Knigas kunga teātris

“Jesus says to me I love you,” dziedāja puisītis lidmašīnā, skatīdamies planšetē multeni par haizivs bēbi. Apmēram stundu viņš atkārtoja šo frāzi visdažādākajās intonācijās. Viņa dziedāšana ļoti atgādināja Gavina Braiarsa skaņdarbu “Jesus’ Blood Never Failed Me Yet”. Pirms 18 gadiem klausījos to profesora Dambja lekcijā un kārtīgi apraudājos. Lai mani neatšifrētu, tēloju, ka man ir alerģija, bet pēc tam staigāju apkārt pa pilsētu un visiem stāstīju, ka esmu piedzīvojusi katarsi.

Lidojums Varšava–Rīga bija mūsu Ukrainas ceļojuma noslēdzošais posms. Arī dziedošais puisītis bija ukrainis. Viņš ar savu ģimeni – brāli, divām māsām, mammu un tēti – lidoja uz Latviju. Puisīša tētim sēdēju blakus pārbāztā lidostā Varšavā. Domāju, kāds gan primāts, un pilnīga godīguma labad jāatzīst, ka noturēju viņu par krievu. Viņš zvanīja bratanam¹ uz Latviju un stāstīja, ka tikko no Sicīlijas. Tur viņam neesot paticis, jo понимаешь, культура там другая² un поэтому они не понимают нас³. Mierināju sevi ar domu, ka 145 vietu lidmašīnā varbūtība sēdēt viņam blakus ir maza – tikai 0,69%.

Neko tu mazai varbūtībai nepadarīsi – tā nepiepildījās. Bratana bratanam es blakus nesēdēju. Toties sēdēju blakus viņa sievai un meitiņai, ejas otrā pusē – dziedošajam puisītim un vecākajai māsai. Nezinu, ko par mani nodomāja sieva, taču, kad aplējos ar Carlsberg alu un izbēru čipsus, viņa piedāvāja man mitro salveti. Un pēkšņi es sajutos tik pretīga – aplējusies ar alu, apbirusi ar čipsiem, pie žaketes atloka piespraustu Ukrainas karodziņu.

Varšavā, kāpjot vilcienā uz Kijivu, sāku mazliet nožēlot, ka braucu. Vispār biju jau apsolījusi sievai un meitai: ja sajutīšu kaut mazākās bailes, tad nekaunēšos un atteikšos no brauciena. Bet nožēla laikam nav tas pats, kas bailes. Vispār es viņas biju pārliecinājusi: tas, ka braucu un baidos, jau pats par sevi ir droši, jo bailes mani pasargās no vēlmes darīt muļķības. Sargāja arī, jo ne reizi nejutu bailes – tātad biju drošībā.

Kijivas stacijā mūs sagaidīja tumsa, Vlads un dziesma “Mana Kijiva”⁴ skaļrunī. Dziesma ir par to, kā gan var nemīlēt Kijivu, tā man iztulkoja Vlads. Jāpiekrīt, nemīlēt nevar. Un man, tāpat kā tiem vīriešiem no populārās parunas, mīlestība gāja “caur vēderu”. Nekur un nekad cilvēki bez mammas, tēta, krustmātes, krusttēva un vecvecākiem nav pret mani izturējušies tik viesmīlīgi un tā uztraukušies, vai es atkal gadījumā neesmu izsalkusi. Brīžiem pārņēma mulsums, ka tik lielu daļu sava Ukrainas laika pavadu restorānos un bāros. Bet šādos mirkļos saņēmu mierinājumu no pavadoņiem:

– Tāpat liela daļa no visa, ko mēs darām, aiziet mūsu armijai. Tādēļ mums jāturpina visu darīt. Arī izklaidēties, lai cik tas dažreiz būtu grūti.

Cepto ribiņu restorānā viesmīle sacīja:

– Nekas nedrīkst apdraudēt ribiņu cepšanu! Pat elektrības pārrāvums.

Tādēļ viņi ejot uz baznīcu likt svecītes, lai vienmēr būtu elektrība. Arī to man iztulkoja Vlads. Bet Mikolajivā mums atvainojās, ka pusdienas elektrības pārrāvuma dēļ būšot jāēd aukstas, un cienāja mūs ar suši.

