Saruna par varu un piekļuvi pie varas esošajam

Sarunas partneri:

J. – jauneklis, uzdod jautājumus, K. Š. atbild.

Intermeco var nolasīt arī kāds cits.

J.: Pirms runājat par varu, man jums kas jāvaicā.

K. Š.: Lūdzu, J. kungs.

J.: Vai jums pašam ir vai nav varas?

K. Š.: Tas ir ļoti pamatots jautājums. Katram, kurš runā par varu, būtu vispirms jāatklāj, kādās attiecībās ar varu viņš atrodas pats.

J.: Lūk! Vai jums ir vai nav varas?

K. Š.: Man nav varas. Es piederu pie tiem bez varas.

J.: Tas ir aizdomīgi.

K. Š.: Kādēļ?

J.: Tādēļ, ka tad jums, domājams, ir aizspriedumi pret varu. Dusmas, rūgtums un aizvainojums var novest pie nopietnām kļūdām.

K. Š.: Un ja nu es piederētu pie varenajiem?

J.: Tad, domājams, jūs būtu varas pusē. Interese par savu varu un tās saglabāšanu arī, protams, var novest pie kļūdām.

K. Š.: Kuram tādā gadījumā vispār ir tiesības runāt par varu?

J.: Tas būtu jāpasaka tieši jums!

K. Š.: Es teiktu, ka varētu būt vēl cita pozīcija: neieinteresēts vērojums un apraksts.

J.: To droši vien varētu pārstāvēt kāds trešais vai brīvā inteliģence?

K. Š.: Aizmirstiet par inteliģenci, iztiksim bez šādas klasifikācijas. Vispirms pamēģināsim pareizi aplūkot vēsturisku parādību, kuru visi piedzīvojam. Tā arī nokļūsim pie atbildes.

1.

J.: Mēs tātad runājam par varu, kas cilvēkiem ir pār citiem cilvēkiem. No kurienes īsti nāk šī milzīgā vara, kāda, teiksim, Staļinam, Rouzeveltam vai kādam citam bija pār miljoniem cilvēku?

K. Š.: Agrāk atbildētu, ka vara ir vai nu no dabas, vai no Dieva.

J.: Šķiet gan, ka šobrīd vara mums vairs nešķiet dabiska.

K. Š.: Man arī tā liekas. Šobrīd mēs jūtamies stipri varenāki par dabu. Mums no tās vairs nav bail. Lai gan tā mums sagādā neērtības slimību vai dabas katastrofu veidā, mēs ceram, ka drīz spēsim to uzveikt. Cilvēks – no dabas vājš radījums – ar tehnikas palīdzību stipri pacēlies pāri apkārtējai videi, padarījis sevi par dabas un visu dzīvo radību pavēlnieku. Šķēršļi, kādus daba tam agrāk lika ceļā, – sals, svelme, bads un trūkums, plēsīgie zvēri un visādas briesmas – šie dabiskie šķēršļi acīmredzami zaudē ietekmi.

J.: Tas tiesa. Mums vairs nav jābīstas no plēsīgiem zvēriem.

K. Š.: Hērakla varoņdarbi no mūsu skatpunkta izskatās itin pieticīgi. Ja kādā mūsdienu lielpilsētā ieklīstu lauva vai vilks, tas sliktākajā gadījumā aizkavētu satiksmi, bet nekāds dižais bubulis tas nebūtu. Cilvēks šobrīd jūtas tādā mērā pārāks par dabu, ka atļaujas ierīkot dabas rezervātus.

J.: Un kā tad ar Dievu?

K. Š.: Attiecībā uz Dievu mūsdienu cilvēkam – proti, tipiskam lielpilsētas iedzīvotājam – arī ir sajūta, ka tas atkāpies vai attālinājies. Kad tiek pieminēts Dieva vārds, mūsdienu standarta izglītotais cilvēks uzreiz citē Nīčes izteikumu: “Dievs ir miris.” Citi, vēl izglītotāki, citē franču sociālistu Prudonu, kurš Nīčem par 40 gadiem aizsteidzās priekšā un apgalvoja: “Kurš piesauc Dievu, tas grib krāpties.”