Ko darītu Žans Žaks?

Nesen bārā satiku cilvēku. Viņš sēdēja viens pats un kaut ko kārtīgi skrīvēja savā piezīmju grāmatiņā. Otra telpa bija pilna ar starptautiska komiksu festivāla māksliniekiem, tāpēc nospriedu, ka viņi atnākuši kopā.

– Es varu arī pa latviskam, – viņš atbildēja, kad pavaicāju, ko viņš zīmē. Viņš sirsnīgi pasmaidīja un parādīja grāmatiņu.

Tie, protams, nebija nekādi komiksi, un atnācis viņš bija viens pats. Lapas bija nosētas ar fizikas formulām un cilindru skicēm. Šis cilvēks, pēc profesijas kravu pacēlāja operators, brīvajā laikā mēģina atrisināt problēmu, par kuru zinātne vispār neliekoties ne zinis: kā cilvēkus kosmosā pasargāt no radiācijas. Tur esot jāiesaista centrifūga, jābūvējot kaut kāds cilindrs, kuram jābūt Rīgas lielumā. Astoņas reizes mēģinājis pabeigt fiziķus, bet nesekmīgi.

– Bet interesantākais, ko konstatēju: uzrakstot “K_ef =”, sanāk “kefir”!

To viņš pat bija īpaši atzīmējis virs formulas. Viņa bārdainais smaids bija silts un apgarots, smaidīja arī acis. Viņš man atgādināja Žanu Žaku.

Žanu Žaku Anžalbēru es satiku Kordsirsjelā – viduslaiku pilsētiņā Francijas dienvidos. Sen, sen, kad Žans Žaks vēl bija autosportists, viņš kādā Parīzes grāmatnīcā nejauši atvēra grāmatu un izlasīja indiešu svētās Ānandamajī Mā teikumu, kuru gan vairs neatceras, taču tas viņa dzīvē izmainīja pilnīgi visu. Tā gadās. Pēc tam viņš aizbrauca uz Indiju un vietā, kur atrodas Mā mūmija, atjaunoja saikni ar savu būtību. Kopš tā laika viņš Gangas krastos jūtas kā mājās, tāpēc uz turieni dodas katru gadu.

1985. gadā Žans Žaks izlēma, ka grib uzcelt pats savu vietu meditācijai – sev un citiem. Reiz pie Žana Žaka apstājās kāda garāmbraucoša mašīna. Tas nebija nekāds brīnums, ciematā visi viņu pazina. No auto izkāpa mākleris un teica: “Kordsirsjelā kalnā mums ir māja jums, atnāciet!” Tā Žans Žaks nopirka vecu, pussagruvušu ēku pašā Kordsirsjelas viduslaiku pils iekšpagalmā. Izlīmēja Mā bildes, novietoja gulošu koka Budu, milzīgas baltas lodes, kurās nodoties meditācijai, un citas šķietami dīvainas konstrukcijas. Nonākot šajā vietā, sajūta likās pazīstama, un tad es atcerējos. Kāds kungs Sēlijā pēc infarkta sāka veidot krāsainas koka skulptūras, ko izvietoja parkā. Viņu ķērusi atklāsme – tā mums teica viņa sieva. Eds Liedskalniņš Koraļļu pili sāka būvēt pēc tam, kad viņu pameta meitene. Žanu Žaku iedvesmoja satikšanās.

Dažas ielas tālāk no pils Žans Žaks bija uzbūvējis līdzīgu objektu vēl vienā pamestā ēkā, kur bija arī atstājis savu telefona numuru un e-pasta adresi: . Viņš ne tikai pacēla klausuli, bet arī bija ar mieru mūs satikt.

Nākamajā dienā mani un Tomā templī gaidīja smaidīgs bārdainis.

– Cik jums aukstas rokas, – viņš, silti smaidīdams, man sacīja. Pēc tam, nesagaidījis manu pirmo jautājumu, sāka uz to atbildēt:

– Es gribētu parunāt par pirmajām bērnības atmiņām. Varbūt jūs varētu izstāstīt savējās, ja jums tādas ir. Manējās ir šādas: es biju ļoti maziņš, varbūt kādi trīs vai četri gadi. Es jau biju sācis atkāpties no Valstības. Jutu, ka noeju no sākotnējā ceļa. Mani paņēma ģimene, skola. Tad vecmāmiņa aizveda mani apskatīt mirēju. Man tas bija nozīmīgs brīdis. Jaudīgs, pilnvērtīgs. Jo mirstot mēs nesakām muļķības. Mēs vienkārši ieejam klusumā.