Kijivas apgabalā mēs bijām Borodjankā, Irpiņā, braucām cauri Bučai.

Borodjankā redzēju dzejnieka pieminekli ar cauršautu galvu. Piezvanīju tētim, pastāstīju. Viņš uzreiz zināja – Tarass Ševčenko.

– Bet kāpēc jāšauj piemineklim galvā? – es jautāju.

– Ai, ko tu krievu izanalizēsi, – atbildēja tētis.

Lai gan biju stingri solījusies ģimenei – un ļoti ticēju sava solījuma spēkam –, ka uz Hersonu nebraukšu, tomēr aizbraucu. Un labi, ka tā. Citādi nebūtu dzirdējusi sprāgstam bumbas un nebūtu pabijusi Knigas kunga teātrī⁵.

Oleksandrs Kniga ir tas pats teātra direktors, kuru 2022. gada 23. martā nolaupīja Krievijas iebrucēju armijas zaldāti, bet tad brīnumainā veidā – un paldies Dievam – atlaida. Bez daudzām citām lietām viņi no Knigas kunga gribējuši uzzināt, kāpēc ukraiņi krievus ienīst. Jautājums tā arī palicis neatbildēts.

Teātrī mūs ieveda pa sānu durvīm. Tas mūsos izraisīja lielas privileģētības un piederības sajūtu, taču, visticamāk, tika darīts drošības apsvērumu dēļ. Knigas kungs jau ārā sāka stāstīt teātra vēsturi, taču tobrīd kaut kur netālu ļoti skaļi bombardēja, un viņš teica:

– Nāciet labāk iekšā, neļausim krieviem traucēt mūsu sarunu.

Bufetē mūs gaidīja sviestmaizes, cepumi, šķēlēs sagriezti apelsīni un stāsti par teātri. 2022. gada oktobrī iebrucēju armija visiem pilsētas iedzīvotājiem par prieku gribēja teātrī sarīkot koncertu. Lielākā daļa teātra darbinieku atteicās piedalīties. To vidū bija arī teātra galvenais diriģents Jurijs Kerpatenko, un krievi viņu nošāva.

– Jums būs jābrauc ciemos, kad būsim vaļā, – teica Knigas kungs. – Pilsēta nevar ilgi būt ar slēgtu teātri. Jau tagad, kad satieku cilvēkus, viņi vaicā: “Kad būs teātris vaļā?”

Nofočējāmies pie kamīna. Teātra direktors teica, ka viesiem patīkot te fotografēties.

– Mūsu kamīns ir slavens, un parasti, kad ir izrādes, tas ir iekurts, – viņš skaidroja.

Šoreiz kamīnu iekurt nevarēja, jo krievu armija, mūkot no Hersonas, bija nozagusi kurtuvi. Vēlāk mājās domāju: kā var nozagt kamīna kurtuvi? Noskaidroju, cik tāda sver. 846 mm plata, 535 mm augsta kurtuve sver 125 kg. Precizitātes labad pārmērīju ar mērlenti: jā, apmēram tāda Hersonas teātra kurtuve arī varēja būt. Mukdami no pilsētas, krievi paķēruši līdzi ne tikai 125 kg smago kamīna kurtuvi, bet arī visus teātra darbarīkus, kā arī divas aktrises kolaboracionistes. Tās savukārt noņēmušas no sienām visas bildes. Atstājušas tikai divas – savējās. Vlads, skatoties uz šīm fotogrāfijām, teica – un Knigas kungs piekrita: tās esot tipiskas kuces (суки).

– Bļaģ, – viņš piebilda.

Es noskaidroju dažus faktus par minētajām personām un apzīmējumam piekritu. Nezinu, kur tagad kuras Hersonas teātra kamīns, bet viena no aizmukušajām aktrisēm jau spēlē teātri uz kādas skatuves Krievijā.

