Kur sākas pasaule

Rakstnieks un fotogrāfs Maksims di Kāns šo gleznu droši vien nekad nebija redzējis, bet viņam pietika ar to, ko bija dzirdējis, lai to ienīstu. Viņš raksta, ka darbs glabājās īpašnieka ģērbtuvē aiz tumšzaļa aizkara. Retie viesi, kuru priekšā aizkaru atvēra, par redzēto bija šokā. 19. gadsimta 70. gados di Kāns raksta, ka mākslasdarba priekšmetu ir “visai grūti aprakstīt”. Viņš turpina: “Sieviete dabiskā izmērā no priekšas, neparastas kustības un konvulsiju stāvoklī, apbrīnojami izcili izzīmēta, kā itāļi saka, attēlota con amore, atbilstoši reālisma pēdējam vārdam. Bet kādas neizprotamas kļūmes dēļ mākslinieks, modeli zīmēdams no dabas, aizmirsis piezīmēt pēdas, kājas, augšstilbus, vēderu, gurnus, rokas, plaukstas, plecus, galvu un kaklu.”

Tik daudz atmetot, paliek tikai viena ķermeņa daļa. Un, ja nu kāds vēl tomēr šaubītos, di Kāns tā starp citu, piesedzoties ar svešas valodas zaļo aizkaru, nosauc vārdā nesaucamo. Viņš lieto vārdu con, kas itāliski ir nevainīgs prievārds, bet franciski tas ir attēlā redzamais: peža.

Nepieklājīgās bildes radītājs bija Gistavs Kurbē, pret kuru di Kāns juta galēju nicinājumu. Cilvēkam, viņš rakstīja, var “nebūt ne inteliģences, ne prasmju, ne prāta, ne izskata, ne urbānuma, bet viņš tāpat var būt godājams, kamēr vien savu amatu uztur augstā līmenī”. Bet no cilvēka, kuram visas šīs īpašības piemīt un kurš tomēr “gatavs par grašiem izmest savu profesiju miskastē, var sagaidīt jebko”. Tāds, di Kāna vārdiem, bija Kurbē – cilvēks, kurš, ja vien viņam ļautu, spētu iznīcināt sabiedrību tikai un vienīgi “slavas kāres” dēļ. Ja kādam tas liekas pārspīlējums, var vēl piebilst, ka di Kāna gleznas apraksts parādās nevis mākslas kritikā, bet gan viņa nosodošajā vēsturiskajā darbā par 1871. gada Parīzes komūnu “Parīzes konvulsijas” (1878–1880). No gleznas “neparastās kustības un konvulsijām” līdz pilsētai, kurā Kurbē bija labi pazīstams, bija ļoti īss solis.

Tagad glezna, par kuru di Kāns runāja ar tādu riebumu, atrodas pastāvīgajā ekspozīcijā Parīzes Orsē muzeja 20. telpā. Zaļā aizkara vairs nav, taču glezna joprojām ir unikāla – un šokējoša. Mākslas vēsturē kailu sieviešu ķermeņu ir pārpārēm, bet neviens nav tik tiešs un atklāts kā šis. Nedaudz uzkavējoties muzejā, var vērot, kā apmeklētāji no godpilnām gleznām, romantiskiem pašportretiem un pelēkas foreles strauta krastā nonāk pie šīs gleznas un sastingst. Viņi novēršas, smejas, izliekas, ka neko nav redzējuši, pārspīlēti tēlo neitrālu skatīšanos. Lai arī reakcijas ir atšķirīgas, attēls, kurš kādreiz tika slēpts kā baudas objekts, tagad ir māksla, un uz to drīkst skatīties, cik vien sirds kāro. Uz plāksnītes rakstīts “L’Origine du monde” (“Pasaules sākums”), 1866.

Lai gan Kurbē glezna tagad pieskaitīta pie cienījamas mākslas, di Kānam, iespējams, vienā ziņā tomēr bija taisnība. Stāsts, kas vijas no gleznas eksponēšanas Orsē muzejā pirmdienā, 1995. gada 26. jūnijā, atpakaļ uz ģērbtuvi un vēl atpakaļ – uz to dienu 1866. gadā, kad Kurbē paņēma rokās otu, lai sāktu darbu, ir gara pasaules kārtības konvulsiju sērija. Gleznā ieausts pavediens, kas Kurbē saista ar Osmaņu impēriju, Kārli Marksu un agrīno komunismu, Austroungārijas pagrimumu un sabrukumu, Holokaustu, dzelzs priekškaru, kā arī ar sirreālisma, psihoanalīzes un 60. gadu teorijas intelektuālajām revolūcijām. No 1867. gada, kad Markss publicēja “Kapitāla” pirmo sējumu, līdz pat Austrumu bloka sabrukumam pēc 1989. gada – gleznas biogrāfija ir stāsts par 130 gadu gaitā noritējušiem seismiskiem notikumiem, kas veidoja un pārveidoja Eiropu un līdz ar to arī visu pasauli.