Vai manī ko izmainīs tikšanās ar Žanu Žaku, es domāju, kamēr mans draugs ar viņu sarunājās, pa laikam šo to iztulkodams man. Un es sajutu, ka viss tāpat jau notiek. Žana Žaka sastrādātās rokas, manas piecas dienas Francijā – mēs taču nevarējām zināt, ka attapsimies tieši šeit. Skatoties uz cilvēkiem, kuri smaida pat ar acīm, pāriet bailes no nāves. Tikmēr Žans Žaks turpināja:

– Tādējādi es centos atgriezties le grand vide – lielajā tukšumā –, tā es to saucu. Tam ir tik daudz līmeņu, tās ir daudzas vibrējošas pasaules. Un tas ir nebeidzams ceļš. Jābūt pacietīgam. Tāda ir viena no Ānandamajī Mā mācībām: jāiztiek bez palīglīdzekļiem. Citiem vārdiem sakot, nekādu narkotiku. Jābūt vienkāršiem. Pamezdami šo ķermeni, mēs taču esam vienkārši. Starp citu, man ir divi bērni. Man savulaik bija draudzene, bet es saprotu, ka šādam dzīves ceļam nav viegli sekot līdzi. Ar meitu man ir lieliskas attiecības, ar dēlu – mazliet grūtāk, bet tas ir normāli. Dēlam jāatsvabinās no tēva. Viņi ar mani pat ir dažas reizes bijuši Indijā. Nezinu, vai esat informēti, bet tā ir patiesi neparasta zeme.

Žans Žaks stāstīja daudz un gari, arī par Mā, kas pasauli esot mīlējusi citādi nekā mēs. Viņa to sapratusi vibrāciju līmenī. Tāpēc arī visur izlīmētas viņas bildes: tās palīdzot kontemplācijai. Vai šī vieta ir mākslas instalācija, templis vai kas cits?

Žans Žaks saka, ka ir pilnīgi vienalga, kā to nosauc.

– Dzīve – tā ir ilūzija, spēle. Ik minūti kaut kas mainās. Viss mainās. Bet, atjaunojot saikni ar lielo, pirmatnējo tukšumu – kad to pieredz ar katru ādas poru, kad atsakās no pilnīgi visa –, var nonākt absolūta stāvoklī.

Pēkšņi Žans Žaks mums piedāvāja pārcelties uz bāru. Konteksta maiņa bija negaidīta: apgarotais vīrs vietējo pārbāztā krogā. Visi ar viņu sveicinājās un uzsāka sarunu. Žans Žaks – pretēji tam, ko varētu sagaidīt no kāda, kuram ekstāzei nevajag narkotikas, – pasūtīja gaišo Leffe. Pastāstīja, ka kāds teātra režisors stipri pārdzīvojis par savas meitas epilepsiju, bet Kordsirsjelas Ānandamajī Mā templī ar viņu noticis tas, kas ar Žanu Žaku savulaik notika pie mirēja. Šis režisors pērn Bordo teātrī iestudējis izrādi par šo vietu. Žanam Žakam nekas no tā neliekas brīnumaini, un mums jau arī vairs ne. Vēl viņš atklāja, ka sacīkšu auto vadīšana esot stipri līdzīga meditācijai: neeksistē nekas cits kā šis brīdis.

– Nu gan man jāiet, – Žans Žaks pēkšņi piecēlās, paspieda mums roku un aizgāja.

Tikmēr bārā negaidīti ieradās kāds sen neredzēts Tomā draugs no Kvebekas un pastāstīja, ka albumā ierakstījis kūstoša sniega skaņu. Viņš arī koncertos mēģinājis imitēt jūras viļņus un sapratis, ka, velkot ar vijoles lociņu gar akvārija malu, tas izklausās pēc vaļa dziesmas. Kāda itāļu bioloģe man stāstīja par sava drauga suni, kurš nekad dzīvē neesot siets pie pavadas. Nesen viņš esot izgājis no mājas un atrasts piecus kilometrus tālāk – vienkārši aizgājis pie sava saimnieka māsas. Arī viņš dara tieši to, ko vēlas.

Nākamajā dienā Tomā bija pamatīgi sadrūmis, jo pilsētā bija atcelts karnevāls, turklāt tēvs nebija ieradies uz pusdienām.

– Un ko šādā situācijā darītu Žans Žaks?

– Pasūtītu vienu Leffe?