Pēc Hersonas mēs no Odesas devāmies uz Ļvivu. Vilcienā pirmo reizi dzīvē neapdomīgi nogaršoju kokteili Skinny bitch⁶ uz boržomi bāzes un uzzināju, ka vienam no mūsu it kā bezrūpīgajiem tūres organizatoriem brālis vai draugs ir frontē un par viņu pēdējā laikā maz esot dzirdēts. Citam vecvecāki neparko neesot gribējuši braukt prom no okupētajām teritorijām, bet nu vairs nevarot viņus sazvanīt. Vēl citi gaidīja un cerēja, ka tētis uz Ziemassvētkiem atgriezīsies. Gulēt aizgāju agri. Mani pamodināja vilciena pavadone 30 minūtes pirms Ļvivas.

Ļvivā apstaigājām Ukrainā lielākās slimnīcas koridorus. Pie sienām karājās bildes ar bērniem, kuriem Krievijas armijas karavīri bija nospridzinājuši nost kājas un rokas. Ļvivas mērs Andrijs Sadovijs, kad ar viņu tikāmies, stāstīja, ka saticis pāvestu Francisku un uzdāvinājis tam krustu, kurā iestrādāta lode, kas izņemta no trīspadsmitgadīgas meitenes galvas. Pāvests neesot teicis paldies, bet raudājis.

Bet kādēļ es devos šai ceļojumā? It kā tādēļ, ka rakstu disertāciju par patērētājiem krīzes laikā, precīzāk, par to, kā patērētāji krīžu laikā mainās – ar krīzēm domājot Covid-19 pandēmiju, karu Ukrainā un daļēji arī klimata pārmaiņu krīzi. Tajā pašā laikā mans pētījums izklausās tikai pēc aizbildinājuma. Iespējams, daudz godīgāk būtu teikt, ka braucu uz Ukrainu, lai iegūtu “pa īstam” sajūtu. Lai tas viss nebūtu tikai atbalsis ziņās. Taču, meklējot sinonīmu vārdam “iegūt”, atklāju, ka septītais piedāvātais variants ir “ieņemt, okupēt, sagrābt”⁷. Tādēļ no “iegūšanas” un “dabūšanas” es tomēr norobežošos pilnībā un visiem teikšu, ka uz Ukrainu braucu tāpēc, ka gribēju sajusties dzīva, lai arī cik savtīgi tas izklausītos.

Ukrainā mēs pavadījām sešas pilnas dienas, no 2022. gada 9. līdz 14. decembrim. Tas ir aptuveni dienu pirms bumbām, kas krita uz vietām, kuras bijām apceļojuši vakar. Hersonas apgabala administrācijas ēku saspridzināja trīs dienas pēc tam, kad bijām pie tās uztaisījuši kopbildi.

Knigas kunga teātris vēl stāv.

Šo braucienu organizēja Ukrainas Mūzikas pasākumu asociācijas izveidotā līdzekļu vākšanas iniciatīva “Music Saves UA”. Ziedot var šeit: musicsavesua.com. Jūsu ziedojumi nonāks Ukrainā kā humanitārā palīdzība tiem, kam tā šobrīd visvairāk nepieciešama. Informācijai: no ziedojumiem jau sagādāti instrumenti un darbarīki Hersonai un Hersonas teātrim.

Vēlos pateikt personīgu un nodrukātu paldies Oleksandram, Viktorijai, Vladam, Marianai, Čadam, Olenai, Sofijai, Olgai, Maksam un Sergejam, kā arī visiem citiem, ko satiku un kas mūs uzņēma Kijivā, Irpiņā, Hersonā, Mikolajivā, Ļvivā: tiekamies drīz, es braukšu atkal, lai no jums mācītos!

Slava Ukrainai!

Слава Україні!

1 No krievu valodas братан– bračka.

2 No krievu valodas – “saproti, kultūra tur cita”.

3 No krievu valodas – “tāpēc viņi mūs nesaprot”.

4 “Києве мій” – ukraiņu dziesma par Kijivu (1962), D. Lucenko vārdi, I. Šamo mūzika, izpilda J. Guļajevs.

5 Pilnais teātra nosaukums: Mikolas Kuļiša vārdā nosauktais Hersonas apgabala akadēmiskais mūzikas un drāmas teātris.

6 Kokteiļa nosaukums angļu valodā nozīmē “kārnā kuce”, tas sastāv no degvīna un gāzēta minerālūdens.

7 “Tildes” sinonīmu vārdnīca, skatīta 30.12.2022.