Koncentrācijas nometne

Vācijā vārdam “aizsargieslodzījums” (vāciski Schutzhaft) ir divas nozīmes. Sākotnēji tas nozīmēja cilvēka, kura dzīvībai draud briesmas, ievietošanu cietumā viņa paša drošības labad, lai aizsargātu viņu no ienaidniekiem. Taču tagad aizsargieslodzījumā lielākoties atrodas cilvēki, kuri “sabiedrības un valsts aizsardzības labad” bez izmeklēšanas, tiesas sprieduma, bez iespējas apstrīdēt šādu patvaļu un uz nenoteiktu laiku ievietoti koncentrācijas nometnēs. Bieži vien ar tiesas spriedumu notiesātos pēc soda izciešanas aizsargieslodzījumā nogādā gestapo, nereti – taisnā ceļā no cietuma vārtiem. Šāds liktenis piemeklējis, piemēram, mācītāju Nīmelleru, kurš uzreiz pēc iznākšanas no cietuma tika aizvests uz Zaksenhauzenes nometni Orānienburgā; par šo nometni tālāk būs runa. Viņš tiek turēts vieninieka kamerā, un es ne reizes netiku viņu redzējis.

Aizsargieslodzījumā es nonācu saistībā ar Vācijas atašeja Parīzē Ernsta fom Rāta slepkavību, ko pastrādāja kāds 17 gadus vecs Polijas pilsonis, vārdā Grinšpans, kurš vispirms bija izraidīts no Vācijas, bet vēlāk saņēmis varasiestāžu rīkojumu pamest arī Franciju. Es nekādā mērā negribu attaisnot šo politisko slepkavību, tomēr varu to saprast kā bezcerīgi izmisuša cilvēka rīcību.

Taču es nesaprotu Hitlera un viņa sekotāju attieksmi šajā lietā. Lai atriebtos par slepkavību Parīzē, nacisti nolēma kolektīvi sodīt visus ebreju izcelsmes Vācijas pilsoņus. Vispirms viņi 1938. gada 10. novembra vakarā sarīkoja “spontānu” tautas dusmu izvirdumu; tas notika visā Vācijā vienā un tajā pašā laikā ar vienām un tām pašām metodēm: cilvēku aizskaršana un spīdzināšana, pat nogalināšana, ebreju veikalu un dzīvokļu izpostīšana, sinagogu dedzināšana ar speciāli šim mērķim sagādātu benzīnu – tāda bija viņu programma.

Ar to, ka tika iznīcināti dārgi īpašumi, neatgūstami mākslas darbi, vērtīgi gobelēni Minhenē un Rembranta gleznas Hesē, vēl bija par maz. Tika nolemts lielu skaitu ebreju pārvietot uz nometnēm “aizsargieslodzījumā”. Kopējais upuru skaits tiek lēsts ap 60 000 vīriešu. Nometnē, par kuru šeit būs runa, mita apmēram 6000–7000 vīriešu.

Aresti notika dažādos veidos, to darīja pa daļai SA vai SS, pa daļai policisti formas tērpos, pa daļai slepenpolicisti civilā. Manā gadījumā tie bija pēdējie. Pie mūsu durvīm negaidot uzradās trīs civilā ģērbti vīri, kuri uzrādīja policijas amata žetonus. Izvaicāšanas gaitā noskaidrojuši, ka neesam “ārieši,” viņi lika mums doties līdzi uz viņu automobili. Viņi arestēja arī kungu, kurš pie mums ciemojās. Viņiem nebija aresta ordera, un viņi atteicās sniegt jebkādu informāciju par mūsu turpmāko likteni; mūsu ģimenēm vairākas dienas nebija ne jausmas, kas ar mums noticis.

Mūs ieveda policijas pārvaldes pagalmā, kur pierakstīja mūsu vārdus un adreses. Tad, neko vairāk nejautājot, mums lika kāpt kravas automašīnu kastēs, kuras bija pārsegtas ar brezentu un kurās bija ielikti soli. Vecāka gadagājuma cilvēkiem (lielākā daļa no mums bija vecāki par 50 gadiem) tika piedāvāts krēsls, lai viņiem būtu vieglāk iekāpt. To mēs īpaši pieminam tāpēc, ka mundieros tērptie policisti, kuri bija atbildīgi par mūsu pārvešanu, pret mums izturējās krietni laipnāk nekā SS vīri nometnē. Cilvēki ielās policijas automašīnu kolonnai nepievērsa gandrīz nekādu uzmanību. Tikai daži palaidņi puikas pie policijas štāba pavadīja mūs ar skaļiem kaucieniem.

Mūsu neziņas pilnais ceļš veda garām Frīdriha Lielā laikā celtajai Orānienburgas baroka pilij, pa Branderburgas smiltīm un cauri vientuļiem priežu mežiem, līdz piebraucām pie lielas apmetnes. Negaidot mūsu priekšā iznira augsta (apmēram 5 metri) sēta, kurā ik pa divsimt metriem pacēlās sargtorņi, tā ka nometnes izskats atsauca atmiņā fotogrāfijās redzētas ķīniešu pilsētas. Mēs izbraucām cauri dzelzs vārtiem, drīz pēc tam – vēl vieniem vārtiem otrā, iekšējā sienā, kas stiepās aptuveni 30 metrus aiz pirmās. Laukumā starp abām sienām atradās barakas ar administrācijas un mantu glabātavas ēkām, kā arī sakņu dārzi. Iekšējos vārtus, virs kuriem pacēlās galvenais sargtornis, rotāja uzraksts “Darbs dara brīvu”, ko daudzi ieslodzītie pēc gadiem ilgas strādāšanas un veltīgām cerībām uz atbrīvošanu droši vien uztvers kā sarkasmu.