskrēja pār vēderu un paslēpās aiz bikšu malas.

Senie paziņas, kurus Zefļiks имел Tatru ielejā, brīnumainā kārtā izrādījās dzīvi, taču viņu viesu nams bija nodedzis, un viņi paši jau sen dzīvoja Bratislavā. Mēs to uzzinājām vēlu vakarā, un mūsu ceļabiedrs beidzot saprata, ka pienācis laiks savas runas spējas izmantot kolektīva labā. Gods kam gods, viņš tiešām izkaulēja divas izolētas istabas un virtuvi kādas kalnu pansijas pagrabstāvā. Par naktsmājām, protams, bija jāmaksā mums, tāpat kā par produktiem un šmigu, kuru Zefļiks ciema lielveikalā “ieteica pagaršot” un lielākoties pats arī izdzēra. Virtuvē viņš izlika uz galda veselu arsenālu ar kulinārijas garšvielām, izskaloja savas pudelītes, uzvārīja ūdeni un atjaunoja uzlējuma krājumus. Viņa vakariņas sastāvēja no pelēkas, bezgaršīgas vārītu sīpolu, olu un maltās gaļas masas, kā arī no lielas daļas mūsu vakariņu. Viņš dzēra alu no sava trofejkausa un, protams, runāja. Viņš runāja un runāja, un runāja, bet pēc tam dziedāja, līdz mēs vairs nevarējām izturēt un aizgājām gulēt.

Kad no rīta saņēmāmies un atvērām durvis, viņš jau tur stāvēja – vienās reitūzās, gatavs jauniem piedzīvojumiem.

– Nu, kā mēs, alus skauti, mēdzam teikt, piwo z rana jak śmietana,¹ – viņš teica un pacēla sveicienam pēdējo alus pudeli no maniem privātajiem krājumiem.

Un, lai gan šī diena bija ciešamāka nekā iepriekšējā, ko lielā mērā nodrošināja nesteidzīgas pastaigas gar kalnu ezeriem un pa vecām kūrortpilsētām, vienīgais, uz ko spējām koncentrēties, bija plāni, kā pēc iespējas ātrāk un nesāpīgāk nogādāt Zefļiku atpakaļ Krakovā. Mēs zinājām, ka viņš pretosies, taču nebijām iedomājušies, ka darīs to tik izmisīgi: viņš piedāvāja jaunas atrakcijas un maršrutus, stāstīja tik personiskus stāstus, ka brīžiem kļuva pat mazliet neērti (mēs patiešām nevēlējāmies uzzināt, ka savā pirmajā mīlas naktī Zefļiks pabeidza 17 reizes), un ne tikai izvadāja mūs ekskursijā pa tūristu apsēsto Zakopani, bet pat samaksāja 20 grošus par stāvvietu, kas gan, tiesa, bija vienīgais viņa tēriņš ceļojuma laikā. Kad arī tas viņu nepasargāja no neizbēgamās atgriešanās Krakovā, viņš skaidri un gaiši pateica:

– Ziniet, es tomēr braukšu jums līdzi uz Varšavu.

– Nē, Zefļik, uz Varšavu tu nebrauksi vis, – es atbildēju.

Kaut kā viņš tomēr saprata, ka šoreiz groži ir izslīdējuši no viņa rokām. Mēs pēdējo reizi piestājām benzīntankā, kur viņš bez aplinkiem palūdza, lai nopērkam viņam pudeli alus. Un pavisam drīz viņš palūdza, lai mēs apstājamies. Pēc īsas atvadīšanās viņš vēl tikai paziņoja:

– Laikam aiziešu uz karaoki.

Tad viņš pārkāpa pār šosejas drošības barjeru un, cepures malām šūpojoties, aizsoļoja pa pļavu Krakovas panorāmas virzienā.

Drīz mēs uzzinājām, ka esam tikuši cauri pavisam viegli: kāds klejojošs amerikāņu fotogrāfs pirms desmit gadiem savā blogā rakstīja, ka tādā pašā formātā pavadījis ar Zefļiku veselu nedēļu. Jā, un Zefļika monitors esot salūzis jau nabaga fotogrāfa laikā.