Karls Šmits leviatāna ēnā

Vācu tiesību, konstitucionālās un politiskās teorijas pārstāvis Karls Šmits (Carl Schmitt, 1888–1985) bieži tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem liberālisma, parlamentārās demokrātijas un liberālā kosmopolītisma kritiķiem. Viņa atziņas par drauga un ienaidnieka nošķīrumu kā politikas pamatu, suverēnu kā to, kurš lemj par izņēmuma stāvokli, liberālisma un demokrātijas savstarpējo nesavienojamību, kā arī politiskās teoloģijas un diktatūru studijas ir kļuvušas par 20. gadsimta Rietumu politiskās domas standartu. Šmita liberālisma kritika savulaik pamudināja Leo Štrausu meklēt atbildes antīkajos autoros (antisemīts Šmits arī palīdzēja ebrejam Štrausam dabūt stipendiju, lai tas izceļotu uz ASV), kā arī vēlīnās haotiskās Veimāras republikas gadu Šmita brīdinājumi un ieteikumi praktisku iespaidu guvuši “pašaizsargājošās demokrātijas” principā, kas nosaka mūsdienu Vācijas konstitucionālo iekārtu. Šmita ģeopolitisko bloku jeb “lieltelpu” atskaņas redzam Samjuela Hantingtona tekstos par civilizāciju sadursmi un multipolāru pasaules kārtību. Savukārt angliski domājošajā pasaules daļā īpašu ievērību Šmits gūst pēc 11. septembra terora aktiem, kad viņš kļūst par nepārtrauktā ārkārtas stāvokļa, totālās uzraudzības un tai pakārtotas legalitātes domātāju par excellence. Gan kreisie, gan labējie šodien Šmitā atrod resursus cīņai pret arvien pieaugošu depolitizāciju un politiskās suverenitātes eroziju anonīmas tehnokrātijas un ekonomisku interešu kundzības apstākļos. Turklāt 2015. gada bēgļu krīze, sekojošais nacionālpopulisma vilnis Rietumos, kā arī 2016. gada breksita balsojums un Donalda Trampa ievēlēšana – ar šos notikumus pavadošajām šaubām par liberālās demokrātijas ilgmūžību – ir tikai palielinājuši Šmita iespaidu publiskās diskusijas laukā.

Latvijā Šmita toņus zināmā mērā var sadzirdēt valststiesībnieka un pašreizēja Latvijas Republikas prezidenta Egila Levita piedāvātajā valstsgribas jēdzienā. Atliek brīnīties, ka latviešu valodā Šmits tikpat kā nav lasāms, par spīti pārdzīvotajām radikālajām pārmaiņām, kariem, diktatūrām, valsts dibināšanai, zaudēšanai un atjaunošanai un joprojām spēkā esošajai Veimāras tipa Latvijas Satversmei. Parasti kā galveno teorētisko pienesumu izceļ Šmita Veimāras laika tekstus līdz viņa iesaistei nacistu Vācijas juridiskajā pamatošanā, turpretī šeit tulkotie teksti iezīmē paša Šmita nonākšanu ārkārtas situācijā un viņa pretrunīgo stāvokli pēckara Rietumvācijā. Tāpēc būtu nepieciešama vēsturiska atkāpe par to, kā Šmits no varas un ietekmes augstumiem nonāca līdz sagrāvei un pratināšanai Nirnbergā.